Lietuva atlaiž kultūras ministru. Kad mēs to izdarīsim?
- Taisnība Raksta
- Oct 18
- 3 min read
Arī pie mūsu kaimiņiem lietuviešiem politiskās batālijas sit augstu vilni. Lietuvā notikumi neparasti attīstījās ļoti vienkāršas intervijas laikā. Šī gada 3. oktobrī portāls “Lrytas” publicēja interviju ar kultūras ministru, kurā Ignots Adomavičs tieši neatbildēja uz jautājumu, kam pieder Krima, nosaucot tos par “provokatīviem”.[1] Pēc tam, kad žurnālists lūdza Adomavičam atbildēt, kura Krima tā ir, iestājās pauze.
“Tie ir provokatīvi jautājumi, pat nepieķersimies tiem, jo mēs tagad nerunājam par Kultūras ministriju... Nespēlēsim šīs spēlītes. Ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt. Šeit mums ir jāapstājas. Pie šiem jautājumiem,” sacīja politiķis.
Problēmas sakne ir ārkārtīgi vienkārša. Savos 42 gados politiķis ir bijis vispusīgs - pēc vietējās vidusskolas absolvēšanas viņš iestājās Viļņas Universitātē, kuru 2006. gadā absolvēja ar bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadībā. Pēc studiju pabeigšanas viņš sāka darbu apdrošināšanas nozarē, kā arī strādāja lauksaimniecībā, specializējoties pārtikas ražošanā un pārdošanā, un tas ir plašākas sabiedrības diskusiju priekšmets, jo darbība ir bijusi mūsu pašu Glorijas vērta. Pats par sevi tasv nav nekas jauns, arī pie mums ministru amatus ieņem personas, kam nav pilnīgi nekādas sajēgas par nozari, kura viņiem ir jāvada.
Politiski sāpīgākais bija ministra atzinums par Ukrainas gaidīto uzvaru frontē un tās tuvināšanas iespējām, ministram divas reizes dažādos veidos norādot uz Ukrainu: “Kā kontrolēt, vairs nav kultūras ministra uzdevums. Ukrainai pašai jāizlemj, kā to kontrolēt. Vairs nav par ko runāt. Vēstījums ir skaidrs. Novērsiet korupciju, un jūs uzvarēsiet karu daudz ātrāk”.[2] Tas sāpināja daudzus.
Tomēr īstas intervijas pērles vēl tikai sekoja. Pēc aktiera cienīgas pauzes ministrs atbildēja arī uz jautājumu, ko viņam kā cilvēkam nozīmē Ukrainas uzvara.
“Droši vien paši ukraiņi to vislabāk zina – kas viņiem ir uzvara. Ne jau mēs. Mēs nevaram viņus izprast tik dziļi, kā viņi paši redz situāciju. Tāpat kā mēs, Lietuva, sapratām savu uzvaru, kad atstājām okupāciju, apspiešanu un kļuvām brīvi, tā arī viņiem pašiem jānosaka sava uzvara. Tas ir viņu ceļš. Katram jāiet savs ceļš. Mēs varam tikai palīdzēt, atbalstīt. Mūsu palīdzība var palīdzēt viņiem atrast šo uzvaru. Bet tikai viņi paši var nosaukt, kādai tai jābūt. Mēs nevaram būt atbildīgi par kādu citu,” sacīja Lietuvas Kultūras ministrs.[3]
Parastam Lietuvas pilsonim tā arī nepalika skaidrs, kādēļ Lietuvas kultūras ministrs Adomavičs nespēja atbildēt, kam pieder Krima. Tas vietējai politiskajai videi bija postoši, un neviens tā arī nemēģināja to ministram pārjautāt, piemēram, prasot, vai viņš zina, kas ir Krima un kur tā atrodas? Žurnāliste politiķim uzdeva pārāk “sarežģītu” jautājumu.
Tajā pašā dienā ministra vārdus nosodīja Lietuvas prezidenta Gitana Nausēdas administrācija: “Šāda Lietuvas Republikas valdības locekļa nostāja ir nesaprotama, nepieņemama un rada pamatotu jautājumu par to, vai šī persona var būt valdības loceklis," paziņojumā norādīja prezidenta kanceleja. Sekoja Koalīcijas padomes sēde un to apsteidzot “pēc premjerministres uzstājības” Adomavičs 3. oktobrī atstāja kultūras ministra amatu.[4]
Nav stāsta beigas
Kaimiņzemē kultūras darbinieki ir aktīvi pret lētu populismu un valdības nespēju... vismaz kultūras jomā. Tie protestēja pret šādas valdības izveidi un prezidenta iecelto premjeri, bet pirms divām nedēļām kultūras darbinieki publiskā aicinājumā pauda savu atteikšanos sadarboties ar valsts prezidentu,[5] kam sekoja protestu pasākumi visas lielākajās Lietuvas pilsētās.
Daudzu šo pasākumu organizatori paziņoja, ka nevēlas, lai viņu pasākumos piedalītos prezidents, premjerministrs un kultūras ministrs, un atsakās no viņu patronāžas.
Neatkarīgi kurš pilda kultūras ministra pienākumus, 5. oktobrī visā Lietuvā tika organizēts kultūras kopienas streiks.[6]
Protestētāji iebilst ne tik daudz, cik pret vājām politdarbinieku un ministru pamata zināšanām un nekompetenci jomā, bet gan pret ietekmes izdarīšanu uz kultūru un nozares pakļaušanu tām vai citām politiskām interesēm un personāliju nosliecēm, jo īpaši attiecībā uz Profesionālā radošuma un internacionalizācijas politikas grupas (administratīva struktūrvienība ministrijā) realizēto politiku un līdzekļu sadali kultūras atbalstam.
Pašmājās jau viss ir pavisam citādi! Pie mums kultūras darbinieki ir apmierināti ar kultūras ministri, kura neko nesaprot no kultūras jomas. Kultūras darbinieki ir pieraduši, ka nauda tiek sadalīta “savējiem” un projektos “uzvar” iepriekš zināmi pretendenti. Nedaudz skumji, ka Latvijā sabiedrība ir tik apātiska un vienaldzīga un nav gatava iziet ielās, lai pieprasītu kāda neveiksmīga vai nekompetenta ministra nomaiņu.
Piemēra, šobrīd mūsu valstī vissvarīgākais ir aizsardzības ministra postenis. Tas ir cilvēks, kuram būtu dienu un nakti jāstrādā, lai gatavotu mūsu valsti vissliktākajiem nākotnes scenārijiem. Bet ko mēs redzam? Ministrs klaji melo savai tautai un par to netiek atlaists no amata. Būtība katra diena, ko Sprūds pavada savā amatā ir kā sabotāža Latvijas aizsardzība sfērai.
Diemžēl, karavīri nedrīkst protestēt, jo viņiem to aizliedz likums, bet cik zināms, tad armija ir ārkārtīgi nikna uz aizsardzības ministru un viņu neciena.
Varbūt latviešu tautai vajadzētu saņemties un palīdzēt Siliņai atlaist Sprūdu no amata? Tā kā pati Siliņa to nespēj izdarīt, tad sabiedrībai būtu jāizdara spiediens uz valdības vadītāju un jāpalūdz Sprūdam demisionēt. Skan utopiski, bet varbūt beidzot latviešu tauta var saņemties un kaut ko izdarīt?
Comments