Dronu kaislības un Sprūda noziegumi

Dronu incidenti Latvijas teritorijā turpinās. Pagaidām gan par laimi reti. Šīs vasaras periodā, jaunā aizsardzības ministra pilnvaru laikā, notikuši vairāki dronu incidenti. Divi Latvijas gaisa telpā ielidojušajie droni ir iznīcināti. Tiesa, nevis ar pašu spējām, bet gan ar sabiedroto kaujas aviācijas atbalstu. Ar visdārgāko iznīcināšanas metodi. Tas, kādēļ joprojām esam spiesti sadzīvot ar iepriekšējās valdības aizsardzības ministra Sprūda neizdarību, kļuva zināms pēc kārtējā incidenta un darbību izvērtējuma.

Latvijas informatīvo telpu satricināja premjera Kulberga teiktais par situāciju pretdronu aizsardzības spējās, kuras attīstīt bija uzdots Sprūdam. Kulbergs paziņoja, ka Latvija ir iegādājusies pretdronu iekārtas, bet ne tām nepieciešamos lādiņus. Premjerministrs bija diplomātisks un nenosauca konkrēto iepirkumu, sistēmu un par to atbildīgo institūciju. Tāpat viņš nesniedza konkrētu atbildi uz tiešu jautājumu, vai runa ir par Sprūda laikā iegādātajām sistēmām.

Vienlaikus Kulbergs kritizēja Latvijas [Sprūda personīgās] līdzšinējās ambīcijas kļūt par "dronu lielvalsti", sakot, ka zem šā apzīmējuma nav pietiekama praktiskā seguma. Pašlaik, izmantojot arī Ukrainas pieredzi, tiek veidota vienota sistēma Valsts Robežsardzes un aizsardzības resora rīcības koordinēšanai.

Saprotams, ka pirmsvēlēšanu politikas lauciņu rūpīgi vērojošais Sprūds tūdaļ metās agresīvā pretuzbrukumā un apsūdzēja premjeru dezinformācijā. Sprūds skaidroja, ka runa ir par Latvijas uzņēmuma Origin Robotics pārtvērējdroniem "Blaze", kurus NBS sāka testēt un iegādāties 2025. gada nogalē. Sprūds apgalvo, ka sprāgstvielas NBS rīcībā bijušas kopš pārtvērējdronu testu sākuma, savukārt speciāli "Blaze" pielāgoti lādiņi piegādāti 2026. gada pavasarī. Esot meklēts NATO standartiem atbilstošs starptautiskais risinājums un panākta vienošanās ar Polijas uzņēmumu. Tā publiskajā telpā saduras divas versijas: premjers apgalvo, ka iekārtām lādiņi nav tikuši iegādāti, bet bijušais ministrs uzstāj, ka sprāgstvielas bija pieejamas jau testēšanas posmā un vēlāk piegādāti arī speciāli pielāgoti lādiņi jeb kaujas daļas. Premjers nav publiskojis dokumentus, kas viņa apgalvojumu ļautu neatkarīgi pārbaudīt.

Mēģināsim šo situāciju analizēt ar tās informācijas, kas pieejama atklātos avotos, palīdzību.

Kad Aizsardzības ministrija 2025. gada nogalē noslēdza vērienīgu ietvarlīgumu par vairāku simtu "Blaze" pārtvērējdronu piegādi, līgums paredzēja tikai pašu autonomo pretdronu sistēmu un platformu iegādi, bez kaujas daļām. Aizsardzības ministrija kaujas daļu iepirkumus veic atsevišķi, piesaistot Valsts aizsardzības loģistikas un iepirkumu centru (VALIC). Būdams privāts uzņēmums, Origin Robotics bez tiešas valsts starpniecības juridiski nedrīkst brīvi iepirkt vai uzglabāt ar sprāgstvielām aprīkotas kaujas daļas. Lai gan uzņēmums pats lādiņus neiepērk, tā izstrādātā sistēma "Blaze" ir rūpnieciski pielāgota un NATO kodificēta atbilstoši STANAG standartiem.[1] Tas nozīmē, ka drons ir tehniski savietojams ar sertificētiem NATO valstu kaujas daļu moduļiem.

Dronu aprīkošana ar kaujas daļu (militarizācija) ir inženiertehnisks process, kas ir atkarīgs no drona tipa, kravnesības un uzdevuma. Pašlaik izmanto divas galvenās metodes – rūpniecisko ražošanu un lauka apstākļu (improvizēto) modifikāciju.

2025. gada rudenī, veicot "Blaze" testus, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un Origin Robotics pārstāvji nonāca pie kopīga secinājuma, ka tieši rūpnieciski ražotās Polijas kompānijas (acīmredzot kompānijas Belma), kas specializējas dronu kaujas daļu ražošanā, produkcija ir visatbilstošākais risinājums pārtvērējdronu sakomplektēšanai, lai tie būtu kaujasspējīgi. Šīs kaujas daļas droniem var integrēt jau tiešā bruņoto spēku un loģistikas bāzu līmenī pirms to izvietošanas pozīcijās.

Savukārt Sprūda vadītā ministrija uzskatīja, ka ejami divi ceļi. Vienā no variantiem jāintegrē NBS rīcībā esošas sprāgstvielas un pašiem jāveido dronu kaujas daļas, otrā – jau gatavas kaujas daļas jāiepērk no pieredzējušiem ražotājiem. NBS eksperti ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi darbā ar sprāgstvielām norādīja, ka pirmais variants nav uzskatāms par efektīvu, jo prasa iemaņas, kuras dronu operatoriem nav. Tātad, dronu ekspluatācijas nodrošināšanai jāpiesaista arī sprāgstvielu speciālisti, turklāt tas saistīts ar drošības riskiem karavīriem, kas mēģinātu pildīt sprāgstvielas kaujas daļās.

Pieejamā informācija liecina, ka Sprūda ministrija tomēr ir pastāvējusi uz pirmā varianta pārsvaru pār otro, tā faktiski bremzējot otrā varianta realizāciju. Acīmredzot tikai pēc maija incidentiem Rēzeknē bija domāts atmest pirmo variantu un darīt kaut ko lietas labā. Tas Sprūda valodā nozīmēja labot kļūdas... bet labot kļūdas, kad katls jau ir piededzis.

Pavēli par rūpniecisko kaujas daļu iegādi maija beigās esot parakstījusi bijusī premjere Evika Siliņa, kas kādu brīdi pildīja arī aizsardzības ministra pienākumus. Pašlaik šie iepirkumi tiek īstenoti, un septembra beigās pirmie pretdroni stāšoties kaujas dežūrā.

Tagad informatīvos nolūkos pastāstīsim, ko nozīmē drona aprīkošana ar kaujas daļu un kādi ir nosacījumi.

Militārā industrija visā pasaulē ir sākusi ražot lādiņus, kas jau rūpnīcā ir maksimāli optimizēti tieši bezpilota aparātiem. Salīdzinājumā ar paštaisītajiem, rūpnieciskie sprāgstvielu lādiņi, kas ir kaujas daļas svarīgākais elements, operatoram piedāvā nesalīdzināmi augstāku drošību. Lādiņā ir iestrādāts rūpniecisks elektroniskais vai mehāniskais drošinātājs, kas aktivizējas tikai tad, kad drons ir sasniedzis noteiktu augstumu, ātrumu vai pēc operatora komandas. Ja drons avarē uzreiz pēc pacelšanās, lādiņš nedetonē.

Rūpnīcas ražojumiem bieži ir programmējami detonatori – tie var eksplodēt tieši trieciena brīdī, ar laika aizturi vai gaisā, dažu metru augstumā virs mērķa, lai maksimāli palielinātu šķembu izkliedi. Sprāgstvielai jābūt nejūtīgai pret drona motoru radīto vibrāciju un karstumu. Tā nedrīkst detonēt no nejauša trieciena, piemēram, dronam strauji manevrējot vai nosēžoties. NATO STANAG nosaka vienotas prasības, lai dalībvalstīs ražotie droni un to kaujas daļas spētu nevainojami strādāt kopā jeb sasniegtu savietojamību.

Sistēmu un lādiņu digitālā vadība (STANAG 4586) ir pats svarīgākais bezpilota lidaparātu standarts NATO. Tas nosaka standartizētus protokolus starp dronu, tā vadības staciju un drona kravu. Standarts definē piecus savietojamības līmeņus (LOI), kur kaujas daļu integrācijai kritisks ir tieši 3. līmenis LOI 3 (Payload Control). Tas nodrošina, ka operators caur vienotu vadības programmatūru var pilnībā pārvaldīt un monitorēt drona kaujas daļu. Kaujas daļas aktivizācijas (arming), gatavības statusa pārbaudes un detonācijas vai nomešanas komandas tiek sūtītas universālos UDP datu paketēs neatkarīgi no drona modeļa.

Tā kā trieciendrons būtībā ir "lidojošs sprāgstvielu lādiņš", tam jāatbilst stingrām gaisa kuģu drošības prasībām. STANAG 4671 nosaka militāro bezpilota gaisa kuģu sistēmu lidojumderīguma sertifikācijas prasības. Tas nodrošina, ka drons ar kaujas daļu neavarēs neparedzētu tehnisku kļūmju dēļ. NATO speciālo munīciju drošības informācijas centrs izstrādā vadlīnijas "Safety & Suitability for Service" (S3) tieši dronu kaujas daļām. Tās pieprasa, lai kaujas daļā būtu fiziski drošinātāji (piemēram, mehāniskas tapas vai elektroniskas aiztures), kas neļauj sprāgstvielai detonēt drona pacelšanās, vibrāciju vai pretinieka radioelektroniskās slāpēšanas traucējumu laikā.

Polijas uzņēmums Belma (Bydgoskie Zakłady Elektromechaniczne) ietilpst valsts kontrolētajā koncernā PGZ (Polska Grupa Zbrojeniowa). Belma ir vēsturiski specializējusies mīnu un detonatoru ražošanā, taču pēdējos gados ir kļuvusi par galveno partneri dronu kaujas daļu izstrādē. Viņi sadarbībā ar Polijas Militāro bruņojuma tehnoloģiju institūtu (WITU) ražo specializētās, augstas efektivitātes GX-1 sērijas kaujas daļas mini-klases droniem. GX-1 sērijas kaujas daļas ir aprīkotas ar iebūvētu optisko sensoru (dienas vai termokameru). Tas nozīmē, ka kamera iet bojā kopā ar lādiņu, taču nodrošina operatoram video tiešraidi un mērķa izsekošanu līdz pašam trieciena brīdim.

Standarta GX-1 versija sver ap 1,4 kg. Lai samazinātu izmaksas un svaru, Belma ražo arī GX-1DG modifikāciju, kas sver tikai 1,0 kg (vai 1,2 kg atkarībā no modifikācijas). Šajā versijā optiskie sensori ir noņemti un to izmanto droniem, kuriem jau ir sava iebūvētā korpusa kamera. Acīmredzot šīs kaujas daļas ir vispiemērotākās "Blaze" tipa droniem, jo tajos jau ir integrētas korpusa kameras.

Pārtvērējdronu sistēma "Blaze" sver 6 kg un ir ar integrētu kaujas daļu. Autonomā pārtvērējdronu sistēma ir speciāli būvēta tā, lai dronus pārtvertu un iznīcinātu. Pietuvojoties mērķim, drons detonē kaujas daļu un iznīcina mērķi. Kaujas daļas sprāgstvielas lādiņš visticamāk ir GO-1 HE (šķembu-fugasa lādiņš), kura efektīvais šķembu trieciena rādiuss ir 12-30 metri no detonācijas punkta. Kaujas daļas ir aprīkotas ar moderniem detonatoriem, kuriem ir attālinātās un elektroniskās aktivizācijas (arming) funkcija. Tas garantē, ka lādiņš nekādā gadījumā nedetonēs, kamēr drons atrodas operatora rokās, pacelšanās fāzē vai saskaras ar spēcīgu vibrāciju lidojumā. Tas ir tas, par ko bažas pauda NBS sprāgstvielu speciālisti.

"Origin Robotics" līdzdibinātājs un vadītājs Agris Ķipurs arī norāda, ka: "Sistēma [“Blaze”] ir unikāla ar to, ka tā ir pilnīgi autonoma. Tas nozīmē, ka nevienā brīdi nav nepieciešams augsti kvalificēts pilots, kas prastu pilotēt šādu dronu, jo sistēma lido pati. Kā tas notiek? Pārtvērējdronu sistēmu integrē ar radaru sistēmām, kas atrodas uz zemes. Ar radara palīdzību redz mērķi gaisā, redz arī savu pozīciju pret šo draudu. Operators visu laiku saņem videosignālu un vēro situāciju, un viņš var pieņemt lēmumu vai ietriekties mērķī, to iznīcinot un detonējot kaujas galviņu, vai autonomo pārtvērējdronu atsaukt un nosēdināt."

Ķipurs uzskata, ka Latvijas situācija atšķiras no Ukrainas, kur ir daudz pilotu: "Brīdī, kad ir jānosedz ļoti plaša gaisa telpa, Latvijai nebūs tik daudz dronu pilotu, kurus dienu un nakti turēt pozīcijās, lai viņi gaidītu pārlidojam dronu. Nevaram atļauties pārtvērējdronus, kas ir vadāmi manuāli."

Belma kaujas daļu cenas ir atkarīgas no pārdošanas līgumu nosacījumiem un ir konfidenciālas, taču izanalizējot publiski zināmos darījumus, var secināt, ka standarta GX-1 kaujas daļa maksā 5000-8000 ASV dolāru. GX-1DG, kur dārgā optika ir noņemta, jo drons izmanto savus sensorus, cena ir ievērojami zemāka (tīra sprāgstviela, korpuss un elektroniskais detonators) un var svārstīties 1500-2500 dolāru robežās. Salīdzinājumam – lauka apstākļos modificētas granātas (kā VOG-17) maksā vien dažus desmitus dolāru, taču tām trūkst NATO sertificēto drošības un attālinātās uzvilkšanas sistēmu, ko piedāvā Polijas rūpnieciskais izstrādājums.

Sprūds mēģināja izlīst "pa lēto", lai gan aizsardzības nozarei izdevumi tika atvēlēti nepieredzēti dāsni. Kuras tad bija prioritātes – valsts pretdronu aizsadzības kaut vai minimāla pašpietiekamība vai kas cits? Redzam, ka pēc šādām kļūdām Sprūda kungs nebūt nevēlējas pamest jau iesilušo ministra vietiņu, tikai premjeres lēmums lika izdarīt formālo pašatkāpšanos. Te ir jautājums par spējām pieņemt tehniski korektus lēmumus vajadzīgajā brīdī, nevis tēlot politikas guru un naudas taupīšanas piesegā mēģināt bīdīt savas ieceres.

[1] STANAG (saīsinājums no angļu valodas: Standardization Agreement) ir NATO standartizācijas vienošanās, kas nosaka militāros standartus, procesus un procedūras visām NATO dalībvalstīm.