Neokoloniālisma jaunās virsotnes
- Taisnība Raksta
- Sep 4
- 5 min read
“Wikipedia” stāsta, ka “neokoloniālisms ir sistēma, kurā attīstītās valstis pakļauj un ekspluatē jaunas, neattīstītas valstis un ekonomikas, tostarp tās, kas nesen atbrīvojušās no koloniālās politiskās atkarības, izmantojot nevienlīdzīgas ekonomiskās un tiešās militāri politiskās attiecības un līgumus, kas saistīti ar bijušās koloniālās sistēmas pilnīgu izgāšanos un koloniālo impēriju sabrukumu”.i
Mūsdienās šis termins ir nepārprotami negatīvs un to plaši lieto, lai apzīmētu globālas varas formu, kurā transnacionālās korporācijas un globālās un daudzpusējās institūcijas apvienojas, lai uzturētu jaunattīstības valstu koloniālās ekspluatācijas formas. Neokoloniālismu plaši saprot kā tālāku kapitālisma attīstību, kas ļauj kapitālistiskajām lielvarām (gan valstīm, gan korporācijām) dominēt pār pakļautajām valstīm, izmantojot starptautiskā kapitālisma darbības, nevis tiešu pārvaldību.ii
Tā ir gaužām slikta prakse un rīcība, jo sociālās konsekvences ir ne tikai ekonomiski pakļautajām un atkarīgajām valstīm, bet arī metropoles sociālajās struktūrās. Nokrāsu šeit ir nesalīdzināmi vairāk nekā Greja pelēko pustoņu.
Metropole
ASV nenoliedzami ir pasaules lielākā ekonomika, to sasniegumi IT un militārās tehnoloģijās ir nepārspējami un tādi būs vismaz tuvākos piecus-septiņus gados. Gandrīz visa pasaule ir atkarīga no ASV IT komerciālajām tehnoloģijām un pakalpojumiem, kā arī norēķiniem ASV dolāros, tostarp arī gandrīz visu pasaules valstu rezerves valūtu uzturēšanā.
Tomēr arī lielvarai ir savas problēmas – no tām sāpīgākā ir ekonomika ar prātam neaptveramiem parādiem. Iekšējais tirgus būdams maksātspējīgs gadu desmitiem vilinājis ārvalstu preču un pakalpojumu sniedzējus, kā dēļ ASV vietējā tirgū izzudušas daudzas pašmāju ražošanas un arī pakalpojumu jomas. Tās nav spējīgas konkurēt ne tikai cenas, bet nereti arī kvalitātes ziņā. Valsts administratīvie izdevumi ir strauji auguši, un tas vēl papildus noplicinājis cilvēkresursus, kas vairs nav pieejami ražošanai un pakalpojumu sniegšanai.
Attīstības scenāriji ir pesimistiski, un visā valstī vajadzīga pamatīga restrukturizācija.
Prezidenta Trampa administrācijā restrukturizāciju uzsāka Īlons Masks. Jaunveidotas birojs ar īpašām pilnvarām ķērās pie valsts augstākās administrācijas un aģentūrām, kuras dabiski pretojās jebkurām pārmaiņām. Dažas no tām veica pretlikumīgi. Reformas nebija visaptverošas (bet gan selektīvas pa nozarēm), un kopumā arī šādu reformu realizācija prasa gan naudu, gan laiku. Tie ir sāpīgākie priekšmeti, jo prezidentu ievēl tikai uz 4 gadiem un ir vēl arī starpvēlēšanu balsojumi. Laiks un nauda veido iekšējus konfliktus cīņā par iespējami ātrākiem rezultātiem, un vadītāju vidū pretrunas ir neizbēgamas.
Ātrā nauda
Ja iekšējās reformas kavējas un budžeta “melno caurumu” nav iespējams aizlāpīt, papildus resursus var iegūt no citām zemēm. ASV pozicionē sevi kā absolūtu metropoli, kuras apmeklēšana, pakalpojumu saņemšana un jo īpaši tiesības tirgot preces tiek izceltas kā īpaša privilēģija. Šis tirgus, nemaksājot noteiktas nodevas un maksājumus, vairs nav pieejams, un ASV var nepakļāvīgos šantažēt ar aizliegumiem, sodiem, paaugstinātiem tarifiem, tiešām un sekundārām sankcijām. Tas kļūst efektīvi tad, kad tirgus protekcionisms tiek attiecināts ne tikai uz ārvalstu kompānijām, bet to reģistrācijas valstīm. Un tas ir brīdis, kas rodas jauna pasaules kārtība ar vienu izteiktu hegemonu un vasaļiem, kuriem nav izvēles brīvības.
Saprotams, ka tā ir ātrā nauda, kas lāpīs ASV budžetu. ASV iekšzemē tas ir stimuls uzņēmējdarbības attīstībai (tarifi strādā kā netiešais atbalsts izmaksu ziņā dārgākiem ražotājiem), kamēr ārvalstu ražotājiem – stimuls izmisīgi mēģināt atrast citus tirgus ārpus ASV. Tam visam ir vajadzīgs laiks un šādas strukturālas izmaiņas vairumā no nozarēm nevar īstenot četru gadu laikā (primāri personāla iztrūkstošo kvalifikāciju dēļ, arī tehnoloģiskās iekārtas ir jāpasūta izgatavošanai, kas var aizņemt vairākus gadus).
Īstermiņā ātrā nauda ir iespējama un tāda ir Donalda Trampa politika. Formālais tarifu ieviešanas mehānisms ir vienkāršs – ASV kādas valsts preču un pakalpojumu importam administratīvi nosaka noteiktu tarifu.
Tas ir diskutējams starp valdībām un var panākt kādu vienošanos ar augstāku detalizācijas pakāpi. Metropole nosaka ieejas biļetes cenu, vasaļvalstij ir iespēja to iegādāties. Vasaļvalsts uzņēmumiem ir jāpiekrīt vai jāmaina sava lokalizācija uz citu valsti, kuras “biļete” ASV tirgū ir lētāka, vai arī jāmeklē citi tirgi. Īstermiņā vasaļvalstīm nav lielas izvēles, lai neslēgtu uzņēmums un neizsauktu sociālos nemierus.
Vjetnamas piemērs
Prezidenta Trampa administrācijas pasaules visām valstīm noteiktais diferencētais tarifu plāns paredzēja visām Vjetnamas precēm un pakalpojumiem vienotu maksājumu 46% apjomā. Vjetnamas gandrīz 100 miljoniem iedzīvotāju šāds tarifu apmērs faktiski būtu ražošanu iznīcinošs. Prognozētais bezdarbs – 20% vai adekvāti samazinātas ražošanas izmaksas (tas ir, jau tā pieticīgās darba algas).
Vjetnamā šim paziņojumam sekoja ļoti intensīvs analītisks darbs, un valdība panāca daudzus kompromisus ar ražošanas uzņēmumiem (arī Vjetnamā bāzētiem ārvalstu uzņēmumiem). Tas bija diskusiju priekšmets ar ASV. Rezultātā, pēc sarunas ar Vjetnamas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ģenerālsekretāru To Lamu, Tramps paziņoja, kar Vjetnamu ir noslēdzis tirdzniecības līgumu.
Metropole nosaka spēles gaitu un biļešu cenu.
Viņš to raksturoja kā “lielisku sadarbību” un informēja, ka Vjetnama ASV maksās 20% tarifu “par visām precēm, kas tiek sūtītas uz mūsu teritoriju”, kā arī 40% tarifu par jebkuru pārkraušanu. Apmaiņā pret to Vjetnama apņēmās darīt ko tādu, ko agrāk nekad nebūtu darījusi – tirdzniecības nolūkos piešķīra ASV pilnīgu piekļuvi saviem tirgiem. ASV ieguva iespēju pārdot savas preces Vjetnamā ar nulles tarifu.iii 20% tarifs ir divreiz lielāks par minimālo tarifa likmi, ko ASV iepriekš piemēroja precēm no Vjetnamas un praktiski no visām pārējām valstīm.iv
Imports no Vjetnamas strauji pieauga, pieaugot tarifiem Ķīnai
Vjetnama 2024. gadā, uz ASV eksportējot preces 137 miljardu ASV dolāru vērtībā, bija sestais lielākais importēto preču avots. Saskaņā ar ASV Tirdzniecības departamenta datiem, tas ir divreiz vairāk nekā preču eksporta vērtība uz ASV pirms pieciem gadiem. Tirdzniecības deficīts ar Vjetnamu pagājušajā gadā bija 123 miljardi ASV dolāru, kas ir trešais lielākais tirdzniecības deficīts ASV ar jebkuru citu valsti. 2019. gadā – 56 miljardi ASV dolāru, piektais lielākais tirdzniecības deficīts ar citu valsti.
Tramps ir īpaši iebildis pret valstīm, kurām ir lieli un pastāvīgi tirdzniecības deficīti ar ASV, apgalvojot, ka tie liecina par negodīgu tirdzniecības praksi. Vjetnama ir guvusi labumu no augstajiem tarifiem, ko Tramps savā pirmās prezidentūras laikā noteica Ķīnas precēm un kurus bijušais prezidents Džo Baidens lielākoties paturēja spēkā. Šie tarifi pamudināja vairāk uzņēmumu pārcelt savu ražošanu uz Vjetnamu.
Starp galvenajām importa precēm no Vjetnamas ir datori un elektronika, apģērbs un aksesuāri, kā arī mēbeles. Uzņēmumu, kas kļuvuši atkarīgi no Vjetnamas, tostarp Nike (NKE), Lululemon (LULU) un Columbia Sportswear (COLM), akcijas pieauga uzreiz pēc Trampa paziņojuma par darījumu. Nike un Columbia Sportswear akciju vērtība pieauga attiecīgi par 4,2% un 1,3%, bet Lululemon akciju vērtība pieauga par 0,7%.
Eiropa Savienība
ASV tarifu sistēmā ES ir jaunattīstības valsts, kas piedāvā nišas produktus un neviens no tiem nav kritisks. Visu sarežģī Briseles mazspēja un atsevišķu ES valstu sekmīgās individuālās sarunas (īpaši Itālija). Mēģinājumi piekāpties Trampam Eiropu var padarīt vēl mazāk konkurētspējīgu. Jūlija beigās ASV un ES panāca vienošanos jeb pamieru (15% tarifs ES eksportam uz ASV), tas vēl nav līdz galam apstiprināts un Eiropas Parlamentā par to nav vienprātības – 3. septembrī ziņoja, ka vairāki deputāti vienošanos uzskata par vienpusēju un daudzi jautājumi vēl nav atrisināti vai ir jāmaina. Tas var izjaukt pamieru un izsaukt jaunas Trampa “sankcijas”.
Vjetnamas piemērs skaidri norāda, uz kādiem nosacījumiem orientējas ASV.
Ar to jārēķinās arī mūsu zemē, kur valsts uzturēšanas izdevumi jau sen pārsniedz jebkādas saprāta robežas.
Aizņemšanās kāre nevar būt bezgalīga un ražotājiem jārēķinās ar tradicionālo tirgu nākotnes nepieejamību. Izolacionisma tendences ES dalībvalstīs tikai turpinās uzplaukt.
Comments