Pēdējais modinātājzvans Eiropai?
- Taisnība Raksta
- Jan 30
- 6 min read
Krievijas iebrukums Ukrainā pārliecinoši parādīja ne tikai Krievijas agresivitāti, bet arī to, ka Ukraina nebija gatava karam. Paļāvība un daudzējādā ziņā arī visai nenopietnā attieksme pret valsts aizsardzību pārliecinoši izgaismoja tieši to pašu visās Eiropas Savienības (ES) valstīs un nepatīkamākais - NATO Eiropas dalībvalstīs.
Iemeslu ir ļoti daudz, bet pēdējā desmitgadē tā ir slimīga aizraušanās ar utopiskiem mērķiem un politiskās vides pārliecinoša grimšana populismā. Tas rezultējies ES valstu ļoti vājā ekonomiskā izaugsmē un aizvien straujākā tehniskā un tehnoloģiskā atpalicībā no attīstītām zemēm. Tas ļoti daudzas reizes ticis atgādināts dažādos veidos,[1] taču nesekmīgi.
Eiropas Parlaments (EP), Eiropas Komisija (EK) un dalībvalstis baudīja dzīvi un vēl šodien turpina dzīvot sociālistiskā utopijā, kur valda iedomāta labklājību, kas jau sen balstās tikai uz strauji pieaugošiem valstu ārējiem parādiem.
Likumsakarīgi, ka šādā vidē dalībvalstu un ES aizsardzības dimensija izplēn, transformējas abstrakcijās un bezgalīgās diskusijās par kolektīvo aizsardzību, kam nav rezultātu. Drošība pārveidojusies par kopienu solidaritāti un tiesību attīstību visos iespējamos virzienos. Aizsardzība - kontrole, uzraudzība un regulēšana, kas nevienā no tās izpausmēm nav stiprinājusi Eiropu pret ārēju iebrukumu. Spējas aizstāvēties zudušas vispārējā populismā un nevēlmē ierobežot komforta zonu.
Ērtais laulību līgums
Daudzu Eiropas valstu pievienošanās NATO kopainā ir atgādinājusi laulību līgumu ar ASV, kur lomas ir visai skaidras. ASV šī loma ir pelnīt naudu, ieguldīt savā un Eiropas NATO valstu tiešā un netiešā aizsardzībā, bet Eiropas valstis tikmēr var drošībā baudīt dzīvi un izklaidēties. Turklāt labklājību balstot uz riska zonas valstu piegādāto lēto un ļoti lēto enerģiju, kamēr Eiropas dārgās preces tiek pārdotas ASV.
Šāds modelis ir pussoli no vienpusēja komunisma un var turpināties tik ilgi, kamēr šādas laulības partneris okeāna otrajā pusē ir ar mieru to uzturēt un piestrādāt par bankomātu. Kaut kur dikti dzirdēts scenārijs un dzīvesveids.
Zvans, kas nenostrādāja
Neviens Eiropā nebija pārsteigts brīdī, kad 2014. gadā sākās Krievijas militārā invāzija Ukrainā. Tiesa, ekonomiskie ieguvumi un pašpārliecība par savu militāro pārākumu zem Amerikas drošības "lietussarga", neļāva atgūt sen zudušu spriestspēju. Eiropa ar jaunu sparu pievērsās dzīvei utopijā un to pavadošajam populismam. Aicinājumu un brīdinājumu NATO valstīm, EP un EK bija daudz - pasaule polarizējas, draudu kļūst vairāk un kā lielākie apdraudējumi tika izceltas Krievija un Ķīna.[2]
Izpratnē par dzīves realitāti maz kas mainījās arī pēc 2022. gada februāra. Atbalsts Ukrainai bija un turpinās, tomēr pašu Eiropas valstu aizsardzība tika noplicināta un netika atjaunota. Būtiskas izmaiņas nebija arī pēc ASV brīdinājuma par ieguldījuma mazināšanos Eiropas aizsardzībā. Bēdīgi un faktiski provocējoši. Vismaz Krievijai.
Rites brīdinājums
Eiropa bez ASV sevi aizstāvēt nespēj, paziņojis NATO ģenerālsekretārs Marks Rite. Viņš runāja tikai dažas dienas pēc tam, kad Trampa atkārtotie draudi ieņemt Grenlandi aliansi noveda līdz sabrukuma robežai, kur īpaša loma ir Dānijas premjeres neadekvātajai uzvedībai.[3]
"Ja kāds šeit domā..., ka Eiropas Savienība vai Eiropa kopumā var sevi aizstāvēt bez ASV, lai turpina sapņot," viņš sacīja EP aizsardzības un ārlietu komiteju deputātiem. "Jūs to nevarat" un "Eiropas pīlārs [NATO] ir nedaudz tukšs vārds," sacīja Rite, apgalvojot, ka Eiropas armija radītu "lielu dublēšanos" ar aliansi. Krievijas prezidentam "tas patiks", viņš piebilda.[4]
Viņš uzslavēja Trampu par to, ka viņš panācis, ka visas NATO Valstis palielina aizsardzības izdevumus vismaz līdz 2% no IKP.
"Vai jūs tiešām domājat, ka Spānija, Itālija, Beļģija un Kanāda būtu nolēmušas pāriet no 1,5 uz 2 procentiem... bez Trampa? Nekādā gadījumā," sacīja Rite. Bez ASV Eiropas aizstāvēšana izmaksātu veselu bagātību, viņš piebilda. "Eiropa, ja jūs patiešām vēlaties rīkoties patstāvīgi... aizmirstiet, ka jūs jebkad to varat sasniegt ar 5 procentiem," sacīja Rute, atsaucoties uz NATO sabiedroto solījumu līdz 2035. gadam palielināt savus aizsardzības izdevumus līdz 5% no IKP.
"Tie būs 10%,” viņš apgalvoja. Amerikas kodolieroču atturēšanas sistēmas aizstāšana izmaksās "miljardus un miljardus eiro".
Šāds bija NATO ģenerālsekretāra runas saturiskais kodols, ko visi klātesošie uztvēra klusējot. Tas gan nebūt nenozīmē, ka Rites vēstījums ir saprasts un ka EP nākotnē būs gatavs minēto ievērot. Parlamenta dienaskārtība norāda, ka Eiropas likumdevējs joprojām dzīvo ilūziju pasaulītē, kuru nav ietekmējusi pat karadarbība Ukrainā.
Daudz aktīvāki klausītāji kļūst, kad tiek skarti īstermiņā nozīmīgi jautājumi. Rite, kuru Tramps atzina par palīdzību iespējamās vienošanās starpniecībā, atzina, ka viņam nav "mandāta vest sarunas" Dānijas vārdā. Viņš arī noraidīja ideju, ka sarunas par Grenlandi ir saistītas ar ASV drošības garantiju nodrošināšanu Ukrainai.
Marks Rite brīdināja, ka Kijivas spēju ierobežošana pieņemt lēmumus par izdevumiem kavēs tās militāros centienus. ES nevajadzētu izslēgt ASV ieroču uzņēmumus no 90 miljardu eiro aizdevuma Ukrainai. "Aizdevumu pakete… būtiski ietekmēs Ukrainas drošību," likumdevējiem sacīja Rite. Kijivai jābūt tiesībām aizdevumu izmantot, lai iegādātos ieročus valstīs, kas nav ES dalībvalstis, tikai tad, ja ir "steidzama vajadzība pēc produkta un ja nav alternatīvas", un ja tā ir saņēmusi ES izpildvaras un bloka galvaspilsētu apstiprinājumu. Tomēr šāds liegums pašlaik ir iestrādāts pēc Francijas lobēšanas, kuru atbalstīja Grieķija un Kipra. Iebilda tikai Vācija un Nīderlande.[5]
Francijas dabiska reakcija
Francijas atbilde ir noraidoša.[6] Tas ir pašsaprotami brūkošā ekonomikā, kur minimālās NATO aizsardzības izdevumu prasības sasniedz tikai summējot klāt Francijas militāros izdevumus aizjūras teritorijās un militārā atbalsta programmas Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas zemēs.
"Nē, dārgais Mark Rite. Eiropieši var un viņiem ir jāuzņemas atbildība par savu drošību. Pat ASV tam piekrīt. Šis ir NATO Eiropas pīlārs," sacīja Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Baro.[7]
Baro nebija vienīgais Francijā, kas iebilda pret Rutes izteikumiem. Muriela Domenaha, bijusī Francijas vēstniece NATO, vietnē X rakstīja, ka "ar visu cieņu pret NATO ģenerālsekretāru, šis nav: pareizais jautājums... pareizā atbilde: Eiropas vājuma reklamēšana, lai nodrošinātu ASV garantiju, ir novecojusi pieeja un sūta Krievijai nepareizu vēstījumu".[8]
Tieši neminot vārdā Riti konkrēti, Francijas bruņoto spēku ministre Katrīna Vautrēna Francijas radio sacīja, ka "tas, ko mēs redzam, ir NATO Eiropas pīlāra nepieciešamība".[9] Francija ideju par eiropiešu kolektīvu stiprināšanos militārās alianses ietvaros pirmo reizi virzīja pirms dažiem gadiem, un tagad to atbalsta arī citas valstis, tostarp Vācija. EP deputāte Natālija Luāzo, kura darbojas Rites uzrunātajā komitejā, piekrīt Baro kritikai - tas esot bijis "apkaunojošs brīdis" un "Rite domā, ka rupja vēršanās pret eiropiešiem iepriecinās Trampu". NATO esot jārod līdzsvars starp ASV un Eiropas centieniem. Davosā līdzīgu viedokli pauda Somijas prezidents, kurš Grenlandes kontekstā norādīja, ka eiropieši spēj sevi aizstāvēt.[10]
Tas viss izklausās jauki. Tikai finansiālā un cilvēkresursu pamata šiem skaļajiem vārdiem nav bijis. Nav pat aplēses, cik gadus vajadzēs, lai to sasniegtu. Francijai nepietiks pat ne ar 10 gadiem. Jauki klausīties franču amatpersonu pašpārliecinātībā par tematu, ko nepārzina un vērot viņu mēģinājumus pagriezt Eiropu bīstamas nekurienes virzienā. Francija gadiem ilgi zaudē arī valsts iekšējās drošības karā pret organizēto noziedzību, jo īpaši narkotiku karā Marseļā[11], un zādzība Luvrā izgaismo šīs zemes reālijas.
Pauze
Iespējams, tas ir vienīgais vārds, kas var raksturot šī brīža stāvokli ES. 2025. gadā Tramps pārliecināja Eiropas valstis palielināt aizsardzības izdevumus līdz 5% no IKP tuvāko gadu laikā. To izpildījušas līdz šim ir tikai Igaunija un Lietuva. Pārējās kautrējas un neērtos lēmumus atliek uz iespējami vēlāku laiku, lai gan Eiropas dīķī "ūdens ir sakustējies".
Ir tūkstošiem atrunu un dažādu iedomātu iemeslu un politisku prioritāšu, kuru dēļ Eiropas valstu vairākums tikai politiskos paziņojumos ir gatavs atzīt valsts un Eiropas kopējo aizsardzību par prioritāti. Un arī pat to atzīstot, necenšas šos līdzekļus izmantot visādi citādu ielaistu problēmu risināšanai. Te Eiropas politdarbinieki ir izcili jebkā samudžināšanai un tā spēj izvilināt vilku no meža. Bet ne jebkuru.
Nevajadzētu būt pārāk daudzām liekām ilūzijām un naiviem priekšstatiem par perspektīvu. Tā būtu 10% no budžeta aizsardzībai un obligātās karaklausības ieviešana. Kaimiņus neizvēlas un par to miermīlību pēc miera līguma Ukrainā nevajadzētu būt pašnāvnieciski vientiesīgiem. Krievijas un tās sabiedroto atturēšanai ir nepieciešami pārliecinoši argumenti, pierādījumi aizsardzības spējās, uzlabojumi pašvaldību ceļu tīklos, slimnīcu kapacitātē vai mediju stiprināšanā un citur.
Jārēķinās, ka Kremlis savas militārās un ekonomiskās spējas atjaunos 3-5 gadu laikā un iespējamā karadarbība būs pavisam cita, nekā tā šobrīd ir dronu kontrolētā kaujas laukā Ukrainā.
Tas ir būtisks jautājums, kas ņemams vērā valsts aizsardzības plānotājiem - nav lietderīgi plānot un organizēt valsts aizsardzību ar vakardienas un šodienas tehnoloģijām, izvēloties lētāko piegādātāju. Tā jāplāno ar pašu modernāko un arī pēc tiem 5-7 gadiem derīgu tehniku.
Protams, tas būs dārgi, protams, tas valsts budžetā liks ekonomēt citās pozīcijās, kur būs jāsakasa papildus 850 miljonus gadā[12] no izšķērdīgam dzīvesveidam atvēlēta. Tas būtu pirmas solis jau tagad. Visā ES Esam vienīgā valsts, kas valsts pārvaldei atvēl 300 miljonus prēmijām, un kur tad vēl ārkārtīgi augstās juridiski bezatbildīgās padomes un valdes, kas jāuztur. Valsts pārvaldībā ir arī aptuveni 8000 darbinieku, kas ir lieki un bija jau sen jāatlaiž. Un tā te pa druskai vien, līdz izrādīsies, ka aizņemties nevajag un ka valsts aizsardzībai var atvēlēt daudz lielākus resursus.
NATO ģenerālsekretārs Rite nepārprotami nosauca vajadzības, apsvērumus un nosacījumus. Parlaments uzklausīja. Nav pamata domāt, ka ar vienu reizi te pietiks, jo drīzāk metīs spalvu, bet tikumu nemainīs. Tas pats attiecas arī uz Eiropas Komisiju. Ko no tā visa saprot pašmāju lēmēji vēl pāragri spriest, lai gan pirmās ziņas jau atspoguļotas medijos.[13]
Comments