Mīti par droniem (2. daļa)

Šī ir otrā Austrālijas militāro lietu domnīcas Land Power Forum pētījuma daļā, kurā izskatīti 11 izplatīti mīti par bezpilota sistēmu izmantošanu. Izmantojot Krievijas-Ukrainas karu kā atskaites punktu, pirmajos sešos mītos tika aplūkoti pieņēmumi par to, vai bezpilota lidaparāti aizstāj cilvēkus, priekšstati par to vienkāršību un rentabilitāti, kā arī to ietekme uz institucionālajām reformām. Katram mītam tika pretstatīta reālā situācija kaujas laukā. Šī pētījuma otrā daļa izskata vēl piecus mītus, tostarp jautājumus par tradicionālo militāro spēju koncepciju aktuālumu, dronu neaizsargātību kaujas laukā un iespējamajām dronu tehnoloģiju attīstības tendencēm nākotnē.

Mīts VII: Dronu pielietošana ir aizstājusi manevru karadarbību, tanki un lielas karaspēka formācijas ir novecojušas

Operatīvā realitāte. Rietumu militārajās aprindās izplatīts kļūdains uzskats, ka dronu izplatība – īpaši izlūkošanas un FPV kamikadzes sistēmas – ir izbeigusi manevru karadarbību. Daži uzstāj, ka tanki vairs nevar darboties, lielas pārvietošanās ir neiespējamas un ka kaujas lauks ir kļuvis statisks. Šis viedoklis nepareizi interpretē kaujas telpu, kas pašlaik ir Ukrainā. Droni ir padarījuši manevrus grūtākus, bet ne neiespējamus. Kaujas lauks atrodas evolūcijas, nevis revolūcijas fāzē, un gudri cilvēki atrod veidus, kā neitralizēt dronu ietekmi. Realitātē manevru kara veids attīstīsies.

Dronu izmantošana neapšaubāmi ir palielinājusi kaujas laukā valdošo pārredzamību, padarot liela mēroga pārvietošanos un masveida formāciju izmantošanu bīstamāku. Tāpēc nepieciešams pielāgot manevru kara metodes. Tas ietver jaunu pretpasākumu, taktiku un organizatorisko risinājumu ieviešanu.

Pirmkārt, dronu karadarbība nav likvidējusi nepieciešamību pēc pārvietošanās un trieciena, bet gan ir efektivizējusi “kill chain” (iznīcināšanas ķēdes) funkciju. Mehanizētie spēki joprojām ir būtiski, lai ieņemtu teritoriju un to kontrolētu. Ir izveidojusies neatliekama nepieciešamība pēc spēku izkliedēšanas, efektīvas maskēšanās, maldināšanas un karaspēka integrācijas ar pretdronu sistēmām un radioelektroniskās cīņas (REC) līdzekļiem. Gan Ukrainas, gan Krievijas spēki ir pielāgojušies, samazinot formējumu blīvumu, uzlabojot maskēšanos un slēpšanos, kā arī sinhronizējot manevrus ar REC elementiem un ugunsatbalstu, lai traucētu ienaidnieka dronu izlūkošanas aktivitātes.

Otrkārt, Krievijas un Ukrainas karš rāda, ka dominance kaujas laukā svārstās atkarībā no sensoru un pretpasākumu līdzsvara. Periodiem, kad bezpilota lidaparāti ir bijuši izšķiroši kaujas laukā, bieži sekojušas fāzes, kurās traucējumi, fiziskie šķēršļi un pretgaisa aizsardzība ir samazinājuši to efektivitāti, ļaujot atsākt manevra karadarbību.

Treškārt, klasiskā tipa karadarbība ir pielāgojusies, nevis izzudusi. Tanki un kājnieku kaujas mašīnas joprojām spēlē izšķirošu lomu uzbrukumos un aizsardzībā, taču ar mainītu taktiku. Tie darbojas mazākās grupās, izmanto plašu inženieru atbalstu un cieši sadarbojas ar izlūkošanas vienībām un artilēriju.

Visbeidzot, vēsturiskā pieredze liecina, ka nevajadzētu pārsteigties ar secinājumiem par tehnoloģiju novecošanos. Piemēram, iepriekšējie tehnoloģiskie līdzekļi – ložmetēji, precīzi vadāmie munīcijas veidi un gaisa spēki – ir pasludināti par manevru kara “beigām”. Tomēr visi tie galu galā tika iekļauti attīstībā esošajās kombinētajās ieroču operācijās. Ar dronu palīdzību veikta novērošana būtiski palielina kaujas laukā nodarīto kaitējumu, taču tā nenoliedz pastāvīgo nepieciešamību pēc manevriem, lai izkliedētu pretinieku, ieņemtu teritoriju un radītu operatīvās dilemmas.

Manevru karadarbība nav novecojusi – to pārveido jauna līdzsvara meklēšana starp atklāšanu un neitralizēšanu. Cīņa notiek par to, kurš spēs labāk integrēt bezpilota lidaparātus, elektronisko kaujas darbību, maldināšanu un bruņutehniku jauna tipa formācijās.

Notikumi kaujas laukā Ukrainā liecina, ka priekšrocības iegūs tie, kas spēj pietiekami ilgi apspiest pretinieka sensorus, lai nodrošinātu pārvietošanos un priekšroku veikt iznīcinošus triecienus.

Lai gan droni ir palielinājuši manevru izmaksas, tie nav likvidējuši to nepieciešamību.

Tas pierāda, ka bruņoto spēku attīstībā nedrīkst atteikties no manevru formācijām, bet ir jāiegulda līdzekļi pasākumos, lai atjaunotu manevra spējas bezpilotu lidaparātu draudu apstākļos. Tās ir pretdronu spējas, REC efektivitātes palielināšana, dūmu aizsega, maldināšanas līdzekļu, inženiertehniskā atbalsta, kā arī izlūkošanas un uguns atbalsta ciešākā integrācijā.

Tādējādi pašreizējais kara Ukrainā posms atspoguļo drīzāk pielāgošanās sacensību starp efektīvu kaujaslauka novērošanu un manevra karadarbību, nevis kādas puses galīgo uzvaru.

Mīts VIII: Drīz frontē vairs nebūs radiovadāmu dronu, tos aizstās optiskās šķiedras droni

Reāla situācija. Rietumu diskusijās bieži sastopams kļūdains uzskats, ka optiskās šķiedras droni ir nākotne un galu galā dominēs kaujas laukā, padarot radiovadāmos FPV dronus par novecojušiem. Tas ir mīts gan no praktiskā, gan taktiskā viedokļa.

Pirmkārt, optiskie droni pārvietojas lēnāk. Tie lido aptuveni ar 30-40km/h ātrumu. Otrkārt, tie ir mazāk manevrētspējīgi un to izmantošana ir ievērojami ierobežotāka nekā radiovadāmiem droniem. Ir svarīgi saprast arī to, kā optiskos dronus izmanto taktiski. Optiskos dronus bieži izmanto, lai iznīcinātu REC sistēmas, jo tās nedarbojas pret optiskās vadības droniem. Pēc REC līdzekļu neitralizēšanas radio vadāmie droni var lidot brīvāk. Radiovadāmie droni ir daudz lētāki. Tos ir vieglāk ražot, vieglāk ekspluatēt un daudz vieglāk pielāgot. Tie var pārvadāt arī lielāku sprāgstvielu kravu.

Tātad, jā, optiskās šķiedras droni ieņems noteiktu dronu saimes īpatsvaru – patlaban aptuveni 25-30% no kopējā dronu skaita, taču maz ticams, ka tie pilnībā aizstās radiovadāmos dronus.

Mīts IX: Droni ir vienkārši, jo tie ir lēti un ražoti Ukrainā

Mediji bieži attēlo dronu karadarbību kā vienu operatoru ar lētu tālvadības pulti, un Rietumu novērotāji bieži vien “lētu” pielīdzina “vienkāršam”. Un tā kā Ukraina ražo miljoniem lētu FPV dronu, daudzi pieņem, ka šīm platformām nepieciešama neliela apmācība un minimāla tehnoloģiskā izsmalcinātība.

Patiesība ir daudz sarežģītāka. Pat lētiem droniem ir nepieciešami augsti kvalificēti operatori, sarežģītās atbalsta sistēmas, kas balstās uz modernu izlūkošanu, autonomiju un vadības-kontroles sistēmu integrāciju.

FPV droniem trūkst stabilizācijas un tiem ir nepieciešama precīza motoriskā kontrole un ātra lēmumu pieņemšana. Turklāt pilotiem ir jālido, vizuāli orientējoties ar zemas izšķirtspējas brillēm, lai vienlaikus navigētu, izvairītos no uguns, atpazītu mērķus un uzturētu lidojuma stabilitāti. Šis uzdevums rada ārkārtīgi lielu kognitīvo slodzi. Tikai dārgākie droni ar sarežģītākām iekšējām sistēmām pārņem daļu no cilvēku pilotu uzdevumiem, atbrīvojot tos augstāka līmeņa lēmumu pieņemšanai.

Mīts par vienkāršību ir maldinošs. Lai gan FPV bezpilota lidaparāti šķiet lēti, visa to sistēma ir tehnoloģiski sarežģīta. FPV trieciena brīdis ir tikai “pēdējais posms” augsti tehnoloģiskā procesā, kas ietver autonomu izlūkdronu darbību, kuri lido iepriekš plānotos maršrutos, MI atbalstītu kameru attēlu interpretāciju, vairāku dronu darbības koordināciju, ātru mērķa datu pārraidi. Sabiedrība redz tikai beidzamo soli - triecienu. Process ir daudz sarežģītāks – pirms pa tanku trāpa FPV, vismaz viens izlūkdrons to ir identificējis, izsekojis un nodevis mērķa datus.

Izmaksu ziņā dārgie izlūkošanas droni lido autonomi iepriekš nospraustos maršrutos, izmantojot digitalizētas apvidus kartes. Operators nelido ar bezpilota lidaparātu, viņš pilnībā koncentrējas uz kameras pārraidīto attēlu, lai atrastu mērķus.

Notiek arī darbs pie tā dēvētās smadzeņu pārnešanas – drona operatora smadzenes nosacīti tiek pārnesta uz pašu dronu, droni kļūst arvien autonomāki, un pret tiem aizsargāties kļūst ievērojami grūtāk.

Mīts X: Droni ir brīnumlīdzeklis, un visām valstīm būtu jāpāriet uz dronu centrētu kara vešanu

Droni (īpaši FPV droni) ir pierādījuši savu milzīgo iznīcinošo spēku, ja tos apvieno ar prasmīgiem operatoriem un taktiku. Mazie droni var nodarīt lielus postījumus. Ja tos prasmīgi vada, tie spēj iznīcināt tankus un artilērijas sistēmas, kā arī nopietni apdraudēt ienaidnieka kaujas spējas. Tomēr tie nevar atrisināt visas kaujas laukā sastopamās problēmas.

Dronu efektivitāte slēpjas nevis platformas sarežģītībā, bet gan izmaksu un ieguvumu attiecībā, operatora prasmēs un integrācijā kombinētajās bruņoto spēku operācijās. Galu galā droni ir mainījuši veidu, kā tiek veikta mūsdienu kara darbība, pat ja tradicionālās formas joprojām pastāv.

Lielākais secinājums saistībā ar šo nepatieso mītu ir tas, ka droni darīs visu... kamēr mums būs vairāk dronu, viss būs kārtībā. Dronu efektivitāte ir atkarīga no konteksta, un neviena dronu sistēma nav vienīgais risinājums. Nozīme ir spējā dronus integrēt plašākā kombinēto bruņoto spēku ekosistēmā, nevis paļaušanās tikai uz droniem.

Pastāv uzskats, ka valstīm vajadzētu veikt lielas investīcijas bezpilota lidaparātos, iegādāties tos lielos daudzumos un ka visas izmaiņas kaujas laukā tagad virzās vienīgi bezpilota tehnoloģiju virzienā. Tas neatbilst patiesībai. Bezpilota lidaparāti papildina citas ieroču sistēmas un tradicionālās spējas. Tie tās neaizstāj.

Piemēram, Ukrainai noteikti būtu izdevīgi, ja tai būtu ne tikai droni, bet arī vairāk tradicionālu ieroču sistēmu. Ukraina izmanto dronus galvenokārt nepieciešamības dēļ, nevis vienkārši tāpēc, ka tie ir revolucionāri vai var izdarīt visu kaujas laukā. Viena no galvenajām realitātēm ir tā, ka mazi, lēti uzbrukuma droni var nodarīt ievērojamus zaudējumus. Šīs lētās sistēmas ir iznīcinājušas tradicionālo militāro aprīkojumu, piemēram, tankus un artilērijas sistēmas. Ja tos izmanto kopā ar pārdomātu taktiku un spēcīgu militāro vadību, tie var nopietni samazināt ienaidnieka spējas un radīt nesamērīgu ietekmi kaujas laukā. Droni tagad kalpo kā spēju reizinātājs.

Mīts XI: Autonomi kaujas droni (vai dronu spieti) jau šodien ir kaujas realitāte

Kaujas realitāte. Lai gan droni ir spēcīgi ieroči, tie joprojām ir neatņemami saistīti ar cilvēku-operatoru un izlūkošanas līdzekļiem. Tie nedarbojas kā neatkarīgi kaujas līdzekļi, bet kā sastāvdaļas plašākā, cilvēku kontrolētā kaujas ķēdē.

Apgalvojumi par operatīvu dronu spietu pastāvēšanu jauc “koordinētu izmantošanu” ar “autonomu dronu spietu” darbību. Ukrainā masveida dronu uzbrukumi parasti tiek sinhronizēti, izmantojot cilvēku veiktu plānošanu un iepriekš ieprogrammētus maršrutus, nevis pašorganizējošos kolektīvo intelektu. Tie ir centrāli koordinēti uzbrukumi, nevis spontāni veidojošies, autonomi spieti, kas spēj patstāvīgi pielāgoties. Atšķirība ir būtiska: spiets nozīmē decentralizētu mašīnu lēmumu pieņemšanu, turpretim pašreizējā prakse balstās uz cilvēku vadītu masu un laiku.

Dronu karā izšķirošais faktors nav autonoma letalitāte, bet uzlabota spēja, ko rada cilvēku un mašīnu sadarbība un organizatoriskā integrācija. Šajā sakarā ir būtiski šādi izvilkumi no pētījuma: “Ja iedomāties, ka viņi iegūtu slepkavojošus bezpilota lidaparātus, kurus izvieto māteskuģis, un tie nokrīt no debesīm uz pilsētu, atpazīst jūsu seju un veic precīzu uzbrukumu. Tā ir vīzija. Mēs esam tālu no tā, ļoti tālu no šīs rūpnieciskās realitātes, par laimi”.

Spietu tehnoloģija vēl ir tālu no pilnīgas gatavības. Šodien pastāv patiesi autonomi spieta vai mākslīgā intelekta kaujas droni, bet šī tehnoloģija vēl ir tālu no pilnīgas gatavības. Nekas no civilajā sfērā izmantotā mākslīgā intelekta nedarbojas kaujas apstākļos. Rietumu mediji pārspīlē autonomijas nozīmi, Ukrainas realitāte ir cilvēku vadīta, augsta riska, lielu zaudējumu un straujas attīstības karadarbība.

Dronu ieviešana nav saistīta tikai ar droniem... tā maina visu – plānošanu, korekcijas, taktiskās, tehniskās procedūras. Ar droniem nodrošināta izlūkošana, loģistika un uzbrukumi nosaka tempu, izdzīvotspēju un letalitāti.

Spieta tehnoloģijas veiksmīga testēšana un eksperimentēšana Ukrainas kaujaslaukā notiek. Dronu spietu tehnoloģija ir nākamais solis dronu karadarbībā, jo tā ļauj vienlaikus izmantot desmitiem vai pat tūkstošiem dronu, lai pārspētu mērķa aizsardzību, vai tas būtu pilsēta vai atsevišķs militārs objekts. Pašlaik tiek veikti papildu testi, lai turpinātu attīstīt šo spēju. Kad dronu spietu tehnoloģijas kaujas laukā kļūs par ikdienu, militārajās operācijās notiks izmaiņas izmantoto dronu un cilvēku skaita attiecībā.

Galu galā mērķis ir panākt patiesu dronu spietu funkcionētspēju, kurā viens operators var vadīt daudzus dronus, izmantojot sadalīto intelektu, dinamisko maršruta plānošanu un dronu savstarpējo saziņu. Tādēļ gan nākotnes potenciālo dronu spietu izveide, gan cīņa pret tiem joprojām ir Ukrainas prioritāte.

Secinājums

Šis Land Power Forum raksts ir atspēkojis izplatītus mītus par dronu izmantošanu Krievijas un Ukrainas karā. Tas ir parādījis riskus, kas rodas, ja šādus mītus uztur un pēc tiem rīkojas stratēģiskā līmeņa lēmumu pieņēmēji, operatīvie plānotāji un taktiskie operatori. Tā kā karš Ukrainā turpinās un strauji mainās, šeit izklāstītie “mīti pret realitāti” nav uzskatāmi par absolūtu faktu. Tie atspoguļo ekspertu viedokļus un raksta tapšanas brīdī pieejamo atklāto avotu informāciju.

Latvijas gadījumā, ņemot vērā abās pētījuma daļās izklāstītās atziņas, situācija izskatās visnotaļ bēdīga. Droni tā kā ir, bet dronu formējumi, kas būtu spējīgi cīnīties pašpietiekamu formējumu sastāvā nav saskatāmi.

Tā vietā darbojas ražotāji-demonstrētāji, kuru mērķis pēc iespējas vairāk pārdot savu ražojumu lielo finansējumu guvušajai AM. Tas dominē publiskajā telpā pasniegtajā AM informācijā un publikai rada maldinošu iespaidu par drudžainu “dronu aktivitāti”. Pārliecinošākai ainai tiek rādīti daži zemessargi vai karavīri, kuri operē ar dažiem droniem. Par REC integrēšanu dronu karadarbībā nemaz nerunāsim.

Mūsu potenciālais pretinieks jau ir izveidojis bezpilota sistēmu spēkus kā atsevišķu karaspēka veidu un apguvis daudzas no pētījumā minētajām problēmām, saistībā ar kaujas dronu pielietošanu. Jāsaprot, ka agresijas gadījumā šobrīd nāktos saskarties ar iznīcinošu dronu karadarbību, kurai likt pretī praktiski nav ko. Var jau nodarboties ar iekšējo propagandu un stāstīt labticīgajai publikai visādus brīnumus, kā piemēram “dronu lielvalsts” ideju, bet realitāte ir diezgan skarba.