Krievija starp valdniekiem - kurš nāks pēc Putina?

Valsts ģeogrāfiskais novietojums ir tās liktenis - uz citu vietu nepārcelsies un kaimiņus nenomainīsi. Latvijas fatālais kaimiņš ir Krievija, tāpēc ir saprātīgi sekot līdzi tur notiekošajam. Notikt var viss kaut kas…Krievija tuvāko gadu laikā neizbēgami iekļūs nopietnā politiskās turbulences zonā. Valsts vadītāju maiņa ir riskants process pat demokrātiskās iekārtās, bet daudz sarežģītāks un neparedzamāks varas tranzīts ir autoritāros režīmos un it īpaši Krievijā.

Diktatora personības kults var būt milzīgs, bet tas nebūt nenozīmē, ka pēc viņa nāves viss pietiekami strauji nemainīsies. Tas attiecās visiem laikiem un visām tautām. Pēc Angļu pilsoņu kara 17.gadsimtā diktators Olivers Kromvels ar dzelzs roku pārvaldīja valsti, karalim Kārlim I nocirta galvu, pēc savas nāves amatu atstāja dēlam, kuram izdevās tajā noturēties nepilnu gadu, pēc tam notika monarhijas restaurācija.

XX gadsimts ir bagāts ar dažāda mēroga diktatoriem, pēc kuru nāves vai atkāpšanās no amata valsts maina politisko kursu. Bieži diktatori zaudē varu un arī dzīvību ārējo spēku intervences rezultātā, kā Hitlers, Musolīni, kaut vai mūsu pašu Kārlis Ulmanis. Tomēr reizēm diktatori mierīgi aiziet dabīgā nāvē, piemēram, Fransisko Franko, Spānijas diktators no 1939.g.līdz 1975.g., vai Antonio di Salazars, faktiski pārvaldīja Portugāli no 1932.g.līdz 1968.g.. Pēc viņu nāves abas valstis atgriezās pie demokrātiskas pārvaldes formas.

Ķīnā diktatora Mao Dzeduna nāve atnesa būtiskas pārmaiņas bada nomocītajai tautai. Pēc Mao nāves, kura personības kults joprojām tiek uzturēts, pie varas nāca politiskais grupējums Dena Sjaopina vadībā, kas valsts ekonomiku uzlika uz brīvā tirgus sliedēm. Politiski pie varas Kīņā bija un ir komunistiskā partija. Varas maiņa Ķīnā nepagāja bez cīņas. Mēnesi pēc Mao Dzeduna nāves tika arestēta viņa atraitne Dzjan Cin, viena no faktiskajām Kultūras revolūcijas vadītājām un ideoloģēm, un vēl trīs komunistiskās partijas politbiroja locekļi - Ķīnas presē viņi tika nosaukti par “Četru bandu”. Izmeklēšana ilga vairākus gadus, 1982.gadā par noziegumiem pret nevainīgiem cilvēkiem Kultūras revolūcijas laikā, kā arī par varas apvērsuma mēģinājumu viņiem tika piespriests nāves sods, ko vēlāk aizstāja ar mūža ieslodzījumu. 1992.gadā Dzjan Cin veselības stāvokļa (kakla vēzis) dēļ tika atbrīvota, bet drīz izdarīja pašnāvību, pakaroties slimnīcas dušas telpā.

Īpašs gadījums ir Ziemeļkoreja, kas no sākotnēji vienkārši autoratīva režīma, lai kāda formāli skaitītos valsts pārvaldes forma, ir pārveidojies pēc būtības par absolūto monarhiju, ar stabilu valdošo Kimu dinastiju, kur valda jau trešais šīs dinastijas pārstāvis. Postpadomju telpā dinastiskā pārmantojamība parādās Kaukāzā. Azerbaidžānā prezidenta amatā Heidaru Alijevu nomainīja dēls Ilhams Alijevs, kurš šajā postenī ir nostiprinājies, atgūstot valsts okupētās teritorijas (Karabaha, blakus esošie rajoni). Čečenijā, kas ir Krievijas Federācijas sastāvā, Ahmatu Kadirovu nomainīja dēls Ramzans Kadirovs, ar kura viedokli Krievijā ir spiesti rēķināties visi.

Krievijas pārvaldes vēsture

Krievijas kā valstiska veidojuma pārvaldes vēsture sadalās divos posmos 1) līdz 1917.gadam - monarhija 2) no 1917.gada - republika (PSRS-republiku federācija, KF-federatīva republika).

Krievijā bija divas monarhu dinastijas: Rurikoviči līdz 1610.gadam, kad mira pēdējais cars no šīs dinastijas, un Romanovi no 1613.g.-1917.g.

Rurikoviči krievu vēsturiskajā mitoloģijā ir gandrīz mistiskas izcelsmes (īstenie, dabiskie, izredzētie, Dieva dotie), bet Romanovu nams kāpa tronī kā sociālo grupu un kārtu pārstāvju (zemstes sapulce) vēlēti cari. Tas viņiem radīja nopietnus mazvērtības kompleksus pret iepriekšējo valdošo dinastiju.

Romanovu ģimenes ģerbonis

Starp abām dinastijām ir periods (1598.g.-1613.g.), kuru Krievijas vēsturē sauc par Juku laikiem (Сму́та). Līdzīgi periodi Krievijas vēsturē ir bijuši vēl divas reizes: pēc 1917.gada boļševiku apvērsuma, ar tam sekojošo Pilsoņu karu, un pirmā desmitgade pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā

Krievijai vēl ir raksturīgi specifiski sabiedriskās nestabilitātes periodi, tā saucamie Galma apvērsumu laiki. Tam par iemeslu bija pirmā Krievijas imperatora Pētera I definētais varas pārmantojamības princips, ka jebkurš patvaldnieks (absolūtais monarhs), ko grib iecelt par troņmantnieku, to ieceļ. Pats gan viņš nomira savu pēcnācēju nenosaucis, kā rezultātā tronī ar gvardes pulku atbalstu kāpa nevis viņa mazdēls (vecākais dinastijas vīrietis tiešajā līnijā), bet sieva Katrīna I. Pēc tam tā kļuva par ierastu praksi. No 1725.g. līdz 1762.gadam, lai ko imperators/re pie miršanas arī nenozīmēja par savu pēcteci, bet gvarde ar saviem durkļiem viņu ātri no troņa nocēla un savu kandidātu tur iesēdināja. Pēdējais galma apvērsuma mēģinājums bija 1825.gada decembrī pēc Aleksandra I nāves, kad gvarde mēģināja nepieļaut Nikolaja I kronēšanu (Dekabristu sacelšanās). Cīņa par varu Romānovu dinastijā bija skarba, tā ietver gan dēla (Pēteris I), gan vīra (Katrīna II), gan tēva (Aleksandrs I) slepkavības, novācot tos kā šķēršļus savai valdīšanai. Paši rokas nesmērēja, bet tas notika ar viņu ziņu un atbalstu.

Līdzīgs varas tranzīts ar politiskās elites sazvērestībām un apvērsumiem bija raksturīgs visu PSRS laiku.

Staļins - Hruščovs

Pēc Staļina nāves 1953.gadā par potenciāli spēcīgāko varas pārņēmēju tandēmu pamatoti uzskatīja Lavrentiju Beriju (NKVD leģendārais šefs) un Georgiju Maļenkovu. Pārējie partijas bonzas apzinājās risku, ar ko viņiem tas draud, un spēja vienoties par kopēju rīcību un līderi. Sazvērestības vadībā nostājās Ņikita Hruščovs, kurš partijas augstākajās aprindās tika uzskatīts par klaunu (Staļina nakts orģijās, pēc vadoņa pavēles lēca hopaku). Ietekmīgais Berija, kurš no Mauzoleja teica galveno runu Staļina bēru laikā, ātri nomira neskaidros apstākļos. Pēc neoficiālās versijas tika nošauts Kremlī 1953.gada 26.jūnijā, pēc oficiālās - 1953.gada decembrī tika notiesāts tribunālā (vadīja maršals I.Koņevs) uz nāvi un tai pašā dienā nošauts.

Hruščovs - Brežņevs

1963.gadā Ņikita Hruščovs pie varas bija 10 gadus un ar savu kukurūzu, kurpes sišanu pa galdu ANO un Karību krīzi bija paguvis visiem krietni apnikt - gan tautai, gan partijas elitei. Pret viņu saorganizējās sazvērestība, kur spēja apvienoties divi konkurējoši partijas elites grupējumi - vienu, vadīja Aleksandrs Šepeļevs (partijā saukts – dzelzs Šuriks), kurš kontrolēja komjaunatnes vadību un KGB, bet otru - Leonīds Brežņevs, kuru atbalstīja politbiroja un Centrālās komitejas vecākās paaudzes locekļi. 1964.gada oktobra PSKP Centrālās komitejas prezidija ārkārtas plēnumā Ņikitu Hruščovu atcēla no amata. Apvērsuma rezultātā varu pārņēma Leonīds Brežņevs (Hruščova jubilejā pēc viņa pavēles dancoja lezginku) nevis Aleksandrs Šepeļevs, aiz kura stāvēja KGB. Brežnevs nomainīja Šepeļeva cilvēkus vadošajos amatos ar savējiem, bet pats Šepeļevs tika pakāpeniski pazeminēts amatā un atbīdīts vadības. Par godu Leonīdam Brežņevam jāatzīmē, ka viņš izvairījās no konkurentu fiziskās iznīcināšanas. Ņikita Hruščovs mūža nogali pavadīja kā personālais pensionārs valsts vasarnīcā, ar dienesta mašīnu, kā arī pieeju specpoliklīnikai un veikaliem.

Leonīds Brežņevs vadīja PSRS 18 gadus. Varas maiņa Krievijā / PSRS vienmēr ir bijis trillera cienīgs pasākums. Kāpēc ļoti slimo un veco Leonīdu Brežņevu turēja amatā, lai gan viņš pats gribēja doties pensijā? Politisko grupējumu cīņas politbirojā par nākamo ģenerālsekretāra amata kandidātu - vienkārši nespēja vienoties. Jurijs Andropovs tiešām bija smagi un hroniski slims cilvēks-nieru mazspēja, bet ar Konstantīna Čerņenko pēkšņo saslimšanu un nāvi viss nebūt nav tik nepārprotami skaidrs.

Pēc PSRS beigu perioda politiskās aktivitātes, kas sākās kā elites intrigas un sazvērestības - puča mēģinājums (GKČP) 1991.gada augustā, Gorbačova un Jeļcina politiskā pretstāve – pārauga plašās masu kustībās, kas izraisīja fundamentālas pārmaiņas valsts iekārtā – gan Krievijā, gan visās pārējās valstīs, kuras atguva vai ieguva neatkarību.

Putinisms

Vladimirs Putins pie varas Krievijā ir 24 gadus, Dmitrija Medvedeva prezidentūras laikā bija premjerministrs. Bet bioloģija ir bioloģija-agrāk vai vēlāk..

Krievijā, ja valdnieks zaudē amatu un varu, tad viņš zaudē visu, tai skaitā dzīvību un mantu. Tas attiecas uz visu ģimeni vai pat dzimtu.

Staļina kults bija nesalīdzināmi spēcīgāks par Putina, bet pēc vadoņa nāves nepagāja ne trīs gadi, kad varas pārmantotājs Ņikita Hruščovs PSRS Komunistiskās partijas 20.kongresā apsūdzēja bijušo līderi personības kultā un masu represijās, bet vēl pēc pāris gadiem Tautu tēvs tika izmests no Mauzoleja. Traģisks bija Staļina bērnu liktenis, īpaši dēla Vasīlija. Josifs Staļins mira 1953.gada 5.martā, bet jau 28.aprīlī Vasīlijs tika arestēts, viņam piesprieda 8 gadus ieslodzījuma. No cietuma viņš iznāca 1960.gadā kā smags invalīds. Mira neskaidros apstākļos 1962.gadā, oficiālais iemesls - saindēšanās ar alkoholu. Meitai Svetlanai Alilujevai izdevās emigrēt no PSRS.

Līdzīgi bija ar Leonīda Brežņeva ģimeni, kura atraitnei nācās piedzīvot gan izmešanu no valsts vasarnīcas, gan trūkumu, gan ierasto privilēģiju atņemšanu un beigās arī PSRS sabrukumu, kad iekrājumus aprija hiperinflācija. Meita Gaļina mira psihiatriskajā slimnīcā, cieta no alkoholisma. Represijas pret Brežņeva ģimenes locekļiem sākās jau Jurija Andropova laikā, tūlīt pēc dārgā Leoņida Iļjiča nāves.

Diktators vienmēr kļūdīsies izvēlēties sev pēcteci - ticēt nedrīkst nevienam…Vara ir pārāk liels kārdinājums.

To Vladimirs Putins var secināt arī pēc savas pieredzes. Boriss Berezovskis, kurš kontrolēja Borisu Jeļcinu un viņa ģimeni, ļoti rūpīgi izvēlējās nākamo prezidenta kandidātu, kurš būtu tikpat paklausīga marionete oligarha rokās, bet kļūdījās - Berezovskim visi kapitāli Krievijā tika atņemti, pats piespiests emigrēt, miris Londonā neskaidros apstākļos. Ko solīja Putins Jeļcinam, lai tiktu nominēts par prezidenta amata kandidātu, un kā tas ir izpildīts - zina tikai viņi divi, bet Jeļcins vairs nav liecinieks.

Dmitrijs Medvedevs, kurš arī pirms tam noteikti ļoti nopietni tika izvērtēts, vai būs uzticams prezidenta krēsla sargātājs, kamēr Putins bija spiests ņemt konstitucionālo pauzi, nemaz tik labprāt to saldo vietu pamest negribēja. Tāpēc atdot kādam varu ir ārkārtīgi bīstami, ļoti augsts risks, ka neatdos.

Lai kā diktators centos nodrošināt personīgās drošības garantijas, tas nav vienkārši mūsdienu pasaulē. Kad bijušais Čīles diktators Augusto Pinočets apmeklēja Londonu, Spānija izdeva orderi viņa kriminālvajāšanai, apsūdzot savu pilsoņu nolaupīšanā un nogalināšanā. Visu atlikušo mūžu Pinočets pavadīja mājas arestā. Tiesas procesu izbeidza diktatora nāve.

Kremļa saimniekam acu priekšā ir piemēri turpat kaimiņos. Nursultanam Nazarbajevam Kazahstānā personības kults bija vēl spēcīgāks kā Krievijas kolēģim. Nazarbajevs prezidenta amatā bija 29 gadus - piecus termiņus. No 2010.gada Nazarbajeva oficiālais tituls bija Jelbasi (nācijas līderis), 2019.gadā atstājot prezidenta amatu Nazarbajevs saglabāja Drošības padomes priekšsēdētāja amatu, par pēcteci tika izraudzīts visuzticamākais un pārbaudītākais protežē Tokims Žokarts Tokajevs, galvaspilsētu pārdēvēja par Nursultanu. Nepagāja ne trīs gadi, kad 2022. gadā atņēma gan Jelbasī titulu, gan goda amatus, gan galvaspilsētu atsauca atpakaļ par Astanu, gan pats Nazarbajevs atrodas faktiskajā mājas arestā, bet pret klanu un tā īpašumiem tiek vērstas represijas.

Rezumējot

Putins atrodas sarežģītos apstākļos. Viņa laiku ierobežo bioloģiskie nosacījumi -veselības stāvoklis un vecums, un politiskie - nākamajam prezidentam būs jāiegūst atbalsts vēlēšanās. Atšķirībā no Ķīnas, kur tiešās velēšanās ir tikai pašā zemākajā pārvaldes līmenī, bet augstākās pārvaldes kārtās vēlēšanas ir netiešās un pilsoņiem uz tām nekādas ietekmes nav,. Tāpat tas bija PSRS, kur nākamo valsts vadītāju noteica ļoti šaurs personu loks – komunistiskās partijas politbirojs un centrālā komiteja (vai pat tikai tās prezidijs). Krievijā tomēr nākamajam prezidentam nāksies iet cauri tiešo vispārējo vēlēšanu procesam.

Ar Putina kapitāliem dzimta finansiāli ir nodrošināta 100 paaudzes uz priekšu, bet saistībā ar karu Ukrainā, ģimenei būs grūti atrast drošu mītnes zemi. Jo nav bīstamākas vietas bijušā diktatora ģimenei kā Krievija…Jā, varbūt Ķīna, Putins intervijā pieminēja, ka viņa ”ģimenes mazie locekļi” tekoši runā ķīniski, bet garantijas viņam var būt sniedzis tikai Sji Dzjiņpins, kurš nav daudz jaunāks par Putinu, bet nav teikts, ka nākamais Ķīnas līderis šīs izsniegtās garantijas apstiprinās. Ķīnā katrs jaunais valdnieks nāk ar savu kārtību un nosacījumiem.

Krievijas intervence Ukrainā, kas sākās ar saukli – Kijevā pa trīs dienām - ilgst jau trešo gadu un situācija nebūt nav agresoram komplementāra, pieaug iekšējā etniskā spriedze Krievijā – gan ar cittautiešiem, gan ar darba imigrantiem, pasliktinās iedzīvotāju sociāli – ekonomiskie apstākļi, neapmierināti ir oligarhi, kuru kapitāli pakļauti sankcijām. Karš visdažādākajiem - sociālajiem, ekonomiskajiem, etniskajiem, kriminālajiem - grupējumiem ir devis piekļuvi neierobežotam ieroču un militāri sagatavotam cilvēku apjomam. Tās ir ilglaicīgas un fundamentālas problēmas, kuras tikai pieaugs, un, kuras pa sešiem gadiem līdz nākamajām prezidenta velēšanām atrisināt neizdosies. Tas viss veido sprādzienbīstamu vidi, kur kā detonators nostrādās vara maiņa valstī. Nevar nenostrādāt. Jo likme augstāka par dzīvību…

Lai kāds ir varas tranzīta plāns, Krievijā viss notiks pilnīgi citādi…Un neviens nezina kā…