Izglītība Krievijā - reformas nes rezultātus

Pie mums visai īpatnā sabiedrībā, ne mazāk spilgtos politdarbiniekos un dažādu nokrāsu aktīvistos, ir visai kontrastains skatījums – kādam ir jābūt vismaz minimālam vērtējumam skolēna zināšanām, lai to atzītu par pietiekošu un varētu droši norakstīt skolas solā pavadīto laiku un noberzētās bikses. Demokrātiskā sabiedrībā katram var būt savs viedoklis, tomēr daļu no izglītības telpas regulē valsts. Mūsu zemes gadījumā – valsts regulē pašvaldību dibinātu iestāžu sasniedzamo, un nosaka iegūto rezultātu vērtēšanu.

Pašlaik 9. klasi beidzot ir pietiekami iegūt trijos mācību priekšmetos 10% no 100% sagaidītā, tomēr šis procents tiek veidots kā kompozīts no daudziem atsevišķiem vērtējumiem (pa atsevišķiem jautājumiem) un noslēgumā kontrastainuma ierobežošanai tiek veikta matemātiska izlīdzināšana pēc iegūto rezultātu normāla sadalījuma mediānas. Tādējādi tiek precizēta “vidējā temperatūra” slimnīcā, atkarībā no tā kādi rezultāti ir iegūti visā valstī. Tas mazina baldriānu patēriņu un liekus pārdzīvojumus, jo šādējādi tiek iegūti nozīmīgi uzlaboti zināšanu indikāciju rezultāti. Saudzīgi un izjusti, tajā paša laikā zaudējot zināšanu novērtējuma tiešu refleksiju- cik tad punktus vai balles, vai, paslēptas procentu izteiksmē, ir uzrādījis pārbaudāmais savās zināšanās.

Tā jau ir, ka nav jau svarīgi kā nobalsoji, svarīgi jau ir tikai kā tās balsis saskaita. Te ir tas atslēgas vārds – vērtēšana, skaitīšana, aprēķināšana, un tā tagad IZM ir sapratis, kā tad var īpaši pareizi novērtēt eksaminējamo uzrādītās zināšanas. Katram zaķim vajag vismaz vienu stopsignālu, un tad var arī monitorēt uzvedību. Tā nepārtrauktā reformēšanās un jaunās politiskās iniciatīvas plūst kā no pārpilnības raga, visbiežāk atspoguļojot kādas individuālas personas bērnības traumu vai draudzeņu grupas kolektīvas apmātības laumiņu purvā. Tā nu kuļamies pa grāvja malu, bet pārliecinoši pa iekšmalu mēģinot nenoslīdēt pavisam zemu. Nav zināms neviens mēģinājums pēdējo 10-15 gadu laikā vismaz meklēt veidu kā nokļūt uz ceļa, bet te jau vienmēr svarīgs ir bijis pats process, ne jau rezultāts.

Nav jau tā, ka eksperimenti ar veselām paaudzēm jauniešu būtu sveši dažādos vēsturiskos laikos un zemēs, tomēr šie laiki vienmēr saistās ar kādiem tirāniem, nežēlīgiem režīmiem un autokrātiju, kamēr pie mums tas tā dziesmu un deju svētkiem.

Lai kādi būtu šie totalitārie režīmi, tad to izveidotā izglītības sistēmā no tiem varbūt ir kaut kas tāds, kas varētu noderēt arī mums. Iemesli ir gauži vienkārši- mums ir lietderīgi, kas tur notiek, vienmēr der salīdzināties un ir tālredzīgi gādāt, lai mēs neatpaliktu vismaz pārāk tālu. Totalitāri režīmi parasti nav draudzīgi, un Ukrainas kara pieredze rāda, ka izglītībai ir izšķirošana nozīme.

Tādēļ ir nedaudz jāieskatās kā tad Krievijā ir organizētas mācības skolā un zināšanu pārbaudes. Lai gan pie mums ir bloķēti gandrīz visi izziņas avoti, Eiropas rietumos un dienvidos viss Krievijas oficiālajos tīklos izvietotais ir viegli pieejams.

It kā visa Austrumeiropa ir netveramā postpadomju telpā ar ļoti daudzām kopējām iezīmēm, kuras brīvprātīgi nekad neatzīsim), tomēr līdz ar gadsimtu miju vismaz izglītības sistēmās notika visai būtiskas izmaiņas, un mainījās attīstības vektori. Kā tas pie mums un tuvākajās kaimiņzemēs notika un kādi ir rezultāti- mēs paši labi zinām. Pārmaiņas skolas izglītībā Krievijā tika virzītas pavisam savādāk.

Savu mērogu dēļ un reģionu ārkārtīgi augsto atšķirību dēļ, kas visai haotiski saslāņojās pirmajos desmit gados pēc PSRS sabrukuma, tika izstrādāta valsts programma vienotām skolas izglītības prasībām (saturs, zināšanu apjoms, metodikas, mācību materiāli un arī zināšanu pārbaudes veidi un novērtēšana). Tika veikts ļoti plašs pētniecības un aprobācijas darbs. Pragmatiski, bez liekām publikācijām un monogrāfijām, bet ar tvērumu no elitārām lielpilsētu skolām līdz mazām klasēm kalnu ciematos un tālā Čukotkas nomalē. Septiņu gadu laikā sistēma tika izstrādāta un aprobēta visos Krievijas reģionos, tad sekoja mācību materiālu tiražēšana un skolotāju apmācības, līdz jaunās prasības stājās spēkā ar 2009. gadu.

Tā ir formālā puse, aiz kuras nepamanīti tika citas darbības. Starp tām tika realizēta atsevišķa komponente- pāreja uz sistemātisku skolas izglītību tikai krievu valodā, daudzām nacionālām minoritātēm iespējas apgūt savu valodu tika atvelēts noteikts stundu skaits nedēļā, bet tās visas ir papildus stundas kā ārpusklases nodarbības un to reglamentāciju veic tikai noteiktas teritorijas robežās Krievijas Federācijas subjekts. Par šīm papildus zināšanām netiek izsniegts valsts nozīmes dokuments, tam ir informatīva nozīme (bet tam var būt nozīme vietējā darba tirgū). Šī reforma bija ļoti smaga un tā tikai vairākkārtīgi papildus pastiprināta un atbalstīta, un tikai pēc 2015. gada tika noteikts minimālais krievu literārās valodas zināšanas līmenis, lai skolēns varēti tikt pārcelts uz nākamo klasi (skolu direktoriem un valodu skolotājiem tika noteikta administratīvā atbildība par šīs normas pārkāpšanu). Neprasti, bet Krievijas rusifikācija gāja visai sarežģīti, jo prasības tika attiecinātas arī uz privātām skolām un dažādu starptautisko skolu filiālēm Krievijas filiālēs, kā arī uz skolām, kas nodrošina izglītību krievu diasporai un kopienām ārzemēs (visvairāk Francijā, Vācijā un ASV).

Otra nezināmā komponente attiecas uz skolas izglītības formalizāciju, īpaši attiecība uz 9. un 11. klases beidzējiem. Krievijas noteiktās izglītības prasības tika saskaņotas ar atbilstošām Šanhajas grupas valstīs. Šis bija tehniski sarežģīts process, jo īpāši attiecībā uz atsevišķu mācību priekšmetu saturu un apjomu noteiktās klašu grupās, jo šīs grupas valstīs ir ļoti krasas atšķirības kultūrvēsturiskās tradīcijās un šajās valstīs obligātās izglītības apjomu. Te jāatgādina, ka Šanhajas grupa. jeb sadarbības organizācijai apvieno kopīgai sadarbībai šādas visai atšķirīgas valstis kā Krievija, Ķīna, Kazahstana, Tadžikistāna, Kirgīzija, Uzbekija, Indija, Pakistāna, Irāna un Baltkrievija. Minētai valstu grupa salīdzinoši nesen pievienojās četras pēdējās no minētajām valstīm un tās nebija iesaistītas saskaņošanas procesā, tomēr vienošanās ar daudzām korekcijām tika panākta attiecībā uz eksaminācijas kārtību un pārbaudāmo zināšanu apjomu 9. un 11. klases beidzējiem. Tādējādi Krievijā izsniegtie izglītības atestāti un nokārtotie valsts eksāmenu vērtējumi tiek automātiski atzīti visās Šanhajas grupas valstīs un šādiem abiturientiem jebkurā no Šanhajas grupas valstīm nav tiesību likt papildus kārtot kādus eksāmenus vai noteikt papildus zināšanu pārbaudes (izņemot valstu nacionālās valodas zināšanas, ja to prasa turpmākās izglītības līmeņa studiju programmas).

Šis bija ļoti tālredzīgs solis, jo Krievijas skolu izglītība kā saturiski piesātināta, prasīga un nodrošināta ar mācību līdzekļiem un skolotājiem. Izņemot Ķīnu, visas Šanhajas grupas valstis aicināja savās valstīs izveidot “krievu” tipa skolas ar atbilstoši nodrošinātu izglītības līmeni, bet nacionālā valodā realizētas. Tika izveidota pietiekoši droša izglītības struktūra no tāda pārbaudītu iegūto zināšanu apjoma, kas nepieļauj augstskolām tērēt resursus vidusskolas zināšanu atkārtošanai.

Minētais solis ir svarīgs, lai noteiktu apgūstamo zināšanu apjomu (jo vairākās Šanhajas grupas valstīs obligāta 6 klašu izglītība, bet meiteņu skolās 5. un 6. klases vielu var apgūt ārpus skolas). Tādēļ “krievu” tipa skola iegūst saturisku nozīmi. Aprobācijas gaitā Krievijā 2005.-2006. gadā tika pārbaudītas ļoti daudzas inovatīvas idejas un ierosinājumi, kas tika atzīti kā perspektīvi citās valstīs, pirmām kārtām ASV un Eiropā. Tās tika pārbaudītas un vairums -noraidītas. Tā kā neatbilstoši izglītības līmeņa uzturēšanai tika noraidīti risinājumi apvienot atsevišķus dabas zinātņu priekšmetus, samazināt laboratorijas darbu apjomu ķīmijā utt. Tomēr pieeja tika atzīta par pieņemamu speciālās skolās (skolēniem ar mūža invaliditāti, ieslodzījuma vietu skolās), kā arī dažas skolās valstī, kur tiek realizētas atsevišķi apstiprinātas mācību programmas- tās ir skolas, kuru beidzēji ir atbrīvoti no valsts pārbaudījumu kārtošanas (dažas militārās skolas, baleta skolas utml.). Līdzīgi tiek noraidīti risinājumi par kompetenču izglītību, kas Krievijā kopš 2009. gada tie attiecināts tikai uz profesionāli tehnisko izglītību. Skolās no 7. klases tiek atļauts veidot “divu ātrumu joslas”- atsevišķas klases tiem, kas nespēj apgūt mācību vielu bez grūtībām un nemācīsies vidusskolā, un atsevišķi tiem, kas mērķtiecīgi virzās uz turpmākiem izglītības līmeņiem (bet reģiona līmenī tiek reglamentēts minimālais skolēnu skaits klasē). Ir arī daudzi atsevišķi risinājumi par skolas dzīves organizāciju un atbildību par skolēnu sekmēm.

Nemanāmas pārmaiņas tika ieviestas skolotāju izglītībā – no 6. klases mācību priekšmetu drīkst mācīt tikai tādas skolotājs, kurš atbilstošo priekšmetu ir apguvis augstskolā (diploms, vismaz 6 semestri klātienē augstskolā) un seko pedagoģijas studijas, zināšanu papildināšana. Pedagogs, skolotājs bez priekšmeta akadēmiskām zināšanām, ir metodiķis, mācību pārzinis, drīkst mācīt tikai patriotisma mācību un būt klases audzinātājs, pasākumu organizators. Šī ir principiāla izvēle jo ļauj visā valstī sistemātiski paaugstināt prasības mācību apjomu un prasīt mācību priekšmeta izpratni, jo nav jāpārapmāca gleznotājs jaunām zināšanām fizikā. Tā ir neiespējamā misija ar bēdīgiem rezultātiem skolēnu zināšanās.

Jāpiemin arī mēģinājumi no 7. klases un tālāk arī vidusskolā ieviest divas atšķirīgas zināšanu intensitātes plūsmas mācību priekšmetos (pamata līmenis un augstākais). Daudzus gadus tika veikta aprobācija un izvērtēta lietderība, rezultātā kopš 2019. gada šādi atšķirīgi līmeņi ir saglabāti tikai vienā mācību priekšmetā- matemātikā un sekmīgi apgūts augstākais līmenis ir priekšnoteikums uzņemšanai tehniskajās augstskolās (arī daļā ekonomijas un sociālo zinātņu studiju programmās, arī daļā militāro augstskolu). Tomēr svarīgi izcelt, ka visos pārējos mācību priekšmetos iepriekšēji noteiktais augstākais līmenis tika administratīvi noteikts par pamata līmeni (atstājot bijušo pamata līmeni par realizējamu tikai invalīdu speciālās skolās un ieslodzījuma vietu skolās).

Sistēma paredz, ka Krievijā beidzot skolas 9. vai 11. klasi, skola apstiprina visu atestātā norādīto mācību priekšmetu apguvi, tajā skaitā tādu mācību priekšmetu, kuros ir paredzēti laboratorijas un eksperimentālie darbi (piemēram, ķīmija, bioloģija utml.) prasību pilnīgu apguvi. Šāda pieeja ļauj atbrīvot valsts eksāmenus no praktisko darbu un pētniecības komponentes iekļaušanas.

Nepievēršoties pārāk daudz detaļām, atzīmējams, ka kopumā mācību priekšmetos apgūstamo zināšanu apjoms ir lielāks nekā pie mums. Šo apjomu nostiprina ar visai masīvu mājas un patstāvīgo darbu apjomu, kas tiek vērtēts un ir nozīmīga daļa zināšanu novērtējumā.

Skolu pabeidzot jaunieši saņem sekmju izrakstu (visi), lai saņemtu atestātu - ir jākārto valsts eksāmeni. Tie ir trīs (var papildus izvēlēties ceturto). Obligāti kārtojamie ir krievu valoda un matemātika, trešais (un ceturtais ) eksāmens ir pēc izvēles, kas izriet no jaunieša vēlmēm un skolas specializācijas (ja tāda ir). Tikai visi sekmīgi nokārtoti eksāmeni dod tiesības turpināt mācības vai studijas, nokārtotie eksāmeni vienlaicīgi ir uzņemšanas eksāmeni nākamā mācību vai studiju līmeņa izglītības iestādē, tajā skaitā augstskolā.

Beidzot 9. klasi, skolēni kārto valsts vispārējo eksāmenu (ОГЭ)- jākārto četri eksāmeni, obligāti krievu valoda un matemātika, divi eksāmeni pēc izvēles. Vērtēšana piecu ballu skalā (var izteikt procentos), minimālais summārais pozitīvais priekšmeta zināšanu vērtējums ir “3” (60%). Izņēmumi ir attiecināmi un dažu profilu profesionāli tehniskām skolām, kurām ir tiesības uzņemt ar vērtējumu “3-“ (50%), ja to mācību programma atļauj uzsākt mācības, bet tad šīm skolām ir jānodrošina šo eksāmenu nokārtošana viena kalendārā gada laikā (pretējā gadījumā jaunietis tiek atskaitīts un viņam nav tiesības turpmāk mācīties un studēt, vienīgā iespēja ir tālmācībā kādā ārvalstu skolā, bet šāds diploms valstiski netiks atzīts).

Vidusskolas 11. klasi beidzot obligāti ir kārtojams vienotais valsts eksāmens (ЕГЭ), kas vienlaicīgi ir uzņemšanas eksāmens jebkurā Krievijas augstskolā. Likums nosaka, ka obligāts visiem ir eksāmens krievu valodā. Lai iestātos augstskolā ir jābūt nokārtotiem eksāmeniem vēl 2-3 priekšmetos. Matemātika (profila kurss jeb augstākais līmenis) ir obligāts eksāmens studijām tehniskajās augstskolas un universitātēs (kā institūcijas, neatkarīgi no izvēlētas studiju programmas), bet humanitārās universitātēs obligāts ir eksāmens pamata kursa līmenī un divi eksāmeni brīvi izvēlētos mācību priekšmetos. Vērtēšana ir 100 ballu sistēmā un rezultātus var izteikt arī procentos).

Likums tieši nenosaka nekādas minimālās zināšanu vērtības, bet ievieš terminus (kas tiek ierakstīti atestātā) – “eksāmenu ir kārtojis” un “eksāmenu ir nokārtojis”. “Eksāmenu ir kārtojis” nozīmē. Ka turpmākās mācības var turpināt tikai profesionāli tehniskajās skolās (kopā ar 9. klasi beigušajiem), vai arī vēlreiz kārtot eksāmenus pēc gada (otrā iespēja ir tikai vienu reizi). Skolēna nenokārtota eksāmena gadījumā noteiktas konsekvences ir arī attiecībā uz priekšmeta skolotāju un skolas administrāciju (tie ir akceptējuši eksāmena kārtošanas tiesības, nevis atstājuši izglītojamo uz otru gadu). “Eksāmenu ir nokārtojis” tiek papildināts ar iegūto ballu jeb procentu izteiksmē norādīto skaitli. Tam ir jābūt visos kārtotos eksāmenos lielākam par atbilstošā gadā noteikto minimālo līmeni studiju uzsākšanai augstskolā. Ja divus gadus tas ir noteikts: krievu valoda -40 balles, matemātika -39, sabiedrības mācība -45, informātika un IKT-44, literatūra -40, ģeogrāfija – 40, fizika -39, bioloģija – 39, ķīmija – 39, vēsture – 35, svešvaloda (tikai angļu, vācu, franču un spāņu) -30 balles.

Šie minimālā līmeņa rādītāji tiek mainīti un pakāpeniski celti. Tā šogad 24. februārī Krievijas vadonis norādīja, ka pēc augstskolu pieprasījuma un veiktas analīzes darba tirgū nepieciešams celt prasības vismaz matemātikā, fizikā un ķīmijā (netieši norādot uz 10 ballēm) un prasību paaugstināšanu krievu valodas un informātikas mācīšanai vidusskolās (norādot, ka daļu no augstskolās pirmajā kursā apgūstāmajām zināšanām faktiski ir jāapgūst jau vidusskolā).

Nav jau pamata idealizēt kaimiņzemes skolu izglītības izaugsmi un prasīgumu pret skolēnu apgūtajām zināšanām. Par spīti administratīvajiem un kriminālsodiem, kas draud par skolotājiem un direktoriem, apgabalu izglītības pārvaldēm, ir ne mazums dažādu atkāpju, falsifikāciju un ir korupcija. Nemaz nav tik retas tiesvedības, tomēr ir jāatzīst uzņemtais augstais zināšanu līmeņa kurss, kurš grūti būtu uzturams, ja skolēniem nebūtu kāda blakus motivācija iegūt pēc iespējas augstākus zināšanu novērtējumus- tie ir riski jauniešiem tikt iesauktiem armijā (augstskolu studenti un mācībspēki ir atbrīvoti no militārā dienesta). Ne mazāk motivējošs ir arī atalgojums darbavietā pēc augstskolas beigšanas, kur jaunietim ir jāuzrāda savu zināšanu pārākums pār jau nodarbinātiem darbiniekiem, un šī ir sevi gadu gaita attaisnojoša prakse. Tā ir zināma studentiem, un šāda nākotnes realitāte visai būtiski ietekmē studētvēlmi un iegūt augstus rezultātus.

Nedraudzīgās kaimiņzemes reformē savu skolas izglītību, par labu augstām zināšanām un visai skarbi veido atlasi. Šai virzībai ir savs ideoloģisks pamatojums, pietiekami resursi rezultātu sasniegšanai, un nav pamata domāt, ka šāda virzība netiks attīstīta arī nākotnē, jo darba tirgus pieprasa augstas zināšanas.

________________________

• i https://rus.sectsco.org/