Latvijas izglītības sistēma. Viduvējību kults
- Taisnība Raksta
- 6 days ago
- 7 min read
Labāko bērniem – kurš gan to nezina un necenšas tam sekot. Bet vienmēr līdzās ir vēlme savu bērnu īpaši izcelt, izrādīt un pozicionēt, un tas kā pašmērķis nesākas bērnudārzā ar īpašu apģērbu, aksesuāriem vai trokšņainām princesīšu ballītēm. Izcēlumi bērnus pavada arī skolā, kur blakus agrāk apgūtajam fetišismam jācenšas kaut kā vismaz pa vidu noturēties, taču tvaiks viss jau aizgājis izklaidēs. Jau sen vairs nav modē izpausties ar zināšanām. Vecākiem atliek ieguldīties, mācoties līdzi skolēnam vai skolas norises jāpakārto savām iespējām.
Skolas mācību priekšmetu klāsts, mācību stundu priekšmetu proporcijas un apgūstamais apjoms ir dramatiski mainījies kopš neatkarības atgūšanas. Nokausējušas ir ne tikai nepārtrauktās izmaiņas un pārveidojumi, bet arī satura sarukšana. Apgūstamo zināšanu apjoms kļuvis kritiski zems un, lai tas nekļūtu par nastu skolēnam, vecākiem un skolotājai, arī minimālais apgūto zināšanu vērtējums jāuztur iespējami zemā līmenī.
Mums nav daudz ar ko lepoties tautsaimniecībā, visos iespējamos datu salīdzinājumos Eiropas Savienības (ES) telpā esam tur, kur esam.[1] Nepatīkama, protams, ir atpalicība no kaimiņzemēm par 7-10 gadiem, un statistikas dati neliecina, ka šī tendence mazinātos. Skumjākais, ka arī pati ES aizvien straujāk atpaliek no pārējās pasaules un Mario Dragi[2] ziņojumā uzsvērtais nav mainījies – plānotās atpalicības samazināšanās vietā tā ir tikai augusi. Šo gadu laikā nekas tā arī nav darīts, lai situāciju mainītu – pašu savēlētajam Eiropas Parlamentam (EP) prioritātes bijušas pavisam citas. Tādai mazai zemei ar atvērtu ekonomiku, kāda ir Latvija, turpmākie 15-20 būs ļoti nopietnu izaicinājumu pilni arī krītošās demogrādijas dēļ. Vienīgā racionālā izeja ir augsti izglītots darbaspēks un spēja izlauzties jauno tehnoloģiju avangardā... vai arī izzust.
Pilns iekšējais cikls
Izmaiņas valsts izglītības sistēmā ir deleģēta izstrādāt un ieviest Izglītības un zinātnes ministrija, un tā gadiem ilgi to tehniski realizē ar savām aģentūrām, gandrīz tikai dažādu projektu ietvaros. Ministrijas darbinieces izdomā atskaites punktu pārmaiņām un tad ielas otrā pusē esošā aģentūra raksta projektu, ko ministrija apstiprina un sagrabina tam naudu. Daļēji kā eksperti iesaistās ministrijas darbinieces, kāda augstskola vai tiek dibināts kāds NVO. Pēcāk ministrija apstiprina izpild un ar kādu normatīvo aktu iedzīvina projekta rezultātus (tas ir pārbaudāmais lielums).
Visi citi transā paniski meklē veidus, kā jauno regulējumu apiet un no tā ietekmes pasargāt skolēnus un skolas, un ne vienmēr tas izdodas, jo IZM vienmēr realizē vairākus projektus un no visām krācēm te tik un tā neizvairīsies. Projekti pildās un, nogaidīt tradicionālos trīs gadus projekta pēcuzraudzībai, var atcelt novitātes, jo jāpārmetas uz kārtējām jaunajām prasībām un izmaiņām. Ja pārāk daudzas skolotājas iebilst, paralēli NVO ir jāiesaista arī arodibiedrība. Aplis noslēdzas, un te atkal spožs no jauna parādās pie debess viņš.[3]
Ierosinātā revolūcija
Ministres ideja ir pārsteidzoša, bet tādai jau arī jebkurai revolūcijai pēc tās žanra ir jābūt. Protams ar uzstājīgu prasību steidzamības kārtā Ministru kabinetā apstiprināt revolūcijas manifestu (noteikumu__grozījumu__projekts_p1_26-TA-1845_2)[4]. Dokumentu paredzēts skaņot vairākās institūcijās, bet raksta tapšanas brīdī to naivi saskaņojusi ir tikai Finanšu ministrija, kas pat nenojauš, ka dokumenta prasību ieviešana būs ar ļoti augstām blakus izmaksām.
Dokumentā ir pilns ar skaļām frāzēm un lozungiem, starp kuriem teju katrā rindkopā rēgojas kāda āža kāja. Lai arī cik šķidrs būtu šis bakalaura darbiņš, kas sistemātiski būtu pārstrādājams, akcentēsim dažus lielākos laukakmeņus, kas apgāzīs jebkuru plūsmu šajā pamatskolas izglītības nepārtraukto izmaiņu straumītē.
Atteikšanās no centralizētiem eksāmeniem pamatskolas noslēgumā. Piesauc OECD pētījumus un statistiku. Tik tālu korekti, tomēr, ja vien autoriem būtu izdevies uzlabot lasītprasmi, atklātos, ka valstīs, kurās nav centralizētu eksāmenu, gadu desmitiem tiek realizēts daudz pamatīgāks un dārgāks zināšanu pārbaudes rīks – skolēna individuāls izvērtējums. Skolas liecības atzīmes un selektīvi eksāmenu rezultāti šajā sistēmā ir tikai ar papildinošu nozīmi. Izvērtējums ir plašs (5-7 lpp.) teksta dokuments par katru skolēnu, tajā tiek atspoguļotas zināšanas un prasmes visos mācību priekšmetos, sekmes un spējas (mācību stundās, uzdevumu izpildē klasē, pildot dažādas sarežģītības mājas darbus, patstāvīgos darbus, spējas izmantot obligātajā literatūrā lasīto (atsevišķi vismaz 6 mācību priekšmetos un tamlīdzīgi)).
Izvērtējumu apstiprina skolas pedagoģiskā padome (tikai skolotāji) un dod izvērtējuma secinājumu. Tās ir īss teikums un tās ir standarta frāzes (dažādās ES valstīs ir iespējami 3-7 šādi formulējumi), kas norāda, ka skolēnam ir lietderīgi turpināt mācības vidusskolā (norādot programmu), skolēnam ir iespējams turpināt mācības kāda no arodskolām (norādot īpašos dotumus un spējas – jomu, kurā talanti varētu izpausties), un trešais formulējums – pamatskolas kurss nav apgūts (norādot, kuros priekšmetos zināšanas ir nepietiekošas). Izvērtējums ir galīgs, tas nav labojams, pārsūdzams vai apelējams. To var mainīt tikai papildus gadu mācoties kādā citā pamatskolā, kur skolēnam ir jāpierāda visās vērtējuma kategorijās sasniegtais progress un vismaz noteiktais zināšanu minimums.
Nav šaubu, ka šādas pārmaiņas pamatizglītībā Latvijā ir iespējamas, bet tas ir ļoti dārgs un ilgstošs process, kur īpaši pamanāma ir ministrijas darbinieku vēlme iesaistīties kādā īpaši dārgā Eiropas naudas apguves projektā. Grūtāk gan būs skolotājām.
Dīvaina tā selektīva lasītprasme, jo OECD sniedz Latvijai vēl desmitiem citus ieteikumu un uzskatāmus statistikas datus. Tie ir ļoti plaša spektra, sākot no paša lielākā, kas ir sieviešu īpatsvars skolu direktoru amatos un šo dāmu ļoti solīdas vecums, bet te mums ES tikai otrā vieta no beigām. Pārliecinoši pirmā vieta ir iedomāti attaisnotu un neattaisnotu stundu neapmeklēšanas statistikā. Revolūcija jau paredzēta kā maigā vara un neskata nevienu no šiem pašvaldībām un vecākiem sensitīvajiem jautājumiem.
Pārsteidzoša novitāte ir "skolas autonomija". Tas ir termins kura nozīme un netieša interpretācija pārņemta no vārdā nenosauktas citas valsts likumdošanas. Mūsu zemē skola ir pašvaldības iestāde un tās tiesības regulē Valsts pārvaldes iekārtas likums,[5] un vismaz Tieslietu ministrija varētu ierobežot pārāk elastīgu un ārpus likuma esošu likuma normu interpretāciju.
Atbilstoši revolucionārai pārliecībai, 9. klasi pabeidz ar liecību un atestātu, kam seko centralizēti un monitoringa eksāmeni. Tie gan nav nevienam vajadzīgi (atestāts jau kabatā) un šo eksāmenu rezultātus nav paredzēts izmantot par iestājeksāmeniem citā mācību iestādē. Nav tieši pateikts, bet funkcionāli – eksāmeni ir brīvprātīgi un vērtējums netiek nekādi izmantots (kā būs, tā būs, kurš gan tērēs savu laiku papildus tiem gatavojoties). Neparasti.
Vēl neparastāka ir norma par vidējās atzīmes izlikšanu, jo tiek paredzēts, ka to lems katra skola atsevišķi. Te vairs nav pat pussolis līdz pilnīgi unikālu sistēmu ieviešanai, kur par noteicošo iespējams noteikt labāko atzīmi semestra laikā vai labāko, kas izteikta pie tāfeles vai no pirmās rindas skolas sola un tamlīdzīgi. Saprotams, ka pavadības nozīmēta direktore gādās, lai šīs atzīmes jebkurā gadījumā tuvotos maksimālajam līmenim. Nezināmais ir, ko ar tādiem "sarkanajiem" atestātiem, kas jau pavasarī pārpludinās valsti, darīt vidusskolām un arodskolām.
Tikmēr par skolēnu tiesībām vismaz vienu reizi pārrakstīt un uzlabot eksāmena (pārbaudījuma, uzdevuma u.tml.) atzīmi ir dziļa paklanīšanās satracinātu vecāku priekšā par to, ka bērniņiem nav veicies savākt to iztikas minimumu ar 15 % zināšanām. Tagad būs jaunie laiki – pārrakstīt varēs visi un jebko, un visdrīzāk neierobežotu reižu skaitu. Būs titānu cīņa par to, kurš izturēs ilgāk – skolēns, vai skolotāja. Nav zināms, pēc cik mēģinājumu reizēm skolēns kaut ko tomēr gribēs iemācīties un vai skolotāja pilnīgā nervu sabrukumā tomēr ieliks gaidīto "4".
Varam turpināt uzskaiti šīs revolūcijas īpatnības, bet te jautājums no zāles – kurš par to visu maksās? Tomēr viens gan ir skaidrs – izvēlētais ceļš uz vāju viduvējību noteikti noslēgsies ar plašu stāvlaukumu pārdomām.
Nepieņemamas lietas
Nav šaubu, ka pārmaiņas izglītības sistēma ir nepieciešamas, tomēr vienmēr saprātīgi ir koncentrēties uz regulējuma priekšmetu. Šajā gadījumā tie ir "jaunās revolūcijas" bērni. Ļoti zemi izglītotajai COVID paaudzei sekos citi, kuriem nesniegtās zināšanas un skolā neapgūtais būs kaut kad parstāvīgi jāapgūst... vai jāizvēlas karjera, kurā pietiek ar ierobežotām pamatskolas zināšanām.
Vietā ir retorisks jautājums – vai jaunā revolūcija skolēniem liks nopietnāk un pamatīgāk mācīties, apgūt vielu un jaunās zināšanas pielietot nākotnē? Iepriekš izklāstītais dokumenta projekts liecina par pretējo un nerisina nevienu no problēmām, bet tikai ļauj daudz plašāk izmantot pieejais, lai skolēns jebkurā gadījumā pabeigtu 9. klasi un iegūtu atbilstošu atestātu.
Vai tas ir vienīgais iespējamais ceļš un vai risinājumi ir adekvāti izvēlēti? Uz to atbildi sniedz noteikumu projekta anotācija (anotācija_(ex_ante)_26-TA-1845), kas skaidri norāda, ka šie un daudzi citi jautājumi vispār nav vērtēti. Patiešām, ja reiz revolūcija, tad kādi tur vēl vērtējumi. Kad mežu cērt, tad skaidas lec!
Dabiskās konsekvences
Ministres Indriksones rosināto izmaiņu mērķis ir labi saprotams un izriet no katras noteikumu projekta rindkopas – pamatskola ir jābeidz ikvienam. To prasa likums, un ministrija to panāks, tas ir skaidrs. Neskaidrais ir, vai to var panākt šādā veidā, tā arī neveicot nevienu lieku kustību, lai paaugstinātu skolēnu visai pieticīgo zināšanu līmeni. Tā vietā visu vienkāršojam, pievienojam saukļus, sagrābstāmies svešu valstu dokumentos frāzes un tad tik acis ciet, pārmet krustu un pedāli grīdā!
Pēc murgainām, satraukuma pilnām intervijām un runām ar nepareizi lietotiem izteicieniem un terminiem, ministre uzrāda savu politisko gatavību jaunām uzvarām. Šajā ziņā viņa neatpaliek no folklorizētās (vissliktākajā nozīmē) priekšgājējas Ilgas Šuplinskas. Līdzību ir gaužām daudz un darbību postošais efekts sāk jau iezīmēties.
Var jau saprast – viss jāvienkāršo un jāreducē līdz vieglajai valodai un paviršumam skolā, bet tad arī skaidri jāsaprot, ka tiks aizmirsti tādi jēdzieni kā zināšanās balstīta ekonomika, kvalificēts darbaspēks, jaunās tehnoloģijas un izaugsme. No otras puses, dažas lietas savā ideoloģijā būtu jāpārdomā pašiem partijas biedriem. Ja reiz ar šādu politisku iniciatīvu nāk ministre, kas ir partijas virzīta premjera amata kandidāte.
Viens punkts attiecas uz pamatskolā apgūto zināšanu apjomu un kvalitāti, kas turpmāk tiks vērtēta ar vidējām atzīmēm un brīvprātīgu eksāmenu kārtošanu. Ja "vienotā skola" līdz "revolūcijai" šogad prasīja uzrādīt 15 % latviešu valodas zināšanu, nākotnē viss būs atkarīgs tikai no skolotājas iejūtības, izliekot vidējo atzīmi. Vai tas ir latviskas valsts veidošanas pietiekamības slieksnis jeb te mēs speram plašu soli pretim daudzvalodībai?
Otrs punkts attiecas uz nākotnes karjeras iespējām. Viduvējību kulta apstākļos pamatskolas beidzējs ar zināšanām, kas nepalielināsies arī nākotnē un būs tuvu MK noteiktajam minimumam 15-20 % apjomā, ir paralizējošs, jo visi valstī ienākošie imigranti ir ar minimālu 50 % zināšanu apjomu (citādi viņus neizlaistu no valsts). Tātad, tas ir tikai dažu gadu jautājums, lai pašu bērni savā zemē varētu ieņemt mazāk izglītotu palīgstrādnieku lomu. Augstākas pozīcijas ieņems viesstrādnieki. Tas pats attiecas uz vidusskolas un visai šķidro augstskolu beidzējiem. Ja tā ir tā perspektīva, ko šobrīd piedāvā Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", pilsoņiem līdz oktobrim ir vēl laiks to kārtīgi pārdomāt.
[3] Fragments no Viļa Plūdoņa dzejoļa "Ziemas pasaciņa" (zināma arī kā bērnu ziemas dziesmiņa).
Comments