Kā Kremlis Vācijā sarkanzaļo ideoloģiju veidoja (1. daļa)

Vācijas ekonomiskās krīzes

Pēckara periodā Vācijas ekonomika piedzīvoja vairākas nopietnas recesijas un krīzes. Katru no šīm krīzēm tautsaimniecība ir spējusi pārdzīvot, bet adaptācija vienmēr nākusi ar lieliem zaudējumiem. Tāda bija 1966.-1967. gada recesija (inflāciju ierobežojoša politika, kas izraisīja uzņēmumu bankrotus un strauju bezdarba pieaugumu) vai 1973. gada naftas krīze, kas izraisīja četrkārtīgu naftas produktu cenu pieaugumu un iezīmēja nepārprotamas ekonomiskās ekspansijas "zelta laikmeta" beigas. Sekoja stagflācija un augsta inflācija, kas lieliem uzņēmumiem pirmoreiz lika meklēt iespējas veidot filiāles vai vismaz daļēji pārcelties uz ārzemēm, nereti pat visai tālām.

2000. gadu sākumā valsti piemeklēja stagnācija, kas bija grūtībās nonākušās Austrumvācijas komandekonomikas integrācijas cena. Tā radīja milzīgu fiskālo slogu, un Vācija tika nodēvēta par "Eiropas slimo cilvēku", jo piedzīvoja lēnu IKP izaugsmi un augstu bezdarba līmeni. Radušos situāciju salīdzinoši veiksmīgi atrisināja Harca reformas (2003-2005).

Nozīme ir 2008.-2009. gada globālajai finanšu krīzei, ko salīdzinoši labi pārvarēja konkurētspējīga eksporta pieauguma dēļ. Daudz sliktāk klājās 2020. gada Covid-19 pandēmijas izraisītās krīzes laikā, jo tika smagi skartas piegādes ķēdes. Tas bija visstraujākais IKP kritums Vācijas pēckara vēsturē. Sākās Vācijas strukturālā krīze – tās sākums ir 2022. gads, kad tika pārtraukta lētās Krievijas dabasgāzes piegāde. Globālā pieprasījuma krituma dēļ Vācija kļuva par vissliktāk funkcionējušu lielāko pasaules ekonomiku. Divus gadus pēc kārtas piedzīvojusi recesiju, ekonomika cieta no t.s. "perfect storm" – augstām enerģijas izmaksām, iekšdedzes automašīnu ražošanas samazināšanos un kavētām valsts investīcijām.

Uzskatāmi tas atspoguļots aizvadīto 15 gadu IKP izaugsmes dinamikā, kur identificējami trīs svarīgākie posmi. "Zelta desmitgades" (2010-2019) laikā Vācija bija Eiropas Savienības (ES) galvenais ekonomiskais dzinējspēks – izcili eksporta rādītāju uz Āziju un ASV un zemas energoresursu (Krievijas gāze) cenas. Sekoja "Strukturālais lūzums" (2020-2024) jeb pandēmija un energoresursu cenu šoks (pēc 2022. gada), kā rezultātā vissmagāk cieta Vācijas energoietilpīgās rūpniecības (ķīmiskā rūpniecība, metalurģija) un auto industrijas sektors. Pēc tam valsts piedzīvoja divus gadus ilgu tehnisko recesiju.

Pašlaik situācija un prognozes (2025-2026) nav iepriecinošas – Vācijas ekonomika ir izkļuvusi no tiešas lejupslīdes, tomēr 2026. gada prognozes rāda mērenu 0,6-0,8 % pieaugumu (optimistisks scenārijs). Straujāku izaugsmi bremzē problēmas valsts iekšienē – augstas būvniecības izmaksas, darbaspēka trūkums un smagnējā birokrātija. Šī rūpniecības stagnācija ir zaļā kursa izraisīta un tai nepalīdz arī zemais pieprasījums pēc automašīnām, piegādes ķēžu pārrāvumi, enerģētiskā krīze un inflācija, kas saistīta ar karu Ukrainā.

Atslēgas vārds

Strukturālās krīzes pamatā ir lētas, no Krievijas importētas visa veida enerģijas nepieejamība, kas savulaik Vācijas industriālajai produkcijai ļāva būt konkurētspējīgai un piegāžu ķēžu attīstībā investēt visā pasaulē. Lētās izejvielas ilgtermiņa līgumu dēļ radīja arī atkarību. Dati par dažādu enerģijas avotu izmantošanu elektrības ražošanai ir pieejami, savukārt dati par siltuma iegūšanu mājsaimniecībām netiek sīki apkopoti (pamatā tā ir dabas gāze un mazuts, lielajās pilsētās nedaudz mazāk – vietējās brūnogles).

2010. gadā no oglēm saražoja nedaudz vairāk par 43 % Vācijas elektroenerģijas, taču otra lielākā nozīme ir atomenerģijai. Eiropas zaļā kursa ietekmē tiek pārstrukturēta visa Vācijas enerģētika un nākamo 10 gadu laikā akmeņogļu (arī brūnogļu) īpatsvars ir tikai 24 %. Tukšumu aizpilda nedaudz dārgāki alternatīvas enerģijas avoti, un straujš pieaugums ir dabasgāzei no Krievijas. Tas ir politisks lēmums, ko Vācijas valdība pieņem dažādu zaļo NVO iespaidā.

Enerģētika pārstrukturējās un Krievijas gāzes īpatsvars ir samazinājies no 55 % 2021. gadā līdz ~35 % 2025. gadā, kamēr naftas tirgus daļa no 35 % uz 12% un ogļu tirgus daļa no 53% uz 8%.

Kopš 2025. gada Vācija vairs tieši neimportē Krievijas ogles un naftas produktus, bet gāzi (aptuveni 4-6 %) pa ES cauruļvadiem saņem no Beļģijas un Francijas (kas no Krievijas turpina iespējami daudz energoproduktu). Atlikušo gāzi Vācija saņem no Norvēģijas, Persijas reģiona valstīm un ASV. Jebkurā kombinācijā šī importa enerģija nesamērīgi daudz izmaksā rūpniecībai, kas strauji zaudē savu globālo konkurētspēju. Tas jo īpaši notiek ASV tarifu ietekmes dēļ, jo reizē ASV saglabājas zemas iekšzemes naftas un gāzes cenas (3-6 reizes zemākas kā Eiropā). Lejupslīdi turpmāk būtu iespējams mazināt tikai pārceļot ražotnes uz zemēm ar zemām enerģijas izmaksām (Āzijas dienvidaustrumi, tostarp Ķīna) vai atjaunojot pieeju lētiem enerģijas resursiem.

Ir tikai divas iespējas, lai nodrošinātu vajadzīgo enerģijas daudzumu. Viena no tām ir Krievijas piegāžu atjaunošana, ko risina vairākas neoficiālas tehniskas darba grupas Krievijas un Vācijas pusēs. Sarunas nebūt nav tikai par NordStream, bet gan par visai plašu enerģētikas jautājumu loku. Tie ir uzņēmumi, kam ir tieša ietekme uz šo valstu politiku. Tikšanās ir regulāras un neoficiālas, un politisku iemeslu dēļ no tām izslēgtas Francija, Itālija un Apvienotā Karaliste. Otra iespēja ir atomenerģija.

Atomstaciju slēgšana

Savu kodolenerģētikas ēru Vācija uz visiem laikiem izbeidza 2023. gada 15. aprīlī, kad slēdza pēdējos trīs darbojošos reaktorus (Isar 2, Emsland un Neckarvestheim 2). Tas iezīmēja "Atomausstieg" (kodolenerģijas pakāpeniska izņemšanas no ekspluatācijas) kulmināciju, ko paātrināja pēc 2011. gada Fukušimas katastrofas. Debates par ekonomiskajām un vides sekām bija aktīvas un zaļo kustību propaganda bija tik masīva, ka nāves spriedums Bundestāga balsojumā bija neizbēgams.

Pēdējo trīs reaktoru slēgšana bija paredzēta 2022. gada 31. decembrī, taču enerģētikas krīze pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pamudināja īslaicīgi, par trim mēnešiem, pagarināt to darbību. Lai arī brīdinājumi un aprēķini skaidri norādīja uz ekonomiskās krīzes neizbēgamību, lēmums saglabājās nemainīgs. Demontāža noritēja strauji, un 2025. gada beigās tika nojaukti dzesēšanas torņi bijušajā Gundremmingenas atomelektrostacijā. Elektrostacijas ir atbrīvotas no degvielas un to atkārtota iedarbināšana ir neiespējama. Tagad Vācija koncentrējas uz Energiewende (enerģijas pāreju), kuras mērķis ir pilnībā aizstāt kodolenerģijas un fosilā kurināmā jaudu ar zaļiem atjaunojamiem energoresursiem. Pārejas brīdī bija tikai viena problēma – Vācijas industrijai ar jauno jaudu nekad nebūtu pieticis, ja vien tā netiktu samazināta līdz 40 %. Tas arī ir noticis – 2026. gadā slēgts rekordliels ražotņu skaits un, ar visām no tā izrietošajām sekām, strauji palielinās atlaisto darbinieku skaits.

Vācijas zaļie

Zaļie (Bündnis 90/Die Grünen) attīstījās no 20. gs. septiņdesmito gadu iedzīvotāju, vides aizsardzības, pretkara un miera kustībās un oficiāli izveidojās 1980. gadā. Vēsturiski tā ir kreisā spārna pacifistu partija, kas vienmēr ir bijusi draudzīga pret Krieviju un politiskiem notikumiem Kremlī.

Partija 1983. gadā iekļuva Bundestāgā un turpmākos gadus ideju propagandai guva pietiekoši daudz līdzekļi no dažādiem Grazprom fondiem Eiropā. Nevar nepieminēt arī Briseles bagātīgo atbalstu NVO, kas iestājas par zaļo kursu un kreisām zaļo aktivitātēm. Tieši Vācijas Grünen bija tie, kuri visā Eiropā uzsāka kustību it kā sieviešu tiesību virzienos, un šo kustību kreisais spārns aktīvi iestājas par LGBT redzamību un atbilstošu sabiedrības ietekmēšanu. Arī te Vācijas zaļajiem bija izcili rezultāti – resursi faktiski bija neierobežoti, jo nāca no Kremļa dzīlēm. Vācijas zaļie pašu kontrolētos resursus pakāpeniski nodot citām jaunām, kreisām marksistiskām organizācijām, neatkarīgi no tā, kādas ir to šaurās interešu grupas. Tām raksturīga spēja salīdzinoši maznozīmīgas problēmas pārdot kā izšķirošas un kritiski svarīgas visai sabiedrībai.

Kremļa plānveidīgi vadītais process rezultējas zaļo popularitātes pieaugumā – viņi kļūst par "Sarkanzaļās koalīcijas" (1998.-2005. g.) daļu, ko vada sociāldemokrātu kanclers Gerhards Šrēders. Tas ir politiski nozīmīgs laiks, jo tieši tad sarkanie un zaļie izstrādā vienotu skatījumu par enerģētiku. Tie ir vairāki svarīgi atjaunojamās enerģijas likumi, kuros ne bez ārējas palīdzības skaidri iestrādāta dabas gāzes dominējošā loma, tā aizstājot ogles un izslēdzot atomenerģiju. Sabiedrībā šie likumi iemanto popularitāti, jo nozīmē lētu enerģiju un tautsaimniecības izaugsmi, kā arī augstāku labklājību. Ir daudz reklāmu un ietekmes zaļināšanas pasākumu. Viens no pēdējiem šīs valdības akcentiem ir Nord Stream AG. Būtībā fakts, ka Zaļā partija un tās satelītorganizācijas ir Gazprom projekts, jau ir pierādīs un tas n nozīmē, ka tās ir Kremļa projekts ar ļoti konkrētiem mērķiem.

Rezultātā Vācijas zaļie federālā līmenī gūst vēl lielāku ietekmi, un Zaļo partija ir viena no galvenajām "Luksofora koalīciju" (2021.-2025. g.) veidojošajām partijām. Tā ir valdība, kas panāk, ka tiek izveidots NordStream cauruļvads, taču tā ekspluatācija nesākas valsts regulatora vairākkārt atliktā lēmuma dēļ. Neskatoties uz to, tiek panākta atomelektrostaciju slēgšana un demontāža, kas visu valsti noved līdz kraujas malai un katastrofālam enerģijas iztrūkumam brīdī, kad Krievija 2022. gadā iebrūk Ukrainā. Tirgus reakcija ir saprotama – enerģijas cenas tiek paceltas līdz alternatīviem avotiem un sākas neizbēgama ekonomikas stagnācija un straujš IKP kritums.

Minētais laika posms ir zaļo kustību pļaujas laiks jeb iespēja kritizēt visus un visu par briesmīgo kapitālismu un iespēja zaļo dzīvesveida alternatīvu piedāvāt kā sasniedzamu mērķi, pamatos sagraujot "vēstures palieku" rūpniecību. Aicinājumi primāri skar bioloģiskās lauksaimniecības, veselīgas pārtikas izvēli un "atšķirīgu dzīvesveidu". Tas kļūst par jaunu kopīgas izaugsmes atskaites punktu zaļajiem, dažādām it kā "cilvēktiesību organizācijām" un LGBT kustībām. Tas rada masīvu spiedienu visā Eiropā un daudzās atbalsis ir ietekmīgas ne tikai Eiropas Komisijā (EK), bet arī Eiropas Parlamentā (EP). Kulminācija ir daudzi visai absurdi lēmumi, kas nu jāpilda visām ES dalībvalstīm – izpildei veido dažādas birokrātiskas struktūras un Briseles idejas materializējas līdz iestādēm un pašvaldībām visā Eiropā.

Norēķināšanas ar partijas sponsoriem Krievijā notika pavisam citādākā veidā. Vācijā 1999. gadā, pēc Zaļās partijas ministru ierosinājuma, ieviesa jaunu kārtību vīzu izsniegšanā tūristiem-ārvalstu pilsoņiem, kuri Vācijā grib ieceļot no tādām Austrumeiropas valstīm, kas nav ES dalībvalstis. Pietika iegādāties apdrošināšanu, kas juridiski nozīmēja, ka personai ir legāls ienākumu avots un pietiekoša maksātspēja, lai ilgtermiņā apmeklētu Vāciju. Šādas darbības neierobežoja iespējas saņemt darbā iekārtošanās un patstāvīgas uzturēšanās atļauju Vācijā, kā arī brīvu ceļošanu Šengenas zonā.

Sistēmu no Ukrainas vien (pamata apkalpošanas punkts Austrumeiropā) izmantoja 300 tūkstoši personu gadā. No 2000. līdz 2002. gadam tūkstošiem vīzu tika piešķirtas noziedzniekiem un dažādiem apšaubāmas reputācijas cilvēkiem no Ukrainas.[i] Berlīne 2003. gadā pēkšņi šo liberalizēto vīzu programmu likvidēja un atgriezās pie stingrākiem ceļošanas dokumentu izsniegšanas noteikumiem un Vācijas parlamentārās izmeklēšanas komisija konstatēja nepārprotami apzinātu Zaļās partijas valsts amatpersonu darbību, Vāciju atverot faktiski neierobežotam, īpaši Krievijas pilsoņu skaitam. Personu izbraukšanu no Šengenas zonas nekontrolēja. Tātad, tie ir gandrīz četri gadi, kuru laikā Krievija un citas valstis Eiropā varēja iesūtīt nezināmu skaitu izlūku un ziņu savācēju un ļāva tiem legalizēties (ja vien viņi no vietējās pašvaldības nepieprasīja politisko patvērumu un sociālos pabalstus).

Tikai pēdējo gadu laikā daļa vāciešu sākusi atpazīt zaļo demagoģiju un to pavadošo divkosību. Partiju atbalsta vairs tikai 11 % vēlētāju, un 2025. gadā zaļie zaudēja trešdaļu savu mandātu Bundestāgā, paliekot opozīcijā. Arī jaunākās prognozes nav optimistiskas, jo īpaši pēc ļoti plašas analītiskas publikācijas par Vācijas zaļo kustības aizkulisēm un iepriekš neatklātajām reālijām.[ii] Publikācijās apskatīta Zaļās partijas izaugsme no pacifisma līdz militārismam, neoliberālismam un "zaļmaldināšanai". Saturiski saglabājusies tikai zaļmaldināšana un tai sekot gatavi tikai nepilni 5 % balsstiesīgo vāciešu. Kustības sludinātais zaļums sāk izzust un tā vietā parādās citi lozungi un citas krāsas. Paliekošas ir tikai Krievijas enerģētikas uzņēmumu veiktās investīcijas Vācijas zaļo izveidotajā politiskās izglītības sistēmā. Sekas ir vairāk nekā jūtamas... par to pastāstīsim raksta otrajā daļā.

[i] https://www.nytimes.com/2005/04/26/world/europe/fischer-accepts-blame-in-visa-affair.html

[ii] https://theleftberlin.com/greens-germany-neoliberal/