Minhenes drošības konference

Taisnība Raksta
Feb 16
16 min read

Vācijā nedēļas nogalē norisinājās 62. Minhenes drošības konference,^[1] kur galvenā uzmanība pievērsta ASV un Eiropas attiecībām, ko satricinājusi ASV prezidenta Donalda Trampa politika. Konferencē kopumā piedalījās vairāk nekā 1000 delegātu no 120 valstīm, tostarp 65 pasaules līderi un aptuveni 100 ārlietu un aizsardzības ministri, kā arī vairāk nekā 50 ASV Kongresa locekļi. Polittūres ietvaros konferencē piedalījās arī Jaunās Vienotības olimpisko spēļu vērotāji – Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs un Ministru prezidente Evika Siliņa. Kaut kur fonā blandījās un bildes priekš sociālajiem tīkliem ķēra ārlietu ministre Braže un "dronu lielvalsts" aizsardzības ministrs Sprūds.

Toņa noteicējs

Minhenes drošības konferencei ir sena tradīcija – pirms konferences tiek publicēts akadēmisks analītisks pētījums par globāliem un virsreģionāliem apdraudējumiem. Šāds ziņojums tiek uzskatīts par "toņa noteicēju" jeb netieši noteikto konferences dienaskārtību, galvenajiem akcentiem un runās no galvenajām tribīnēm sagaidāmo. Šogad tas ir Minhenes drošības ziņojums "Iznīcināšanas laikā".^[2]

Šajā ziņojumā pamata tēzes un secinājumi ir grupēti pa lieliem pasaules reģioniem un un ir arī kopēji secinājumi:

Pasaule atrodas postošas politikas periodā. Daudzās Rietumu sabiedrībās ietekmīgi kļuvuši līderi, kas dod priekšroku iznīcināšanai, nevis pakāpeniskām pārmaiņām. Viņu graujošās programmas balstās uz plaši izplatītu vilšanos demokrātisko institūciju darbībā un visaptverošu uzticības zudumu jēgpilnām reformām.

Ironiski, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents – valsts, kas vairāk nekā jebkura cita veidoja starptautisko kārtību pēc 1945. gada – ir visievērojamākais no kārtības demolētājiem. Tā rezultātā, vairāk nekā 80 gadus pēc tās izveides, pēckara starptautiskā kārtība ir sagrāves procesā.

Tās atbalstītājiem Vašingtonas buldozera politika sola lauzt institucionālo inerci un piespiest risināt problēmas, kas iepriekš bija iezīmētas ar strupceļu. Kritiķi savukārt baidās, ka šī destruktīvā politika grauj starptautiskās sabiedrības spēju risināt cilvēces visbriesmīgākos izaicinājumus. Viņi arī uzskata, ka šī pieeja neko neatrisinās, bet gan pavērs ceļu pasaulei, kas dod priekšroku bagātajiem un varenajiem, nevis cilvēku masai, kas ir likusi cerības uz revolucionārām pārmaiņām.

Tie, kas joprojām ir ieinteresēti uz noteikumiem balstītā kārtībā, arvien vairāk organizējas. Taču, ja viņi vēlas ierobežot postošās politikas sliktākās izpausmes, viņiem ir labāk jānostiprina svarīgākās struktūras, jāizstrādā jauni, ilgtspējīgāki projekti un pašiem jākļūst par drosmīgākiem celtniekiem.

Visai skarbi ir pamata secinājumi par Eiropu:

Eiropa ir nonākusi ilgstošā konfrontācijas laikmetā, jo Krievijas pilna mēroga agresijas karš un paplašinātā hibrīdkampaņa likvidē pēc Aukstā kara izveidotās sadarbības drošības kārtības paliekas.

Vašingtonas pakāpeniskā atkāpšanās no savas tradicionālās lomas kā Eiropas galvenā drošības garanta, kas atspoguļojas svārstīgajā atbalstā Ukrainai un draudošajā retorikā par Grenlandi, pastiprina Eiropas nedrošības sajūtu un atklāj tās nepabeigto pāreju no drošības patērētājas uz drošības nodrošinātāju.

Saskaroties ar mainīgajiem signāliem no Vašingtonas, Eiropas valstis joprojām ir starp noliegumu un pieņemšanu, cenšoties saglabāt ASV iesaisti, un tikai piesardzīgi virzās uz lielāku autonomiju.

Eiropas valstis ir reaģējušas, veidojot elastīgas vadības koalīcijas, palielinot aizsardzības izdevumus un nodrošinot Ukrainai līdzekļus tās kara centienu uzturēšanai. Tomēr joprojām pastāv šaubas par to, vai šie centieni ir pietiekami, lai kompensētu Pax Americana eroziju.

Eiropiešu naivās gaidas

Eiropiešu acīs pagājušā gada Minhenes drošības konference bija nozieguma vieta. Viņi bija gaidījuši, ka ASV delegācija Dž. D. Vensa vadībā būs rupja, taču nebija īsti paredzējuši, ka ASV viceprezidents viņus tik ļoti ierobežos un būtībā pazemos.

Vensa skarbais uzbrukums Eiropas liberālajām demokrātijām, kurā viņš tās kritizēja par savu tautu gribas ignorēšanu, vēlēšanu rezultātu gāšanu, reliģiskās brīvības apdraudēšanu un kultūras un nacionālās identitātes apdraudējumu, nespējot ierobežot nelegālo migrāciju, bija par daudz vienā reizē. Sitiens ar bomi pa pieri. Vensa runa bija tikpat agresīva kā Krievijas prezidenta Vladimira Putina 2007. gada Minhenes izteikumi, kuros viņš brīdināja Rietumus, ka Maskava nepieņems pakļautu lomu starptautiskajā arēnā. Taču Vensa runa bija šokējošāka, jo to teica it kā sabiedrotais. Tomēr pagājušajā gadā tā arī neviens nespēja saskatīt šī paralēles ar Maskavas imperatora vārdiem, kam sekoja arī rīcība.

Vairums no Eiropas līderiem gaidīja, ka šī gada Vensa runa būs diplomātiskāka, saudzīgāka un uz vairākiem kompromisiem orientēta. Pat ja tas tā nebūs, eiropieši sāk pierast pie Trampa triecieniem, jo īpaši tāpēc, ka ASV prezidents un viņa palīgi jau pirms nepilna mēneša Davosā viņus pamatīgi pārbaudīja. Tur tirdzniecības ministrs Hovards Latniks paziņoja, ka Eiropas ekonomika ir mirusi. Protams, Tramps izraisīja sašutumu ar savu aneksijas tieksmi pēc Grenlandes, kā arī draudēja premjerministram Markam Kārnijam par Kanādas skarbo pašreizējās globālās situācijas novērtējumu. Viņa paziņojumu, ka vecā starptautiskā kārtība ir beigusies un "neatgriezīsies", tāpēc ir pienācis laiks vidējām lielvarām plānot atbilstoši, vairums neuztvēra personiski un runas saturiskā analīze tā arī izpalika.

Tā kā lielais transatlantiskais plaisas process jau ir pilnā sparā, Minhenē šogad uzmanības centrā (vismaz eiropiešiem) vairāk ir praktiskie soļi, kas nepieciešami, lai mazinātu riskus no ASV, un tas, kā kopā ar kanādiešiem, kas tagad ir goda eiropieši, veidot daudz neatkarīgāku, pašpietiekamāku ceļu jaunajā, drosmīgajā pasaulē, kurā valda uzskats, ka varenajam ir taisnība.

Vai Minhene dos jaunu impulsu Eiropas līderu aicinājumam pēc “neatkarības” no Amerikas? “Ja mēs vēlamies, lai mūs atkal uztver nopietni, mums būs jāiemācās varas politikas valoda,” nesen sacīja Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Francijas Makrons piekrita Mercam, sakot, ka "Eiropa saskaras ar milzīgu izaicinājumu haotiskā pasaulē". Viņš prognozēja turpmākus satricinājumus transatlantiskajās attiecībās. Viens no skeptiņiem ir NATO ģenerālsekretārs Marks Rute un viņu Eiropā nereti dēvē par "transatlantisku nostalģiķi". Pagājušajā mēnesī viņš aicināja ES likumdevējus "turpināt sapņot", ja viņi tic, ka Eiropa var iztikt bez ASV.

Atšķirībā no daudzām iepriekšējo gadu Minhenes konferencēm, daudzi runātāji vēl pirms tās solīja uzstāties ar visai skaļiem un asiem paziņojumiem, tomēr atbilstošas paškritikas un reālo situācijas novērtējumu ir maz.

Ikgadējā Minhenes drošības ziņojumā pirms konferences Tramps nosaukts par demolētāju, kurš grauj starptautisko kārtību, kas pastāvējusi kopš 1945. gada. Ir vēl skarbāki Eiropas dažādu amatpersonu paziņojumi un novērtējumi, kas ir saprotami, jo pirms gada ASV viceprezidents Dž. D. Venss pārsteidzoši raupjā runā Minhenes drošības konferencē asi kritizēja kontinenta vērtības un arī spējas. Kopš tā laika Eiropa ir atkārtoti cietusi no Trampa administrācijas draudzīgās uzrunas galēji labējām partijām, bargajiem tarifiem, draudiem ar varu ieņemt Grenlandi un komentāriem, kas noniecināja Afganistānā un Irākā kritizēto Eiropas karavīru ieguldījumu.^[3] Sava taisnība visa tajā ir, un nevienam jau nav patīkami, ja kāds skaidri un nepārprotami sauc lietas vārdā – "karalis ir pliks". Un te nelīdzēs ne lasāmais un skatāmais Epstīna failos, ne arī zaļais kurss un dažādu minoritāšu tiesību deklarāciju rakstīšana.

Konference

Konferenci atklāja Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņam šī bija pirmā Minhenes drošības konference kopš stāšanās kanclera amatā un iekšpolitikas reālijas, kur būtiska nozīmē ir tautsaimniecības lejupslīdei, liek būt uzmanīgam izteicienos un aicinājumos. Ja kurss uz aizsardzības nozīmīgu nostiprināšanu ir nepārprotams, tad sadarbība ar bloka zemēm bruņojuma ražošanā nav daudzsološa (izgāztais nākamās paaudzes iznīcinātāja projekts ar Franciju, nesekmīgie kaujas dronu projekti, neefektīvie jaunie radiotehniskās aizsardzības risinājumi u.t.t.). Vienlaikus nav iespējams atbalstīt NATO spēku Eiropā veidotu paralēlu struktūru ar Eiropas armiju un jo īpaši tādēļ, ka daudzas NATO valstis arī šajā budžeta gadā atvēl aizsardzībai mazāk par 2%. Pat ja atvēl, arī šajos budžetos ir iekļauti ļoti dažādi citi izdevumi, kas tieši neattiecas uz šīs valsts aizsardzību.

Raksturīgi, ka šīs ļoti "taupīgās" valstis ir pašas skaļākās. To priekšlikumi ir neparasti – piemēram, citu valstu aizsardzības līdzekļus varētu izmantot arī taupīgo valstu aizsardzībai. Par svešu naudu – jebkuras vēlmes! Šajā ziņā nepārspējami ir ukraiņu runās izceltais kā Eiropas valstīm būs jāapmaksā lielākās Eiropā armijas (0,8 miljoni personāla) uzturēšana vismaz vidējā termiņa perspektīvā. Eiropiešiem būs jāapmaksā Ukrainas pārapbruņošanās pēc NATO standartiem un jāapmaksā arī Ukrainas atjaunošanas darbi. Protams, ka tas viss netiek attiecināts uz vēlamajiem 5% no IKP NATO valstu tēriņiem tieši savai aizsardzībai (ieskaitot kopējās misijas). Kopumā augstāko amatpersonu runas ir tikai tradicionālu frāžu apkopojums ar sen zināmiem aicinājumiem tiešās līdzībās ar runām 2020.-2022. gadā.^[4]

Starp neparastākām runām ir daudzi krāšņi salīdzinājumi ar kareivīgiem Eiropas pretnostatījumi ASV, aicinājumi ir uz nesalīdzināmi lielāku Eiropas neatkarību no ASV (informācijas tehnoloģijās, arī militārā preču iepirkumos), kas zālē izsauc plašās ovācijas, lai gan visi ļoti labi saprot, ka pat kustībai šajā virzienā reālistiskā nākotnē nav nekāda pamata, nenodarot ļaunumu esošai aizsardzības sistēmai. Patrokšņot jau var, bet rezultāts?

Tieši tāpat kā daudz skaļu vārdu ir paneļdiskusijā "Rotaļas ar uguni: nepieciešamība pēc izlēmīgas rīcības klimata jomā", savs skatījums uz drošību tiek emocionāli izklāstīts diskusijās "Atgriešanās punkts: atjaunot sadarbību ar Sāhelas reģionu", "Humānā palīdzība uzmanības centrā" un citās mediju prožektoros novietotās diskusiju grupās. Diskusijas ir vietā, un problēmu loks pasaulē nav mazinājies, kas norāda uz šo jautājumu risināt nespēju ANO, kā arī daudzo sabiedrisko organizāciju ierobežotās iespējas pēc ASV politikas maiņas ne tikai finansiāli neatbalstīt tās vai citas iniciatīvas, bet arī ASV tarifu radītie zaudējumi daudzām valstīm, kas nespēj vairs atbalstīt daudzas nozīmīgas programmas. Šajā sektorā būtiski uzlabojumu nav paredzami tieši pieejamo finanšu ierobežojumu dēļ, kas ir jaunā realitāte un visām sabiedriskām organizācijām nāksies būtiski pārskatīt savas ambīcijas un plānus. Tas nenozīmē, ka cīņa par finansēm tiks atmesta, uz ko visai agresīvi norādīja diskusijas apaļajos galdos "Vox Populi? Reaģējot uz populisma pieaugumu" un "Destruktīvā divdomība: Hibrīdkara atturēšana un apkarošana".

Viss kā skudru pūznī vai iegrieztā karuselī, iztrūka tikai leijerkastnieks. Vispārējā bardakā nomierinošu runu saka ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņojot, ka ASV un Eiropa "ir nedalāmas", uzsverot transatlantisko saišu nozīmi. Runas tonis ir mierīgs un tomēr ir skaidra norāde – Trampa administrācija uzskata, ka turpmākajai sadarbībai starp ASV un Eiropu nepieciešamas pārmaiņas, un aliansei jādarbojas citādi. "Mēs vēlamies sabiedrotos, kuri spēj aizstāvēt paši sevi, lai nevienam pretiniekam nerastos vēlme apšaubīt mūsu kopīgo spēku," viņš uzsvēra.

Rubio neatvainojās par Trampa administrācijas atkārtotajiem aicinājumiem anektēt Grenlandi vai dažkārt izteikto skarbo kritiku Eiropai, taču viņš ieņēma samierniecisku toni, uzsverot, ka ASV vēlas sadarboties ar Eiropu, lai "atdzīvinātu senu draudzību". “Mēs nevēlamies, lai sabiedrotie racionalizētu salauzto status quo, nevis apsvērtu, kas ir nepieciešams, lai to labotu,” sacīja Rubio. “Mums Amerikā nav nekādas intereses būt pieklājīgiem un kārtīgiem Rietumu pārvaldītā pagrimuma aizbildņiem.” ASV valsts sekretārs atbalsta jaunu partnerību ar kontinentu (Eiropu), atkārtoti uzsverot MAGA sarunu punktus.

Saturiski nozīmīgākā ir Rubio runas daļa, kurā viņš lūdza sanākušos pasaules līderus atbalstīt globālās kārtības kritiku, kas pagājušajā gadā veicināja prezidenta Donalda Trampa atgriešanos amatā.

Viņš atkārtoti uzsvēra administrācijas sūdzības par starptautisko institūciju neveiksmi, neierobežotu tirdzniecības un enerģētikas politiku, kas, viņaprāt, "padara mūsu iedzīvotājus nabadzīgākus", kā arī "masveida migrāciju, kas apdraud mūsu sabiedrību saliedētību".

“Mēs kopā pieļāvām šīs kļūdas, un tagad kopā mēs esam parādā saviem cilvēkiem atzīt šos faktus un virzīties uz priekšu,” viņš teica. “Tā ir mūsu izvēle, un mēs ceram to darīt kopā ar jums, mūsu draugiem šeit Eiropā.” “ASV un Eiropas gadījumā mēs piederam kopā,” viņš teica.^[5]

Par Ukrainas karu

Starp daudziem skaļiem un poētiskiem vārdu savirknējumiem, konstruktīvāka runa faktiski ir tikai Rubio, kas zināmā mērā kopsavilka nesekmīgos sarunu raundus Abū Dabī, kur destruktīvās pozīcijas dēļ un ultimatīvām prasībām, dabisks ir rezultāts (nākamās sarunas ir paredzētas Ženēvā 17. un 18. februārī). Sarunās nesanāk pat klasiskais riņķa dancis – divi soļi uz priekšu, un viens atpakaļ. Progresa nav.

ASV vēlas panākt miera nosacījumus Ukrainai. Rubio norādīja, ka pašlaik nav iespējams noteikt, vai ir iespējams rezultāts, kas vienlaikus būtu pieņemams gan Ukrainai, gan Krievijai. "Līdz šim tas ir bijis neizprotams," un valsts sekretārs atzīmēja, ka apspriežamo tēmu saraksts tika sašaurināts, taču vissarežģītākie jautājumi palika neatrisināti. "Labā ziņa ir tā, ka pretrunīgi vērtēto jautājumu saraksts ir sašaurinājies. Sliktā ziņa ir tā, ka tas ir kļuvis sarežģītāks," viņš paskaidroja. Rubio norādīja, ka ASV ir noteikusi papildu sankcijas pret Krieviju un panākusi Indijas apņemšanos pārtraukt papildu Krievijas naftas iepirkšanu. Arī Eiropa ir spērusi soļus, tostarp ar PURL programmas palīdzību, kas iepērk amerikāņu ieročus un nodrošina Ukrainas spēkus.

Nedaudz neparasts Rubio sacītais ir attiecībā uz nākotni un to, kā amerikāņu ieroču iepirkumi veicina un virza miera sarunas. Tomēr viņš teica, ka pagājušajā nedēļā notika pirmā tehniskā sanāksme daudzu gadu laikā starp abu pušu militārajiem pārstāvjiem. Līdzīgas sanāksmes ir plānotas arī nākotnē, lai gan dalībnieku sastāvs var mainīties.

Darvas pilienu Ukrainas jautājumi diskusijā iepilināja mediju ziņa par arestu un kratīšanu Zelenska birojā – ar lietiskajiem pierādījumiem tika aizturēts Zelenska sabiedrisko attiecību vadītājs (prezidenta biroja politisko stratēģi) Volodimirs Petrovs. SBU kopš 2026. gada 14. janvāra pret Petrovu ir jau ierosināta krimināllieta saskaņā ar Kriminālkodeksa 111. panta 1. daļu – tā ir valsts nodevība. Tagad nākušas klāt jaunas apsūdzības par līdzekļu piesavināšanos, ko partnervalstis un sabiedriskās organizācijas virzīja caur šo puisi mediju "neatkarības" un "objektīvas pirmās personas viedokļa" pieejamības nodrošināšanai. Skumji, jo lielākā naudas plūsma ienāca no ES mediju fondiem un dažādiem NVO. Vēl skumjāk, ko nopratināšanās stāstījis ir Petrovs par naudas novirzīšanu un sadali prezidenta birojā.

Tas ir ļoti būtisks trieciens esošās varas leģitimitātei, un prasība Ukrainā organizēt vispārējas vēlēšanas iegūst jaunas krāsas. Jaunie pavērsieni netraucē uz Minhenes paneļdiskusijas skatuves izlauzties EP prezidentei Robertai Metzolai ar savu vēstījumu. "Mēs vēlamies nosūtīt vēstījumu Krievijai un Putina administrācijai, kā arī cinismam, ar kādu mēs apspriežam vēlēšanas Ukrainā. Kad Krievijā ir bijušas godīgas vēlēšanas? Kad mēs varam teikt, ka, ja uz pilsētām krīt bumbas, jūs nevarat piespiest cilvēkus, kuriem nav elektrības, doties balsot?" Tomēr racionāli priekšlikumi neseko. Optimisma pilns bija Zelenska uzstāšanās vēstījums par gatavību organizēt vēlēšanas Ukrainā, ja būs vismaz divu mēnešu ilgs pamiers ar Krieviju. Apliecinājums mainīt Ukrainas likumus, lai vēlēšanas padarītu iespējamas, izsauca aplausus zālē, bet Augstākajā Radā Zelenska "Tautas kapu" koalīcijai vairs nav vairākuma un nav zināms, cik parlaments būs ar mieru uzklausīt šādus prezidenta aicinājumus.

ASV kongresmeņi

Minhenes sanāksmē ieradās ļoti liela ASV kongresmeņu delegācija, un tas faktiski ir daudzu personu individuāls brauciens, nevis organizēts pasākums. Kongresmeņi piedalās daudzos apaļos galdos un diskusijās, bet ar ļoti īsiem paziņojumiem. Ļaunas mēles melš, ka Amerikā sniegt interviju Bloomerg vai CNN ir pārāk sarežģīti, bet te žurnālisti viņus uzklausa.

Tomēr ir vēl cits nozīmīgs iemesls – kongresmeņi vēlas uzklausīt un saprast, kas ir eiropiešu prātos un kā tie saprot drošību, un, vai patiešām Trampa visai cietā politika pret Eiropu ir pamatota un nav cita risinājuma. No otras puses – atbrauca galvenokārt republikāņu kongresmeņi, kas nozīmīgi ietekmēja arī valsts sekretāra runu.

Demokrātiskās partijas politiķi Minhenē sacīja, ka Rubio runa iezīmē toņa maiņu, taču viņi nebija pārliecināti, vai tā ietekmēs transatlantisko attiecību būtību. "Viņš acīmredzami centās izvairīties no Dž. D. Vansa lamājošā spoka, cenšoties būt nomierinošs un iedrošinošs, taču tam tik ļoti trūka satura un konkrētības, ka galu galā tā ietekme būs ļoti ierobežota," sacīja senators Ričards Blūmentāls, Konetikutas demokrāts Senāta Bruņoto spēku komitejā. "Es nedomāju, ka runa bija par lappuses pāršķiršanu [pēc Grenlandes], bet gan par to, ka viņš vienkārši ir ticis pāri šim brīdim, jā, nekas neliecina, ka viņš atkāptos no antagonisma un naidīguma," viņš piebilda. Savukārt senators Toms Tilliss, Senāta NATO novērotāju grupas vadošais republikānis, augstu novērtēja Rubio, sakot, ka runa pastiprina viņa centienus pārliecināt sabiedroto līderus, ka NATO pastāvēs. "Manuprāt, tā bija lieliska," sacīja Tilliss. "Mēs visi zinām, ka šī runa nebūtu notikusi, ja Baltais nams nebūtu tai piekritis. Jā. Tāpēc es domāju, ka tas ir ne tikai Marko vēstījums, bet arī prezidenta vēstījums."

Tradicionālo nepatiesību burbuļi

Vāja un ļoti vāja ir Eiropas ārpolitika. Tās veidotāji bija jau sen jāsūta mājās govis ganīt, un tās kopumā ir tikai neveiksmju sērijas, kur vienīgie ieguvēji ir mediji, kuriem regulāri tiek "piespēlēti" augstāko amatpersonu aprobežotības piemēri no runām un izteicieniem plašākās auditorijās. Tas rosina veidot dažnedažādas sazvērestības teorijas un iedomu konstrukcijas. Vismaz EP ir par ko diskutēt – tur racionāls likumdošanas darbs visbiežāk ir izņēmums. Grūti ko pozitīvu teikt arī par Eiropas Komisijas ārlietu resoru.

Tā vai citādi pēdējā pusgadā visai plašā frontē politdarbinieki daudzējādi arī visai augstos toņos apsprieda ASV iedomātos plānus un mēģinājumus ietekmēt vēlēšanas Eiropas Savienības valstīs, ar īpašu baumu aktivitāti Grenlandes kontekstā.

Vairums no šādām eiropiešu valstu augstāko amatpersonu puspatiesībām un tenkām ir saistīta ar ASV valsts sekretāra vietnieces Sāras Rodžersas ierakstiem sociālo tīklu lapās. Te gan jāatzīmē, ka Rodžersa patiešām ir izraisījusi pretrunas, savos oficiālajos sociālo mediju kontos, sākot ar imigrantu raksturošanu Vācijā kā "importētu barbaru izvarotāju ordas" un beidzot ar Zviedrijas migrācijas politikas saistīšanu ar seksuālās vardarbības gadījumiem, kā arī ar asu kritiku par sociālo mediju regulējumu ES un Apvienotajā Karalistē.^[6]

ASV neiejaucas Eiropas politikā, neskatoties uz ziņotajiem Trampa administrācijas centieniem finansēt MAGA atbalstītas organizācijas kontinentā. ASV valsts sekretāres vietniece Sāra Rodžersa noraidīja nepatieso POLITICO ziņojumu,^[7] ka Rodžersa un citas Trampa amatpersonas ir rīkojušas sarunas ar grupām Francijā un Lielbritānijā, un lūdza Vašingtonā bāzēto Mantojuma fondu sniegt sarakstu ar potenciālajām organizācijām, kuras varētu finansēt. "Doma, ka mums ir slepens fonds galēji labējiem,^[8] ir meli," sacīja Rodžersa. "Amerikai nav jāizlemj, kas Eiropā tiek ievēlēts".^[9]

Eiropieši uz skatuves

Eiropas valstu un institūciju pirmās un otrās personas skaitliski dominēja Minhenes konferences diskusiju paneļos, apaļos galdos un dažādo tematisko apaļo galdu sarunās. No vispārējās pelēcības izceļamas tikai divas runas.

Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs ļoti skaidri norāda: "Pasaule ir ienākusi jaunā laikmetā, ko iezīmē atklāti konflikti un kari".^[10] Runas izklāstā kanclers atkārtoti izceļ: "Mēs esam iegājuši jaunā atklātu karu un konfliktu fāzē, kas mūs tur saspringtus un pārveido mūsu pasauli dziļāk, nekā mēs daudzus gadus bijām paredzējuši." Mercs uzsvēra uz noteikumiem balstītās starptautiskās kārtības sabrukumu. "Mums ir jābūt vēl skaidrākiem: šī kārtība, neskatoties uz tās nepilnībām pat tās kulminācijā, vairs nepastāv," viņš apgalvoja.

Daudz izvērstāka ir britu premjera Kīra Stārmera runa,^[11] kuras galvenais akcents ir: "Eiropai ir jābūt gatavai cīnīties, lai aizsargātu savus iedzīvotājus, vērtības un dzīvesveidu". Stārmers aicināja uz ciešākām saitēm un sadarbību, tostarp ekonomiskajām, starp Apvienoto Karalisti un ES. Premjerministrs uzsvēra, ka kontinentam ir "jāstāv uz savām kājām", kad runa ir par saistībām aizsardzības jomā. Savā runā Stārmers arī sacīja, ka Lielbritānija izvietos lidmašīnu bāzes triecienvienību Arktikā un Tālajos Ziemeļos, lai stiprinātu drošību pret Krievijas draudiem. Tomēr paši zīmīgākie ir premjera noslēguma vārdi: "Mums ir jāveido sava stingrā vara, jo tā ir šī laikmeta valūta".

Citu Eiropas līderu runas ir visai neizteiksmīgas. Izceļams Spānijas premjerministra Pedro Sančesa aicinājums stiprināt Eiropas aizsardzības spējas "koordinēti un mērķtiecīgi", viņš arī uzsvēra nepieciešamību "apturēt Putinu". Dānijas premjerministre Mete Frederiksena sacīja, ka Eiropai Arktikas reģiona drošības jomā ir jārīkojas kolektīvāk. Somijas prezidents Aleksandrs Stubs paziņoja, ka netic, ka Krievija pārbaudīs 5. pantu un ka pašlaik no Krievijas puses neredz "tiešus draudus" NATO.

Fon der Leiena noraidīja NATO vadītāja Rite komentārus, kuros viņš liecināja, ka Eiropa nevar garantēt savu drošību bez ASV. Komisijas prezidente sacīja, ka aina ir sarežģītāka, un viņa to skaidri norādīja savam "dārgajam draugam Markam" (domāts NATO ģenerālsekretārs Marks Rite). Viņa sacīja, ka drošības aina kontinentā ir daudz niansētāka, un aicināja Eiropas līderus veicināt savstarpējas aizsardzības saistības starp ES valstīm. "Es uzskatu, ka ir pienācis laiks īstenot Eiropas savstarpējās aizsardzības klauzulu," viņa sestdien teica. "Savstarpēja aizsardzība ES nav izvēles iespēja, tā ir pienākums".

Lai gan lielākā daļa ES valstu ir arī NATO sabiedrotās, kas ir pasaulē lielākā aizsardzības drošības alianse, bloka dibināšanas līgumos ir iekļauta arī savstarpējas aizsardzības klauzula 42.7. pantā, kas līdz šim bija grūti formulējama. Kopš prezidenta Donalda Trampa atgriešanās ir bijuši centieni precīzi definēt, ko nozīmē Eiropas savstarpējā aizsardzība.

Papildus aizsardzībai fon der Leiena sacīja, ka Eiropai būs jākļūst neatkarīgai visās jomās, sākot no enerģētikas līdz tehnoloģijām. "Nav citas izvēles," viņa brīdināja. "Eiropiskais dzīvesveids – mūsu demokrātiskais pamats un mūsu pilsoņu uzticība – tiek apstrīdēts jaunā veidā. "Par visu, sākot no teritoriālām līdz tarifiem vai tehnoloģiju noteikumiem," viņa piebilda, vāji maskētā atsaucē uz ASV, kas ir draudējusi partneriem ar tarifiem, lai nodrošinātu preferenciālu piekļuvi, un ir nosodījusi ES digitālos noteikumus kā uzbrukumu vārda brīvībai. “Es vēlos ļoti skaidri pateikt: mūsu digitālā suverenitāte ir mūsu digitālā suverenitāte”, un ES “šajā jautājumā nešaubīsies,” viņa teica.^[12]

Ļoti pacilājoši un patriotiski, tomēr pat žurnālisti nenoticēja un ziņās koncentrējas uz fon der Leienas divpusējām sarunām ar Kīru Stārmeru.

ES aizsardzības komisāra Andrjus Kubiļus runa kavējas kaut kur pagātnē, vistuvākās paralēles paustajām idejām ir zināmas kaut kur no pagājuša gadsimta piecdesmito gadu beigām. Eiropas valstīm ir jāizveido "ātrās reaģēšanas spēki" līdz 100 000 karavīru sastāvā, lai aizstātu kontinentālajā daļā pašlaik izvietotos amerikāņu karavīrus. Kubiļus izvairījās šādu spēku nosaukt par “Eiropas armiju” – “mums ir jābūt skaidrībai par to, par ko mēs runājam, jo šim nosaukumam "Eiropas armija" ir sava veida vēsturiska mantojums, un dažreiz tas ir maldinošs”.^[13]

Tomēr viņš atzina, ka pat šādiem spēkiem radīsies grūtības, jo tos kontrolēs dalībvalstis, kas ļoti apgrūtinās ātru un saskaņotu rīcību. Viņš nepieminēja, vai šādi Eiropas spēki būs NATO sastāvdaļa, lai gan uzsvēra, ka Eiropai arī turpmāk jāpaļaujas uz aliansi. Lai risinātu vadības problēmu, Kubiļus ierosināja izveidot Eiropas Drošības padomi, kas sastāvētu no piecām vai sešām lielām ES valstīm, iespējams, Apvienotās Karalistes, kā arī mazākām ES valstīm rotācijas kārtībā, kā arī Padomes un Eiropas Komisijas. Šādas runas mēs dzirdam jau vairākus gadus un neiezīmējas nekādas mērķtiecīgākas kustības. Tās neviens Briselē neuzņemas prognozēt.

Uz robežas ar pieklājību ir Zelenska uzruna un daļa, kas attiecas uz Ungāriju. Savā runā Zelenskis sacīja, ka Orbāns "audzē vēderu", nevis veido savu armiju. Labi, ka par šo aspektu neizcēlās kādas plašākas diskusijas un Orbāns atbildēja caur savu oficiālo mediju lapu: "Cienījamais Vladimir Zelenski, paldies par jūsu jaunāko kampaņas runu, kurā atbalstījāt Ukrainas pievienošanos ES. Tā ievērojami palīdzēs ungāriem skaidrāk saskatīt situāciju. Tomēr jūs kaut ko pārprotat: šī diskusija nav par mani vai jums. Tā ir par Ungārijas, Ukrainas un Eiropas nākotni. Tieši tāpēc jūs nevarat kļūt par ES dalībvalsti."

Krievi neklusē Minhenē

Kremļa naratīvu Minhenes konferencē pauda vairāki runātāji (ne vienmēr Krievijas pārstāvji), bet tie ir meklējami tikai konferences mājas lapas ierakstos, jo žurnālisti savos apskatos šīs runas ignorē.

Ir jāizceļ visai diplomātiskā valodā sacītais un nepārprotamā vēlme izcelt ASV. Tā, piemēram, akcentēts, ka ASV cenšas novērst Rietumu civilizācijas iznīcināšanu, ko veic Eiropas birokrāti. Uz to norāda Krievijas Tiešo investīciju fonda vadītājs un Krievijas prezidenta īpašais pārstāvis Kirils Dmitrijevs.

Citāts "ASV dziļi rūp un cenšas neļaut ES birokrātiem iznīcināt Rietumu civilizāciju. Taču ES birokrāti ir ļoti mērķtiecīgi un prasmīgi tās iznīcināšanā, izmantojot nepatiesus naratīvus, migrāciju, karadarbību un ekonomisko lejupslīdi" tiek pasniegts kā Dmitrijeva komentārs ASV valsts sekretāra Marko Rubio runai Minhenes drošības konferences laikā, kurā viņš amerikāņus nosauca par Rietumu civilizācijas daļu. Tomēr Krievijas stilā noslēgumā norādīts: "Nav skaidrs, kurš uzvarēs". Nekas pārsteidzošs. Zīmīga ir arī Dmitrijeva atbilde kritiķiem, ka fakti un godīgi stāsti ir svarīgi mieram un globālajai labklājībai. Gluži kā teica Linkolns: "Jūs varat apmānīt visus cilvēkus kādu laiku un dažus cilvēkus visu laiku, bet jūs nevarat apmānīt visus cilvēkus visu laiku."

Kustības konferences kontekstā

Runas jau vienmēr ir garas. Pat, ja tās nav īpaši uzmundrinošas, tās skaidrāk ļauj apjaust realitāti, viedokļu atšķirības un cerības. Lielos vilcienos jau nav nekas īpaši pārsteidzošs – Eiropai patiešām ir jāsāk pilnvērtīgāk pašai atbildēt par savu drošību, tomēr šī atbildība tiek uztverta ārkārtīgi kontrastaini. Un tas ir vislabākais ūdens uz Krievijas dzirnavām. Nekādu šaubu ēnu, un reālijas viegli var redzēt Eiropas valstu ieguldījumos aizsardzībā.

NATO arī organizatoriski veic vairākus būtiskus pārkārtojumus un rotāciju. Tā tiks mainīti vairāku augstāko NATO komandcentru vecāko komandieru amati. Apvienotā pavēlniecības centra Norfolkā, Virdžīnijas štatā, vadību pārņems Apvienotā pavēlniecības centra vadība no ASV, un Itālija pārņems Apvienotā pavēlniecības centra vadību Neapolē. Abus centrus vada amerikāņu virsnieki. Turklāt Vācija un Polija pārņems Apvienotās pavēlniecības vadību Brunsumā, Nīderlandē. Šo centru pašlaik vada vācu ģenerālis, un tas specializējas daudznacionālos spēkos. Tikmēr ASV no Apvienotās Karalistes pārņems Sabiedroto Jūras spēku pavēlniecības, kas vada NATO jūras spēkus un kuras galvenā mītne atrodas Apvienotajā Karalistē, vadību.

Tikmēr ASV aizvien stingrāk pievēršas karaspēka pārvietošanai no Eiropas. ASV signalizē par ierobežotu militāro atvilkšanu no Eiropas.^[14] Amerikāņu politikas veidotāji brīdina Eiropas līderus negaidīt ievērojamu ASV karaspēka atsaukšanu tuvākajā laikā, tādējādi mazinot plaši izplatītās bažas kontinenta galvaspilsētās. Eiropas amatpersonas ir bažījušās, ka prezidents Donalds Tramps izsauks mājās desmitiem tūkstošu amerikāņu karavīru, lai mudinātu valstis tērēt vairāk līdzekļu savai aizsardzībai, kamēr Pentagons koncentrējas uz Klusā okeāna reģionu.

Pastāv arī juridiski šķēršļi ievērojamai karaspēka samazināšanai. Saskaņā ar Nacionālās aizsardzības atļaujas likumu,[15] ko Kongress pieņēma pagājušajā gadā, Vašingtonai jāuztur vismaz 76 000 karavīru klātbūtne Eiropā. ASV kontinentā ir aptuveni 85 000 karavīru.[16]

Jandāliņa gaisotne

Šī gada Minhenes konferences programma bija ārkārtīgi plaša, tomēr pārspīlējumi bija zināmi jau pirms konferences atklāšanas tieši ar tematisko daudzveidību, kurā drošībai ir atvēlēta vien neliela daļa no visām norisēm. Par šīs konferences tematisko apjukumu un savas identitātes zaudēšanu ir viegli pārliecināties konferences mājas lapā un notikumu apskatos.^[17]

Konference ir kļuvusi par mediju pasākumu, gluži kā Davosas forums, par kuru vien var teikt- "tas bija", jo informācijas pieejamības daudzveidīgums arī žurnālistus attur no šo notikumu saturiskas analīzes. Runātāju sniegtais tikai retos gadījumos ir pieminēšanas vērts un nozīmīgi ir tikai dažu runu atsevišķi teikumi. Tas noteikti ir strupceļš, un diskusijām tieši par drošību būs vajadzīgs cits formāts un lokalizācija. Nopietnāks un analītiskāks.

Kā jau tirgus laukumā pienākas – ir ne tikai dažādi saucēji, zīlētāji un pareģi, bet arī jokdari un ķekatnieki. Tie ir dažādi NVO un spontānu grupu priekšnesumi un demonstrācijas. Starp tām ir kā no aizvēstures nākuši jaunieši ar Vjetnamas kara laika demonstrācijām raksturīgiem plakātiem un pat ar apģērbu. Kopumā tās ir pretkara demonstrācijas, starp kurām vieglāk pamanāmas ir grupas, kas aicina ierobežot ieroču piegādi Ukrainai. Kreisā ideoloģija kopā ar narkotikām dara savu...

Demonstrāciju epicentrs bija Minhenes centrs – Odeona laukums, bet cits vēlāk sākās Karlsplatzā. Dalībnieki vicināja karogus ar miera balodi un turēja plakātus ar tādiem vēstījumiem kā: "Mums ir nauda karam, bet mēs nevaram pabarot nabadzīgos savā valstī", "Nē šai neprātīgajai politikai" un "Ja lietas aizies par tālu, viņi sūtīs jūsu bērnus karā, nevis savējos". Demonstrācija tiek organizēta ar saukli: "Dariet mieru! Nē Minhenes kara konferencei", tomēr šo demonstrāciju organizācijas forma un koordinācija netieši norāda un kādas valsts (Krievija?) dienestu vismaz līdzdalību organizācijā un procesu vadībā, ko nespēj Vācijas dažādās kreisi orientētās NVO un politiskas partijas. Demonstrācijās pieteiktais dalībnieku skaits (līdz 100 tūkstošiem) un detalizēts notikumu raksturojums no notikumu vietas aģentūras TASS ziņās,^[18] būtu jāuztver kā norāde.