Liekulīgā Brisele
- Taisnība Raksta
- Nov 12
- 4 min read
Karš ir ārkārtīgi dārgs agresorvalsts nepiepildītu ambīciju, pārpratumu un neveiksmju risināšanas veids, par kuru ir jāmaksā daudzām pusēm – ne vienmēr tikai tām, kas karadarbībā ir tieši iesaistītas. Jāmaksā būs vēl ļoti ilgi arī pēc kara beigām, bet vairums pasaules valstu to atļauties nevar.
Pasaules globalizācijas ķēdes un virtenes ir cieši saistītas dažādos mijiedarbību tīklos un kolektīvo risinājumu forumos, tomēr tas ne vienmēr izdodas. Pašlaik noris 35 dažādi kari, un nevienam no tiem nav kāda racionāla izskaidrojuma. Vienīgie šādas karadarbības ieguvēji ir ieroču ražotāji. Protams, agresijai ir dažādas formas un ne vienmēr militārā agresija ir postošāka par ekonomisko (aizliegumi, sankcijas, tarifi), kas pēc sekām ir tuva militārai invāzijai.
Arī ekonomiskā kara rezultātā tūkstošiem cilvēku nonāk galējā nabadzībā un sekas ir bēdīgas visos gadījumos, tomēr visām šīm situācijām kopīga ir agresorvalsts nesodāmība.
Tas nav tikai jautājums par morāli, bet atbilstošu starptautiski respektētu institūciju un procedūru vienkārši nav un pat esošās ir vājas, nekonsekventas un vienmēr gana elastīgas. Līdz šim tās nav spējušas kādu konfliktu mazināt vai kādu agresorvalsti piespiest pārtraukt postošās darbības. Tvaiks gandrīz vienmēr aiziet tikai svilpē – dažādās deklarācijās, rezolūcijās un aicinājumos, jo tas ir vienīgais par ko dalībvalstis atbilstošā forumā spēj vienoties.
Pavisam drīz būs apritējuši jau četri kara gadi Ukrainā, un agresorvalsts Krievija neliekas īpaši traucēta arvien jauniem iebrukumiem un postījumiem. Šādu spiedienu neviena Eiropas valsts neizturētu ilgāk par pusgadu un vienkārši sabruktu. Ar prātu ir grūti aptveramas ukraiņu bruņoto spēku spējas un motivācija panākt esošo stāvokli frontē, tomēr Ukraina maksā dārgu cenu un tai ir jāspēj ne tikai gūt uzvaras frontē, bet arī jāuztur valsts funkcionalitāte un jārealizē plašas sociālās programmas karadarbībā cietušajiem. Tam ir nepieciešami ārkārtīgi lieli resursi, kuru nav un nevar būt karojošai Ukrainai, un sen, jo īpaši kopš ASV ir pārtraukušas sniegt tiešu atbalstu Ukrainai, vairs nepietiek ar dažādiem aizdevumiem un dāvinājumiem.
Arī Eiropas valstīm šie nav ziedu laiki – energoresursu cenu augstā lidojuma un sašūpotā pasaules tirgus dēļ, izaugsme ir tuvu nullei. Inflācija palielinās un, nākotnes nenoteiktības dēļ, pieaug sociālā spriedze.
Valdības nesekmīgi risina jaunās problēmas, bet ielaisto kļūdaino risinājumu dēļ valstis aizņemas ārējos tirgos, un tas tās padara mazāk rīcībspējīgas. Tas ierobežo iespējas sniegt palīdzību Ukrainai – to sniedz, bet ar šo apjomu Ukrainai nepietiek. Tās palīdzības vajadzības līdz 2026. gada beigām būs ap 160 miljardiem eiro, un Eiropai šādas naudas nav.
Problēma labi zināma jau sen, un ir meklēti visi iespējamie ceļi resursu piesaistei. Kā viens no atbalsta Ukrainai variantiem visbiežāk apspriests Krievijas valdības iesaldētie depozīti un ilgtermiņa ieguldījumi prestižās Eiropas finanšu institūcijās. Šo līdzekļu nestās peļņas daļa jau vairākus gadus tiek izmantota Ukrainas atbalstam, bet ar to nepietiek.
Visi skatieni ir vērsti uz finanšu depozitāriju "Euroclear" (centrālais vērtspapīru depozitārijs), kas reģistrēts Beļģijā un darbojas atbilstoši Beļģijas likumiem. Tur glabājas visai ievērojami Krievijas valdības iesaldētie līdzekļi.[1]
Juridiski tas ir ļoti augsta riska pasākums, ko komentējusi Beļgijas eirokomisāre, bijusī Beļģijas ārlietu ministre Hadža Lahbiba: "Eiropas Savienība 'nav gatava' pret vēl nebijušu soli un piesavināties iesaldētos Krievijas aktīvus 140 miljardu eiro apmērā, lai Ukrainai nosūtītu milzīgu aizdevumu".[2] Beļģija ir slavena ar savu mīlestību pret klasisko Eiropas kompromisa mākslu – izdevās ievērojami atšķaidīt Briseles samitā publicēto valodu tik tālu, ka lēmumi atlikti līdz nākamajai ES valstu vadītāju sanāksmei.
Saprotams arī Beļģijas satraukums – iesaldētie Krievijas līdzekļi līdz šim gadā nodrošinājuši 1,3 miljardus eiro ieņēmumos no "Euroclear" peļņas. Šī nauda noteikti netraucē Beļģijas karalistes budžetam.
Beļģijas premjerministrs Barts De Vēvers, uz kuru paša mājās tiek izdarīts spiediens saistībā ar šo plānu, apgalvo, ka šī operācija rada milzīgus finansiālus un juridiskus riskus Beļģijai, kur tiek glabāta lielākā daļa Krievijas aktīvu. ES vadītāji apgalvo, ka saprot viņa bažas, taču tikšanās laikā nevarēja atrast veidu, kā viņu nomierināt.
"Mani mazliet sarūgtina, ka mūs tagad vaino un dēvē par valsti, kas nevēlas neko darīt," žurnālistiem sacīja De Vēvers. Viņš ideju par to, ka Beļģijas nodokļu maksātāji nonāktu uz āķa, raksturoja kā "pilnīgi neprātīgu". “Ja es paņemšu jūsu naudu un izmantošu to,” teica De Vevers, “jūs to sauksiet par konfiskāciju”.[3]
ES pašreizējais risinājums – skaidras naudas pārskaitījumi uz īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību un apmaiņā pret to nulles kupona IOU obligāciju emisija, skan likumīgi, taču Beļģija nepiekrīt. Un nepiekritīs, kamēr visas ES dalībvalstis neuzņemsies vienādas saistības attiecība uz šo finanšu darbību un par tām atsevišķi neparakstīsies – katrai ES dalībvalstij tas ir ap 5,19 miljardiem eiro. Beļģijas bažas ir pamatotas, jo jebkura starptautiskā tiesa nešaubīgi liks atmaksāt visus šādi aizņemtos līdzekļus, un tas noteikti būs ar soda procentiem. Sākotnēji šādas Beļģijas prasības par dalībvalstu solidaritāti un individuālām garantījām ir pamatotas[4], bet, nonākot pie konkrētu garantiju cipara, daudzas valstis entuziasmu zaudēja.
ES nav daudz tādu valstu, kas varētu vienkārši uzņemties virssaistības par 5 miljardiem eiro, un ir apbrīnojami, ka Latvija bija tam gatava.
Iespējamais risinājums pagaidām ir atlikts, bet to ar vienu nosacījumu – ja par šo naudu tiks pirkti tikai amerikāņu ieroči, atbalstīja arī ASV prezidents. Nekas personisks, tikai bizness, un ASV ieroču ražotāju rīcībā varētu nonākt ES dalībvalstu garantēti 140 miljardi eiro kā produkcijas priekšapmaksa.
Realitāte naudas lietās ir daudzveidīga, un Belģijas premjers uz to pamatoti norādīja – ES pārmērigi koncentrējas tikai uz Krievijas ieguldījumiem "Euroclear". Francijas finanšu insitūcijās Krievija atsevišķi ir ieguldījusi 19 miljardus, Luksemburgā ("Clearstream") 10 miljardus, bet citās ES valstīs salīdzinoši mazākas summas – kopā 0,5 miljardus eiro. Par šīm summām ES samitos diskutēt piemirst, un šīs valstis kategoriski atsakās runāt par šo summu iekļaušanu līgumā Ukrainai. Tās nav gatavas pat daļu depozītu peļņas atvēlēt Ukrainai. Pavisam cita lieta, ja iespējams to prasīt no Beļģijas, un liekulības paraugstundu nodarbības te ir ar neierobežotām iespējām pilnveidei.
Līdzīga situācija ir arī citās valstīs ārpus ES, kur finanšu institūcijās iesaldēti visai nozīmīgi Krievijas valdības finanšu resursi. Nauda strādā un nes peļņu, un nodokļi no šīs naudas aprites papildina attiecīgās valsts kasi. Tā Kanādas finanšu institūcijās ir ieguldīti 19 miljardi ASV dolāru, Apvienotā Karalistē – 37 miljardi, Japānā – 36 miljardi, ASV – 67 miljardi, Šveicē – 1 miljards, Singapūrā – 1,8 miljardi, Austrālijā – 6 miljardi, ES zemēs – kopā 207 miljardi ASV dolāru.
Nevienam nav šaubu, ka Ukrainai nepieciešama palīdzība un atbalsts, bet netrūkst kritisku skatījumu. Starp tiem visskaidrāk izteiktais ir Eiropas Centrālās bankas prezidentes Kristīnes Lagardas brīdinājums ES, ka rīcība pret iesaldētajiem Krievijas aktīviem varētu apdraudēt eirozonas finansiālo stabilitāti un vājināt eiro kā rezerves valūtas statusu. Tāpat, viņa apgalvo, ka negatīvās sekas ES varētu pārsniegt Ukrainai doto summu.[5] Iespējams, tā ir norāde uz vajadzību meklēt citus mehānismus, un starp tiem miera līgums vienmēr ir ekonomiski drošākais risinājums. Pavisam cits jautājums ir, vai šāds miera līgums Ukrainā garantēs drošību Eiropa nākotnē.
Comments