Klusēšana sudrabs. Brazīlijas nafta
Brazīlijas ekonomika
Brazīlijai ir lielākā ekonomika Latīņamerikā, un tā ir starp 15 lielākajām valstīm pasaulē, ko virza spēcīgs lauksaimniecības nozares sektors, plaši dabas resursi un milzīga iekšzemes pakalpojumu ekonomika. Paredzams, ka arī turpmākajos gados reālais IKP pieaugums būs mērens (līdz aptuveni 1,6-2 %, ņemot vērā augsto valsts parādu un augstākas procentu likmes).
Brazīlijai ir visai ievērojami parādi, kuri 2020. gadā sasniedza visu laiku augstāko līmeni – 86,94 %. Sekoja ļoti asas reformas un ārējo parādu ievērojami dzēsa, bet kopš 2022. gada tas atkal izrāda tendenci palielināties un valsts atkarība kļūst izteiktāka. Brazīlijas kopējais ārējais parāds (kreditoriem ārpus valsts robežām) ir aptuveni no 27 % līdz 29 % no IKP, savukārt valsts iekšējais parāds (iekšzemes un ārējais) ir ievērojami lielāks un svārstās no 78 % līdz 81 % no IKP.[1]
Attiecības ar ASV
Amerikas Savienotās Valstis ir Brazīlijas otrais lielākais tirdzniecības partneris un galvenais ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) avots. Divpusējās ekonomiskās saites aptver galvenās ražošanas, enerģētikas un lauksaimniecības nozares, un ASV ir atkarīga no Brazīlijas niķeļa un kobalta importa. Prezidenta Trampa tirdzniecības politika pret Brazīliju ir ļoti agresīva, un Brazīlijas tirgus ir reaģējis, strauji padziļinot tirdzniecības integrāciju ar Ķīnu.[2]
ASV 2025. gada vidū vairumam Brazīlijas preču piemēroja 50 % tarifu likmi. Sekoja diskusijas, un ASV Augstākā tiesa atcēla prezidenta Donalda Trampa vispārējos globālos tarifus, liekot Baltajam namam, saskaņā ar 1974. gada Tirdzniecības akta 301. pantu, izmantot mērķtiecīgākas izmeklēšanas.[3] Šī gada augustā ASV valdība paziņoja par 25 % tarifu precēm no Brazīlijas un piemēroja vēl papildus 12,5 %. Rezultātā kopējais tarifu slogs atsevišķām precēm ir sasniedzis 37,5 %.[4] Nozares, ko šie tarifi ietekmē, ir čuguns, kokmateriāli un koka izstrādājumi, etanols, tabaka, mēbeles, apģērbi un apavi, kā arī papīra rūpniecība.[5]
"Suverēnā Brazīlija"
Brazīlijas reakcija ir nedaudz kavēta, bet strukturēta. Atbildes mehānisms un finansiālais atspaids ir "Suverēnā Brazīlija", kas svinīgas ceremonijas laikā tika prezentēts prezidenta pilī. Galvenais šī instrumenta elements ir 30 miljardu realu (aptuveni 5,5 miljardi ASV dolāru) kredīta piešķiršana, kas kalpos par glābšanas riņķi tarifu skartajiem uzņēmumiem. Brazīlijas prezidents Lula uzsvēris, ka krīzes brīdī nedrīkst ļauties bailēm un satraukumam, jo tieši krīze ir laiks, lai radītu ko jaunu. "Šajā gadījumā nepatīkamais ir tas, ka iemesli sankciju piemērošanai pret Brazīliju nepastāv," viņš sacīja, esot neizpratnē par ASV rīcību.
Mehānisma pasākumi ir, piemēram, nodokļu maksājumu atlikšanu uzņēmumiem, kuru peļņu ietekmē ASV tarifi, kā arī nodokļu kredīti 5 miljardu realu (aptuveni 930 000 ASV dolāru) apmērā maziem un vidējiem uzņēmumiem līdz pat 2026. gada beigām. Ir nolemts paplašināt pieeju apdrošināšanai pret pasūtījumu atcelšanu un, lai gan plānā iekļautas priekšrocības precēm, ko nevar eksportēt uz ASV, valdība arī šadiem uzņēmumiem, kas importē preces eksporta ražošanai, pieškīrusi viena gada pagarinājumu nodokļu kredītiem. Šāds mehānisms pazīstams kā "drawback" jeb atmuitošana.[6]
"Suverēnā Brazīlija" darbojas praksē, bet ir blaknes – valstij atkal ir jāaizņemas un jāpalielina ārējais parāds, kā arī jāmeklē jauni tirgi un risinājumi. Viens no virzieniem ir dziļāka integrācija ar Ķīnu, bet otrs – atbalsta (un patēriņa tirgus) meklējumi BRICS. Ir bijuši daudzi mēģinājumi vienoties gan par atsevišķām produktu grupām, gan nozarēm un arī par plašāku, vispusīgu vienošanos ar Eiropas Savienību (ES). Tas gan ļoti nesekmīgi. Politiskā līmenī noraidošs ir Eiropas Komisijas (EK) Ārlietu resors, bet tirdzniecības lietišķās sarunas konsekventi bloķē Francija (daudz plašāk par Mercosur līgumu, ko arī bloķēja Francija un kuru vērtē Eiropas tiesa).[7]
Nafta Brazīlijā
Pirmie mēģinājumi pētīt bitumu un naftas pazīmes Bahijas štatā sākās 1850.-1870. gados, taču atklātais daudzums bija neliels. Tikai 1939. gadā izdevās atklāt rūpnieciski nozīmīgu naftas atradni (Poço do Lobato), bet divus gadus vēlāk izveidot rūpnieciski nozīmīgu naftas lauku. Ieguves uzsākšana bija lēna un ar pārtraukumiem.
Sabiedriskā spiediena un saukļa "O petróleo é nosso" ("Nafta ir mūsu") dēļ prezidents Žetuliu Vargass 1953. gadā izveidoja valsts uzņēmumu "Petrobras". Valsts nodibināja monopolu un bija gana daudz resursu, lai 1968. gadā meklējumi šelfā būtu sekmīgi. 1970.-1980. gadā atklāja milzīgo Kamposas naftas baseina (Campos Basin) provinci, kas ilgu laiku nodrošināja lielāko daļu valsts naftas ieguves.[8] Monopols uz naftas ieguvi beidzās tikai 1997. gadā, un 2006. gadā Brazīlija pirmo reizi bija pašpietiekama ar tās naftas produktiem. Gadu vēlāk paziņoja par milzīgām dziļūdens zemslāņa naftas atradnēm Atlantijas okeānā (Santos baseinā), kas pēdējās desmitgades Brazīliju ierindojis starp pasaules lielākajām naftas valstīm.[9]
Brazīlijas naftas krājumi (pierādītais iegūstamās naftas daudzums) ir 15 894,16 miljoni barelu (pamatojoties uz 2025. gada ziņojumiem), kas to pasaulē ierindo 15. vietā. Tie ir aptuveni 0,9 % pasaules kopējo krājumu.[10] Lielākā daļa ir šelfā Brazīlijas dienvidaustrumos un ir pietiekoši daudz datu, kas norāda, ka tur nākotnē tiks atklātas daudzas jaunas naftas atradnes.[11]
Jaunie naftas lauki atrodas lielā okeāna dziļumā un tādēļ naftas ieguve ir ne tikai tehniski sarežģīta, bet arī dārga. Tas pats attiecas arī uz jaunatklātajiem naftas laukiem Amazones deltas reģionā un tālāk uz ziemeļiem, pierobežā ar Gviānu un Surinamu. Apstākļi ir līdzīgi, taču dažādu aizliegumu dēļ šīs teritorijas līdz šim nebija pieejamas pētniecībai. Tas ASV naftas uzņēmumiem vienmēr bijis liela riska avots – politiskās nestabilitātes apstākļos investēt naftas iegulu pētniecībā un neiegūt ilgtermiņa ieguves licences.
Jaunie atklājumi
Pavisam nesen Brazīlija paziņoja par naftas atradnes atklāšanu valsts ziemeļaustrumu piekrastē netālu no Amazones upes ietekas.[12] Valsts uzņēmums "Petrobras" ir norādījis, ka aptuveni 180 kilometrus no Amapas štata krasta atrastas bagātīgas ogļūdeņraža iegulas. Pirmatnējās aplēses liecina, ka reģionā varētu būt līdz pat 10 miljardiem barelu un to vērtība lēsta 720 miljardu ASV dolāru apmērā. Brazīlijas prezidents šo atklājumu ir nodēvējis par iespējamu "pasi uz valsts nākotni" un uzsvēris, ka naftas ieguvei jānotiek, ievērojot vides aizsardzības prasības.
Brazīlijas mērķis līdz desmitgades beigām ir kļūt par ceturto lielāko naftas ražotāju pasaulē, un šo mērķi atbalsta tās dalība OPEC+ (no 2025. gada) un piekļuve stratēģiskajiem attīstības resursiem. Prognozējams, ka ievērojamās investīcijas un "Petrobras" 109 miljardu dolāru lielais biznesa plāns 2026.-2030. gadam palielinās jēlnaftas ieguvi līdz 4,2 miljoniem barelu dienā (līdz 2028. gadam), potenciāli ienesot vairāk nekā 42 miljardus dolāru.[13]
Paziņojumi ir politiski, tomēr jau vairākus gadu desmitus ar netiešām metodēm apzinātais lauks ir apstiprināts ar reāliem urbumiem un iegūto naftu. Tas sniedz zināmas resursu garantijas, bet vēl ne naudas plūsmu, kas tagad un nākotnē vajadzīga Brazīlijai.
Brazīlijas plāni un ilgtermiņa attīstības plāns nebūt ne visiem patīk, un palielinās politiskais spiediens uz šo valsti. Jāņem vērā reālijas – nepiesātināmais Dienvidaustrumāzijas un Indijas tirgus Brazīlijas naftas produktiem atvērts tikai tik daudz, cik apkalpot spējīgs Panamas kanāls, kas ir politiski neitrāls. Izslāpušo Eiropas tirgu tikmēr aizvien nepārprotamāk kontrolē ASV kompānijas, un neviens nepieļaus lētākas naftas ieplūšanu. Uzņēmumiem būtiska ir cena, kas šobrīd ir laba, tomēr neviens neinvestēs nākotnes ieguvē, kamēr vien peļņa nebūs lielāka. Viņi gaida, kad izsīks ASV un ES stratēģiskās rezerves, kas šobrīd piepilda tirgu, lai stabilizētu cenu. Tas ir tuvāko mēnešu jautājums un tad jaunā peļņa ļaus uzkrāt resursus investīcijām, kur rindā ir ne tikai ASV kontrolētā Venecuēla, bet arī Persijas līča valstis, Nigērija un citas.
Satraukums saglabājas, jo svarīgi, lai turpmāko 3-5 gadu laikā ar naftas resursiem bagātās zemes savas licences nepārdod "svešiniekiem". Tas ir konteksts, kā dēļ nācis paziņojums par ASV un Brazīlijas tirdzniecības sarunām daudz plašākā spektrā, kas nav tikai tradicionālās preces un pakalpojumi. Kādreiz labāk ir paklusēt, jo tas sudrabs var būt visai noderīgs nākotnē.
ASV neparedzamība
ASV politika energoresursu jomā ir bijusi ārkārtīgi agresīva. Tiešā un netiešā kontrolē ir vairāk kā 60 % visu naftas produktu un dabas gāzes plūsmu (neskaitot cauruļvadu piegādes). Pēdējo divu gadu laikā šī ietekme ir dubultojusies un turpina pieaugt.
Valstu politiku visskaidrāk ilustrē pats prezidents: "Tiklīdz būsim beiguši sakaut Irānu, kuru ļoti smagi sakāvām, es pasludināšu Hormuza šaurumu par ASV teritoriju," viņš paziņoja.[14] Tas nav retorisks salīdzinājums vai atgādinājums par ASV militāro varu vien – prezidents vēlāk norādīja, ka amerikāņu spēki turpina Irānas ostu blokādi un paziņoja, ka tā [Persijas līča pasludināšana par ASV teritoriju] ir "lieliska ideja". "Man patīk ideja pasludināt to par teritoriju. Mēs to varam izdarīt. Mums ir pilnīga kontrole pār šaurumu," Donalds Tramps medijiem teica Ovālajā kabinetā.[15] Mājiens tāds plašs un tas būtu jāsaprot arī citām zemēm citos pasaules reģionos.
Comments