Kā Eiropa joprojām maksā Krievijai

Neraugoties uz sankcijām, Krievija joprojām gūst peļņu no naftas produktu piegādēm uz Eiropu. CREA[1] analītiķi aprēķinājuši, ka 2026. gadā Eiropas Savienības valstis caur trešajām valstīm  par gandrīz 1 miljardu eiro iegādājās no Krievijas naftas ražotu degvielu.

Kāda tad īsti ir naftas "pelēkā reeksporta" shēma?

Naftas "mazgāšana"

Ar 2026. gada 21. janvāri spēkā stājās aizliegums ES piegādāt naftas produktus, kas ražoti no Krievijā iegūtas izejvielas, taču tas nav pilnībā apturējis šīs produkcijas nonākšanu ES.

"Pelēkā reeksporta" shēma izskatās šādi – trešo valstu naftas pārstrādes rūpnīcas pērk Sibīrijas naftu, to pārstrādā un,  apejot ierobežojumus, nosūta galapatērētājiem. Janvāra sankcijas samazināja Krievijas iespējas apiet naftas embargo, taču nespēja pilnībā aizvērt šo "caurumu".

Saskaņā ar analītiskā centra CREA datiem, 2026. gada janvārī-maijā caur Turcijas, Indijas un Gruzijas naftas pārstrādes rūpnīcām uz ES tika nosūtīti no Krievijas naftas ražoti produkti 929 miljonu eiro vērtībā. Tiesa, salīdzinājumā ar 2025. gada pēdējo ceturksni, šogad "pelēkās reeksporta plūsmas" apjoms ir samazinājies par 45%. 2025. gada oktobrī-decembrī pa šo "naftas apvedceļu" tika eksportēti tādas pat izcelsmes naftas produkti aptuveni 1,01 miljarda eiro vērtībā.

Pirmajā acu uzmetienā, nešķiet, ka tas ir daudz. Tie veido aptuveni 1,8% ES valstu kopējā naftas un naftas produktu importa (219 miljardi eiro 2025. gadā), tomēr pat šādi nelieli apjomi var uzlabot Krievijas budžeta ieņēmumu rādītājus, kas cieš no rubļa kursa attiecības pret ASV dolāru un lētās (līdz 2026. gada martam) naftas. CREA konstatējuši, ka 2026. gadā, izmantojot šādu apvedceļu, uz ES valstīm no naftas pārstrādes rūpnīcām tika nosūtīti 49 tankkuģi. No Turcijas ostām izgāja 36 tankkuģi, bet pārējie izgāja no Indijas un Gruzijas ostām. Gruzijā uzbūvētā rūpnīca Kulevī 2025. gada rudenī pieņēma pirmo Krievijas naftas partiju.

No 2023. gada februāra līdz 2024. gada februārim uz ES valstīm tika nosūtīti aptuveni 5,16 miljoni tonnu naftas produktu no trim Turcijas ostām – Džeihanas, Marmaras Ereglisi un Mersinas. Kopējā produkcijas vērtība sasniedza aptuveni 3,1 miljardu eiro. Vienlaikus Turcija strauji palielināja savus Krievijas naftas produktu iepirkumus, šajā periodā to apjoms pieauga par 105%.

Otrs rādītājs – 2023. gadā naftas produktu patēriņš Turcijā pieauga tikai par 8%, savukārt naftas produktu eksports pa jūras ceļiem palielinājās par 56%. CREA raksta, ka "ir svarīgi atzīmēt, ka šādā veidā importētie naftas produkti ES oficiālajā tirdzniecības statistikā netika uzrādīti kā imports no Krievijas".

Pēc tam, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Indija kļuva par vēl vienu svarīgu reeksporta centru. Līdz 2022. gadam Indijas naftas pārstrādes rūpnīcas galvenokārt orientējās uz izejvielām no Persijas līča valstīm, taču parādoties lielām cenas atlaidēm Krievijas naftai, arābu nafta nonāca otrajā plānā. Naftas produktu eksporta apjoms no Indijas uz ES valstīm pieauga no 8,7 miljardiem ASV dolāru 2021.-2022. gadā līdz 19,2 miljardiem ASV dolāru 2023.-2024. gadā. 2026. gada ziemā šie piegāžu apjomi samazinājās, jo Trampa administrācija pieprasīja Indijai samazināt Krievijas naftas iepirkumus un tie kritās divas reizes, taču pēc kara Persijas līcī sākuma Vašingtona ieviesa pagaidu atļaujas Krievijas naftas iepirkšanai. Jau aprīlī Indija palielināja vidējos ikdienas iepirkumus par 70%, kas liecina, ka arī naftas produktu piegādes uz Eiropu varētu atkal sākt pieaugt.

Pēc janvārī ieviestajām ES sankcijām 7 naftas pārstrādes rūpnīcas Turcijā, Indijā un Gruzijā, kas daļēji tiek apgādātas ar Krievijas naftu (bet pārstrādā arī citu ražotāju izejvielas), 2026. gada janvārī-maijā trīskārši samazināja piegādes uz ES (līdz 1,4 miljardiem eiro salīdzinājumā ar 4,55 miljardiem eiro tajā pašā periodā 2025. gadā). Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka sankcijas darbojas, taču daļēji.

Izcelsmes valsts slēpšana

ES pasākumi pret naftas "apvedceļu" pilnībā nedarbojas vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, nedarbojas sankciju izpildes kontrole.

Kas attiecas uz naftas pārstrādes rūpnīcām Gruzijā, tad ir skaidrs, ka tās visai ticami operē tikai ar Krievijas naftu. Šāds pieņēmums saistīts ar šīs valsts aizvadīto gadu prokrievisko orientāciju. Tikmēr citas pārstrādes rūpnīcas operē ar formālu attaisnojumu, ka tām ir vairākas ražošanas līnijas un ka Krievijas nafta nonāk tikai vienā no tām, bet uz ES tiek eksportēti produkti no citām. Visticamāk, tā nav taisnība, bet kalpo par formālu attaisnojumu.

Naftas pārstrādes produkti sankciju kontroles ziņā juridiski un komerciāli ir daudz grūtāk kontrolējami nekā izejvielu plūsmas, no kurām tie tiek ražoti. ES sankcijas, kas stājās spēkā 21. janvārī, bija vērstas uz degvielu, kas ražota no Krievijas naftas, taču praksē izcelsmes kontrole balstās uz deklarācijām, piegādes ķēžu izsekošanu un atsevišķas pārstrādes režīmiem, un tas vienmēr atstāj vietu manevriem.

Lai gan janvārī Indijas dīzeļdegvielas eksports uz ES faktiski apstājās un ievērojami samazinājās arī piegādes no Turcijas, apkārceļi nav pilnībā izzuduši.

Tikai 2026. gada februārī ES pirmo reizi ierosināja sankcijas pret infrastruktūru trešajās valstīs – konkrēti, pret Kulevi ostu Gruzijā tieši tās saistības ar Krievijas naftu dēļ. Pasākumi tika apspriesti kā daļa no 2026. gada aprīlī pieņemtās 20. sankciju paketes. Šie ierobežojumi netika iekļauti šī dokumenta galīgajā versijā, taču ES oficiāli nav apstiprinājusi, ka no tiem ir atteikusies. Caur ostas termināli tiek eksportēta Azerbaidžānas nafta, bet acīmredzot tas nodrošina arī Gruzijā pārstrādātās Krievijas naftas produktu eksportu. Jāņem vērā, ka Ukrainas gaisa triecieni faktiski paralizējuši pašas Krievijas eksporta termināļu darbību Melnās jūras ostās.

Otrs iemesls ir tas, ka visiem ES tiesību aktiem nav tiešas spēkā esamības bloka dalībvalstīs – lai tie darbotos (un tātad, lai tiktu izpildītas Eiropas sankcijas), ES valstīs ir jāpieņem nacionālie tiesību akti. Un ne tikai jāpieņem, bet arī jāpilda, un to darīt neraujas visas valstis.

Saskaņā ar CREA datiem, 2026. gada janvārī-maijā tankkuģu kravas no naftas pārstrādes rūpnīcām, kas pārstrādā Krievijas naftu, visbiežāk tika izkrautas Kipras ostās (16 kravas), kā arī Spānijā un Francijā (pa 7 piegādēm). Naftas produkti tika piegādāti arī uz Bulgāriju, Horvātiju, Īriju, Itāliju, Rumāniju, Grieķiju, Lietuvu un Nīderlandi.

Joprojām ļoti spēcīgs ir ekonomiskais stimuls – salīdzinoši lētā Krievijas nafta joprojām nodrošina pārstrādātājiem Turcijā, Indijā un citās valstīs cenu priekšrocības. Kamēr šī atlaide pastāv, tirgotājiem un kravas saņēmējiem ir stimuls meklēt veidus, kā saglabāt daļu no šīm plūsmām jebkādiem līdzekļiem (mainot eksporta virzienus, pārdalot partijas, veicot degvielas maisīšanu vai izmantojot radošākus degvielas izcelsmes dokumentācijas risinājumus).

Indija februārī uz Eiropu nosūtot pirmo aviācijas degvielas partiju pēc aizlieguma stāšanās spēkā, paziņoja, ka tās izejvielas nav krievu izcelsmes.

Karš šaurumā nepalīdzēs

Tas, ka aizliegums izmantot "apvedceļu" samazināja "pelēko" reeksportu tikai par 50%, ir vēl viens pierādījums tam, ka sankcijas pret Krievijas naftu darbojas tikai daļēji un nespēj drastiski vājināt Putina kara finansēšanas iespējas. Analītiķi aprēķinājuši, ka Krievijas eksportētāju vidējie ikgadējie kopējie ieņēmumi no naftas un gāzes sankciju gados ir mēreni samazinājušies. 2023.-2024. gadā tikai par ~3,3%, salīdzinājumā ar 2018.-2019. gadu (oficiāli dati par šādiem ieņēmumiem 2025. gadā nav publicēti, un aplēses ievērojami atšķiras).

Svarīgākais ir tas, ka šos ieņēmumus lielā mērā nosaka globālās enerģijas resursu cenas un rubļa kurss, savukārt sankciju izraisīto satricinājumu ietekme ir īslaicīga.

Ziņojumā minēts šāds piemērs. 2025. gadā Krievijas naftas un gāzes nozare piedzīvoja divus satricinājumus – gada sākumā, kad ASV sankciju sarakstā tika iekļautas kompānijas "Gazpromņeftj" un "Surgutņeftegaz", un novembrī, kad tika ieviestas sankcijas pret "Lukoil" un "Rosņeft". Abos gadījumos ietekme bija īslaicīga, un to diezgan ātri izdevās pārvarēt, turklāt krievi spēja pārstrukturēt piegāžu ķēdes, lai turpinātu eksportu.

Tomēr naftas un gāzes ieņēmumi 2025. gadā samazinājās par 24%. Tas galvenokārt notika nevis sankciju dēļ, bet gan naftas cenu krituma un spēcīgā rubļa dēļ. Šogad spēcīgais rublis neitralizēja priekšrocības, kas radās no Krievijas naftas cenas divkāršā pieauguma pēc ASV un Izraēlas kara sākuma pret Irānu un Hormūzas šauruma bloķēšanas.

Naftas un gāzes ieņēmumi budžetā aprīlī pieauga divas reizes, bet martā un maijā 1,5 reizes salīdzinājumā ar vidējiem mēneša rādītājiem 2026. gada janvārī un februārī, taču pusgada laikā, no 2026. gada janvāra līdz maijam, tie kopumā samazinājās līdz 2,9 triljoniem rubļu. Tas ir gandrīz par trešdaļu mazāk nekā tajā pašā periodā 2025. gadā. Ja 2025. gada pirmajos piecos mēnešos vidējais nacionālās valūtas kurss pret ASV dolāru bija 88 rubļi, tad šogad tajā pašā periodā tas samazinājās par 15% (līdz 75 rubļiem).

Ņemot vērā pašreizējos apstākļus, secināms, ka augstās naftas cenas neatrisinās federālā budžeta izdevumu problēmu un nepalielinās militāri rūpnieciskā kompleksa finansējumu. Saskaņā ar analītiķu prognozi vidējā naftas cena 2026. gadā saglabāsies augstā līmenī – 90 dolāri par barelu, kas nozīmē, ka Krievijas URALS naftas cena būs aptuveni 70 dolāri par barelu. Taču rubļa gada vidējais kurss pret dolāru diez vai ievērojami pieaugs – ekonomisti prognozē, ka tas būs apmēram 75-76. Šādā gadījumā pat saskaņā ar Krievijas Finanšu ministrijas oficiālo prognozi federālā budžeta deficīts varētu būt tuvu 2,5% no IKP, un tas ir, ievērojami augstāks par 1,6%, kas paredzēti likumā par 2026. gada budžetu.

[1] Analītiskais centrs CREA ir saīsinājums no Centre for Research on Energy and Clean Air (Enerģijas un tīra gaisa pētniecības centrs). Tā ir neatkarīga, bezpeļņas pētniecības organizācija jeb "domnīca" (think tank), kas specializējas gaisa piesārņojuma un enerģētikas tendenču izpētē visā pasaulē.