Latvijas iekšpolitika grimst populismā

Aizvadīto nedēļu notikumi Latvijas iekšpolitikā liecina, ka politisko partiju intelektuālā degradācija ir sasniegusi jaunus apmērus. Nav noslēpums, ka valdība nespēj risināt nevienu būtisku jautājumu, taču tagad tās darbu līdz pilnīgam pagrimuma ir novedis "Stambulas konvencijas" jautājums.

Laikā, kad pastāv eksistenciāli draudi no krievijas un jāmobilizējas iespējamam karam, kā arī jārisina valsts budžeta jautājumi (ekonomika stagnē un valdība aizņemas, lai izvilktu dzīvību), atkal "aktualizēts" konvencijas jautājums.

Mērķis ir novērst sabiedrības no reālu problēmu apspriešanas.

Kam tas ir izdevīgi un kāpēc tas notiek tieši tagad?

Īsā atbilde ir tāda, ka tas ir izdevīgi pilnīgi visām politiskajām partijām. Jautājumu mākslīgi aktualizēja, lai visi varētu pirms Saeimas vēlēšanām "pozicionēties". Nevienai no partijām patiesībā vardarbības izskaušana vai citas ar konvenciju saistītās tēmas neinteresē. "Stambulas konvencija" ir interesanta, jo to publikai var viegli pārdot kā pirmsvēlēšanu reklāmas bukletu un palīdz izvairīties no atbildības par reālu valstisku problēmu nerisināšanu. Tā ir visu politisko partiju saspēle un katru no tām vada savas intereses.

Tātad, "Nacionālā apvienība" un "Latvija pirmajā vietā" ierosināja šo jautājumu, lai vēlreiz pozicionētos savas auditorijas priekšā, kā arī iedotu palīdzīgu roku ZZS, kuri tagad no jauna varēja "pozicionēties" savas auditorijas priekšā. Turklāt, pirms budžeta skaņošanas šis jautājums ZZS iedeva papildus trumpjus pret "Jauno vienotību". Partija vienotībai parādīja, ka var vienā momentā nomest valdību, ja budžeta saskaņošanas procesā netiks akceptētas ZSS intereses.

Lielākie zaudētāji? "Jaunā vienotība" un Evika Siliņa.

Ņemot vērā, ka "Jaunā vienotība" nav gatava radikāli mainīt valdības sastāvu un iet uz vēlēšanām ar uzfrišinātu tēlu, partijai nācās ZZS gājienu/klaju valdības deklarācijas pārkāpumu norīt. Siliņai pat nebija iespējas prasīt labklājības ministra demisiju, jo pretī dabūtu reālu valdības nogāšanu ZZS izpildījumā. Maksimālais, ko Siliņa un JV ieguva, bija publiska labklājības ministra sarāšana. Tas ir vājš mierinājums, jo Siliņa kā valdības vadītāja tika pilnībā diskreditēta. Viņa sevi parādīja kā "vadītāju", kas nav spējīga kontrolēt un ietekmēt valdības partneru dienaskārtību.

Arī "Progresīvajiem" šis bija kā svaigs gaisa malks. Partijai beidzot izdevās sabiedrības uzmanību novērst no katrastofālajiem aizsardzības ministra A. Sprūda un satiksmes ministra A. Švinkas izgājieniem. Katru nedēļu saņemam ziņas par viņu neizdarībām, un tās ir traktējamas kā kaitēšana valsts interesēm. Par kultūras ministri A. Lāci pat nav jēgas runāt - viņu nav iespējams nopietni uztvert.

"Progresīvajiem" pievērst sabiedrības uzmanību "Stambulas konvekcijas" tematikai ir ērti, jo atkal ļauj savas auditorijas priekšā performēt kā īstiem "cilvēktiesību cīnitājiem"un runāt par visu ko, tikai ne par īstām problēmām un patiesi svarīgiem jautājumiem, kuros "Progresīvajiem" nav ne kāda reāla piedāvājuma, ne kompetences. Aizsardzības nozarē tiek realizēta sabotāža un Latvija zaudē laiku, ko izmantot, lai reāli gatavotos karam pret krieviju.

Satiksmes nozarē valda korupcija un valsts līdzekļu izsaimniekošana "Rail Baltica" un "Air Baltic" jautājumos, kā arī vesela gūzma problēmu, kuras vienkārši ignorē. Precīzāk, notiek darbības simulācija. Vieglāk ir "pozicionēties" mākslīgi radītās problēmās un uzmanību novērst no savām neizdarībām.

Kā jau minējām, lielākie zaudētāji ir JV. Viņi sevi parāda kā nespējīgus noteikt politisko dienaskārtību un tajā iekļaut reālus jautājumus, ar kuru palīdzību parādīt sevi kā darītājus. Ja Evika Siliņa gribētu parādīt, ka ir spējīga vadītāja, tad labklājības ministra vietā publisko teātri taisītu ar Andri Sprūdu un liktu viņam konkrētos termiņos izdarīt neatliekamus darbus valsts drošības labā. Piemēram, kur ir Siliņas "stingrība", kad no Sprūda jāpieprasa rezultāti "dronu armijas" jautājumā, mīnu jautājuma, pretgaisa aizsardzības un artilērijas spēju jautājumā un citos kritiski valsts aizsardzībai svarīgos jautājumos? Nekā tāda nav.

Neredzam arī Siliņas stingrību pret iekšlietu ministru (narkotiku izplatība, korupcija policijā un robežsardzē, nelegālā imigrācija u.t.t.) vai pret izglītības ministri (astronomiskos tempos pasliktinās izglītības kvalitāte Latvijā). Siliņu interesē tikai kaut kā nebūt novilkt līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām un tad jau redzēs.

Nobeigumā īsi par „Stambulas konvenciju”. Pret dažāda veida vardarbību ir jācīnās ar visiem iespējamiem līdzekļiem un visiem ir zināms, cik tā ir kompleksa problēma, ko nav iespējams pilnībā izskaust. Tomēr, valsts varas rīcībā ir instrumenti, kurus gudri izmantojot ilgtermiņā vismaz kaut ko var izdarīt. Mēs esam liecinieki faktam, ka neko no tā politiskās partijas darīt pat necenšas, jo viņus tas neinteresē.

"Nacionālā apvienība", "Latvija pirmajā vietā" un "Apvienotais saraksts" šo jautājumu izmanto, lai pozicionētos vēlētājiem kā "konservatīvās domas aizstāvji".

"Progresīvie" un JV izmanto šo tēmu, lai savai auditorijai izrādītos, kā arī pelnītu miljoniem eiro ar fiktīviem iepirkumiem un sarunātiem konkursiem ar sev piederošām "sabiedriskajām organizācijām" (Švinka pelna miljonus par "krīzes telefona ieviešanu"). Nekas nav darīts, lai jautājumus risinātu pēc to būtības.

Kad atkal redzat šo cirku, saprotiet, ka ar jums manipulē un jūsu uzmanību novērš no īstajām problēmām. "Tautas kalpi" vēlas, lai savu laiku jūs tērētu muļķībām. Sabiedrībai ir jābūt aktīvai un jāpieprasa reāla rīcība un reāli darbi. Turpmākā gada laikā redzēsim vēl daudzus mākslīgi radītus jautājumus un "problēmas", lai tikai nebūtu jārunā par to, kas patiesi ir svarīgs.