Mijiedarbība ar Franciju
Latvijas premjerministrs Andris Kulbergs pēc valdības ārkārtas sēdes paziņoja: "Esmu bijis aktīvā saziņā ar Francijas prezidentu par Latvijas un Francijas ciešāku sadarbību drošības un aizsardzības jomā. Prezidents Makrons ir piekritis uzsākt sarunas ar Latviju par mūsu valsts pievienošanos Francijas kodolatturēšanas iniciatīvai "Forward Nuclear Deterrence Initiative", un tuvākajā laikā šo sarunu sākšanai Latvijā ieradīsies Francijas delegācija. Tāpat prezidents Makrons ir paudis apņemšanos stiprināt Francijas militāro klātbūtni Latvijā, īpaši gaisa aizsardzības jomā. Šāda apņemšanās stiprinās ne tikai Latvijas, bet arī visa NATO austrumu flanga drošību".
Reakcija medijos ir neviennozīmīga un nepamatoti tiek saistīta ar priekšvēlēšanu gaisotni. Dabisks fona troksnis ir arī nelabvēļu propagandas mašīna austrumos.
Situācijas izpratne
Eiropas kodolatturēšanas arhitektūra piedzīvo visnozīmīgāko pārveidi kopš Aukstā kara beigām. Krievijas iebrukums Ukrainā un pieaugošā nenoteiktība par ASV drošības garantijām Eiropas aizsardzības politikas fokusā ir atgriezusi kodolieroču atturēšanu. NATO sevi definē kā kodolieroču aliansi, un ASV ir atturēšanas pamats. Sabiedrotie Eiropā modernizē kodolieroču infrastruktūru, ievieš B61-12 gravitācijas bumbas un F-35A divējāda pielietojuma lidaparātus, kā arī ar mācībām un uzlabotu kodolplānošanu veicina gatavību. Lai gan Francijas un Apvienotās Karalistes kodolieroču arsenāli ir uzticami un ilgtspējīgi, uzskata, ka tie papildina, nevis aizstāj ASV kodollietussargu.[1]
Francija, reaģējot uz drošības vides pasliktināšanos Eiropā un pasaulē, ir centusies paplašināt savu atturēšanas dimensiju – valsts izmanto prezidenta Makrona šī gada "Uz priekšu vērstas atturēšanas" iniciatīvu. Francija saglabā vienpusēju kontroli pār lēmumu pieņemšanu un noraida jebkāda veida kodolieroču koplietošanu vai atturēšanas garantiju formālu pagarināšanu. Tas ir vienošanās vājākais punkts, jo lēmumus noteiks tikai Francijas nacionālās intereses. Tā, piemēram, Francija savas intereses darīja zināmas pretnostatot tās Eiropas Savienības (ES) interesēm 20. septembra balsojumā par sankcijām Krievijai.[2]
Iniciatīvas mērķis ir stiprināt Eiropas iesaisti atturēšanā un saglabāt Francijas stratēģisko autonomiju. Eiropas Parlaments (EP) kodolieroču atturēšanu ir atzinis par svarīgu Eiropas drošības elementu un uzsver Francijas un Lielbritānijas kodolspēku nozīmīgo lomu. Vienlaikus tas atkārtoti atbalsta kodolieroču neizplatīšanas līgumu un aicina pielikt pūles, lai novērstu ieroču izplatību, uzlabotu eksporta kontroli un stiprinātu Eiropas drošības arhitektūru.[3]
Papildus ir paredzētas sabiedroto valstu bruņoto spēku tieša dalība Francijas rīkotajās kodolmācībās un stratēģiskajā signalizēšanā. Paredzēta potenciāla pagaidu jeb īstermiņa Francijas kodolspējīgo lidmašīnu un stratēģisko spēku elementu izvietošana sabiedroto teritorijā.[4] Vienlaikus gan nav definēts, kas tiek saprasts ar terminu "īstermiņa", un tā ir plaša telpa iztēlei. Francija neparedz un noraida jebkādu kodolieroču kopīgu kontroli (atšķirībā no NATO),[5] un iniciatīva nav paredzēta, lai aizstātu vai dublētu NATO kodolatturēšanu vai ASV "kodoljumtu", bet gan lai to papildinātu.[6]
Aktualitātes
Reizē ar inciatīvas izsludināšanu Francijas prezidents paziņoja par kodolgalviņu skaita palielināšanu.[7] Programmai jau ir pievienojušās vai sarunas uzsākušas vairākas Eiropas valstis, tostarp Vācija, Polija, Apvienotā Karaliste, Zviedrija, Dānija, Nīderlande, Beļģija, Grieķija un Norvēģija.[8] Somija par pievienošanos iniciatīvai oficiāli paziņoja septembrī un kļuva par desmito valsti, lai gan Helsinki norādīja, ka miera laikā kodolieroču izvietošanu savā teritorijā neplāno.[9] Francija ir piekritusi sākt sarunas par Latvijas pievienošanos šai iniciatīvai, kas var būt nozīmīgs solis NATO austrumu flanga drošības stiprināšanā.
Iniciatīvas dalībvalstu pienākumi
Valstīm, kas pievienojas iniciatīvai, ir praktiski militārie un politiskie sadarbības pienākumi, taču tās neuzņemas jaunas kolektīvās aizsardzības saistības un neiegūst kontroli pār kodolieročiem. Iniciatīva nav juridisks savstarpējās aizsardzības līgums (kā NATO 5. pants), valstu pienākumi ir vērsti uz Francijas kodolspēju atbalstu un integrāciju.[10] Dalībvalstīm jābūt gatavām savā teritorijā un aviācijas bāzēs uz laiku uzņemt Francijas stratēģisko gaisa spēku elementus – kodolspējīgus gaisa kuģus (ar to saprotot ne tikai lidmašīnas). Tas ietver attiecīgas loģistikas, drošības un tehnisko standartu pastāvīgu uzturēšanu.[11]
Balstoties uz Francijas abpusējā atbalsta (épaulement) doktrīnu, partnervalstīm jānodrošina savi konvencionālie militārie spēki (piemēram, iznīcinātāji, pretgaisa aizsardzība, degvielas uzpilde gaisā), lai aizsargātu un atbalstītu Francijas lidmašīnas mācību vai krīzes operāciju laikā.[12] Valstu bruņotajiem spēkiem ir pienākums regulāri piedalīties Francijas rīkotajās stratēģiskajās un kodolatturēšanas mācībās, lai slīpētu savstarpējo savietojamību un taktisko rīcību.[13] Netieši tas nozīmē, ka dalībvalstīm pašām ir jāizveido nepieciešamā atbalsta infrastruktūra, tehniskais nodrošinājums un atbilstoši apmācītas specializētas militārās vienības.
Valstīm ir pienākums deleģēt pārstāvjus un aktīvi piedalīties kodolpolitikas vadības grupās (Nuclear Steering Groups). Tas nozīmē regulāru dalību stratēģiskajā dialogā par kodoldoktrīnu, eskalācijas pārvaldību un krīzēm.[14] Francija mudina iniciatīvas dalībniekus kopīgi attīstīt un finansiāli atbalstīt militārās spējas, kas nepieciešamas pilnvērtīgai atturēšanai.[15] Minētais būtu jāsaprot ne tikai kā līdzfinansējums iniciatīvas attīstībai, bet arī nozīmīgas investīcijas pētniecībā un militārajā industrijā.
Comments