Fordo cietoksnis: spožums vai posts?
- Taisnība Raksta
- 5 days ago
- 10 min read
Irāna vairākus gadu desmitus cenšas attīstīt kodoltehnoloģijas – savas, ne iegūt tās zemletes darījumos ar Franciju vai Krieviju, vai, līdzīgi kā Ziemeļkoreja, vismaz daļēji ar Ķīnu. Pašsaprotami, ka Izraēla darīs visu (iespējamo un neiespējamo), lai saglabātu savu kodolvalsts monopolu un tiesības būt valstij, kas Tuvo Austrumu reģiona arābu pasauli tur īsā pavadā. Pārējā pasaule, pēc noklusējuma, neiebilst.
Irāna
Līdz pat 1979. gadam, kad islāma revolūcijas laikā tiek gāzts šahs Mohammads Rezā Pehlevī, Irānas un Izraēlas attiecības uzskatāmas par labām un pat par ļoti labām. Jaunā kārtība paredz citādu Irānas ārpolitiku Kaimiņus neizvēlas. No rietumu puses Irānai pieguļ Irāka, kas pēc ārvalstu koalīcijas uzbrukumiem uzskatāma par pilnībā sabrukušu zemi – rietumi senās Divupes zemi pameta nespējā iedibināt centralizētu varas aparātu. Turklāt, īstermiņa perspektīvā Irākai nemaz nav izredžu tikt ārā no 20. gs. piecdesmitajiem gadiem.
Irānas austrumos ir Afganistāna, kur rietumi karoja pret talibiem, līdz viņiem nokļūstot pie varas, pameta visu, kas atvests un ieguldīts. Rietumniecisku drošības saliņu izveidot neizdevās. Iespējams, kā tas reiz bijis senā pagātnē, pārmaiņas nesīs atdzimstošais Zīda ceļš.
Arī Pakistāna, iespējams korumpētākā valsts visā Āzijā, kas balansē uz ekonomiskā sabrukuma robežas, ir Irānas kaimiņos. Par spīti nedienām, šajā valstī sekmīgi attīstās pilna cikla kodoltehnoloģijas (no urāna ieguves līdz atomenerģētikai un kodolieročiem), un, ar veciem ķīniešu iznīcinātājiem, Pakistāna visai veikli tiek garā ar franču salīdzinoši mūsdienīgajiem iznīcinātājiem. Groteska aina.
Irāna robežojas arī ar Turciju, Azerbaidžānu un Armēniju. Valstu mijiedarbība ir nosacīta. Ar Krieviju, jo īpaši aizvadīto gadu laikā, tā gan ir kļuvusi dinamiska.
Irāna ir reģionāla lielvara ne tikai pateicoties 90 miljoniem iedzīvotāju un teritorijai, kas ir divas reizes lielāka par Franciju, bet arī ļoti labai izglītībai. Gan vietējai, gan ārzemju un jo īpaši inženierzinātnēs. To visu Irāna panāk visai stingri reliģiski kontrolētā vidē – kopš 1979. gada tā ir teokrātiska islāma republika, to kopš 1989. gada vada augstākais šiītu reliģiskai līderis Alī Hoseinī Hāmenejī.
Valsts ir industriāli attīstīta un pašpietiekama. Irāna var atļauties militārām vajadzībām novirzīt ievērojamus līdzekļus – valstij ir moderna jūras kara flote (arī zemūdenes), kara aviācija, bruņutanku un raķešu armija, kā arī citas vienības – jaudīgas raķetes, kas spēj kosmosā nogādāt satelītus un var tikt pielietotas kā tālas darbības ballistiskās raķetes, piemērotas kodolieroču izmantošanai. Militārie izdevumi turpina pieaugt un ir sasnieguši 2,5% no IKP, savukārt no valdības izdevumiem to loma mērāma 12-15% robežās (aptuveni tādi paši apmēri kā Izraēlai).[I]
Irānas kodolprogramma
Irāna kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem cenšas attīstīt savu kodolprogrammu. Mūsdienās viens aktīvs reaktors nodrošina 2% no valsts enerģētikas vajadzībām, un ar to ir par maz, tādēļ kodolprogrammas attīstības plāns paredz attīstīt tos kodolenerģētikas objektus, ko Irāna iesāka un nepabeidza starptautisku sankciju un Izraēlas un Irākas raķešu triecienu dēļ. Sankciju un uzbrukumu dēļ Irāna lauza piegāžu un būvniecības vienošanās ar Francijas un Vācijas uzņēmumiem, un attīstīja savu programmu, kas balstīta uz Irānā izstrādātām tehnoloģijām, iekārtām un speciālistiem.
Irānas kodolprogramma uzskatāma par sekmīgu, tomēr gadu desmitus ilgā sadarbība ar starptautiskām kontrolējošām institūcijām nav vērtējama kā sevišķi laba, jo Irāna atklāj un sniedz pieeju tikai daļai objektu. Šāda Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) kontroles un uzraudzības ierobežošana ir rupjš konvencijas pārkāpums un nav pieņemama starptautiskajai sabiedrībai. Irānas slepenība citās pasaules valstīs radījusi augsni izdomājumiem un meliem, ko sekmīgi izplatījuši gan žurnālisti, gan politiķi. Līdz 2023. gadam inspektoru pārbaudēs un paraugu analīzēs neviens no izdomājumiem nav apstiprināts. Gadu gaitā Irāna ir aizvien vairāk attīstījusi slēgtās kodolprogrammas, kamēr civilās enerģētikas programmas attīstītas tikai līdz urāna bagātināšanai, nevis pārveidei un pielietošanai enerģētikas sektorā.[II]
Gadiem ilgi Irāna saņem brīdinājumus un sankcijas. Valsti aicina sadarboties ar citām kodolvalstīm un rekomendē programmu novirzīt tikai civilām vajadzībām. Irāna, tā vietā, lai piekristu, sistemātiski noraida priekšlikumus un ārvalstu inspektoriem periodiski liedz apmeklēt valsti un tās kodolobjektus. Tas neveicina uzticību, un SAEA, salīdzinājumā ar citām kodolprogrammas dalībvalstīm, no Irānas pieprasa krietni vairāk informācijas par objektiem un to attīstību. Irāna šādu interesi uztver kā apvainojumu, un tas vēl vairāk saasina konfliktu. No citas puses – šo gadu laikā SAEA inspektori ir apmeklējuši un pārbaudījuši pilnīgi visus Irānas kodolobjektus. Tas SAEA uzraudzītājās valstīs ir izņēmums, jo gandrīz neviena no valstīm nepieļauj inspektoru vizītes duāla lietojuma un militāros kodolobjektos. Juridiski Irāna visus objektus ir deklarējusi kā civilos.
Pamata vienošanos par Irānas kodolpogrammas ierobežošanu (Kopīgo visaptverošo rīcības plānu (JCPOA)) Irāna un sešas lielvaras – Lielbritānija, Ķīna, Vācija, Francija, Krievija un ASV apmaiņā pret sankciju atcelšana noslēdza 2015. gadā. Saskaņā ar vienošanos urāna bagātinājums uz 15 gadiem tiek ierobežots līdz 3,67%, nosakot bagātinātā urāna krājumu ierobežojumu līdz 300 kg. Turpmāko dažu gadu laikā Irāna pārkāpa abus ierobežojumus, un valsts vienpusējā ignorance ir pamats militārām darbībām, kuru mērķis ir pārtraukt tādu nesankcionētu urāna bagātināšanu, kas būtiski pārsniedz civilos atomreaktoros izmantojamo kodoldegvielu.
Urāna bagātināšana 60% atzīmi sasniedza vairākus gadus atpakaļ, un šāda augsta koncentrāta daudzums pārsniedza noteiktos 400 kg. Vienlaicīgi ar vienošanās pārkāpšanu, Irāna atteicās ne tikai pārtraukt šāda un vēl augstāka koncentrāta izgatavošanu, bet arī piedalīties kodolsarunās un rast kompromisus, kas ļautu Irānai atgriezties tikai pie civilā sektorā izmantojamas kodoldegvielas.
Neierasti, ka sankcijas tika vērstas tikai pret Irānu, nevis pret valstīm un uzņēmumiem, kas, par spīti Izraēlas kategoriskām iebildēm, visu šo laiku Irānai piegādāja iekārtas, papildus komponentes, rezerves daļas, kā arī apmācīja personālu un ilgstoši strādāja Irānas kodolobjektos. Tās ir Eiropas un Amerikas valstis, un tikai epizodiski Krievija, Japāna un Ķīna.
Irāna ir apguvusi sarežģīto iekārtu ražošanu un kopš 2020. gada visu izgatavo un pilveido pašrocīgi – sankcijas nozari vairs neskar.
Kodolobjektu izveide pazemē
Irānas kodolobjekti gadu desmitiem apšaudīti ar raķetēm un bombardēti. Šo tradīciju iesāka Irāka, kurai “nezināmi labdari” sagādāja atbilstošas tālās darbības raķetes. Arī periodiska objektu bombardēšana ar aviācijas iesaisti nebija retums Irākas un Irānas astoņu gadu kara laikā (1980-1988). Karam, ko Irānā sauc par “Nepieciešamo karu” jeb “Svēto aizsardzību”, ir būtiska blakne – visās lielajās Irānas pilsētās izbūvē bumbu patvertnes un izstrādā funkcionālus civilās aizsardzības plānus, ko papildina ar līdzīgām pazemes būvēm visiem par svarīgiem uzskatāmiem rūpniecības objektiem. Tas ir arī laiks, kad zem četriem kodolpētniecības centriem izbūvē pazemes rūpnīcas, par pamatu ņemot pazemes metro shēmas un Otrā pasaules kara vāciešu pazemes rūpniecības objektu plānojumus un darba organizāciju.
Nav zināms, kā granīta masīvā līdz pat 80 metru dziļumam vai vēl dziļāk bija iespējams izveidot daudzlīmeņu pazemes industriālās telpas ar visu tehnisko nodrošinājumu, kas nepieciešams šāda veida ražotnēm. Tā nebija vienkārša tuneļa urbšana, un speciālās kalrūpniecības iekārtas šādiem darbiem pasaulē spēja izgatavot tikai daži uzņēmumi. Pēc iekārtu iegādes, turpmākā to pārprojektēšana un izgatavošana notika Irānā. Analogas industriālās būves pazemē nevienā valstī nebūvē pēdējo 30 līdz 40 gadu laikā, jo tam nav saprātīga ekonomiskā pamatojama, un ir zināmi daudz mūsdienīgāki inženiertehniskie risinājumi un veidi, kā organizēt darbu.
Visos Irānas kodolobjektos darbības nodrošināšanai virs zemes izveidoja vienkāršu un vieglu infrastruktūru, kā funkcionalitāti dublēja pazemē, jau iepriekš pieņemot, ka virszemes būves ienaidnieks var iznīcināt.
Irānas – Izraēlas attiecības
Līdz pat 1979. gadam, kad islāma revolūcijas laikā tiek gāzts šahs Mohammads Rezā Pehlevī, Irānas un Izraēlas attiecības bija labas un pat ļoti labas. Jaunā kārtība paredzēja citādu Irānas ārpolitiku – tā ir agresīva un neatzīst ne Izraēlas valsti, ne ebreju tiesības veidot savu valsti. Nostāja ir nelokāma, un Irāna jau vairāk nekā 40 gadus cenšas mērķtiecīgi iznīcināt Izraēlu, izmantojot ietekmi tās kaimiņvalstīs – aģitē, izplata propagandu, militārām un teroristiskām aktivitātēm apmāca radikalizētus grupējumus, kā arī apmaksā nelegālu ieroču piegādi un kaujinieku nodrošināšanu.
Tikai pateicoties Irānas ilgstošam atbalstam Gazas sektorā tika izveidota Hamās kustība, nepieciešamo palīdzību saņēma hutu režīms Jemenā, Libānā un Sīrijā tika veidotas paramilitārās kustības un atbalstu saņēma kurdu nemiernieki. Nevar nepieminēt nenovērtējamo Irānas ieguldījumu Irākas un Afganistānas kursā uz atpalicību.
Irānas apmācīti, uzturēti un atbalstīt teroristi ir aktīvi visā pasaulē, visvairāk to ir ASV un Eiropā.
Vadzis ir lūzis
Naktī no 13. uz 14. jūniju Izraēla sāka operāciju “Rising Lion” – plaša mēroga gaisa uzbrukumu, kas mērķēts pret Irānas kodoliekārtām, raķešu rūpnīcām, militārajiem objektiem un komandieriem dažādās pilsētās, tostarp Teherānā un Natanzā.[III] Operācija turpinās vairākos viļņos, un tās lielākie panākumi ir valsts augstāko militārpersonu un svarīgu kodolpētnieku fiziska iznīcināšana, kā arī sekmīga četru galveno Irānas kodolobjektu virszemes būvju izpostīšana.
Izcilus rezultātus operācijas laikā sasniedza nelielas diversantu grupas un no Ukrainas pārņemtā taktika pretinieka teritorijā savlaicīgi izvietot „snaudošus” kaujas dronus, ko noteiktā brīdī aktivizē kaujas uzdevumu izpildei. Mazāk sekmīgi bija triecieni raķešu rūpnīcām un noliktavām (kritiskās iekārtas un raķetes Irāna savlaicīgi pārvietoja uz pazemes glabātuvē), un vēl nesekmīgāki izvērtās uzbrukumi radiolokācijas un pretgaisa aizsardzības sistēmām (Irāna ļoti efektīvi izmantoja kamuflāžas mānekļus, bet aktīvās sistēmas atslēdza, liedzot tās atklāt). Neskatoties uz to, Izraēlas aviācijas kontrole pār Irānas gaisa telpu ir paliekoša un tas dod iespējas risināt atsevišķus taktiskus militārus uzdevumus.
Vairums kodolvalstu cerēja, ka Izraēlas militāra aktivitāte veicinās Irānas pretimnākšanu sarunās par 2015. gada līguma atjaunošanu un stingru Irānas piekrišanu atteikties no turpmākas urāna bagātināšanas, kā arī apņemšanos neturpināt Irānas nacionālās kodolprogrammas realizāciju. Lai gan Irāna sarunās ir piedalījusies, tā nav gatava piekāpties nevienā no punktiem. Pēc Izraēlas uzbrukuma Irānai kodolsarunas neturpinās, arī pēc tam, kad ASV vairākkārtīgi paudušas visai uzstājīgus aicinājumus tās atsākt.
Izraēlas raķešu uzbrukumiem Irāna sniedza līdzīgu atbildi, kā rezultātā abās no pusēm cieta iedzīvotāji, civilā infrastruktūra un dzīvojamie nami. Nedēļu vēlāk valstis vienojās par pamieru, ko relatīvi ievēro.
37 stundu misija
21. jūnijā ASV bombardēja Fordo urāna bagātināšanas rūpnīcu, Natanzas kodoliekārtu un Isfahānas kodoltehnoloģiju centru. Uzrunā no Baltā nama Tramps uzņēmās atbildību par Fordo objekta iznīcināšanu, norādot, ka “Irānas galvenie kodolbagātināšanas objekti ir pilnībā un galīgi iznīcināti”.[IV]
B-2 bumbvedēju flote, sestdienas agrā rītā paceļoties no Vaitmena gaisa spēku bāzes Misūri štatā un vairākas reizes uzpildot degvielu, gaisā pavadīja gandrīz 18 stundas. Tad, kad bumbvedēji, kuru modernā maskēšanās spēja padarīja tos praktiski neredzamus Irānas radariem, tuvojās mērķiem, pozīcijas ieņēma arī ASV Jūras spēku vadāmās raķešu zemūdenes.v Kaut kur Arābijas jūrā, gaidot komandu sākt operāciju „Pusnakts āmurs” (“Midnight Hammer”), gatavībā stāvēja pārveidotu Ohaio klases kuģu flote. Katrs no tiem spēj nest līdz 154 kaujas galviņām.
Līdzšinējo karu vēsturē, tā ir lielākā un masīvākā militārā operācija. Izcila jūras spēku (zemūdenes, kuģi) un gaisa spēku (vairāk nekā 120 kaujas lidmašīnas) sadarbība, to satelītkomunkācija, elektrotehniskais nodrošinājums, maskēšanās un daudz citi pasākumi, lai operāciju nodrošinātu.
B-2 bumbvedēju flote uz Fordo kodoliekārtas nometa duci 13 000 kg smagu bunkuru iznīcinātāju bumbu.[V] Bumbas nokrita uz tuneļu ieejām un ventilācijas šahtām, kas ir objekta neaizsargātākās vietas. Šie trāpījumi palielināja varbūtību, ka divas centrifūgu kaskādes zāles, kas atradās simtiem pēdu zemzemes, tiek neatgriezeniski bojātas vai pat iznīcinātas.
Kravu izvešana
Priekšlaicīgi atgriezies no G7 samita (17. jūnijs), Tramps paziņoja, ka ņem divu nedēļu pārtraukumu, lai pieņemtu galīgo lēmumu par uzbrukumu Irānai. Tās analītiķi, acīmredzot, spēja saklausīt šī vēstījuma pareizās notis – kosmosa attēli no 19. jūnija parāda 25 pārklātu kravas automašīnu rindu, kas atstāj Fordo kodolobjektu. Nav racionāla pamata domāt, ka šīs automašīnas no objekta izveda būvgružus. Daudz racionālāk būtu uzskatīt, ka no centrifūgām (~3000) savāca UF6 gāzes, un gāze tika nogādāta drošā vietā. Svarīgākais jautājums ir palicis neatbildēts – uz kurieni to visu aizveda?
Sausais atlikums
Mazvērtīgās virzemes būves, sakaru līdzekļi un līnijas, kā arī daži pievadceļu posmi un vismaz viena lielas jaudas ventilācijas sistēma ir vai nu pilnībā iznīcināti, vai bojājumi ir tik nozīmīgi, ka tos nepieciešams pilnībā demontēt un būvēt no jauna. Pavisam cita aina novērojama attiecībā uz triecienu galveno mērķi – pazemes būvēm. Satelītuzņēmumi rāda, ka postījumi ir minimāli un pamata masīvi palikuši neskarti.
Satelītuzņēmumi visai skaidri parāda, ka postījumi ir minimāli un pamata masīvi ir palikuši netraucēti.
Precīzākie trāpījumi ar GBU-57 bunkuru iznīcinātāju apzināti tikai 1 vietā, kur pirmā nomestā bumba izlauzās cauri betona pārsegam (vidējam krāterim), atbrīvojot ceļu vēl citām. Tas, kas izskatījās pēc diviem papildu triecieniem, patiesībā ir ventilācijas šahtas.
Bumba tika līdz nākamajam stāvam, kur ierobežotā telpā notika tās detonācija. Ventilācijas šahta ir izbūvēta masīvā klintī un izoderēta betonā, kura iekšējā čaula tika sagrauta, taču necieta ne klints iezis, ne ventilācija – to šādās būvēs veido ar “ceļgaliem”. Tas ir ir drošības pasākums un šoreiz tas sevi attaisnoja. Varbūtība, ka uzbrukumā cietušas mašīnzāles un pazemē izvietotās iekārtas, ir visai neliela.
Vienlaikus, satelīta attēli liecina, ka Irāna 26. jūnijā ir atvērusi vienu no tuneļiem pazemes kompleksā zem Esfahānas urāna konversijas iekārtas. Domājams, ka tas atrodas vairākus desmitus metru dziļāk nekā Fordo - aptuveni 100 metru dziļumā, un to ASV analītiķi raksturo kā "necaurejamu".
Jāņem vērā, ka pat iespējama bojājumu nodarīšana Fordo nenozīmē, ka tās ir Irānas kodolieroču ambīciju beigas. Dažas jūdzes uz dienvidiem no Natanzas, Kūh-e Kolang Gaz Lā, ko iesauc par Cirtņu jeb Pikakses kalnu, tiek būvēts vēl viens objekts. Tas ir vēl dziļāk nocietināts kā Fordo.[VII] Par šo objektu zināms tik daudz, cik redzams no kosmosa uzņēmumiem, kas apstiprina būvniecības faktu un intensitāti. Analītiķi ir aprēķinājuši objekta dziļumu, salīdzinot kalnu augstumu ar tuneļa ieejas augstumu, un tas liek domāt, ka komplekss stiepjas daudz dziļāk pazemē nekā Fordo pazemes cietoksnis.
Sekas
Prezidents Tramps savu vērtējumu ir teicis. Atkārtota militārā iejaukšanās būs neizbēgama, ja Irāna nesadarbosies ar ANO Starptautiskās Atomenerģijas aģentūru un nenoslēgs jaunu starptautisku līgumu. Nav pamata uzskatīt, ka ASV un citu kodolvalstu pozīcija varētu mainīties.
Rafaelam Grosi, ANO Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras vadītājam, ir bažas, ka Irāna drīzāk nekā cerēts varētu atjaunot urāna bagātināšanu. Teherāna joprojām liedz inspektoriem piekļūt bojātajām objekta vietām.
No militāra skatu punkta un neatkarīgi no tā, vai kodolobjekti uzbrukumā tika sekmīgi bojāti vai iznīcināti, „Pusnakts āmurs” noteikti nonāks visu militāro augstskolu mācību grāmatās. Tā ir paraugstunda citu valstu militāriem plānotājiem, kuri nelabprāt atzīst daudzu gadu (ja ne daudzu gadu desmitu) atpalicību no ASV militārām spējām. Tas vienādā mērā attiecas gan uz Latvijai nedraudzīgajām valstīm, gan NATO dalībvalstīm.
Iespējams, Krievija ir pirmā, kas ne tikai izanalizēja savā rīcībā esošos materiālus par operāciju, bet arī atzina tās neglābjamo atpalicību militāro operāciju plānošanā. Tas, protams, tikai iekšēji. Tam sekoja augstākā līmeņa rīcība – Kremļa saimnieks ieradās satelītvalstī Baltkrievijā, kur apmeklēja „ZAPAD 2025” mācību plānošanas štābu. Tas jau tā bija veicis daudzus pārkārtojumus.[VIII] Putins ģenerāļiem, kuri plānotajās mācībās joprojām paredz izspēlēt manevrus ar alvas zaldātiņiem līdzīgi kā vairākus gadsimtus iepriekš, nodeva svarīgu politinformāciju. Izlaižot nerakstāmus vārdu savienojumus, saudzīgākās izteiksmes atspoguļoja iespēju pārcelties uz vasaras namiņu Magadanas apgabalā vai saņemt 40 pudu klizmu, savukārt štābistiem piedāvāja kolonoskopiju bez narkozes. Nevajadzēs ilgu laiku, lai analītiķi konstatētu izmaiņas nelabvēļu armiju taktisko apmācību programmās.
Krievijas vadonis vizītes laikā satikās arī ar Baltkrievijas kartupeļu impērijas pārvaldnieku, kurš saņēma norādes nekavējoties Rosteh rīcībā nodot kādu no rūpnīcām kaujas dronu ražošanai speciālās operācijas vajadzībām Ukrainā, kā arī radīt labvēlīgus apstākļus Krievijas militārās industrijas filiāļu atvēršanai Baltkrievijā.
Timēr nav zināms, kāda ir Irānas reakcija. Nav arī nekādu publisku skaidrojumu ne par kodolobjektu bombardēšanu[IX], ne par 408,6 kilogramus augsti bagātināta urāna krājumu likteni un to turpmāku pielietojumu. Ja šo materiālu bagātinātu tālāk, teorētiski tas varētu pietikt vairāk nekā deviņu kodolbumbu izgatavošanai. Informācijas vakuuma apstākļos, dabiski, ka rodas vieta dažādām spekulācijām un pieņēmumiem. [X]
Paldies Adu Priest par manas laulības atjaunošanu 24 stundu laikā ar viņa atkalapvienošanās mīlestības burvestības spēku, vēlreiz paldies. (priestadu@gmail.com)