“Progresīvā” zinātne – kas ir akadēmiskā brīvība un kas nav?
- Taisnība Raksta
- 4 hours ago
- 8 min read
Akadēmiskā brīvība
Paši akadēmiskās brīvības un brīvas jaunrades pamati meklējami principā, ka autors, pētnieks, zinātnieks vai mākslinieks brīvi izvēlas tēmu un izvēlas, kā to atspoguļot, pētīt, un apkopot, un izvēlas kad, kur un kā sava darba augļus publiskot.
Eiropas Savienības (ES) pamattiesību harta nosaka: “Mākslas un zinātniskā pētniecība ir brīva no ierobežojumiem. Akadēmiskā brīvība ir jārespektē.” (13. pants).[1] Tas ir viens no nedaudziem pārnacionāliem tiesību aktiem, kas tieši aizsargā akadēmisko brīvību un, lai gan formulējums ir kodolīgs, tas nodrošina juridisku atbalsta punktu, ko var izmantot, lai aizstāvētu akadēmisko brīvību. Taču, vai šī norma ir novērsusi apdraudējumus akadēmiskajai brīvībai? Tā to raksturo Sanita Osipova,[2] kura savā runā aicina “atgriezties pie saknēm, tradīcijām un mērķiem”. Ikvienai nāciji esot vajadzīga “augstākā izglītība un zinātne nacionālā valodā un nacionāla universitāte, kas to īsteno” un tas skaidri definēts 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. Šī nepieciešamība “veidojās līdz ar izpratni par izglītības un zinātnes nozīmi (...) Vilhelms fon Humbolts lika pamatus mūsdienu izpratnei par augstāko izglītību un universitātes misiju (...) universitātes tiek aplūkotas kā sabiedriski un valstiski nozīmīgi izglītības un zinātnes centri, kas kalpo par nācijas pilnvērtīgas, vispusīgas attīstības pamatu”.
Mūsdienās, “Progresīvā kultūrbrālības plūsmā” tapa jauks, uzplaukumu uzturošs dokuments, kas bija uz kultūras ministra galda, bet tagad ir sācis savu ceļu uz Ministru kabinetu. Tas ir cenrādis par to, ka turpmāk Latvijas Nacionālās bibliotēkas durvis bez lasītāja kartes drīkstēs vērt tie, kuriem kabatā ir vismaz trīs lieki eiro. Labi, ka par skatīšanos uz šo ēku pagaidām vēl jāmaksā nav.
Brīvlaišana
Lai gan akadēmiskās brīvības starptautiskajos rādītājos Latvija gadu desmitiem ir ļoti augstā pozīcijā, to no maksimālā vērtējuma šķir tieši tie parametri, kas netieši vai netieši saistīti ar finansējumu zinātnei. Tas mums ir pats zemākais Eiropā (atšķirības ir pat desmitiem reižu lielas), tādēļ ne visi pētnieki savu zinātnisko darbību var realizēt – mums vienkārši nav naudas pētnieku skaitam valstī.
Latvijas statistikai nepalīdz ar dažādos lietišķos un ļoti specifiskos pētījumos apgūtās naudas. Tie tiek finansēti, bet ne vienmēr tos iespējams dēvēt par zinātni, jo lauvas tiesa ir dažādi dabas un sabiedrības vērojumi, arī tautas zinātne. Pats zinātniskais “produkts” arī ir visai viduvējs, jo Latvijā nav augsto tehnoloģiju ražošanas, un augstvērtīgāko rakstu skaits ir tieši atkarīgs no tā vai cita projekta iespējām apmaksāt publikācijas smalkos žurnālos. Arī tad tie ir tikai atsevišķi eksperimenti, bet humanitārajās un sociālajās zinātnēs tos dēvē par “Latvijas gadījumu” un specifiku. To pienesums zinātnes telpai ir visai nosacīts, un tas nemaz nevar būt citādāks pie tik šķidra un nedroša zinātnes finansējuma.
Pētījumu izstrādes laikā meklē sabiedrisku aktuālu tēmu plūsmas, kas skar kādu trokšņojošu sabiedrības grupu ar daudzsološu nosaukumu. Tās ir tēmas, ko pozitīvi noteikti vērtē “Eiropas eksperti” (visbiežāk pensionēti pētnieki no Grieķijas un Spānijas, kas paši jau sen vairs neko nepēta). Viņus vienmēr var pārsteigt ar tādām tēmām, ko pašu zemes un fondi, bet ja jau ir kāda valsts, kur tas iet cauri – lai taču mēģina. Pašmāju pētniekiem ir grūti naudu atrast arī citās zemēs un citos pētnieku kolektīvos, jo doktorantu savulaik pētītās ir marginālas, pārlieku lokalizētas un nepietiekami izstrādātas, lai pētniekus iepazīstinātu ar kādu plašāku sabiedrību. Visbiežāk tā ir loterija un veiksmes spēle.
Tehniskā līmenī akadēmiskā brīvība nav privilēģija, ko zinātniekiem piešķir politiķi. Visi zinātnei piešķirtie līdzekļi ir caur konkursiem, kuru spēles noteikumus nosaka ar MK noteikumiem. Tie ir tādi, kādi ir – kur gadiem ilgi copy-paste, kur kādi politiski un administratīvi ierobežojumi, kvotas un nosacījumi. Prasību un satura erozija parasti nenotiek kāda skaļa lēmuma vai formāla aizlieguma dēļ. Tā ir pakāpeniska – publisks spiediens uz citādi domājošiem un naivas cerības uz veselo saprātu, taču pētniekiem ir vajadzīgs savs izdzīvošanas minimums un tā dēļ laba ir jebkura tēma, kas vien palīdz galus savilkt kopā.
Politiskas pretenzijas
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) deputāta Kaspara Meļņa vadītā Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija 22. jūlija sēdē paredzējusi skatīt Latvijas Zinātnes padomes (LZP) Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas (FLPP) projektus, īpaši pievēršoties trim no tiem. Saskaņā ar uzaicināto zinātnieku publiski pausto komisija paredzējusi skatīt konkrētu zinātnisko projektu “finansējuma apmēru, mērķi, vērtēšanas kritērijus, plānotos rezultātus, izraudzītos starptautiskos ekspertus, izpildes termiņus, uzraudzības mehānismus”.[3]
Lai arī citiem deputātiem par šādu sēdes dienaskārtību ir savs viedoklis, pozitīvi jau tas vien, ka Saeimas komisija vismaz interesējas par zinātni. Vismaz viena komisija. Arī tādā Saeimā, kur ne mazums tipāžu ir ar deviņu klašu izglītību un kur par zinātni dominē tādi priekšstati, kas miglaināki par lauksaimniecības perspektīvām uz Marsa. Zinātnisko atziņu galvenajā avotā – sociālajos tīklos, te nekas daudz priekš deputātiem nav rakstīts.
Lai gan FLPP sarakstā ir 56 jau 2025. gadā apstiprināti projekti un tie visi sagatavoti atbilstoši MK noteikumiem, Saeimas komisijas vadītājs K. Melnis publiski paudis, ka izvēlējies izcelt trīs FLPP programmas projektus, kuru nosaukumus nav sapratis. Šo projektu zinātnieki un pētnieki tiek aicināti uz Saeimu. Zinātniekiem tas, ka par pētījumu interesējas Saeima, ir gods, jo vairumam citu zinātnieku sarežģītā caurlaižu un uzraudzības sistēma Augstajam namam pat neļauj pietuvoties.
Troksnis medijos un soctīklos ir ne pa jokam, un ko gan parlamentam par tā neveselīgo interesi nepārmet... Tas ir pamatoti, jo nav nekādas pārliecības, ka Saeimas komisija sapratusi pārējo 53 projektu nosaukumus un to īsās publiskās anotācijas. Deputāti acīmredzami pārvērtē savas spējas un attapību saprast, ko sājos projektos pēta un kāds pasaules zinātnei un Latvijas tautsaimniecībai būs taustāmais rezultāts. Var uzskatīt, ka deputātu iepazīšanās ar pārējiem projektiem būs pēc zināma grafika – tā varēs paspēt līdz nākamajām vēlēšanām izskatīt tos visus.
Pirmais trīnītis
Trīs projekti, ar ko vispirms vēlas iepazīties deputāti, ir dāsni finansēti ar maksimāli pieļaujamajām summām, taču to nosaukumi un apraksti radījuši iespējamus pārpratumus. Nosaukumi daudzsološi, tādēļ jau interese arī pastiprināta.
“Viena dzimuma partnerības: antropoloģisks pētījums par bērnu audzināšanu ārpus heteronormatīvas vides”;[4]
“Antidženderisma diskurss Latvijas publiskajā telpā un literatūrā (ANTI-MOB)”;[5]
”Rūpes par demokrātiju: dzīves radīšanas prakses ģeopolitiskā neskaidrībā (LALIFE)”.[6]
Satraukumam te nav nekāda pamata, jo deputāti ir pieredzējuši. Tā Melnis esot Klimata un enerģētikas ministrs gadiem ilgi no emisiju fonda un citiem avotiem visai sparīgi dalīja naudu tik absurdiem NVO (vai to īpaši atbalstošiem SIA) projektiem, ka vistrakākās zinātnieku idejas vienmēr tika cauri. Vēl gruntīgāka pieredze viņam ir no Zemkopības ministrijas laikiem, kad gadu gadiem viņš mīļā miera labad par miljoniem (katru gadu) uzturēja kabatas “Zemnieku saeimu”. Uzturēšanas izmaksas – tas noteikti ir pareizais vārdu salikums arī šo trīs zinātnisko projektu izpildītājiem.
Strīdus būtība
Akadēmiskajā vidē ir ne mazums ētikas noteikumu, vadlīniju un arī netiešu aizliegumu, kas izriet no dažādām starptautiskām saistībām un nacionālās likumdošanas. Šo noteikumu pārkāpšana nozīmē projektu slēgšanu un profesionālu aizliegumu pētniekiem noteiktu gadu skaitu īstenot zinātniskus pētījumus (izņemot privāto sektoru). Šādi pārkāpumi mēdz notikt gluži tāpat kā plaģiāti un pētniecisko rezultātu viltošana. Pēta arī aizliegtas tēmas (piemēram, cilvēka klonēšana).
Tomēr, šādi gadījumi ir reti un lielākoties pētījumu termiņus pagarina līdz pārbaudāmie rezultāti tiek pieņemti vismaz minimālā formā, taču process ir ilgstošs. Tā ir zināma atšķirība no privāto fondu un uzņēmumu pasūtītiem pētījumiem, kur sagaida visai konkrētus rezultātus un pētījumu gaitu pietiekoši stingri uzrauga, lai pārtrauktu, ja cerētais un sagaidāmais rezultāts var netikt sasniegts.
Publiskā sektora pētniecību un akadēmisko darbu papildus neierobežo. Latvija ir to 10 % pasaules valstu vidū, kur akadēmiskā brīvība ir vislabāk aizsargāta. Tas nozīmē, ka pētnieki var brīvi izvēlēties pētījumu tēmas, neraizējoties par politisko spiedienu vai sankcijām. Šāda brīvība ir viens no kvalitatīvas zinātnes priekšnoteikumiem.
Vienlaikus daudzos pārspriedumos un nereti arī klajā demagoģijā tiek piemirsta kāda vispārzināma robežšķirtne. Tās vienā pusē ir brīvība izvēlēties pētniecības virzienu, pētījuma priekšmetu un tiesības savu pētījumu rezultātus brīvi publicēt, bet otrā – valsts un citu lemjošo institūciju tiesības un arī netieši pienākumi (sociālu iemeslu dēļ) finansēt šādus pasākumus. Mūsu zemes reālijās pētījumi nav aizliegti un nav pārtraukti politiska vai administratīva spiediena dēļ. Valsts vienmēr spējusi šos pētījumus apmaksāt.
Pašreizējās iztaujāšanas kontekstā var būt pamatota interese par to, ko valsts iegūst no 0,3 miljonu eiro nodokļu maksātāju naudas tērēšanas kādam no izskatāmajiem projektiem. Citiem vārdiem sakot, kas ir tas, ko valsts pērk no pētniekiem tajā vai citā projektā un vai tiešām tāda ir šī pakalpojuma cena. Un vai šāda naudas šķērdēšana atbilst likuma prasībām, kas ierobežo valsts un pašvaldību līdzekļu izšķērdēšanu.[7]
Pasaulē līdzīgi strīdi nav retums. Nemaz tik reti nav arī gadījumi, kad to vai citu iemeslu dēļ valsts kādu pētījumu pārtrauc finansēt. Nevienā no šiem gadījumiem to neuzskata par jaukšanos akadēmiskajā brīvībā, jo pētniekiem neliedz šos pētījumus turpināt ar citviet piesaistītiem resursiem.
Nenoteiktie ASV risinājumi
Kas notiek ASV? Reformas, ks veiktas kopš 2025. gada ir ievērojamas un aptver visus izglītības līmeņus. Pirmsskolas un skolas līmenī pamata prasību noteikšana ir novirzīta no federālā līmeņa uz pavalsts (štata) atbildību, vienlaicīgi likvidējot īpašas imigrantu skolas un to atvieglotās un vienkāršotās izglītības programmas. Valsts un lielpilsētu dibinātās augstskolas ir spiestas būtiski paaugstināt studiju kvalitāti un studiju rezultātiem aizvien stingrāk ir jāspēj apmierināt štata darba tirgus un industrijas prasības, kas īpaši izaicinoši ir pavalstīs, kur strauji attīstās augsto tehnoloģiju uzņēmumi.
Federālā valdība pamata regulāciju veic ar finanšu resursiem. Augstskolu līmenī tās ir dotācijas pētniecības veikšanai, kas ik gadu parasti veido 5-6 miljardus dolāru. Tās ir tiešās mērķdotācijas augstskolām, kas nodrošina valsts pārākumu pasaulē noteiktās jomās. Valsts politika tika pārskatīta 2025. gada februārī un ir koriģēta vairāk nekā desmit reizes, galvenokārt samazinot federālās valdības tiešas dotācijas kvalitātes ziņā vidusmēra universitātēm.[8] Tas ir sāpīgi, jo summas ir iespaidīgas un šo dotāciju nepieejamība izraisījusi daudz iebildumu un protestu. Rezultātā šīs dotācijas vairumā gadījumu daļēji tikai aizstātas ar štata dotācijām 2026. gadā.
Nesalīdzināmi sarežģītāk federālās valdības lēmumi realizēti privātajās augstskolās, kas ir labākās ASV. Baltais nams ir atzinis savas kļūdas formulējumos un vienā tiesību aktā (prezidenta rīkojumā) vienlaikus iekļaut daudzas normas, kuru izpilde attiecas ne tikai uz šīm augstskolām, bet arī uz daudzām federālām iestādēm. Šajā tiesību aktā prezidents piecām augstskolām izvirzīja nosacījumus šīs dotācijas saņemšanai 2025. gadam.
Vienā tiesību aktā noteikti ierobežojumi dotāciju izmantošanai (noteikts pētniecību jomu ierobežojums) un studentu un viespētnieku vīzu strikti ierobežojumi. Tas palielināja nodokļus universitāšu dotācijām (īpaši ieņēmumiem no tādām valstīm kā Ķīna un Irāna), noteica stingrākus ierobežojumus federālajiem studentu aizņēmumiem, kā arī uzlika par pienākumu universitāšu pilsētiņās aizliegt antisemītiskus kolektīvos pasākumus un nepieļaut atsevišķu antisemītiskus un rasistiskus aktus.
Pret jauno kārtību visasāk iebilda Hārvardas universitāte, un tā var to atļauties, jo federālā dotācija pētniecībai ir tikai aptuveni 1,24 miljardi ASV dolāru, kas ir maznozīmīgi attiecībā pret universitātes gada budžetu (ap 80 miljardiem). Daudzas ārvalstis augstskolai ik gadu sniedz bagātīgas dotācijas (tajā skaitā Ķīna, vairākas arābu valstis, arī Kolumbija un Venecuēla) un Hārvarda neuzskata, ka tai ir lieki jājautā maksātājiem par dotēto naudas izcelsmi. Galu galā, eksistē federālie dienesti, kam jādara savs darbs.
Daudz sarežģītāk ir ar līdz šim nekad Hārvardai nepieprasītām atskaitēm par ASV valdības dotāciju izmantošanu pētniecībā un realizētiem projektiem 2022.-20225. gadā. Hārvardas universitāte godprātīgi iesniedza pārskatus un visus pavadošos finanšu dokumentus. Ļoti bagātīgie dotāciju pētniecības granti pārsteidza ne tikai ASV administrāciju – tos noteikti var apskaust pat britu zinātnieki. Folklorizējušas ir daudzas šo pētījumu tēmas. Starp tām izcilākās ir “Ilgtermiņa Kolumbijas lesbiešu seksuālo vajadzību izmaiņu dokumentēšana narkobiznesa konfliktu zonās”, kā arī pilna cikla sociālie pētījumi. Vispirms apmaksājot praida gājienu un tad mobilizējot dalībniekus un izvērsti vērtējot dažādu sabiedrību grupu attieksmi, komunikācijas valodu sociālajos tīklos un ietekmi, un jauniešu uzvedību pēc šī notikuma (ieskaitot sekmes skolā). Pašmāju “pētījumi” te vienkārši nobāl...
Tiesvedības
Gandrīz visas pārmaiņu skartās universitātes vērsās tiesās. To pašu darīja dažādas pētniecības institūcijas, pētnieku asociācijas un atsevišķi pētnieki. Pamatā strīdus izšķir federālās tiesas. Tās bloķē administrācijas politiku, kas vērsta pret augstāko izglītību, daudzās lietās pielemjot, ka izpildvaras darbības, kuru mērķis ir ierobežot programmu daudzveidību, iesaldēt miljardus pētniecības grantos vai deportēt starptautiskos zinātniekus par politisku izteikumu, pārkāpj valsts konstitūcijas Pirmo grozījumu un Administratīvā procesa likumu.[9] Tiesvedības turpinājās visu 2025. gadu un vairāku miljardu federālās dotācijas tika aizturētas Hārvarda, Kolumbijas un Brauna universitātēm. Mērķis bija piespiest iestādes pārtraukt Dažādības, vienlīdzības un iekļaušanas (DEI) programmas un mainīt dotāciju apmaksātu programmu pārvaldību, kā arī mainīt studiju programmu akreditācijas noteikumus.
Tiesu galīgie nolēmumi nav saudzīgi pret Balto namu. 2025. gada septembrī ASV apgabaltiesnese Elisone D. Berouza lietā “Hārvarda pret HHS” lēma, ka administrācijas finansējuma iesaldēšana ir antikonstitucionāla un nodēvēja to par atriebību, neatgriezeniski bloķējot dotāciju pārtraukšanu (Hārvardas dotāciju atjaunošanas lieta). 2025. gada novembrī Kalifornijas federālā tiesa izdeva pagaidu aizlieguma rīkojumu, kas aizsargāja Kalifornijas Universitātes sistēmu no ideoloģiskiem finansēšanas nosacījumiem un atjaunoja ieturētos līdzekļus. 2026. gada janvārī ASV apgabaltiesnesis Viljams G. Jangs lēma, ka administrācijas politika, kas vērsta pret starptautiskiem zinātniekiem un mācībspēkiem, lai tos deportētu par politisku runu, pārkāpj konstitūcijas Pirmo grozījumu, nodrošinot juridisko aizsardzību Amerikas Universitātes profesoru asociācijas (AAUP) biedriem. Tomēr vairākas lietas joprojām ir izskatīšanā un lēmumi būs tikai šī gada beigās.
Mācības no akadēmiskās brīvības risinājumiem
Baltais nams guva daudzas mācības no zinātnisko pētījumu grantu un federālo dotāciju piešķiršanas līdzšinējās kārtības. Primāri – universitātēm nedrīkst uzlikt tām pretlikumīgus pienākumus un atbildību. Likums nosaka atbildīgās institūcijas un tās attiecībā uz vīzu piešķiršanu un līdzekļu piesaisti no valstīm, kas nav draudzīgas ASV, nav universitātes.
Federālajai valdībai ir tiesības pēc noteiktiem kritērijiem piešķirt dotācijas vai atteikties no šīs darbības. Ir tiesības ierobežot pētniecībai piešķirto dotāciju izmantošanas tematisko jomu un tematiku, bet nav tiesības ierobežot pētniecību par līdzekļiem, kas iegūti no citiem legāliem avotiem. Universitātēm regulāri ir jāatskaitās par federālo dotāciju izmantošanu pētniecībā (prasība ieviesta pirmo reizi ASV vēsturē).
[7] Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums, https://www.vestnesis.lv/ta/id/36190-par-valsts-un-pasvaldibu-finansu-lidzeklu-un-mantas-izskerdesanas-noversanu