Jaunā ASV aizsardzības stratēģija
- Taisnība Raksta
- Jan 29
- 8 min read
Eiropas tradīcija ir dažādas politiķu darbu grupas, partijas vai to dažādas apvienības, kam seko pastāvīgas komitejas, komisijas, padomes, valdes, biroji un kantori. Neregulētā pašizpausmes vidē dažādu stratēģiju un politisku vadlīniju Eiropā ir vairāk nekā 35 tūkstoši un jaunrades process neattur no jaunu ģenerēšanas.
ASV ir pragmatiskāka. Valsts stratēģijas tiek izstrādātas reti, to nepieciešamību nosaka tikai likums, nevis pašiedvesma. Viena no šādām stratēģijām ir Nacionālā aizsardzības stratēģija. To gatavo atbilstošos aizsardzības resoros, apstiprina Pentagons un to saskaņo ar atbilstošām Kongresa komisijām slēgtā darba režīmā, līdz visbeidzot apstiprina Aizsardzības (Kara) ministrs, kurš gala dokumentu nodod prezidentam.
Tas ir atbildīgs process, jo stratēģijā ierakstītā izpildei prezidentam turpmāk nav jāprasa atsevišķa Kongresa atļauja. Pentagona stratēģijai ir ļoti augsts slepenības līmenis, savukārt Baltais nams ir atbildīgs par šīs stratēģijas deklasificēta dokumenta izstrādi. Publisko versiju prezidents ceremoniāli paraksta, bet juridiski šis paraksts apliecina apstiprinājumu cita ranga dokumentam. ASV aizsardzības stratēģija ir pamata dokuments, un ir visai skaidras vadlīnijas militārajai plānošanai, militārajai stratēģijai, spēku izvietošanai, spēku konstrukcijai, spēku modernizācijai u.t.t.[1]
Publiskais pamata dokuments
Neklasificētā ASV aizsardzības stratēģijas (NDS) versija[2] šoreiz ir pārpildīta ar aizsardzības ministra un prezidenta fotogrāfijām un ir vērsta pret bijušā prezidenta Baidena administrāciju. Tāpat, tas ir vienīgais dokuments, kas atšķiras no 2022. gadā apstiprinātās stratēģijas.[3] Tad to papildināja Pārskats par aizsardzību pret raķešu triecieniem (Missile Defense Review (MDR)) un Pārskats par kodoldoktrīnu (Nuclear Posture Review (NPR)).[4] Jautājumi stratēģijā ir skarti, bet nav minēto vadlīniju. Formāli likums to atļauj un pārskati var tikt apstiprināti atsevišķi – šoreiz tā ir netieša norāde, ka doktrīnas pārskata. Visdrīzāk tas būs saistīts ar ASV kodolvairoga lomu Eiropā, jo stratēģija neparedz papildus agresīvus soļus Austrumāzijā.
NDS seko decembrī publicētajai Nacionālās drošības stratēģijai (NND).[5]
Galvenās izmaiņas NDS ir saistītas ar ASV Aizsardzības departamenta pieejas maiņu. Tas par savu galveno problēmu uzskata “dzimtenes un Rietumu puslodes” drošību.
Dokumentā norādīts, ka ASV armiju vadīs četras galvenās prioritātes: aizstāvēt dzimteni, atturēt sabiedrotos visā pasaulē no atkarības no ASV armijas, stiprināt militārās rūpniecības bāzes un atturēt Ķīnu, nevis īstenot ierobežošanas politiku.
Jaunās stratēģijas kodols
Kodols ir savas valsts aizsardzība. Stratēģijā ir izceltas sešas prioritātes:
Nodrošināt robežu drošību.
Cīnīties pret narkoterorismu.
Nodrošināt svarīgas teritorijas Rietumu puslodē.
Modernizēt un pielāgot ASV kodolieročus.
Kiberdraudu novēršana un aizsardzība.
Islāma teroristu apkarošana.
Daudzu iemeslu dēļ NDS nav plašāk skaidrota ASV medijos. Arī Eiropā nelieli komentāri zināmi no Politico,[6] ko pārstāsta tikai Austrumeiropas sabiedriskajos medijos. Pareizi tas nav.
Attiecības ar Eiropu
Jaunajā NDS ir nepārprotami noteikts, ka Eiropas sabiedrotajiem jāuzņemas vadība reģionālo draudu jautājumā, kamēr ASV pievērsīs uzmanību Ķīnai un svarīgām teritorijām Arktikā. Vašingtona ar šo stratēģiju Eiropu prioritāšu sarakstā oficiāli pazemina, vienlaikus izvirzot Grenlandi par galveno iekšzemes drošības problēmu.
Šis plāns, atšķirībā no pagājušajā mēnesī publicētās Nacionālās drošības stratēģijas, īpaši nekoncentrējas uz Eiropu un nesauc kontinentu par vietu, kurā notiek "civilizācijas lejupslīde". Taču NDS uzsver, ka Eiropas nozīme tās redzējumā zaudē savu nozīmi.
Vienlaikus stratēģijā uzsvars tiek likts uz Grenlandi, kas ASV ir jānodrošina, lai aizsargātu savas intereses. Tas saskan ar prezidenta Donalda Trampa retoriku par Grenlandi.[7] Satrauktās NATO Eiropas valstis sūtīja karaspēku uz Grenlandi – precīzi 37 personas, no kurām uz šīs salas palikušas ir 20. Pārliecinoša Eiropas spēju demonstrēšana.
Lai gan iepriekšējā dokumentā Eiropas trajektorijas kritika bija vēl skaidrāka, abas stratēģijas uzsver nepārtrauktu sadarbību, apvienojumā ar cerību, ka Eiropas sabiedrotie krīzes gadījumā arvien vairāk spēs uzņemties vadību.
Krievija
Decembrī Krieviju neraksturoja kā draudu ASV interesēm, tagad tēzes ir paplašinājušās. Ir lietderīgi citēt šo NDS daļu:
“Krievija pārskatāmā nākotnē joprojām būs pastāvīgs, bet pārvaldāms drauds NATO austrumu dalībvalstīm. Patiešām, lai gan Krievija cieš no dažādām demogrāfiskām un ekonomiskām grūtībām, karš Ukrainā liecina, ka tai joprojām ir dziļas militārās un rūpnieciskās jaudas rezerves. Krievija ir parādījusi, ka tai ir nacionālā apņēmība, kas nepieciešama, lai uzturētu ilgstošu karu sev tuvās ārzemēs. Turklāt, Krievijai ir arī pasaulē lielākais kodolieroču arsenāls, ko tā turpina modernizēt un dažādot, kā arī zemūdens, kosmosa un kiberspējas, ko tā varētu izmantot pret ASV teritoriju.
Ņemot to vērā, Aizsardzības ministrija nodrošinās, ka ASV spēki ir gatavi aizstāvēties pret Krievijas draudiem ASV teritorijai. Ministrija turpinās ieņemt būtisku lomu NATO (...) Maskava nav tādā stāvoklī, lai pretendētu uz Eiropas hegemoniju. Eiropas NATO ir daudz svarīgāka par Krieviju ekonomiskā mēroga, iedzīvotāju skaita [ziņā] un līdz ar to arī latentās militārās varas ziņā.
Par laimi, mūsu NATO sabiedrotie ir ievērojami spēcīgāki par Krieviju – [kura nav] pat tuvu. Vācijas ekonomika vien ir krietni pārāka par Krievijas ekonomiku. Prezidenta Trampa vadībā NATO sabiedrotie ir apņēmušies palielināt aizsardzības izdevumus līdz jaunajam globālajam standartam – 5% no IKP, 3,5% no IKP ieguldot militārajās spējās. NATO sabiedrotie ir spēcīgā pozīcijā, lai uzņemtos galveno atbildību par Eiropas konvencionālo aizsardzību, saņemot kritisku, bet ierobežotāku ASV atbalstu. Tas ietver arī vadošo lomu Ukrainas aizsardzības atbalstīšanā. Kā teicis prezidents Tramps, karš Ukrainā ir jābeidz. Tomēr, kā viņš arī uzsvēris, tā pirmām kārtām ir Eiropas atbildība. Tāpēc miera nodrošināšanai un uzturēšanai būs nepieciešama mūsu NATO sabiedroto vadība un apņemšanās.”
Davosas forumā tikai Kanādas un Francijas vadītāju runas liecināja, ka NDS melnraksts ir ticis analizēts, nevis tikai pieņemts zināšanai.
Stratēģijas projektā norādīts, ka ASV intereses ietver vadošās lomas uzņemšanos Ukrainas aizsardzības atbalstīšanā.[8] Un tā ir vienīgā vieta, kas ir tieši veltīta Ukrainai. Izteiksmes forma neliecina par miera panākšanu, kā arī par Ukrainas aizsardzības atbalstīšanas formu un nosacījumiem.
NDS ir pārāk nopietns dokuments, lai to uztvertu kā politisku žestu un avansa reveransu Krievijai. Tā ir visai skaidra norāde uz ASV-Krievijas mazāk publisko attiecību stāvokli un vienotu izpratni. Nav noslēpums, ka Trampam nav nekādu simpātiju pret Zelenski, tomēr notikumus Krievijas-Ukrainas frontē neuzskata par apdraudējumu ASV drošībai un interesēm. Droši vien to nevar teikt par ASV interesēm Krievijā, kas netiek raksturotas kā neitrālas.
Attiecības ar Ķīnu
Pirmā Trampa administrācija savā 2018. gada aizsardzības stratēģijā Ķīnu nodēvēja par lielāko draudu ASV drošībai. To papildināja arī Baidena administrācija.
ASV vairs Ķīnu neuzskata par galveno drošības prioritāti, teikts jaunajā NDS, jo prezidenta Donalda Trampa administrācija cenšas koncentrēties uz Rietumu puslodi. Tas pārtrauc desmit gadus veidoto politiku Ķīnas jautājumā. Tagad ASV sabiedrotajiem un partneriem, piemēram, Dienvidkorejai, “jāuzņemas sava taisnīga daļa no mūsu kolektīvās aizsardzības nastas”. Tas atbilst Trampa retorikai.
Stratēģijā uzsvērta ASV nepārtrauktais fokuss uz diplomātiju attiecībās ar Ķīnu, un tas atspoguļots arī nesen publicētajā ziņojumā par Pekinas militāro spēku pastiprināšanos.[9]
“Amerikas tautas drošība, brīvība un labklājība ir… tieši saistīta ar mūsu spēju tirgoties un iesaistīties Indo-Klusā okeāna reģionā, ieņemot spēcīgas pozīcijas,” teikts NDS dokumentā. Aizsardzības departaments “saglabās labvēlīgu militāro spēku līdzsvaru Indo-Klusā okeāna reģionā”, ko tas nosauca par “pasaules ekonomikas smaguma centru”. Dokumentā teikts, ka ASV necenšas dominēt pār Ķīnu, to pazemot vai nožņaugt, bet gan “nodrošināt, lai ne Ķīna, ne kāds cits nevarētu dominēt pār mums vai mūsu sabiedrotajiem”.
ASV atturēs Ķīnu ar “spēku, nevis konfrontāciju”.
Taivānas jautājums
2022. gada NDS teikts, ka nopietnākais izaicinājums ASV nacionālajai drošībai ir Ķīnas “arvien agresīvākie centieni pārveidot Indo-Klusā okeāna reģionu un starptautisko sistēmu atbilstoši savām interesēm un autoritārajāmm vēlmēm”. Vašingtona norādīja, ka daļa no šīs stratēģijas ir Pekinas ambīcijas pret Taivānu.
Ķīna uzskata Taivānu par separātistu provinci un ir draudējusi to ieņemt ar spēku. Jaungada uzrunā Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins solīja panākt Ķīnas un Taivānas “atkalapvienošanos”, nosaucot Pekinas ilgi loloto mērķi par “neapturamu”. Ķīnas spēki ir veikuši kara mācības Taivānas šaurumā.
Trampa apstiprinātā NDS Taivānu vārdā pat nepiemin, kas ir ļoti būtisks solis pretī Ķīnai, un tā noteikti to pozitīvi novērtēs.
Koreja
Attiecībā uz Dienvidkoreju un Japānu ASV Aizsardzības departaments (Kara ministrija) atzīst “tiešus militārus draudus” no Ziemeļkorejas un norāda, ka Phenjanas “kodolieroči arvien vairāk spēj apdraudēt ASV dzimteni”.
Dienvidkorejā ir izvietoti aptuveni 28 500 ASV karavīru, kuru mērķis, saskaņā ar aizsardzības līgumu, ir atturēt Ziemeļkorejas militāros draudus. Seula, pēc Trampa spiediena, ir palielinājusi savu aizsardzības budžetu par 7,5%. NDS norāda, ka Dienvidkoreja "spēj uzņemties atbildību par Ziemeļkorejas atturēšanu ar kritisku, bet ierobežotāku ASV atbalstu", un tas varētu novest pie ASV spēku samazināšanas Korejas pussalā.
Šāda aizsardzības stratēģija atbilst Trampa administrācijas centieniem panākt, lai sabiedrotie pārņem kontroli pār savu drošību. To izceļ arī domnīcas Observer Research Foundation viceprezidents Haršs Pants: “Amerikas sabiedrotajiem Indo-Klusā okeāna reģionā būs daudz vairāk jāapzinās sava loma reģionālās drošības arhitektūras veidošanā. Amerika tur būs, un tai arī turpmāk būs visaptveroša klātbūtne, taču tā nesegs izmaksas tā, kā tas ir darīts līdz šim”.
Ziemeļkoreja regulāri kritizē ASV militāro klātbūtni Dienvidkorejā. Kopīgās izsardzības mācības Phenjana tās dēvē par ģenerālmēģinājumiem iebrukumam. Savukārt Seulas Nacionālās aizsardzības ministrija paziņojusi, ka valstī bāzētie ASV spēki ir alianses “kodols”. Dienvidkorejas prezidents Lī Džē Mjons sacīja: “Nav iedomājami, ka Dienvidkoreja, kuras aizsardzībai iztērēti līdzekļi ir 1,4 reizes lielāki par Ziemeļkorejas iekšzemes kopproduktu un kurai pieder piektais lielākais militārais spēks pasaulē, nevar sevi aizstāvēt.”
Seula vēlas veidot labākas attiecības ar Pekinu, kurai ir ietekme uz Ziemeļkoreju un tās vadītāju.
Propaganda un lasīšana starp rindiņām
NDS nav viengabalaina – blakus visai konkrētam vadlīnijām ir arī ļoti nesaprotamas nozīmes teksti. Piemēram, vārdi “šiem centieniem būs nepieciešama tikai valsts mēroga mobilizācija – aicinājums pēc rūpnieciskiem ieročiem, kas līdzvērtīgi pagājušā gadsimta atdzimšanai, kas galu galā nodrošināja mūsu nācijas uzvaru pasaules karos un Aukstajā karā” uzskatāmi demonstrē izpratnes trūkumu par vēsturiskiem notikumiem, un tie ir tikai daži no mēģinājumiem augstu politisku mērķu dēļ pārrakstīt vēsturi.
Ir daudz mājienu un netiešas norādes. Piemēram, “mēs rīkosimies, lai mobilizētu, atjaunotu un garantētu drošību (...) mēs palielināsim netradicionālo piegādātāju skaitu un sadarbosimies ar tradicionālajiem DIB piegādātājiem, Kongresu, sabiedrotajiem un partneriem, kā arī citām federālajām nodaļām un aģentūrām, lai atjaunotu un mobilizētu mūsu lielās nācijas nepārspējamo radošumu un atjautību, atdzīvinātu mūsu inovatīvo garu un atjaunotu mūsu rūpniecisko kapacitāti.”
Ir jārēķinās, ka ASV aizsardzība ļoti strauji attīstīsies.
Nobeiguma pamata akcenti
Jaunās stratēģijas teksts ir piesātināts ar prezidenta slavināšanu – “pirms gada izvedis mūsu tautu no pasaules kara bedres, tagad prezidents Tramps tagad ved mūsu tautu jaunā zelta laikmetā (...) mēs vairs neizšķiežam amerikāņu resursus un dzīvības muļķīgos un grandiozos piedzīvojumos ārzemēs (...) mēs ar elastīga reālisma pieeju nekaunīgi prioritizēsim amerikāņu intereses”.
ASV mērķis “nebūs agresija vai karš”, tas būšot miers, jo mieru uzskata par augstāko labumu, taču vienlaikus tas nebūs miers, kas “upurē mūsu tautas drošību, brīvību un labklājību”.
Tiks veidots tāds miers, ko amerikāņi ir pelnījuši – “cēls un lepns”, kas ir “saderīgs ar potenciālo pretinieku interesēm”. Vienlaikus ASV Kara ministrija apzinās, ka vēlēšanās pēc miera nav tā sasniegšana, tādēļ, ja “potenciālie pretinieki ir pietiekami neprātīgi, lai noraidītu mūsu miermīlīgos piedāvājumus un tā vietā izvēlētos konfliktu, Amerikas bruņotie spēki būs gatavi cīnīties un uzvarēt”.
Eiropai no ASV būtu daudz jāmācās par daiļrakstīšanu. Ne mazums NDS tēžu ir tuvas personības kultam un ne mazums Eiropas valstīs tiktu noraidītas, taču nevar neatzīt, ka Briselei gadu desmitiem problēmas sagādā prioritāšu izvirzīšana, realizācija un fokuss uz Eiropas problēmām. Daudz veiksmīgāk veicies ar populismu un pseidoproblēmu risināšanu.
Klusās politiskā kursa nozīmīgākās korekcijas
Svarīgs ir datums, kad dokuments parakstīts un publicēts. Pēdējās izmaiņas tika veiktas vēl dienu iepriekš. Ja Abū Dabī nākamais sarunu raunds noteikts 1. februārī, sarunas Maskavā būs drīz (nenoteiktā laikā), jo Tramps tur dosies pēc Putina ielūguma un dienas kārtībā ir vismaz trīs jautājumi. Tā ir sadarbība pēc miera līguma ar Ukrainu (ASV ir ekonomiskas intereses būt priekšā Eiropai), Krievijas līdzdalība Trampa Miera padomē (Krievijas līdzdalība netieši, bet droši nozīmē arī Ķīnas līdzdalību) un BRICS valstu savstarpējo norēķinu iziešana ārpus dolāra kontrolētas zonas.
Amerikāņu klātbūtne ir veicinājusi dažādu sekundāru ziņu apriti par Krievijas un arī Ukrainas nākotnes plāniem. Viena no tām ir saistīta ar milzīgas Ukrainas armijas saglabāšanu miera apstākļos (800 tūkst. karavīru), lai gan pašai Ukrainai objektīvi nebūs resursu pat 50 tkst. lielas armijas uzturēšanai. Plāns esot Eiropa veidot vienotus (nevis apvienotus) bruņotos spēkus (armiju), par ko Davosā runāja Ukrainas delegācijas pārstāvji un prezidents Zelenskis. Tikai skaļi netika pateikts, ka Ukrainas puse domā, ka šādas Eiropas armijas nozīmīga daļa būs Ukrainas armija un to būs jāuztur Eiropas valstīm. Atskaņas no šīm sarunām ir ļoti skaidri salasāmas jaunajā stratēģijā, kur nepārprotami norādīts, ka Eiropai pašai ir jānodrošina sava aizsardzība.
Eiropai pašai jātiek galā ar savām problēmām, tostarp arī ar savu aizsardzību, kur sava loma var būt karam Ukrainā. Ķīnas un Krievijas statusa pārskatīšana ASV aizsardzības stratēģijas redzējumā – valstis nerada militāru apdraudējumu ASV.
[3] https://media.defense.gov/2022/Oct/27/2003103845/-1/-1/1/2022-NATIONAL-DEFENSE-STRATEGY-NPR-MDR.PDF
Comments