Medvedeva pakete

Taisnība Raksta
6 days ago
7 min read

Un stāsts par 12 krēsliem.

Katram laikam ir savi varoņi ar savām teikām un utopijām. Napoleona plāni ir tāds sīkums vien salīdzinājumā ar pasaules pārveidotāju Staļina un Hitlera plāniem par jaunām pilsētām un savām Atlantīdām. Nesalīdzināmi pieticīgāki plāni bijuši daudziem vadoņiem un miljardieriem. Tā ar atpūtnieku pilsētu sabūvēja Disnejlendu Turcijā, 16 stāvu ēku pilsētas (Ķīnā), starptautisku lidostu un satelītpilsētu (Spānijā), kur neviens cilvēks tā arī kāju nav spēris vai iedomājies tur dzīvot. Šādu jauno pilsētu un milzīgo inženierbūvju daļēji realizētu projektu ir simtiem visā pasaulē. Tie ir labi zināmi, un morāle ir tikai viena – jāmēģina vēl!

Krievijā ir viena no tām brīnumzemēm, kur ir tikai grandiozi projekti un uz sīkumiem neviens neskatās. Tā jau tā noslēpumainā krievu dvēsele, ko ar prātu nesaprast.

Klasika

Katrā žanrā ir savi klasiskie darbi. Krievijā nenoliedzami zināmākais darbs ir Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova "12 krēsli" (1927). Lai arī darbs balstās uz Odesas ebreju urbānās folkloras motīviem, te smieklīgais un smeldzīgais ir viens un tas pats, taču ir telpa, kurā spēj sadzīvot bezkaunīga un bezcerīga drosme. Romāna galvenā varoņa – izcilā kombinatora Ostapa Bendera, Lielo Vasjuku (Ņu Vasjuki) plāni un projekti ir pilnībā folklorizējušies. Tie katram pietiekoši izmanīgam un ambiciozam darbonim vismaz Austrumeiropā un pašsaprotami Krievijā ir sava veida vaduguns.

Prologs

Ģeopolitiski ASV nav lielas izredzes ierobežot Ķīnas ekspansiju un attīstību bez Krievijas atbalsta, labāk un ietekmīgāk – ar līdzdalību. Tomēr Krievija iet savu impērisko ceļu un nepārtraukti ar kādu karo, un nepieteiktais karš izsmeļ visu šo milzīgo valsti. Sava kara četros gados Krievija ir guvusi smieklīgi nelielus ieguvumus. Tā ir kaut kāda parodija par Otrā pasaules kara aktivitātēm fīrera Austrumu frontē, un te nacistu vērmahta ģenerāļiem nav nekāda mierīga gulēšana kapā. Ja vien tas būtu bijis pietiekami kara pabeigšanai... uz ko pamazām tas notikumu attīstības vektors tomēr norāda.

Saprotams, ka daba nemīl tukšumu un kā Ukraina, tā arī Krievija jau sen meklē veidus kā aizpildīt sagrauto ekonomisko telpu. Šādi meklējumi bija ne mazums jau kopš pirmās Krievijas intervences Ukrainā 2014. gadā. Kopumā neveiksmīgi.

Ukraina ir pirmā, kas mēģina piesaistīt ASV kapitālu, kas vienlaicīgi būtu arī zināms drošības garants. Ilgstoši tiek gatavots un parakstīts arī nolīgums par Ukrainas derīgo izrakteņu augstvērtīgākās daļas iekļaušanu īpaša fonda pārraudzībā, kurš pārvaldītu nekustamos īpašumus un peļņu no reto minerālu ieguves Ukrainā. Labs un ekonomiski dzīvotspējīgs plāns, bet... velns jau vienmēr ir detaļās. Darījuma priekšmets ir derīgo izrakteņu iegulas un to izpētītās daļas – atradnes. Ukrainas piedāvājumā daļa no šīm atradnēm atrodas Krievijas okupācijas zonā, bet atlikusī daļa ir privātais īpašums, kā īpašniekiem nav plānu savus īpašumus ieguldīt Ukrainas valsts plānos. Nekas pārsteidzošs, un pašā Ukrainā tiek atklātas daudzas korupcijas shēmas, bet tām, nonākot Temīdas nagos, atklājas tai piemītošās sieviešu tiesības palikt pie sava viedokļa. Ir izveidotas hierarhiskas fonda struktūras, padomes un valdes, pēc privātā sektora atalgojuma shēmām kā amatu apvienotāji strādā ierēdniecība un viss notiek. Tas nekas, ka atradņu nav.

Amerikāņiem jau laikus bija zināma ukraiņu puses radošā pieeja, kas ir līdzīga arī citiem mazāk zināmiem, nerealizētiem amerikāņu komerciāliem projektiem Ukrainā. Amerikāņu bizness meklē citas iespējas. Pagājušā gada martā prezidents Tramps aicināja pārdomāt teroristu saspridzinātā krievu gāzes vada NordStream atjaunošanu un lētas gāzes nonākšanu Eiropā, taču šādā gadījumā ASV bizness būtu ne tikai operators, bet arī gāzes īpašnieks. Ļoti saprātīgi, paredzot šīs ziemas realitātes, kas tika labi prognozētas ASV. Plānu neizdodas īstenot, jo Eiropa šo gāzi nevēlas un politiski (zaļais kurss un sankcijām pakļautā Krievija) neatbalsta projektu. Neatbalsta arī Krievija, jo šāds risinājums paredz gandrīz visas peļņas nonākšanu tikai pie ASV kompānijām un Krievija nav ieinteresēta šai gāzei noteikt cenu, kas būtu līdzvērtīga ASV gāzes eksporta cenai Eiropas ostās.

Tomēr citu projektu meklēšana turpinās. ASV un Krievijas biznesa cilvēku kontakti nekad nav pārrauti un ir visai attīstīti, ar īpašas aktivitātes pieaugumu pēdējā gada laikā. Biznesa attīstība tika apspriesta arī prezidenta Trampa un Putina tikšanās laikā Aļaskā. Iespējas ir visai plašas, un ASV, lai no aprites izslēgtu Ķīnu, ir politiski ieinteresētas būtiski ietekmēt eksportspējīgās nozares Krievijas iekšienē.

Eiropas autsaideri

Visās šajās darbībās "ārpus spēles" paliek Eiropa, kuras saimnieciskā attīstība zaļā kursa enerģijas izmaksās un neiedomājami plašā attīstības regulējumā ir uz robežas ar neiespējamību. Attiecībā uz mijiedarbību ar Krieviju, Eiropa nepārtraukti izstrādā un apstiprina jaunas un jaunas sankciju paketes, kas rada ilūziju par to ietekmi un nozīmi, lai gan visās ir iestrādāts pietiekoši daudz caurumu, kas ļautu biznesam ne tikai notikt, bet arī attīstīties.

Dabiska ir daudzu Rietumeiropas valstu tieksme nepalikt ārpusē, konstruējot jaunās "pēckara Krievijas" ekonomiku. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka pagājušā gada beigas un šī gada sākums iezīmējas ar ļoti strauji pieaugošu diplomātisku un biznesa kontaktu atjaunošanu ar Maskavu. Publiski zināms, ka līdz šim neveiksmīgi un Kremļa administrācija šo eiropiešu meklēšanos sauc par "nožēlojamu".

Kustības notiek, jo izaugsme šajā reģionā balstās tikai uz inflāciju un tūrisma pakalpojumiem, kā arī pieaugošiem pašpatēriņa parādiem. Daudz sliktāk ir rūpniecībai – pamazām ceļas bankrotu vilnis smagajā un ķīmiskajā rūpniecībā, kur viens no visai zīmīgiem indikatoriem ir BOSH rūpnīcu slēgšana un pirmo 13 tūkstošu darbinieku atlaišana.[1] Jaunie zaļie nodokļi un maksājumi liks izvēlēties slēgt uzņēmumus vai tos pārcelt uz citām zemēm.[2] Krievija nākotnē var nebūt sliktākā izvēle, jo agri vai vēlu arī tajā valstī notiks pārmaiņas. Vismaz tur neuzskata, ka apsēstība ar izaugsmi iznīcina dabu.[3]

Mevedeva pakete

Kontaktus un projektus attīsta arī Krievijas oligarhi (īpaši tie, kas ir pakļauti dažādām sankcijām), tomēr sekmīga ir tikai projektu realizācija trešajās zemēs. Savus priekšlikumus gatavo Krievijas valdība. Nav drošu ziņu par atsevišķiem iespējamiem kopprojektiem atsevišķās teritorijās (piemēram, Sahalīna, Čukotka, Ķīnas protesta dēļ tagad izslēgti Krievijas Tālie Austrumi, tsk. Mandžurija) un attiecībā uz konkrētām šaurākām jomām (alumīnija un titāna rūdu ieguve un metalurģija, arī urāna rūdas atsevišķas komponentes, atsevišķi retzemju metāli (izņemot litiju)).

Pavisam cits mērogs ir Kremļa sagatavotiem dižplāniem, kas labāk zināmi kā "Medvedeva pakete".

Paketes saturs nav publiski zināms. Skopās ziņas norāda uz ģeogrāfisku piesaisti Urāliem un Arktikai, dominē enerģētikas (pamatā naftas ieguve un pārstrāde, daudz mazāk gāze) un derīgo izrakteņu ieguves un dziļas pārstrādes projekti, kas ļautu pasaules tirgū iepludināt augstas tīrības pieprasītākos metālus – varu, alumīniju, titānu un retzemju metālus.

Pakete ir zināma kā diskusiju priekšmets kopš 2025. gada vasaras un tās piedāvāšanai oficiāli ir pilnvarots Kirils Dmitrijevs – Putina īpašais sūtnis un faktiskais Krievijas ārlietu ministra pienākumu izpildītājs ekonomikas jautājumos. Dmitrijevs ir Krievijas suverēnā bagātības fonda vadītājs un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tuvs sabiedrotais, kurš ir bijis centrālā persona sarunās ar Ukrainu.[4]

Mārketings

Dmitrijevs ir visai aktīvs un tikšanās ar biznesa aprindām, nereti ASV vēstniecības telpās, notiek pastāvīgi.[5] Pēdējā zināmā un trokšņainākā vizīte bijusi ASV vēstniecībā Parīzē.[6] Par rezultātiem gan nav publiski zināms, bet ukraiņu pusē ir nemiers. Prezidents Volodimirs Zelenskis atklāja dokumenta esamību un kopējo summu: "Izlūkdienesti man parādīja tā saukto Dmitrijeva paketi, ko viņš prezentēja ASV. Tās apjoms ir aptuveni 12 triljoni dolāru. Tā it kā ir ekonomiskās sadarbības pakete starp Ameriku un Krieviju. Citiem vārdiem sakot, mēs dzirdam par šādu vai līdzīgu divpusēju dokumentu iespējamību starp ASV un Krieviju." Dienu iepriekš Kirils Dmitrijevs paziņoja, ka Krievijas delegācija Abū Dabī patiešām ir apspriedusi ekonomisko attiecību atjaunošanu. Pelnīt naudu, nevis karu? Acīm redzot, te ir savi iemesli satraukumam.[7]

Ziņu gan uztvēra un atspoguļoja galvenokārt tikai Austrumeiropā un arī tad saistībā ar Krievijas agresiju. Pārējā pasaule atturējās to atzīt par ziņu. Iemesli ir vairāki. Vispirms tie ir apgalvojumi, kam nav nekāda apstiprinājuma un iztrūkst vismaz kāda konkrēta fakta (piedāvātā projekta) fragmenta klātbūtne paziņojum, kas ļautu noticēt, ka šāda dokumenta kopija ir Ukrainas rīcībā. Līdzīgu skandalozu paziņojumu no Kijivas ir bijis daudz, un tie nav palielinājuši uzticību šādām ziņām.

No otras puses šādas Medvedeva paketes kopējā summa gandrīz pieckārtīgi pārsniedz Krievijas budžetu (Krievijas valsts budžets 2025. gadā bija aptuveni 2,5 triljoni dolāru) un šādas sapņu pilis Krievijas valdība būvē ne pirmo un ne desmito reizi. Nevienu tas nepārsteidz un sapņot jau nevienam nav liegts. Tomēr ASV un Rietumeiropas analītiķi šo paketi nepārprotami salīdzina ar prezidenta Trampa ideju par Rivjēras stila kūrorta būvniecību Gazā.[8]

Dūmu aizsegs

Ekonomiskā sadarbība starp Maskavu un Vašingtonu ir neatņemama sarunu sastāvdaļa otrās Trampa administrācijas laikā, jo Kremlis cenšas gūt labumu no Baltā nama pārejas uz darījumu ārpolitiku. Tas ir viegli nolasāms no savulaik nopludinātā 28 punktu "miera plāna", ko pagājušajā gadā izstrādāja Dmitrijevs un Trampa sūtnis Stīvs Vitkofs. Šajā plānā nepārprotami izklāstīti soļi, lai pakāpeniski atceltu Krievijai noteiktās sankcijas un uzsāktu ilgtermiņa ekonomiskās partnerības iniciatīvas, neskatoties uz Kijivas visai stingro pretestību ekonomiskā spiediena mazināšanai uz Kremli.

Pats drošākais vienmēr ir visu noliegt un izvērsti pamatot ar citām interesēm. Tā 9. februārī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka, neskatoties uz Vašingtonas paziņojumiem par centieniem izbeigt karu pret Ukrainu, Maskava nerēķinās ar ekonomisko attiecību atjaunošanu ar ASV.[9] Pēc viņa teiktā, Krievija formāli joprojām ir atvērta sadarbībai ar ASV, taču neredz "gaišu nākotni" divpusējo attiecību ekonomiskajā jomā. Lavrovs pieminēja arī Trampa negatīvo attieksmi pret BRICS bloku, kurā ietilpst Krievija, Ķīna, Indija, Brazīlija un citas valstis. Pēc Krievijas Ārlietu ministrijas vadītāja teiktā, tieši ASV rada "mākslīgus šķēršļus" ekonomiskajai integrācijai, tāpēc Krievija kopā ar BRICS ir spiesta valstīm izstrādāt alternatīvus finanšu, ekonomiskos un loģistikas projektus.

Laiki dižiem sapņiem

Kurš uz Marsu plāno doties, kurš cer pasauli valdīt zelta tronī, kuram pietiktu ar mazākiem gabaliņiem laimes. Krievijas gadījumā biedri kapitālisti ne ar to galu sāk.

Savulaik karā sakautā un gandrīz bankrotējusī Krievija sāka sarunas ar draudzīgo ASV par tālās un zaudējumus nesošās teritorijas Aļaskas pārdošanu, un tas izdevās par 7,2 miljoniem ASV zelta dolāru (maksājumu Senāta Pārstāvju palāta apstiprināja 1868. gadā). Šajā kontekstā pašreizējais Krievijas cars te varētu izpausties, un 12 miljardi nemaz nav slikta summa par dažiem kvardrātkilometriem salas teritorijas, ja vien tā būtu Novajas Zemļas arhipelāgā. Par pieeju jūrai vēl varētu atsevišķi patirgoties.

Citādi tie Medvedva paketes plāni te tādi piezemēti un paredz amerikāņu kompāniju investīciju naudas ieguldījumus un tiešās investīcijās, nevis kopuzņēmumu daļās ar augstiem kapitalizācijas rādītājiem – projektiem ir vajadzīga reāla nauda un lieka šobrīd nemaz nav pieejama. Tas gan neattur no shēmošanas mēģinājumiem un prezentācijām.

Epilogs

Lai cik brīnišķīgi plāni tiktu konstruēti un būvēti, jāņem vērā, ka klasiskajā "12 krēslu" versijā nozīmīga vieta tika atvēlēta vairākiem spilgtiem literāriem varoņiem. Nav pamata piemirst žilbinošos varoņus – nepārspējamo kombinatoru Ostapu Benderu, šarmanto Elločku Ščukinu, kuslo Ipolitu Matvejeviču Vorobjaņinovu, badīgo un blēdīgo svēto tēvu Fjodoru, pilsoni Korobeiņikovu un citus.

Viens tiešām nav karotājs, un Medvedeva paketes aktieru trupa topošajam romānam vēl tikai pieslīpē savu aktiermākslu un ir pamats nogaidīt, kad tie būs redzami uz lielās skatuves. Runā, ka uz šo izrādi biļetes jau ir izpārdotas un skatītāji ir ieņēmuši savas vietas, pat dekorācijas ir sagatavotas. Ir viena vienīga problēma – scenārijs nav uzrakstīts. Vai vismaz publika par to neko nezina.