Karš un Krievijas-Eiropas energonesēju tirgus

Donalda Trampa jaunākā ideja kara Ukrainā izbeigšanai ir novelt atbildību uz ES/NATO. Ja Eiropa nepārstās iegādāties energoresursus no Krievijas, ASV nedarīšot neko, lai īstenotu sankcijas pret Krieviju.

Kā tad situācija izskatās realitātē ar Eiropas-Krievijas energonesēju tirdzniecību?

Savulaik dabasgāzes tirdzniecības tīkls Krievijai (PSRS) ar Eiropu veidojās pēc savstarpējā izdevīguma principa. Krievijai vajadzēja valūtu, tehnoloģijas, tās pašas gāzesvadu caurules un tehnoloģiskās iekārtas, savukārt Eiropas patērētāji bija apmierināti ar atbilstošas cenas energonesēja piegādi no Krievijas. Putina ēras vidus posmā kremlis savā pašpārliecinātībā nonāca pie idejas, ka dabasgāzes eksportu var pārvērst par ieroci pret Eiropu, kur jau bija izveidojusies zināma atkarība no Krievijas piegādēm.

Krievijas stratēģijai bija selektīva pieeja – pret valstīm, kurām bija alternatīvi dabasgāzes piegādes avoti, Krievija ieturēja noteiktu tirgus cenu politiku, bet pret valstīm, kuras patērēja tikai Krievijas dabasgāzi, tika īstenota īpaša cenu politika ar mērķi panākt Krievijai vēlamus politiskus ieguvumus. Kā redzam, tad nelielās valstīs kā Ungārija un Slovākija tika atrasti politiskie grupējumi, kas saņēma dāsnus energonesēju tirdzniecības starpniecības piedāvājumus, līdz ar to arī milzu resursus politisko kampaņu organizēšanai un nokļūšanai pie varas. Esot pie varas, likumsakarīgi, ka jāatstrādā donora uzdevumi.

Kremlis 2021. gadā uzsāka dabasgāzes piegāžu mākslīgu samazināšanu Eiropai ar lozungu “nosaldēsim Eiropu”. Karš pret Ukrainu Donbasā jau ritēja kopš 2014. gada, Eiropas sākotnējās sankcijas pret Krieviju bija izsludinātas. Eiropa reaģēja adekvāti – par dabasgāzi tika maksāta augstāka cena no citiem piegādātājiem, tika veidoti sašķidrinātās gāzes termināļi, veidoti papildu gāzes vadi starp valstīm, kas nodrošināja piegāžu diversifikāciju. Rezultējās viss tā, ka Krievija faktiski aizgāja no Eiropas dabasgāzes tirgus, kur eksports tika īstenots pa cauruļvadiem. Darbojas vairs tikai “TurkStream”  gāzes vads, pa kuru dabasgāze tiek piegādāta uz Bulgāriju, tālāk uz Serbiju, Ungāriju un Slovākiju. Taču arī šie patērētāji jau ir pieslēgti gāzesvadiem Eiropā, un tas ļauj diversificēt piegādes.

Turcija tuvākā perspektīvā gatavojas pa “TurkStream” piegādāt Eiropai tā dēvēto “turku maisījumu”.

Pašlaik Turcija saņem dabasgāzi no savām atradnēm Melnās jūras šelfā, no Irānas, Turkmenistānas, Azerbaidžānas, Krievijas un sašķidrinātas dabasgāzes termināļiem ostās. Līdz ar to Turcijai ir iespējas pa gāzes vadu eksportējamo dabasgāzi veidot kā maisījumu, un Krievijas gāzes sastāvdaļa tajā var būt visai minimāla vai vispār izslēgta no eksporta maisījuma. Respektīvi, kremlim nav iespēju izmantot šo piegādes kanālu politiskām manipulācijām.

Kas attiecas uz Krievijas naftas eksportu uz Eiropu, tad līdz šim brīdim ir palikušas divas valstis, kas saņem Krievijas naftu pa naftas vadu “Družba”. Tās ir Slovākija un Ungārija. Pa šī naftas vada atzaru caur Poliju uz Vāciju laiku pa laikam vēl tiek sūtīta Kazahstānā iegūtā nafta, par kuru Vācija maksā saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem. Šogad gan ir radusies problēma – ukraiņi veic triecienus pa naftas vada “Družba” infrastruktūru, no kā līdz šim atturējās aizvadītos trīs kara gadus. Tas laiku pa laikam aptur naftas vada darbību, un nevar izslēgt, ka tuvākajā laikā tas pārtrauks darbību pilnībā. Līdz ar to Eiropa pa naftas vadiem pilnībā pārstās saņemt naftu.

Pa jūras ceļiem kopš 2022. gada Krievijas nafta Eiropā netiek piegādāta, lai gan dažas atkāpes ir bijušas.

Sašķidrinātā dabasgāze, kas tiek eksportēta no Krievijas uz Eiropu savā būtībā nav Krievijas eksportprece, jo Jamalas atradnēs iegūto dabasgāzi sašķidrina rūpnīca, kas pieder starptautiskam konsorcijam. Tas Eiropai sašķidrināto dabasgāzi piegādā saskaņā ar ilgtermiņa līgumiem. Ražotājs nav aplikts ar Krievijas nodokļiem, līdz ar to budžetā no tā nekas nenonāk. Tramps pieprasa atteikties arī no šī energonesēju veida importa, taču tas līdz 2027. gadam ir saistīts ar piegāžu kontraktiem un Eiropā pēkšņa šo kontraktu izbeigšana saistīta ar milzu līgumsodiem, kas piegādātājam nav pieņemami. Krievija neriskē traucēt konsorcija darbu, jo tajā iesaistīti arī Ķīnas uzņēmumi.

Rezumējot, izņemot šo sašķidrināto dabasgāzi, Eiropa no Krievijas pašlaik saņem tik maz energonesēju apjoma, ka tas būtiski neietekmē tās budžeta papildināšanu.

Līdz ar to, Trampa prasība NATO Eiropas valstīm pārtraukt Krievijas energonesēju importu uzskatāma par attaisnošanos savai nekā nedarīšanai saistībā ar Krievijas ekonomikas graušanu.

Kas attiecas uz Krievijas spēju kopumā uzturēt naftas eksportu – beidzamo divu mēnešu laikā ir konstatētas indikācijas, kas liecina par bažām naftas tirgos saistībā ar to, ka no pasaules naftas tirgus var pazust daļa Krievijas naftas. Bažas pamatojas uz V. Zelenska paziņojumu par mērķi un pieaugušajām spējām graut Krievijas naftas industriju un beidzamo mēnešu Ukrainas mērķtiecīgi veiktajiem triecieniem pa Krievijas naftas industrijas objektiem.

Medijos sastopama informācija, ka Krievijas naftas tranzīta monopolists “Transņeftj” jau atsakoties pieņemt transportēšanai naftu no atsevišķām ieguves kompānijām. Iemesls – nav kur likt naftu. Eksporta spējas pēc ukraiņu triecieniem pa naftas vadiem un eksporta infrastruktūru Ustjlugā rada ierobežojumus, naftas pārstrādes rūpnīcas bojājumu dēļ spiestas samazināt ražošanas apjomus. “Transņeftj” gan noraidījis šo informāciju, taču nav dūmu bez uguns.