Kādi ir Putina mērķi?

Putins vienmēr ir bijis plaši analizēts politiķis, diktators un mērglis. Daudzi centušies analizēt, kā viņš domā un kādi ir viņa mērķi, vai viņš ir fiziski un psiholoģiski vesels un cik dublieru viņam ir. Nenoliedzami, tas ir fenomens. Brutāls diktators, kuram nav žēl ne Krievijas pilsoņu, ne citu tautu, jo vadmotīvs ir viņa nosprausto mērķu sasniegšana. Bieži spekulēts par to, kad beidzot Putins nomirs, un viņa lēmumus noveļ uz, piemēram, vecuma plānprātību. Tāds domu gājiens ir vājš attaisnojums. Patiesībā pat muļķa mierinājumu, jo palīdz meklēt ieganstus Putina rīcībai, tā vietā, lai apzinātos, ka Putins ir tāds, kāds ir. Nekad nav bijis citādāks un to nav publiski slēpis. Mazināt viņa reālo ietekmi Krievijas politikā un lomu Krievijas īstenotajos uzbrukumos citām valstīm, ir lieki.

Putins ir izveidojis sev pieņemamu Krievijas ārpolitikas un iekšpolitikas kursu, un nav grūti prognozēt, kāds ir Putina izsapņotais magnum opus. Izpratnes veicināšanai nav vajadzīgas padziļinātas zināšanas, taču izpratne ne vienmēr nozīmē reālu rīcību. Arī NATO pastāv ne pirmo dienu un jau kopš deviņdesmitajiem gadiem ir redzējusi, uz ko gatava Krievija, bet pirms tam bijusi lieciniece tam, kā uzvedās PSRS. Jā, pirmatnēja asociācija – Putins ir Krievija un Krievija ir Putins, ir pašsaprotama, tomēr Krievija ir arī tās iedzīvotāji (parastie, oligarhi un militārpersonas). Šie cilvēki neiestājas pret Putina uzņemto kursu un, lai kā nebūt viņus attaisnotu, mēdz runāt par briesmām, kas viņiem draud pretošanās gadījumā. Vai nav tā, ka viņiem nerūp un vai nav tā, ka viņi ir gana atbalstoši tam, ko Krievija dara Ukrainā un citviet?

Putina vērtības nosaka to, kā Krievija rīkojās gan kara laukā, gan ārpus tā. Viņš nekad nav slēpis ilgas pēc Krievijas kādreizējā diženuma – te piesauc PSRS un “zaudēto” teritoriju atgūšanu, te sapņo par impēriju. Zinot kā un kas iznīcināja Romanovu dinastiju, gan retoriski jājautā, ko tad Putins grib vairāk? Tas, kā pasaule veidojusies kopš aukstā kara un PSRS sabrukuma, Putinam (un Krievijas iedzīvotājiem) ir ne mazāk nepieņemami kā rietumu noteikumos balstīta pasaules kārtība. Tikpat nepieņemama ir pasaule, kurā Ukraina attālinās no Krievijas ietekmes sfēras. Kā gan viņi var iedomāties attālināties no t.s. russkij mir – Krievija vairākkārt ir apgalvojusi, ka krievi un ukraiņi ir viena tauta, brāļi un māsas. Starp citu, daži pat tam ir noticējuši. Labi, viens būtu attālināties, bet iestāties NATO? Līdz ar šo Ukrainas apņemšanos Putina panelī savulaik iedegās visas sarkanās lampiņas. Pārliecība, ka neatkarīga un no Krievijas brīva Ukraina nākotnē var izrādīties drauds Krievijai, ir nesagraujama. Biežas bezmiega naktis sagādātu doma par NATO ārējo robežu pie Kremļa namdurvīm un iespēja, ka Krievijas iedzīvotāji mostas un sāk domāt, ka tas, kā līdz šim dzīvojuši, nav īsti normāli. Tas varētu izraisīt šādus tādus nemierus, un tas nebūtu ērti valdošajam režīmam. Kas vainīgs, tas bailīgs vai vismaz paranoisks.

Putina ''zaļie vīriņi'' bez identifikācijas zīmēm Krimā, 2014

Kopš 2014.gada redzam, kā savstarpēji cīnās divas vērtību sistēmas. Valsts, kas vēlas dzīvot nākotnē un rūpēties par tās iedzīvotāju brīvību un drošību un valsts, kuras vērtība spēks un vara. Ukraiņi ir saliedēti un gatavi atdot savas dzīvības, kamēr Krievijas iedzīvotājus karot ir jāpierunā, izmantojot visādas radošas metodes. Un, ja trūkst vietējo, uz neatdošanu var aizņemties dzīvības no “draugiem”. Ukrainas vērtību skalā dominē vēlme pēc demokrātijas un cilvēktiesībām, bet Krievija gadiem ilgi apzināti veidojusi tādu sistēmu, kurā valsts kontrolē ikkatru tās iedzīvotāja soli. Režīms ir ieinteresēts veidot ārpolitiku ar valstīm, kuru vērtības ir līdzīgas. Kontrole pār valsti un cilvēkiem, un riebums pret rietumiem ir tikai daži no tās vienojošajiem elementiem. Šo “ļaunuma ass” valstu draudzības pamatā nav uzticība, bet gan abpusēja labuma gūšana.

Alternatīvā realitātē Ukraina varētu piekrist Krievijas nosacījumam un solīt, ka nekļūs par daļu no NATO. Šādam Putina sapnim diez vai nākotnē būtu lemts piepildīties - Kremlis to zina, tādēļ gadiem ilgi pārbauda un meklē NATO vājās vietas. Krievijas kuģi it kā netīšām iepeld NATO ūdeņos, lidmašīnas uz mirkli ielido NATO gaisa telpā, bet pie Baltkrievijas un NATO robežām atkal tiek pulcēti nelegāli migranti. Nekas no tā, ko dara Krievija, nenotiek tāpat vien - tas ir tests NATO reaģēšanas spējām un alianses vienotībai. Krievija veic analīzi un izdara secinājumus par to, kā tuvākā vai tālākā nākotnē ietekmēt NATO valstu aizsardzību.

Ir jāredz gan skabargas citu acīs, gan baļķi savās. Ritot kara Ukrainā ceturtajam gadam, arvien vairāk jautājumu rodas par NATO spējām un gatavību kaut rītdien karot pret Krieviju. Ukrainas bruņoto spēku iepriekšējais komandieris Zalužnijs ir vairākkārt izteicis kritiku alianses armijām, jo tās pārlieku ilgi ir lepojušās ar to operacionālajām priekšrocībām un tādēļ nogulējušas revolūciju kaujas vešanas mākslā un tehnoloģiju integrācijā. Ukrainā un Krievijā jaunas tehnoloģijas aug kā sēnes pēc lietus – lai cīnītos mūsdienīgi, ir jāspēj sekot līdzi laikmetam, tādēļ rodas jautājumi par to, kādus secinājumus NATO gūst no Ukrainas pieredzes frontē. Skaidrs, ka secinājumi ir, bet kā būs ar rīcību un kā tas nākas, ka Krievija un Putins ir soli priekšā mums visiem? Vai tas gadījumā nav izšķirošs faktors, lai Putins sasniegtu savu mērķi – NATO iznīcību?

Kara būtība ir mainījusies un izpratne par karadarbību pirms 2022. gada februāra nu jau ir ļoti novecojusi. Svarīgi gūt ne iedomāto, bet reālo Ukrainas pieredzi un nevis atjaunot plānus, kas radīti pēc 2. pasaules kara, bet radīt jaunu, mūsdienām un realitātei atbilstošu stratēģiju. Karš Ukrainā liecina, ka mūsdienās cīņa frontē ir pavisam citāda, nekā tā bija 20. gadsimtā un jo ātrāk NATO valstis pievērsīs uzmanību padziļinātai analīzei par Krievijas metodēm, jo labāk. Abās frontes pusēs par vienu no svarīgākajām inovācijām ir kļuvuši droni, kuru lietderība pierādās dienu no dienas. Zalužnijs uzsvēris, ka alianses valstis ne līdz galam izprot dronu kaujas spējas nozīmi un Krievijas līdzšinējos panākumi dronu tehnoloģiju radīšanā. Maz dzirdam par to, kā NATO sokas ar šīs spējas ieviešanu. Tas attiecināms arī uz Latvijas aizsardzību – ir lozungi par dronu armiju, sienu un ko vēl ne, taču realitātē nav nemaz zināms, vai tādi daudzi un labi apmācīti dronu operatori ir. Diemžēl, Zalužnijam ir grūti nepiekrist - “NATO un Krievijas kara gadījumā Krievija frontē izvietos milzīgu skaitu pieredzējušu dronu operatoru, un viņiem NATO armija pretī stāties nespēs”.

NATO un Krievija

Kādus signālus no NATO līdz šim ir saņēmusi Krievija? NATO nevēlas tikt ierauta Ukrainas un Krievijas karā, tomēr cilvēkiem, kuri ir tuvu alianses ārējai robežai, ne vienmēr ir sajūta, ka valsts ir drošībā un ka atbilde uz Krievijas rīcību sekos. Neviens nevēlas praksē pārbaudīt kā un vai darbotos IV un V pants, tomēr, ja X stunda pienāktu? Ir iespējams, ka pamiera gadījumā Krievijai izdosies atjaunot savas spējas un Putins lems, ka ir laiks pārkāpt NATO fizisko robežu. Tad gan būs par vēlu treniņiem un mācībām.

Vēsturnieki Jurijs Feļštinskis un Vladimiris Pribilovskis grāmatā "Korporācija" raksta: “Vienīgais, kas šodien Putinu attur no iebrukuma Baltijas valstīs, ir to dalība NATO. Nekādu citu kavējošu faktoru šai ziņā Putinam nav. Viņš baidās tikai no NATO. Un, kamēr Putins uzskata, ka NATO uz iebrukumu Baltijā atbildēs ar plaša mēroga karu pret Krieviju, Latvija, Lietuva un Igaunija ir drošībā. Taču, tiklīdz Putins nospriedīs (un nav būtiski, kļūdaini vai pareizi), ka Baltijas valstu dēļ NATO karu ar Krieviju nesāks, Krievijas armija ieies Baltijas valstīs". Tiesa, Krievija var mēģināt ieņemt kādu no Baltijas reģiona pilsētām (piemēram, Daugavpili vai Narvu) vai Norvēģijas Špicbergenu. Turklāt, ja izdosies to īstenot, Krievijas lēmumi būs atkarīgi no NATO reakcijas. Scenārijs par to, kur un vai Krievija apstāsies, katram pašam ir skaidrs.

Pirms pārlieku satraukties, jāatceras, ka potenciālo sadursmi ar NATO Putins var izvērst dažādi, neuzbrūkot Baltijas valstīm, Norvēģijai vai Somijai. Var dalīt ietekmi Arktikā, kur ir gan vērtīgi derīgie izrakteņi, gan kuģošanas ceļš un iespējas dažādiem militāra rakstura manevriem. Krievija un Ķīna ir ieinteresētas gūt kontroli pār Arktiku, un NATO klātbūtne ir nevēlama. Tāpat, ja līdz reālai karadarbībai vēl spēkus jāatjauno, Krievija var turpināt pārbaudīt kādas ir NATO kiberdrošības spējas. Piemēram, 2014. gada uzbrukums NATO štābam, 2015. gada uzbrukums Bundesvēram, 2017. gada NotPetya uzbrukums Ukrainai, 2021. gada uzbrukums NATO e-pastu tīklam un citi. Tas ir solis pirms aktīvas karadarbības un parāda ne tikai valstu kiberdrošības caurumus, bet arī vairo to ievainojamību – kiberuzbrukumi aptur cilvēku ierasto dzīves plūdumu, paralizē dažādu pakalpojumu sniegšanu un saņemšanu un rada haosu. Tas savukārt cilvēkus vedina atkal sākt domāt par to, cik pasargāti viņi ir un cik ļoti var uzticēties gan savai valstij, gan NATO.

Krievija vēlas NATO gan uzvarēt, gan iznīcināt. NATO eksistence ir drauds Putina mērķiem un stratēģijai, tādēļ uzsāktais karš Ukrainā ir viens no veidiem, kā savas vēlmes īstenot. Ja alianse nebūs gana modra un reaģēt spējīga, Putina sapnis piepildīsies – ja Krievija uzbruks kādai no NATO valstīm un nesekos atbildes reakcija, NATO izbeigs eksistēt. Tas mainīs spēles noteikumus, jo zudīs viens no šī brīža drošības garantiem – pat uz papīra iedomātas sarkanās līnijas, ko Putins nedrīkst pārkāpt.