"Ķīnas šoks" atgriežas?
Ķīnas strauji augošais tirdzniecības pārpalikums varētu izraisīt jaunu "Ķīnas šoku" un negatīvi ietekmēt attīstīto valstu ekonomiku.
Kontrastainā aina
Ķīna ar eksporta palīdzību cenšas izkļūt no iekšzemes ekonomikas lejupslīdes, tā izraisot to, ko daudzas Rietumu valdības sauc par otro "Ķīnas šoku". Lai gan šī stratēģija ārvalstīs izraisa tirdzniecības cīņas un pat "karus", savā valstī tā rada jaunu potenciālo ieguvēju loku. Aizvadīto mēnešu laikā novērota asa disproporcija starp Ķīnas spēcīgo ārējo sektoru un vājo iekšzemes ekonomiku, un tas dara tramīgas ne tikai finanšu institūcijas, bet arī daudzas valdības.
Pirmais "Ķīnas šoks", kalpojot par atbalsta punktu pieaugošas globalizācijas laikmetam, pārveidoja pasaules industriālo kārtību. Šoreiz Ķīnas uzņēmumi nevar paļauties uz ciešāku sadarbību un zemākiem tirdzniecības šķēršļiem – visticamāk tie saskarsies ar vidi, kur valda sadrumstalotība, konflikti un nozīmīga citu pasaules ekonomisko lielvaru pretestība.
Jūlijā Ķīnas eksports pieauga par 24 %, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, un tirdzniecības pārpalikums bija 113 miljardu dolāru. Jūnijā rādītāji bija līdzīgi, tā 2026. gada pirmajos septiņos mēnešos nodrošinot vēl vienu vairāk nekā triljonu dolāru pārpalikumu. Otrajā ceturksnī tika novērots Ķīnai neapmierinošs IKP pieaugums 4,3 % apmērā un neliels mazumtirdzniecības apjoma pieaugums (-0,6 % maijā un -1,3 % jūnijā).[1]
Kontrasts nav nejaušs, tas tieši atspoguļo Pekinas veidotās politikas izvēles. Šī desmitgade ir bijis laiks, kad pasaulē lielākais eksportētājs ir centies iegūt dominējošu stāvokli progresīvā ražošanā, uzkrājot milzīgu tirgus daļu tādās precēs kā elektriskie transportlīdzekļi, saules baterijas un akumulatori. Rietumu politikas veidotāji to dēvē par "Ķīnas šoks 2.0".[2]
Ķīnas šoks 2.0
Pirmais Ķīnas šoks 2000. gados pasauli pārpludināja ar lētiem apģērbiem, rotaļlietām un elektroniku, taču jaunais vilnis koncentrējas uz progresīvu ražošanu.[3] Ķīna eksportē milzīgu skaitu elektrotransportlīdzekļu, moderno akumulatoru, saules paneļu un pusvadītāju produkciju, un Ķīna ar bagātām valstīm konkurē augstas vērtības nozarēs, kur tās reiz dominēja.[4]
Ķīnas rūpnīcas saražo daudz vairāk preču, nekā vietējie spēj iegādāties. Valsts politika ir palikusi nemainīga – tā atbalsta rūpnīcu darbību pat tad, ja tās cieš zaudējumus, un tā ir visai izplatīta prakse arī ASV un jo īpaši Eiropā (sociāli atbildīga politika). Ķīnā šāda veida atbalsts ir terminēts un ir spēkā līdz brīdim, kad lielākā daļa bankrotējušā uzņēmuma darbinieku atrod citas darbavietas. Darba organizācijas, procesu automatizācijas un ierobežotas virspeļņas apstākļos, Ķīnas uzņēmumi spēj saražot un pārdot produktus ārzemēs par līdz pat 30 % zemākām cenām nekā to konkurenti.[5]
ASV un Eiropas Savienība (ES) strauji palielina tirdzniecības barjeras un tarifus, lai aizsargātu darbavietas. Daudzas nozarēs, tostarp auto ražošanā, tādās valstīs kā Vācija ražotāji zaudē tirgus daļas un samazina darbavietu skaitu. Analītiķi jau vairākus gadus ir brīdinājuši, ka Ķīnas neapturamais eksports izraisīs ievērojamu ekonomisko konfliktu pieaugumu.[6] Tas reiz jau ir noticis, un Ķīnas kā ražošanas eksportētājas izaugsme ietekmēja nozares visā Eiropā. ASV apgalvo, ka jauns subsidētā Ķīnas elektroauto un zaļo tehnoloģiju eksporta vilnis pazemina ražotāju cenas un apdraud rūpniecības darbvietas, jo īpaši skarot Eiropu.[7]
Eiropa uz apdraudējumu ir reaģējusi, kombinējot nozaru tarifus, ieviešot stingrākas kiberdrošības prasības un mudinot Ķīnu novērtēt savas valūtas vērtību. Vienlaikus ASV prezidents Donalds Tramps ir divkāršojis eksporta tarifus. Neviens no šiem paņēmieniem nav izrādījies efektīgs, jo pasaule ir ievērojami lielāka par ASV un Eiropu. Ķīnai šie reģioni ir svarīgi, bet ne kritiski. Augsto tehnoloģiju produktu konkurencē Ķīna vairumā jomu ir tuvu ASV, visai tālu atstājot ES valstis. Reālijas ne tikai apstiprina Mario Dragi ziņojumā norādīto,[8] bet arī Briseles nespēju aptvert notiekošo un atbilstoši pārstrukturēt ražošanas un pakalpojumu sektorus. Ceļš neizbēgami ved uz atpalicību.
Perspektīvas nav rožainas
Arvien vairāk novērojama vienprātība, ka jaunais Ķīnas šoks jau atbalsojas pasaules tirgū. Nekur šis šoks nav tik nopietns kā Vācijā, kur ražotāji vienlaikus tiek izspiesti gan no Ķīnas un citu valstu tirgiem, gan no vietējā tirgus.
Sliktā ziņa ir tā, ka tas turpināsies un pastiprināsies. Ja pirms gada analītiķi lēsa, ka līdz desmitgades beigām Ķīna eksportēs tikai 10 miljonus automašīnu gadā, tad 2025. gada ceturtā ceturkšņa eksporta rādītāji jau bija šo atzīmi sasnieguši. Tā ir ne tikai nekompetence, bet arī izpratnes trūkums par notikumiem ražošanas un tirdzniecības pasaulē, kas atšķiras no modeļos balstītām ekseļa prognozēm.
Automašīnu nozare nav unikāls gadījums. Ķīnas kopējie eksporta rādītāji 2025. gadā pieauga vairāk nekā divas reizes ātrāk, salīdzinot ar starptautisko tirdzniecību, un apjomi turpināja pieaugt arī 2026. gada sākumā (eksporta pieaugums pirmajā ceturksnī sasniedz 15 %). Jaunajā piecgades plānā (2026-2030) nekas neliecina, ka Ķīnas kurss varētu mainīties.[9] Valsts ir apņēmības pilna aizstāt importu nozarēs, kur vēl ir atkarīga no citu valstu piegādēm un gatava paplašināt ražošanas piedāvājumu pat tad, ja mājsaimniecību pieprasījums ir zems, bet nekustamo īpašumu cenas turpina kristies. Tas nozīmē lielāku eksportu.
Kļūdas Ķīnas novērtējumos
Izdarot secinājumus par Ķīnu, jau gadiem ilgi netiek pienācīgi novērtēta valsts pieaugošā tehnoloģiskā attīstība – tā maz pamanīta dažādu mediju un NVO tendenciozās informācijas dēļ. Daudzi ir pārsteigti, jo Ķīna ilgstoši ilustrēta kā atpalikusi agrāra valsts ar dažādām nebūšanām, vienas partijas komunistiskajiem ideāliem un plānveida ekonomiku, bet te pēkšņi tā ir taustāms drauds Rietumu pasaulei. Patīk tas vai nē, Ķīna ir kļuvusi par lielvalsti tieši savas ietekmes uz pasaules ekonomiku dēļ, un tas tā jo īpaši ir augsto tehnoloģiju ziņā.
Ir jāpieņem reālijas, ka Ķīna ir pašpietiekama un to neietekmēs ārējas sankcijas – tās drīzāk liks mobilizēties jauniem sasniegumiem, kā tas ir redzams mikročipu industrijā, kosmosa tehnoloģijās un, diemžēl, arī militārajā jomā. Primāri tā ir ļoti augstā produktivitāte un salīdzinoši nelieli ražošanas virsizdevumi (administrācija, pārvaldība), kā arī ražošana augsti integrētās ķēdēs, kas gadiem ilgi piesātinātas ar industriālām IT tehnoloģijām. Daudzu gadu laikā attīstītā profesionālās un augstākās izglītības sistēma ļāvusi Ķīnai pilnībā pāriet uz ķīniešu tehnoloģijām. Vajadzība pēc godīgas vai negodīgas Rietumu tehnoloģiju pārņemšanas un apgūšanas ir noiets etaps. Nav īpaši jāizceļ Ķīnas sasniegumus, taču Eiropai ir pēdējais laiks no tā mācīties un nevis pētīt, bet ieviest.
Protams, Ķīnas ekonomikai ir savas vājās vietas jeb kropļojumi. Ļoti augstais uzkrājumu līmenis un vājais mājsaimniecību patēriņš samazina pieprasījumu. Pagājušajā desmitgadē vājo patēriņu maskēja investīcijas, kas izpaudās kā straujš nekustamo īpašumu tirgus uzplaukums. Desmit gadus vēlāk situācija mainījās un krītošās mājokļu cenas apvienojumā ar mazajām pensijām un ierobežoto veselības aprūpi ir uzturējušas piesardzīgus uzkrājumus un zemu pieprasījumu.[10]
Ķīna ir būtiski investējusi rūpniecības politikā – tās investīcijas personāla izglītībā, pētniecības centru attīstībā un lietišķos pētījumos, kam ir atdeve konkurētspējīgas produkcijas ražošanā un eksportā. Prioritārām nozarēm (mašīnbūve, lidmašīnu ražošana u.c.) sniegtās subsīdijas ražošanas uzsākšanai un lētie kredīti vai bezmaksas zemes platības un lētas iekārtas, kā arī eksporta aizdevumi ir palielinājuši piedāvājumu, ko iekšzemes pieprasījums absorbēt nespēj. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) lēš, ka šīs subsīdijas sasniedz 4,4 % no IKP (aptuveni 800 miljardi ASV dolāru) gadā. Tas ir ievērojami vairāk, nekā ES valstis plāno tērēt pārapbruņošanai.[11] Lai arī tas ir SVF pārspīlējums un ekstrapolācija, arī 1,3-1,5 % no IKP ir vērā ņemama summa, kas atstāj ietekmi uz tautsaimniecību. OECD aprēķinājusi, ka ražotāji Ķīnā saņem subsīdijas, kas ir 3-9 reizes lielākas nekā tās, kas pieejamas attīstītajām ekonomikām.[12]
Vērā ņemama arī visai asā konkurence Ķīnas vietējo pašvaldību vidū. Tās sacenšas par atbalstu valsts prioritārajām nozarēm un arī tas noved pie milzīga iekšzemes jaudas pārpalikuma. Rezultātā pazeminās cenas un uzņēmumi, kas vēlas nopelnīt, ir spiesti eksportēt. Vācijas vadošais autobūves uzņēmums Volkswagen, piemēram, Ķīnā lokalizē automašīnu dizainu un detaļu piegādes ķēdi, būvējot rūpnīcas, kas aprīkotas ar ķīniešu robotiem. Turklāt, arī visas uzņēmuma pārvaldības IT sistēmas ir Ķīnas produkti.[13] Šāda ir shēma, pēc kuras strādā desmitiem Vācijas vadošo uzņēmumu, kuri pagaidām ir ekonomiski izdevīgi saviem Ķīnas partneriem.
Ķīna gūst labumu no nenovērtētā valūtas kursa. Valsts ar lieliem tekošā konta pārpalikumiem parasti piedzīvotu valūtas vērtības pieaugumu. Savukārt tas ierobežotu Ķīnas eksportu un palielinātu pieprasījumu pēc importa. Tā vietā Ķīnas valūtas vērtība ir kritusies, jo Ķīnas centrālā banka samazināja likmes, lai kompensētu nekustamā īpašuma tirgus lejupslīdi. Ķīnas valsts bankas centrālās bankas vadībā pirka dolārus, lai pretotos valūtas vērtības pieaugumam. Efektīgi un tālredzīgi. SVF lēš, ka renminbi tagad varētu būt nenovērtēts par 16 %[14], un tā ir loti liela summa.
Pragmatiski par perspektīvām
No Ķīnas ekspansijas visvairāk cietīs ES ar savu vājo izaugsmi, augsto inflāciju un ļoti augstajām ražošanas izmaksām. Vistiešāk tas attiecas uz Vācijas ekonomiku, kurai ir negatīva tautsaimniecības izaugsme, un kur tradicionālās ražošanas nozares piedzīvo bankrotu vilnis. Vācijai vajadzētu atbalstīt Briseles centienus stiprināt Eiropas tirdzniecības aizsardzību un izmantot sabiedrības pieprasījumu, kā arī gatavoties Pekinas atbildei.
ES, atšķirībā no ASV, ir iespēja turpināt centienus būt atvērtai ar tās partneriem un ir potenciāls koordinēt tirdzniecības aizsardzības pasākumus, un vienoties par savstarpēju piekļuvi rūpniecības politikas stimuliem. Brīvās tirdzniecības partneru saraksts turpina pieaugt un viņu vidū ir daudzi, sākot no Japānas līdz Kanādai un Turcijai, kuri ir tikpat noraizējušies par Ķīnas eksporta pieaugumu. Jāņem gan vērā, ka koordinējošas darbības prasīs personāliju nomaiņu Eiropas Komisijā (EK) un izpratni Eiropas Parlamentā (EP).
Ķīna, kas līdz 2030. gadam plāno veidot 40 % no pasaules ražošanas apjoma, vienlaikus palielinot eksportu un samazinot importu, neizbēgami radīs vēl vairāk sastrēgumu. Tie, piemēram, būs retzemju metālu, aktīvo farmaceitisko vielu un mikroshēmu iepakošanas un testēšanas jomās. Vācijas atkarība no Ķīnas piegādes ķēdēm ietekmēs Eiropas spēju pārbruņoties, atbalstīt Ukrainu un mazināt savienības ekonomisko ievainojamību. Jo ilgāk Vācija (tas ir, ES dalībvalstis) gaidīs, jo plašāka un graujošāka būs tautsaimniecības galējā reakcija.
"Ķīnas šoks" ir atgriezies. Tirdzniecības pārpalikums strauji pieaug un apdraud bagātās ekonomikas, tādēļ nav pārsteidzošas prasības mainīt Ķīnas politiku.[15] Būtu naivi iedomāties, ka Ķīna mainīs savu ekonomisko politiku vai palēninās tehnoloģisko izaugsmi. Tikpat naivi ir iedomāties, ka Eiropā pieaugs produktivitāte, samazināsies ražošanas un izdevumu izmaksas, lai gan pašsaprotami, ka Ķīnas preču un pakalpojumu ekspansija norāda uz Eiropas zemo konkurētspēju. Ķīna ir tikai "puisis, kam radās iespējas un kurš tās izmanto".
Comments