Eiropas kodolieroču burbuļi
- Taisnība Raksta
- Feb 22
- 6 min read
Minhenes drošības konferencē dažādos formātos tika aprunāti simtiem temati, tomēr viens ieguva īpašu ievērību un atskaņas Eiropas medijos. Tās ir diskusijas par kodolieročiem.
Neparastais ir pats fakts, ka vairākas Eiropas lielvalstis publiski atbalsta sarunas par vietēju kodolieroču atturēšanas līdzekli, kas pēc uzticības mazināšanās Donalda Trampa vadītajā ASV papildinātu amerikāņu atomieročus.[1] Lai gan joprojām dominē uzskats, ka NATO ir kodolieroču atturēšanas stūrakmenis, vairāku valstu vadītāji ir gatavi runāt par jaunu Eiropas lomu, piešķirot jaunu impulsu debatēm, kas atbalsojās gan publiskās runās, gan privātās sarunās Minhenes drošības konferencē. Pieaugošais spiediens sākt nopietnas sarunas par kodolenerģiju Eiropā ir reakcija uz sarūkošo pārliecību, ka ASV spēs atvairīt Krievijas uzbrukumu. Neskatoties uz ASV valsts sekretāra Marko Rubio relatīvi miermīlīgo runas toni konferencē, šaubas nav mazinājušās.[2]
Atsevišķi viedokļi
Igaunija neizslēdz iespēju pievienoties agrīnām sarunām par kopīgu kodolieroču atturēšanas mehānismu Eiropā, intervijā sacīja aizsardzības ministra vietniece Tūli Dunetona. "Mēs vienmēr esam atvērti diskusijām ar partneriem", viņa sacīja, vienlaikus uzsverot, ka ASV joprojām ir "apņēmušas nodrošināt kodolieroču atturēšanu sabiedrotajām valstīm".[3] Arī Latvijas premjerministre Evika Siliņa piekrita šim apgalvojumam.
Praksē tas nozīmē vērsties pie Francijas un Apvienotās Karalistes – vienīgajām Eiropas kodolvalstīm. Atšķirībā no Londonas, Parīze nav NATO Kodolieroču plānošanas grupas, kas apspriež kodolieroču izmantošanu alianses ietvaros, dalībniece. Francijas prezidenti ir uzsvēruši, ka Francijas nacionālajām interesēm ir Eiropas dimensija, vienlaikus sakot, ka jebkurš lēmums par raķešu palaišanu ir pilnībā Parīzes ziņā. Tā ir pozīcija, kuru vidēja termiņa perspektīvā nav plānots mainīt.
Gan Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, gan Francijas prezidents Emanuels Makrons savās runās Minhenē pievērsās Eiropas kodolieroču atturēšanas iespējām.
"Kodolatturēšana ir viena no galvenajām tēmām šī gada konferencē,” sacīja Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže.[4] Konferences oficiālā programma gan to neparedz un šādas diskusijas netika plānotas līdz NATO apspriedei dažas dienas pirms Minhenes konferences. Tomēr neliela diskusija slēgtā režīmā patiešām notika un piedalījās arī Beļģijas aizsardzības ministrs Teo Frankens.[5] Ņemot vērā, ka apspriede notika slēgtā režīmā, par tās norisi tad arī visvairāk ziņu, jo dalībniekiem ir nepārvarama vēlme par to pavēstīt.
Sēde nebija gara, jo jau sākumā tika konstatētas būtiskas viedokļu atšķirības. Tā Spānijas premjerministrs Pedro Sančess atzina, ka Eiropai ir jākļūst spēcīgākai, lai atturētu Krieviju, taču teica: "Esmu stingri pārliecināts, ka kodolieroču pārapbruņošanās nav pareizais veids, kā to izdarīt."
ASV aizsardzības ministra vietnieks Elbridžs Kolbijs sacīja, ka Amerika neatņem kontinentam savu "kodolieroču jumtu", lai gan Vašingtona vēlas, lai Eiropa pastiprinātu savu lomu un darītu vairāk konvencionālās aizsardzības jomā.
Paralēli šīm "šaurā loka" sarunām Minhenē, jau ilgāku laiku starp Franciju, Vāciju un citām valstīm notiek sarunas par kodolenerģiju, bet tās raksturotas kā ļoti agrīnā stadijā. Minhenes konferencē par tām atgādināja Makrons, kontekstā ar nepieciešamību "pārformulēt kodolieroču atturēšanu", lai ņemtu vērā arī parastos ieročus, piemēram, tālās trieciena raķetes. Francijas prezidents jau ir izziņojis, ka viņam martā būs vēsturiska runa par Francijas pieeju kodoldoktrīnai. Viņš teica, ka sarunas par Francijas atomieročiem ar Eiropas sabiedrotajiem ir “svarīgas, jo tas ir veids, kā formulēt kodolieroču atturēšanu holistiskā aizsardzības un drošības pieejā".[6] Tomēr līdzšinējais darbs pie Makrona runas saturiskās daļas liecina par nelielām pārmaiņām jautājumā, kā Francija saskata lielāku mijiedarbību starp konvencionālo un kodolieroču atturēšanu.[7]
Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs savukārt paziņoja, ka ar Franciju ir sarunas par Eiropas atturēšanas līdzekļiem, tikai netieši norādot, ka šīs sarunas ir arī par kodollīdzekļiem.[8]
Minhenes konferencē publicētais raksts
Minhenes konferences laikā publicēts salīdzinoši liels skaits atsevišķu viedokļu rakstu un pārskatu par ļoti plašo tēmu skaitu (lielākoties tie ir tikai sekundāri saistīti ar drošību). Neviena no publikācijām netika iepriekš anonsēta, un tas formāli skaidrots ar daudzu pētījumu noslēguma kavēšanos un neziņu, vai dokumenti tiešām būs pieejami konferences laikā. Viens no tādiem pētījumiem ir Eiropas Kodolpētījumu grupas ziņojums "Ņemot vērā atturēšanas plaisu: Eiropas kodolieroču iespēju novērtējums".
Nelielā 70 lappušu pētījuma kopsavilkums ir skarbs: "Eiropai steidzami jātiek galā ar jauno kodolrealitāti. Pēdējos gados Krievijas kodolieroču atbalstītais revizionisms ir no jauna kontinentā ieviesis kodoleskalācijas draudus, uzsverot ticamas kodolieroču atturēšanas nozīmi. Eiropas tradicionālā paļaušanās uz ASV paplašināto kodolieroču atturēšanu šķiet politiski trauslāka nekā jebkad kopš Aukstā kara. Šīs norises liek eiropiešiem pārdomāt savas kodolieroču iespējas".[9] Pētījuma ir aprakstītas un izvērtētas sešas dažādas kodolieroču iespējas kontinentam: Amerikas atturēšanas spēka divkāršošana; Francijas un Apvienotās Karalistes lomas palielināšana; pārnacionāla Eiropas atturēšanas mehānisma izveide; jauna neatkarīga arsenāla iegūšana; fokuss uz konvencionālo atturēšanu.
Polijas nostāja
Nostāju paudis arī Polijas prezidents Karols Navrockis. Viņš sevi raksturoja kā "lielu Polijas pievienošanās kodolprojektam atbalstītāju", īpaši izceļot Maskavas radītos draudus un teica, ka valstij jāsāk attīstīt kodolieroču aizsardzība.
Vēlākā intervijā viņš aizstāvēja domu par nepieciešamību valsts aizsardzībai atvēlēt 10% no IKP un apgalvoja, ka valstij vajadzētu izstrādāt savu drošības stratēģiju, "balstoties uz kodolpotenciālu".[10] Viņš piebilda: "Šis ceļš, ievērojot visus starptautiskos noteikumus, ir ceļš, pa kuru mums jāiet. (..) Mums ir jāstrādā šī mērķa sasniegšanai, lai mēs varētu sākt darbu. Mēs esam valsts, kas atrodas tieši uz bruņota konflikta robežas. Krievijas agresīvā, imperiālā attieksme pret Poliju ir labi zināma". Jautāts, kā Maskava varētu reaģēt uz Polijas kodolieroču programmu, Navrocki atteica, ka "Krievija var agresīvi reaģēt uz jebko".
Iespējams, Polijas prezidents to domāja nopietni, lai gan tajā pat intervijā viņš norāda, ka Polijā tiek gatavots likumprojekts, kas gādās, lai elektrības cenas visiem patērētājiem samazinātu par 33%. Navrocka izteicienus plaši komentē Ukrainas politiķi un plašsaziņas līdzekļi, norādot, ka Eiropā arvien vairāk dzirdamas balsis, kas aicina izveidot savu aizsardzības sistēmu līdzās ASV "kodolieroču lietussargam". Navrocka vārdus pārtvēra arī Krievijas propaganda un valdības mediji Ēģiptē. Tomēr lielās mediju aģentūras pasaulē vismaz pagaidām šīs ziņas neuzskata par vērā ņemamām un nepiemin.
Why not? (Kāpēc gan ne?)
Minhenes drošības konference uzjundīja ne vienu vien senu diskusiju un vārdu spēlēs priekšmetu, nenojaušot, ka ar visai nopietniem vārdu salikumiem spēlējas kā ar karstiem pīrādziņiem. Daudzi no tiem apzīmē arī visai konkrētus militārus terminus. Šādi var aizrunāties līdz lietām, kur saprašana nereti ievērojami atpaliek. Tādas tēmas ir, piemēram, par Eiropas armiju, investīcijām aizsardzībā vismaz 10% no IKP apmērā un par kodolieročiem. Eiropas mediju terminoloģijā šāda termina pieminēšana gadiem ilgi tika dēvēta par tās vai citas valsts "kodolvāles vicināšanu".
Vispārējā eiforijā pie šādas vāles vicināšanas nonāca ne viena vien ES valstu augstākā amatpersona. Latvijas premjerministre Evika Siliņa šajā nedēļas nogalē Minhenes drošības konferencē sacīja, ka "kodolieroču atturēšana var sniegt mums jaunas iespējas. Kāpēc gan ne?".[11] Viņai piekrīt Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds, kas intervijā POLITICO sacīja, ka "mēs respektējam valstu suverēnās izvēles" un piebilda, ka "mēs esam atvērti arī tam, lai pēc iespējas vairāk integrētu Francijas kodolspējas NATO kodolspējās".[12] Neparasti – vai tiešām Progresīvo ministrs nezina, ka Parīze nav NATO Kodolieroču plānošanas grupas dalībniece un nekad tai nepievienosies? Francijas aizsardzības ministra padomniece Alise Rufo Minhenē skaidri paziņoja, ka Parīzei šādu nodomu nav. Varbūt ministrs prožektoru gaismā vienkārši apjuka.
Ļoti drosmīgi iesaistīties šādās diskusijās, pat tad, ja sarkanais kostīmiņš ļauj īpaši izcelties starp citiem un ir iespēja tikt citētai medijos. Vienmēr der paskatīties spogulītī.
Kodolieroču izvietošana nav vienkārša auto atvešana un noparkošana. Ņemot vērā Latvijas braukšanas kultūru un tās attīstītajām tradīcijām, kā arī augstiem rezultātiem autoavārijās, šādus ieročus ievest neviens neuzdrošināsies.
Taktiskas vienības izvietošanas nosacījums būs atbilstoša vietējā nodrošinājuma garantijas, kas pat teorētiski ir neiespējami, kamēr Jaunā Vienotība vada IZM. Ja pietiekoši var būt tie 10-15% zināšanu, tad premjeres apspriestais dzīvības līmenis paredz vismaz 50-70% līmeni visos CE. Pašsaprotami, ka tālmācības forma pieļaujama tikai medicīniski apstiprinātu nopietnu diagnožu gadījumos. Sabiedrībai ir jākļūst daudz izglītotākai un zinošākai, citādi te tās rotaļas būs kā "mērkaķim ar granātu". Tik neizglītotā saulrietu lūkošanas un dabas vērošanas mīlētāju sabiedrībā izvietot ļoti sarežģītas un bīstamas ieroču sistēmas ir pilnīgs neprāts. Rezultāts būs tieši tāds pats kā latvju hokejistiem olimpiskā cīņā ar Grenlandes eskimosu patroniem. Kāpēc gan ne? Tāda jau ir premjeres leksika.
Jāpiemin vēl kāds sīkums – projekta izmaksas. Tās būs salīdzināmas ar Latvijas daļas izmaksām Rail Baltica, un Progresīvajiem nebūs nekādas iespējas veidot padomes un valdes vai citas politiskās bezatbildības shēmas. Kaut vienmēr izdotos saskaņot iegribas ar iespējām.
Vai arī mums ir jāpieņem, ka uzburbuļotā kodolieroču attīstības aktualizācija ir Džastina Krīgera un Dēvida Danninga 1999. gadā aprakstītais efekts (Danninga-Krīgera likums, Ig Nobela balva 2000. gadā).[13] Tā vai citādi – troksnis bija liels un runātāji – pamanīti.
[13] Ig Nobela prēmija ir Nobela prēmijas (balvas) parodija, kuru sāka pasniegt 1991. gadā par pētījumiem, kurus nevar un arī nevajadzētu atkārtot. Tagad tā tiek piešķirta par pētījumiem, kas liek cilvēkiem smieties un tikai pēc tam domāt.
Comments