Tautu vazā aiz deguna

Vairāk nekā mēnesi ilgi Latvijas sabiedrību vazā aiz deguna gan opozīcija, gan koalīcija – šoreiz nevar apgalvot, ka pie kārtējām jukām mūsu valstī vainojams Šlesers, Rosļikovs vai vēl kāds cits, kam šī loma – maisīt gaisu, iedalīta vēl pirms ievēlēšanas. Pie notikumiem, kas ēnā atstāj daudz būtiskus jautājumus, vainojama koalīcija, jo vēlēšanu tuvošanās ir jūtama. Katrs vēlas pārliecināt savu vēlētāju, ka pārstāv viņa “viedokli” un dara to, kā nu prot.

Vēlētāju intereses nav prioritāte

Skumji, ka patiesībā vēlētāju interesēs būtu jābūt, piemēram, tādu jautājumu kā ģenerālprokurora vēlēšanas, 2026. gada budžeta skrupuloza caurskatīšana vai valsts ekonomiskās attīstības jautājumi. Tā vietā aizvadīto nedēļu laikā esam vērojuši izteiksmīgu bardaku mūsu politiskajā virtuvē, kur cilvēki nevis cīnās ar “ideoloģijām”, bet cenšas cits citu pārspēt “kremlinu būšanā”. Laiks tiek tērēts, bet esošajā ģeopolitiskajā situācijā laika mums nav. Labi, ka partijas beidzot spiestas atgriezties pie budžeta izskatīšanas, taču politikā notiekošais sabiedrībai nav uzskatāms par ieguvumu.

Pirmais, kas būtu jāsaprot vēlētājiem, ir, ka politiķu acīs viņiem un viņu viedoklim nav vērtības. Skan nolemti, bet tik vienkāršu lietu kā “solījumu neturēšana” var piedēvēt jebkurai Saeimā ievēlētajai partijai.

Tas vienlaikus liecina arī par Saeimas deputātu morālo līmeni un kvalifikācijas trūkumu – cilvēki, kas ievēlēti, nav kompetenti pārvaldīt valsti un pieņemt svarīgus lēmumus, toties var panākt, ka vairāki tūkstoši stundām ilgi tiešraidē vēro savstarpēju apmainīšanos ar laipnībām un valsts varai nepiemērotu uzvedību. Būtu Latvija mazliet dienvidnieciskāka, jautājumus fiziski atrisinātu turpat Saeimas zālē.

Tukši solījumi

Pirms 14. Saeimas vēlēšanām Jaunā Vienotība solīja “vienotu sabiedrību”, bet redzam, ka sabiedrība ir vēl sašķeltāka nekā pirms tām, un plaisa starp izpildvaru un tautu sen nav bijusi tik ievērojama. Līdztekus, varam novērot, ka JV un pārējām valdības partijām, šī plaisa nav īpaši būtiska – svarīga ir sava politiskā kapitāla vairošana, nevis reāla rīcība, kas veidotu saliedētu Latvijas tautu, kas būtu spējīga vienoti stāties pret jebkuru apdraudējumu, ko var nest Krievijas un tās sabiedroto valstu agresija.

JV solījums – izglītība latviešu valodā 2025. gadā. Ģeopolitisko apstākļu spiests un it kā īstenots, bet faktiski tas ir juceklīgs process, kas šobrīd kavē mācību procesu. Kā parasti, ir solījumi, bet trūkst normāla plāna, kā rezultāts tiks sasniegts un izskatīsies praksē. Tam seko pārsteigums un nepaklausīgos koalīcijas partneros vīlusies Evika “tikai neaizrijies” Siliņa. Arī par “stipru tiesu varu, nacionālo identitāti, valsts drošību kā pamatu” ir aizmirsts, un atliek vien nopūsties, redzot, kur aizvadīto 3 gadu laikā Latvijas tauta ir aizvesta vai, precīzāk, līdz kam tā ir novesta.

Tiesu varu joprojām ietekmē nelustrētie tiesneši un viņu pēcteči, nacionālā identitāte ir tukšs termins, kurš tiek apzināti degradēts un valsts drošība ir atdota slēpti prokremliskam aizsardzības ministram.

“Progresīvie” pirmsvēlēšanu solījumos akcentēja zaļo kursu, veselības budžeta palielinājumu (līdz tas sasniegs 8% no IKP) un veselības sistēmas efektivitātes palielināšanu, taču nenorādīja konkrētus soļus, kā to īstenos. Kā redzams, zaļā kursa histērija ir Eiropu novedusi pie nespējas konkurēt ar ASV un citām valstīm, un ir veicinājusi vispārēju atpalicību tehnoloģiju un ekonomiskās attīstības jomā. Tāda ir nākotne, kuru joprojām vēlas un turpina iezīmēt “Progresīvie” – ekonomika ar stilīgiem saukļiem, bet bez reālas jaudas un ietekmes. Ir pat gandrīz vai jāsaka – labi, ka veselības nozare ir JV rokās, jo redzams, ka jebkura joma, kuru pārvalda “Progresīvie” ministri, lemta sabotāžai – Satiksmes ministrija un Aizsardzības ministrija ir kritiskā stāvoklī, un tas nav šo iestāžu darbinieku dēļ, bet gan sliktas un neprasmīgas politiskās pārvaldības dēļ. Par Kultūras ministru rakstīt nav vērts, tur viss jau sen sarunāts, un ministrs ir tikai dekorācija, kas parādās tur, kur vajadzīgs parādīties, bet nespēj lemt par svarīgiem un sasāpējušiem kultūras jautājumiem. Kultūras ministri vairāk interesē islāmticīgo dabūšana Latvijā, nekā kultūras nozares aktualitātes.

ZZS par prioritātēm izvirzīja valsts drošību, enerģētisko drošību, sociālo drošību, tautsaimniecības attīstību, kā arī “izglītību, zinātni, kultūru un sportu”. Tā teikt, šāva uz visām pusēm, bet šobrīd ir iešāvuši sev kājā, jo ilgtermiņā ideoloģijas atšķirību dēļ nevarēja turpināt spēlēt JV ierādīto lomu un rezultātā sanāca sašūpot koalīciju. Tas, protams, JV neder, jo partijas varas pozīcija arī šūpojas uz naža asmens. Viens, kas ar konvencijas gājienu gan partijai izdevās ir veicināt iedzīvotāju līdzdalību sabiedriskajos un politiskajos procesos – redzam, cik daudzi bija spiesti iet protestēt, lai iestātos pret ZZS atbalstīto denonsēšanu. Tāpat ZZS iedeva otru elpu “Progresīvajiem”, kas reitingos slīdēja lejā, dodot cerību, ka partijas kaitnieciskā politika beidzot tiks izsviesta no pieaugušo spēles.

Rezumējot, vēlētāji ik 4 gadus veic savu pienākumu, bet partijas – nē.

Ko no tā iemācījusies Jaunā Vienotība?

Neko. Partija joprojām mēģina tēlot, ka nav zaudējusi varu un ir spējīga kontrolēt koalīciju un valdību. Kā redzam, tad JV ir sevi izsmēlusi un izgāzusies, un politiskajā komunikācijā/rīcībā pat pielīdzināma “Progresīvajiem”. JV ir atkarīga no koalīcijas partneriem, bet vairs nevar norādīt, kā veidot politiku, un partija ir ne tikai ceļā uz to, lai sevi pazudinātu, bet ir arī būtiski iedragājuši atlikušo vēlētāju uzticību. JV izskatās vāji, sašķelti un bez vienotas vīzijas.

Opozīcijas partneri ir pateicīgi JV – viņiem nav nekas jādara, lai iespējams jau pēc gada viņi kļūtu par tiem, kuri veidos jauno valdību un būs koalīcijas vairākumā. Latvijai tas par labu nenāks, taču nevienu politisko spēku, JV ieskaitot, Latvijas nākotne un iedzīvotāju labklājība neinteresē – aizraušanās ar savu individuālo interešu pārstāvniecību ir klaji bezkaunīga, taču, kamēr iedzīvotāji nepieceļas, lai pret šo visatļautību iestātos, viss turpināsies tā kā bijis līdz šim. Kamēr koalīcijas partijas izsaimniekos valsti, opozīcija vāks savu vēlētāju balsis un viņus aktivizēs, jo jau sen skaidrs, ka daudzi no šiem vēlētājiem neiedziļinās tēmās, bet gan akli klausa visam, ko saka NA, LPV un pārējie. Iespējams, beidzot Saeimā un valdībā redzēsim tādu politiku, kāda atspoguļo lielu daļu Latvijas iedzīvotāju – vismaz tad, iespējams, radīsies kāda sapratne par to, kādā purvā aizlaista Latvijas valsts un cik garas ir mūsu austrumu kaimiņa rokas.

Pateicoties JV nespējai un ZZS un opozīcijas partiju veiksmīgai izdevības izmantošanai, vēlētājus aktivizēja iziet ielās triviāla jautājuma dēļ. Tagad atnāks “jaunā” Saeima un Stambulas konvencijas 15 stundu ilgās debates būs sen aizmirsušās.

Tas, ko neatgūsim, ir laiks, ko “tautas kalpi” varēja veltīt produktīvām diskusijām un lēmumu pieņemšanai par jomām, kas mūs ietekmēs tuvākajā laikā.

Nekur plašsaziņas līdzekļos netiek runāts par kosmisko valsts parādu, ko nespēsim apmaksāt, ir pazudusi diskusija par ģenerālprokurora amatu un neviens neuzdod jautājumus par Latvijas aizsardzības spējām – dienaskārtība ir piesātināta ar nevajadzīgu informāciju, bet trūkst informācijas kas veicinātu sabiedrības informētību par to, kas notiek Saeimā, valdībā un valstī.

Kā interesēs tas viss ir?

Šrēdingera prezidents

Un visam pa virsu ir mūsu Valsts prezidents, kurš šajā teātrī spēlē savu galveno lomu. Rinkēviča mērķis un uzdevums ir tikt pārvēlētam uz otro termiņu. Tam pakārtots ir pilnīgi viss, bet pārliecības par to viņam nav. To izšķirs nākamās Saeimas vēlēšanas. Rinkēvičs mēģina spēlēt uz visām pusēm, bet viegli tas nav. Viens virziens ir spēle uz tautu, kur tiek izmantoti klasiskie PR triki. Brīžam tas sanāk, bet brīžam nē. Otrs virziens ir darbs ar politiskajām partijām, kuras balsos par nākamo Valsts prezidentu.

Izrādās, ka pārstāvēt valsti, kurā deputāti nestrādā tautas labklājības un interešu vārdā, nav nemaz tik aizraujoši kā fotografēties ceriņu krūmos un sacerēt kuriozus ierakstus sociālajos tīklos. Rinkēvičam der jebkura PR iespēja, kas tautas acīs viņu padara par “vienu no tautas”, kamēr smagāki lēmumi un noteikta viedokļa paušana ir neērta pozīcija, kuru prezidents reti atļaujas izmantot, jo vienlaikus ar vēlmi būt populāram tautas acīs, ir jābūt ne mazāk ieredzētam Saeimas deputātu priekšā. Ir grūta izvēle – būt stingram valsts vadītājam vai tādam, kas ir ērts visiem. Kā jau zināms, uz diviem krēsliem grūti nosēdēt, un tuvojoties prezidenta vēlēšanām Rinkēvičam būs jāizvēlas, kurai no abām pusēm cilvēks, kas alkst varas, grib vairāk izpatikt.

Atceramies, kāds bija viņa ievēlēšanas darījums – diez vai līdzīgu triku JV izdosies izspēlēt arī nākamo valsts “galvas” vēlēšanu priekšvakarā. Balsu salikums parlamentā būs cits un būs jāslēdz jaunas vienošanās.

Turklāt, ja baumas ir patiesas, būs interesanti vērot, kā turpināsies ārlietu ministres Bražes un Rinkēviča rīvēšanās – arī bijusī komjauniete ir grib iesēsties prezidenta krēslā, un redzams kā izmanto jebkuru līdz šim izgudroto platformu, lai ar savu saturu censtos atraktivitātē pārspēt Rinkēviču. Pie noteiktas apstākļu sakritības Rinkēvičam strauji zūd iespēja tikt pārvēlētam, bet Braže tik gaida izdevīgu momentu, lai ielektu viņa kurpēs.

Kā vienmēr mūsu politikā garlaicīgi nav, bet, diemžēl, jāatzīst, ka valdība un parlaments ir atrauts no realitātes un ved valsti nekurienē. Būtībā valsti kopā satur ģeopolitiskie draudi. Mums visiem būs jāiemācās pašorganizēties un būt spējīgiem uzņemties iniciatīvu, jo šī brīža politiskā elite ir bankrotējusi.

Situācija ir slikta, bet nav bezcerīga. Kā nācijai mums jākļūst pašapzinīgākiem un jāatrod veids, kā izdarīt spiedienu uz politiķiem.