Kurdu kārts karā pret Irānu

Izraēlas/ASV gaisa triecieni pa Irānu ir iznīcinājuši ievērojamu militāro spēju potenciālu un sagatavojuši augsni iekšējām izmaiņām valsts politiskajā sistēmā, taču ievērojamais sistēmas drošības spēku un fanātiķu skaits joprojām uzskatāms par draudu pilnai ajatollu režīma iekārtas nomaiņai. Tādēļ tiek runāts par sauszemes operāciju, kas varētu pielikt punktu Irānas režīma iznīcināšanai un sasniegt operācijas mērķus. Tomēr jautājums – kurš ir spējīgs šo operāciju īstenot ar maziem zaudējumiem? Iesaistot ASV jūras kājniekus un armijas komponenti zaudējumu un efektivitātes rezultātu ir ļoti grūti paredzēt. Izraēlas Aizsardzības spēki ir uzsākuši sauszemes operāciju Libānas teritorijā, taču to resurss diezin vai ir pietiekams, lai ieietu Irānā.

Kā panaceja medijos parādās kurdu kā etniskas kopienas iespējamā aktivizēšana ar mērķi sākt iekšēju uzbrukumu Irānas režīma spēkiem. Kurdu kopienā nav manāms entuziasms par šādu notikumu attīstību, un tam ir vairāki iemesli.

Kurdu apdzīvotās teritorijas Tuvo Austrumu reģionā

Kara ceturtajā dienā – 3. martā, Trumps esot sazvanījis populāru Irānas kurdu kopienas politiķi Mustafu Hidžri. Nedēļu pirms uzbrukuma Irānai Hidžri izveidoja Irānas Kurdistānas politisko spēku koalīciju. Koalīcija publicēja savu pirmo deklarāciju, kurā aicināja irāņus uz pilsonisku pretestību režīmam, bet karavīrus un virsniekus – saraut saites ar islāmiskā režīma paliekām. Viņu pāreja tautas pusē esot vienīgais veids kā palikt dzīviem.

Telefonsarunā Tramps esot aicinājis Hidžri no deklarācijām pāriet pie aktīvākām darbībām un ar ieročiem rokās stāties pret ajatollu režīmu. Apmēram tai pat laikā Tramps vērsās pie Irākas kurdiem. Abos gadījumos solīts piegādāt ieročus, nodrošināt ar izlūkinformāciju un sniegt gaisa atbalstu. Saruna ar Irākas kurdu līderiem notikusi ultimatīvā formā – vai nu atbalstiet mūs, vai uzskatīsim jūs par Irānas režīma sabiedrotajiem.

Amerikāņu plāns lielos vilcienos izskatās šādi – kurdu formējumi ar ASV atbalstu pārņem savā kontrolē Irānas ziemeļrietumu apgabalus un rada motivāciju citiem Irānas iedzīvotājiem darīt to pašu.

It kā vienkāršajam plānam ir daudzas iekšējas problēmas. Irānas Kurdistānas politisko spēku koalīciju steigā izveidoja pēc pretvalstiskajām demonstrācijām 2025.-2026. gada ziemā. Savienībā nosacīti apvienojušies kurdu politiskie spēki, kuri normālos apstākļos nemaz nav tik savstarpēji draudzīgi. Neskatoties uz to, ka pašlaik visi seši kurdu grupējumi iestājas par nacionālās autonomijas izveidi Irānā, viņu ideoloģijas ir ļoti atšķirīgas. To vidū ir nacionālistiski noskaņoti grupējumi, kas ir gatavi sadarboties ar ASV un Izraēlu, tai pat laikā ir arī komunistiski orientēti grupējumi, kas ASV un Izraēlā saredz imperiālistus un okupantus.

Koalīcijā apvienojušies nacionālisti no Irānas kurdu demokrātiskās partijas un marksisti no komunistisko frakciju apvienības “Komala”. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados starp šiem grupējumiem notika bruņotas sadursmes ar vairākiem simtiem kritušo abās pusēs. Arī pašas “Komala” iekšienē laiku pa laikam notiek bruņotas starpfrakciju sadursmes. Rezultātā “Komala” ir strikti pret sadarbību ar ASV un Izraēlu un cīņā pret ajatollu režīmu aicina paļauties tikai kurdu spēkiem. Politiskie grupējumi ir sašķelti daudzos principiāli svarīgos jautājumos – kādu palīdzību no ārpuses pieņemt un uz kādām vērtībām veidot atjaunotu Irānas Kurdistānu. Pretrunas rada pamatotu risku koalīcijas izjukšanai un konflikta uzliesmošanai starp tās dalībniekiem.

Svarīgi, ka Koalīcijas rīcībā nav nemaz tik daudz kaujinieku. To skaits tiek lēsts ap 4000-8000. No tiem tikai daži simti-pāris tūkstoši ir ar modernās karadarbības pieredzi, kas iegūta kaujās pret ISIS Irākā un Sīrijā. Salīdzinājumam – Irānas Islāma revolūcijas sargu korpusa skaitliskais sastāvs ir 250-300 tūkstošus kaujinieku. Acīmredzams, ka Irānas kurdu spēki nav spējīgi fiziski sakaut Irānas režīma iekšējās drošības spēkus, turklāt vēl eksistē arī Irānas Bruņotie spēki. Tamdēļ Tramps ir sazinājies ar Irākas kurdiem.

Pēc Islāma revolūcijas 1979. gadā Irānas kurdi no jaunā režīma puses tika uzskatīti par iekšēju draudu, pret viņiem izdarīja spiedienu un kurdu kaujinieku grupējumi bija spiesti meklēt patvērumu Irākas teritorijā. Sadama Huseina režīma laikā Irānas-Irākas karā kurdu grupējumus Irākas režīms izmantoja karā pret Irānu. Pēc Huseina režīma gāšanas izveidojās autonomais Irākas Kurdistānas reģions, kurā saglabājās kurdu kaujinieku bāzes. Apmaiņā pret zināmu suverenitāti un autonomiju Irākas teritorijā, kurdi apņēmās nejaukties Irākas iekšējās politiskajās norisēs un no Irākas ar saviem spēkiem neuzsākt karadarbību pret Irānas režīmu.

Pēc 2022. gada masu protestiem Irānā, kas noveda pie 500 upuriem, ajatollu režīms apsūdzēja Irākā mītošos kurdus par asinsizliešanas izraisīšanu, kā arī draudēja viņus likvidēt, pārkāpjot Irākas suverenitāti. Irākas Kurdistānas valdība Irākas valdības spiediena dēļ Irānas kurdu kaujiniekus pārvietoja tālāk no robežas un sāka kontrolēt viņu apgādes un kustības maršrutus. Bez Irākas Kurdistānas varas iestāžu atļaujas kurdu kaujinieku grupējumiem atgriešanās Irānas teritorijā ir problemātiska.

Kā noprotams pēc pieejamās informācijas, Tramps vispirms zvanīja Irākas Kurdistānas līderiem un izteica prasību ļaut Irānas kurdu kaujiniekiem šķērsot robežu un ieiet Irānā. Irākas Kurdistānas varas iestādes tam piekrita. Atsevišķi ar Trampa administrāciju saistīti ASV mediji jau ir izplatījuši informāciju, ka kurdu kaujinieki jau ir ienākuši Irānas teritorijā, taču to noliedz Irākas varas iestādes, kas pastiprina robežu apsardzību.

Irākas kurdu pašaizsardzības vienību jeb pešmerga skaitliskais sastāvs ir iespaidīgāks – tie ir apmēram 150 tūkstoši kaujinieku, no kuriem lielākā daļa ir ar kaujas pieredzi, gūtu cīņās pret ISIS. Pešmerga ir oficiāla armija, kas aizsargā Kurdistānas autonomo reģionu Irākā. Tā Irākas konstitūcijā atzīta kā reģionālās aizsardzības spēki, tomēr realitātē pešmerga nav vienota armija ar vienotu komanvadību un visu pārējo. Par ietekmi Irākas Kurdistānā jau sen sacenšas divi galvenie kurdu klani – Barzani un Talabani, kuru intereses politiski pārstāv attiecīgi Kurdu demokrātiskā partija un Kurdistānas patriotiskā savienība. Pretrunas abu starpā ir tik lielas, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Irākas Kurdistānā pat bija pilsoņu karš.

Pešmerga kaujinieki cīņu pret ISIS laikā Irākā

Pešmerga kaujinieki pakļaujas vai nu vienam, vai otram klanam, turklāt pilsoņu kara laikā Kurdistānas patriotiskā savienība biedrojās ar Irānas režīma varas iestādēm. Tādējādi formējumu piekrišana karadarbībai pret Irānas režīmu ir zem jautājuma zīmes. Viens no klana līderiem jau paziņojis, ka Irākas kurdu iesaistīšanās karā pret Irānas režīmu būtu nevēlama. Režīms nav demonstrējis izjukšanas pazīmes.

Pešmerga sastāvā ir arī citu reliģisko piederību – jezīdu, kristiešu (armēņi un asīrieši) un jarsānu formējumi, pret kuriem kurdu–musulmaņu kaujinieki bieži ir nicinoši. Laiku pa laikam pat parādās ziņas par mazākumtautību kaujinieku masveida dezertēšanu no pešmerga, jo tiem nav vēlēšanās paciest musulmaņu pazemojumus.

Kurdiem ir bēdīga pieredze sadarbībā ar ASV. Vēl 1991. gadā, kad ASV vadītā koalīcija uzsāka militāro operāciju pret Huseina režīmu Irākā, toreizējais ASV prezidents Dž. Bušs vecākais aicināja ar Huseina režīmu neapmierinātos Irākas iedzīvotājus uzsākt cīņu pret režīma spēkiem. Kurdi toreiz atsaucās, kā rezultātā vēl nesakautais režīms bargi apspieda kurdu sacelšanos, kam ASV koalīcija tā arī nesniedza palīdzību. Desmiti tūkstoši kurdu tika nogalināti un simtiem tūkstošu nācās doties bēgļu gaitās.

Vēl nesenā vēsturē kurdi Sīrijā cīnījās ar ISIS, kur tiem palīdzēja ASV, taču pēc Asada režīma gāšanas ASV uzsāka sadarbību ar jauno Sīrijas valdību, kas savukārt nebija ieinteresēta kurdu autonomijas izveidē Sīrijas teritorijā. Līdz ar to ASV pārstāja sniegt atbalstu Sīrijas kurdiem, un viņi to uzskata par nodevību.

Vēl viens šķērslis, kas potenciāli apdraud kurdu vēlmi iesaistīties karadarbībā, ir bijušā Irānas šaha mantinieka Rezas Pehlevi izteikumi par kurdiem. Viņš kurdu organizācijas apvaino separātismā, sadarbībā ar ajatollu režīmu un Sadamu Huseinu. Viņš pat ir solījis “tikt galā” ar kurdiem ar Irānas armijas palīdzību. Uz to kurdi atbildējuši ar šaha režīma apsūdzēšanu represijās pret Irānas tautu un nevēlēšanos redzēt monarhijas atgriešanos Irānā.

Secināms, ka, neskatoties uz Trampa izteikumiem, nav tādas vienotas, kaujasspējīgas kurdu armijas, kas varētu iesaistīties efektīvā cīņā ar Irānas režīma drošības spēkiem.