Sēdies – divi! Vērtējam Ministru kabinetu

Ņemot vērā, ka Evikas Siliņas vadītajam ministru kabinetam (MK) nesen apritēja viens gads, šis ir īstais brīdis novērtēt, ko šis kabinets ir spējis vai nespējis izdarīt. Pavērtēsim ministrus un MK darbu kopumā.

Premjerministre Evika Siliņa. Ļoti, ļoti gribēja premjerministra posteni un, iekšējo cīņu rezultātā, to arī izcīnīja. Un šeit arī sākās Siliņas problēmas. Viņa ir stipra kā „otrais numurs”, kurš no aizkulisēm vada, organizē un kārto lietas, bet atrodoties premjeres pozīcijā profils mainās un ir jāspēj lietas organizēt ar citām metodēm. Te nu sāk parādīties Siliņas mīnusi, ko vairs noslēpt nevar. Premjera postenī jāspēj tvert viss lauks un jāspēj komunicēt par daudz un dažādām tēmām. Ņemot vērā mūsu valsts traģisko ekonomisko situāciju, šobrīd dominē ekonomiskie jautājumi, kuros Siliņa ir vāja un tas izpaužas arī viņas nespējā tos komunicēt un arī nespējā nākt ar savām idejām, jo tādu vienkārši. Vēl viens profils, kur premjeram sava posteņa dēļ daudz jādarbojas, ir ārlietas.

Arī šajā jomā Siliņa ir vāja. Siliņas stipri viduvējās angļu valodas runas spējas šajā gadījumā ir mīnuss, jo starptautiskajā arēnā ir gan jāspēj runāt, gan būt aktīvam. Ar jauku smaidu un sarkaniem kostīmiem šoreiz būs par maz. Ņemot vērā, ka premjera postenis uzliek daudz oficiālu pienākumu atrasties dažādās vietās un ņemt dalību daudzos pasākumos, Siliņa vairs nespēj performēt no aizkulisēm, kur viņa jutās ērti. Tagad daudz vairāk jāpaļaujas uz padomniekiem, uzticamības personām un partijas biedriem, bet viņi mēdz pievilt. Siliņa sevi parādījusi arī kā emocionāli nestabilu un ievainojamu stresa situācijas, kad „jātur sitiens”. Tādos brīžos izpaužas Siliņas komunikācijas problēmas un nespēja savākties. Viņa ļoti jūtīgi uztver kritiku, kas tāda līmeņa politķim ir mīnuss. Šādā postenī jābūt ar biezu ādu. Ņemot vērā patreizējās valdības nestabilitāti, baumas par Siliņas nākotni ir dažādas, bet par to citreiz. Neapšaubāmi, Siliņa joprojām ir ar ambīcijām un vēl kādu laiku būs nopietns spēlētājs publiskajā politikā.

Aizsardzības ministrs Andris Sprūds. Pilnīga katastrofa. Ieņem posteni, kurā potenciāli vajadzētu būt vienam no populārākajiem ministriem, bet, savas pilnīgās nekompetences un arogances dēļ, ir kļuvis par izsmieklu. Diezgan dīvainos apstākļos piespieda no amata aiziet ilggadējam aizsardzības ministrijas valsts sekretāram Jānim Garisonam, ar ko arī sākās visas Sprūda neveiksmes. Ņemot vērā, ka Garisons bija neapstrīdama autoritāte ministrijas iekšienē un arī starptautiskajās aprindās, uzreiz bija jūtams, ka ministrijā nav cilvēka, kurš būtu spējīgs vadīt liela apjoma projektus. Dronu koalīcijas stāsts ir pilnībā izgāzts – Latvija parāda absolūtu mazspēju ražot kvalitatīvus dronus lielā apjomā. Būtībā, tikai un vienīgi starptautisko partneru iecietības dēļ projekts nav izbeigts ar pilnīgu starptautisku kaunu. Nez, cik ilgi to izdosies noslēpt. Bet vēl būtiskāk ir tas, ka Sprūda nekompetences dēļ tiek kavēti daudzi svarīgi iepirkumi un mūsu aizsardzības spējas netiek stiprinātas. Nacionālajos bruņotajos spēkos būtu jāveic būtiskas reformas, lai uzlabotu pārvaldību un profesionalitāti, bet tas nenotiek. Tik ļoti svarīgā valsts aizsardzības korporācija, kas ražotu artilērijas munīciju, ir iesprūdusi un šajā jautājumā nav nekāda progresa. Tāpat, reāla valsts aizsardzības līnijas veidošana Latgalē nenotiek. Tie „drakona zobi” ir butaforija un jebkurš kvalificēts militārais eksperts pastāstīs, ka tie neko nedod. Pēdējais gadījums ar šahed drona ielidošanu Latvijā visā savā krāšņumā parādīja visus aizsardzības sistēmas trūkumus. Būtībā, pēc šī gadījuma bija jāatkāpjas aizsardzības ministram un NBS komandierim, jo tikai laimīgas apstākļu sakritības dēļ nenotika liela nelaime. Bet pie mums taču neviens ne par ko neatbild... Sprūda atrašānās aizsardzības ministra postenī ir reāls drauds valsts drošībai.

Ārlietu ministre Baiba Braže. Visīsāko laiku atrodas amatā, bet pietiekoši ilgi, lai izdarītu pirmos secinājumus. Sāksim ar to, ka Braže politiskajā sistēmā nav gluži nekāds jaunpienācējs, jo deviņdesmitajos gados bija padomniece tā laika premjeram Vilim Krištopānam. Bražei ir izdevies radīt priekšstatu kā profesionālam ārlietu ekspertam, jo ir ilgstoša pieredze diplomātiskajā darbā. Bražes kundzei ir diezgan veiksmīgi izdevies paslēpt vairākus palielus pagātnes skeletus, kuri kādu dien’ tomēr var nākt gaismā, un tad sabiedrībai var stipri mainīties viedoklis par šo personu. Kā milzīgs kauna traips un apkaunojums ir Latvijas valsts mazspēja īstenot reālas sankcijas pret Krievijas Federāciju, jo caur Latvijas ostām un pa Latvijas dzelzceļu katru dienu plūst kravas Krievijas virzienā. Braže gandrīz vai katru dienu „pūš pīlītes” kā Latvija atbalsta Ukrainu karā pret Krieviju, bet realitātē ārlietu ministrija nedara neko, lai īstenotu kaut vienu nopietnu sankciju pret Krieviju. Braže liek lielu uzsvaru uz savu PR cerot, ka tādā veidā izdosies noslēpt reālu darbu trūkumu. Kā mīnusu var minēt Latvijas ārlietu dienesta nespēju pie starptautiskajiem partneriem nopietnā līmenī lobēt lielākas bruņojuma piegādes Ukrainas armijai. Ar smukiem ierakstiem „X” vietnē ir par īsu. Nav reālas rīcības.

Ekonomikas ministrs Viktors Valainis. Noteikti redzamākais un profesionālākais ZZS ministrs.

Aktīvs komunikācijā un cenšas būt redzams. Pavisam noteikti nav nekompetents šajā sfērā, bet, protams, vien naivais nezina, ka Valainis ir tikai izpildītājs. Aiz Valaiņa stāv ietekmīgi sponsori, kuri regulē Valaiņa lēmumus, un Valainis prot sakārtot jautājumus atbilstioši sponsoru vēlmēm. Ņemot vērā Latvijas bēdīgo ekonomisko stāvokli, būtu jānāk ar reālām idejām par to, kā pacelt valsts ekonomiku, bet tādu īsti nav. Ārvalstu investīcijas Latvija nespēj piesaistīt un neizskatās, ka tuvākajā nākotnē spēs. Uz kopējā neprofesionālo ministru fona Valainis pat izskatās samērā solīdi, jo māk nesarunāt muļķības un uz vidējo vēlētāju prot astāt iespaidu, ka ir kompetents.

Finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Neapšaubāmi, viens no nepopulārākajiem valdības ministriem. Lai arī Ašeradens ir ar ilgstošu pieredzi politikā un prot spēlēt spēlītes, šobrīd ir nokļuvis neapskaužamā situācijā, jo piedzīvo vienu neveiksmi pēc otras. Nodokļu reforma piedzīvoja pilnīgu fiasko, tādā veidā sadusmojot visu Latvijas uzņēmējdarbības vidi. Valsts kase nepildās kā vajadzētu un visi skatieni ir Ašeradena virzienā. Finanšu ministrija pilnīgi izgāzās ar ieņēmumu prognozēm, par ko vajadzētu atlaist veselu čupu finanšu ministrijas ierēdņu, kuri par to ir atbildīgi. Ašeradens sakārtoja, ka Valsts ieņēmuma dienestu vada „pareizais” cilvēks un, lai arī konkurss noritēja ne bez problēmām, izveicīgi izdevās visu sakārtot. Mūsu valstī joprojām ir nenormāla pelēkā ekonomika, bet no Finanšu ministrijas neredz degsmi šo jautājumu risināt. Nākamā valsts budžeta sastādīšana būs liels izaicinājums, jo naudas nav, bet vajadzību ir tik daudz. Nav izslēgts, ka Ašeradens varētu pēc laika pārcelties uz citu, mazāk stresainu amatu.

Iekšlietu ministrs Rihars Kozlovskis. Pilnīgi noteikti varētu pretendēt uz titulu “visu laiku lielākais simulants”. Būtībā saņem algu par to, lai neko nedarītu. Būtu grūti atrast kaut ko pozitīvu, ko lai pasaka par iekšlietu nozari, un Kozlovskis nav pakustinājis ne mazāko pirkstiņu, lai kaut ko risinātu. Valsts Policija ir traģiskā stāvoklī – trūkst policistu un izmeklētāju, kā arī izmeklēšānas kvalitāte ir zem katras kritikas.

Mežonīga korupcija iekšlietu resorā, par kuru zina visi kam nav slinkums. Lojalitātes tēma vispār ir atsevišķs jautājums. Visi Latvijā zina, ka Valsts Policijā strādā milzum liels daudzums Latvijas valstij nelojālu cilvēku, un šīs personas ir atbildīgas par valsts iekšējo drošību. Ne pārāk iepriecinoša perspektīva no drošības viedokļa. Civilā aizsardzība principā valstī neeksistē. Robežsardze ir korumpēta un kontrabandas shēmas pa Latviju iet kā smērētas. Iepirkumi iekšlietu resorā tiek neslēpti sarunāti un konkursos uzvar tikai savējie. Un tā varētu turpināt un turpināt. Kozlovskis ir pilnībā atbildīgs par visu šo, jo vada iekšlietu sfēru jau daudzus gadus. Brīžam rodas jautājums, kuras valsts interesēs īsti Kozlovskis strādā?

Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša. Ilggadēja politiķe, kura ir labi apguvusi dažādas prasmes par to, kā izdzīvot un būt augšā. Būtībā izglītības/zinātnes nozare ir pastāvīgā krīzes situācijā, bet Čakšai ir izdevies to veiksmīgi noslēpt. Latvijas izglītības sistēma ar atrāvienu ir viena no visnekonkurētspējīgākajām visā Eiropā, izglītības kvalitāte krītas ar katru gadu, bet pilnīgi nekas netiek darīts, lai izmainītu sistēmu. Būtu nepieciešamas kardinālas izmaiņas izglītības sistēmā, bet nav, kas tās veiktu. Čakša ir veiksmīgi patīrījusi ministriju un salikusi savus cilvēkus vajadzīgajās pozīcijās. Viena no ietekmīgākajām „Jaunās Vienotības” politiķēm un prot labi spēlēt aizkulisēs. Prot salīdzinoši labi komunicēt, tādā veidā izsprūkot no nevajadzīgiem skandāliem.

Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis. Vēl viens ministrs, kuru vispār nevar pamanīt. Vai kāds zina, ar ko viņš īsti nodarbojas? Ministrija ir būtiska, un nākotnē tās loma tikai pieaugs. Caur šo ministriju plūdīs ievērojami finanšu līdzekļi, kas skar visu klimata jomu. Melnis prot strādāt klusām un sakārtot jautājumus. Nav nekāds intelektuāli apdāvinātais, bet saprot, kad ir labāk paklusēt un nelekt priekšplānā.

Kultūras ministre Agnese Lāce. Visiem skaidrs, ka šī persona pilnīgi neko nesaprot no kultūras jomas un nav spējīga nedz nākt klajā ar kādām savām idejām, nedz risināt jau esošās problēmas. Viņas atrašanās šajā amatā ir pārpratums. Ņemot vērā viņas iepriekšējos izteikumus un darbības nelegālo imigrantu jomā, ar ko viņa būtībā veicināja hibrīdkaru pret Latviju, viņai būtu jāpiemēro mūža diskvalifikācija uz jebkādiem amatiem, bet nu mūsu valstī jebkurš var būt ministrs. Vienīgā joma, kur Lāce gan izcēlās ar viedokli, bija jautājumā par jaunā apvienotā sabiedriskā medija vadības neadekvātajām algām. Lāce ar putām uz lūpām iestājās par šo nesamērīgo algu nepieciešamību. Nav dzirdēts, ka Lāce būtu ar šādu degsmi iestājusies par vienkāršo žurnālistu atalgojumu celšanu, nemaz nerunājot par daudz un dažādu kultūras darbinieku atrašanos pilnīgā nabagmaizē. Bet nu jā, parastie kultūras darbinieki viņu neinteresē, jo Lāce nekad nav slēpusi, ka viņai riebjas viss patriotiskais un latviskais. Kultūras nozarei un mūsu tautai atkal nav paveicies... pilnīgs bezcers.

Labklājības ministrs Uldis Augulis. Latvijas politikas veterāns. Vēl viens ministrs, kurš pārāk neizraujas ar iniciatīvām un redzamu darbošanos viņam iedalītajā jomā. Brīžam rodas iespaids, ka mūsu valstī labklājības ministra vienīgais „pienākums” ir nodrošināt, ka pensijas tiek izmaksātas laikā un citu problēmu nav. Ņemot vērā dažāda rakstura sociālās problēmas, kuras ir milzum daudz mūsu valstī un kas prasa kompleksus risinājumus, labklājības ministram par darba trūkumu nevajadzētu žēloties. Augulis ir profesionāls ministrs ar pieredzi, kurš zina kā nelekt acīs sabiedrībai un klusi, mierīgi simulēt darbošanos. Šeit valda princips – neko nedaru, līdz ar to kļūdu nav! Diezgan izplatīts triks Latvijas politikā.

Satiksmes ministrs Kaspars Briškens. Pilnīgi noteikti šīs valdības populārākais ministrs. Grūti iedomāties vēl lielāku neveiksminieku par Briškenu, kuram tagad ir jāatbild par diviem katstrofāliem projektiem, kas nodokļu maksātājiem maksā simtiem miljonus – „Rail Baltic” un „AirBaltic”. Diezgan amizanti izskatās, ka Briškens tēlo nezinīti par šo projektu bēdīgo stāvokli, jo pats ir ieņēmis ļoti atbildīgus amatus iepriekš minētajās valsts kapitālsabiedrībās. Skaidrs, ka gan Briškena komunikācija par lēmumiem ir katastrofa, gan arī paša pieņemtie lēmumi ir nekompetenti. Grūti iedomāties, kā šis politiķis vēl varētu ar kaut cik pozitīvu tēlu piedalīties politiskajos procesos. Pilnīgi noteikti šīs valdības lielais klupšanas akmens, kas agri vai vēlu pieliks punktu šai valdībai.

Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere. Vēl viena ministre, kura izliekas, ka viņas sfērā viss ir vislabākajā kārtībā un nekas nav jādara, bet problēmu ir bez sava gala. Sāksim uzskaitījumu: tiesnešu nekompetence finanšu noziegumu izmeklēšanā; dažādu ļoti dīvainu jaunu likumprojektu parādīšanās, kas ir par labu naudas atmazgātājiem (interesanti, kurš tos lobē?); Valsts valodas centra darbības vājināšana un neatbalstīšana, līdz ar to krievi var turpināt uzvesties Latvijā kā krievijā; stāvoklis cietumos (korupcija, cietuma darbinieku patvaļa u.c.); tiesnešu kvalifikācijas celšana (joprojām ikdiena ir ļoti dīvaini tiesas lēmumi) u.c. Vai jūs esat dzirdējuši, ka Inese Lībiņa-Egnere ir kaut vienu no šiem jautājumiem risinājusi? Nē! I.Lībiņa-Egnere it kā joprojām sapņojot par Satversmes tiesnes amatu. Nu, gan jau sakārtos!

Veselības ministrs Hosams Abu Meri. Diezgan odioza persona. Jāatzīst, ka ir mācējis pārsteigt un ir labi iejuties Latvijas politiskajā ekovidē, un labi uztrenējis dažādas prasmes: intrigot, shēmot, izlikties, simulēt u.c. Hosams Abu Meri it kā rada iespaidu, ka ir aktīvs, bet realitātē nekā pozitīva par viņa darbībām nav ko pateikt. Kā lielie medicīnas mafijas klani ir šeptējuši, tā joprojām turpina to darīt. Ņemot vērā, ka Hosams pats no viņu rokas barojas, tad taču nekodīs rokā, kas baro. Lielās, fundamentālās veselības nozares problēmas netiek risinātas. Pamatīgi iestidzis „Jaunās Vienotības” aizkulišu cīņās, kur mēģina izkarot sev vietu zem saules. Vēl viens būtisks aspekts par Hosamu – diezgan kvēls teroristiskā grupējuma Hezbollah atbalstītājs. Tas par kaut ko liecina.

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa. Vēl viena ministre, kura piedalās sacensībā: kurš no mums visiem būs visklusākais? Nav izprotama pasivitāte un jebkāds intereses trūkums risināt un aktualizēt daudz un dažādos reģionu attīstības jautājumus. Pilnīgs ideju trūkums. Latgales cars Andrejs Elksniņš dzīvo cepuri kuldams un liek „mīksto” visiem, bet Bērziņa demonstrē pilnīgu mazspēju. Pilnīgi tukša vieta.

Zemkopības ministrs Armands Krauze. Vēl viens politikas veterāns, kurš prot diezgan gudri spēlēt. Saskārās ar īslaicīgām problēmām no atsevišķiem lielzemnieku grupējumiem, bet tās tika operatīvi risinātas tā, lai visas puses būtu puslīdz apmierinātas. Ar stingru roku kontrolē vienu no Latvijas valsts „apsaimniekotāju” svarīgākajām iestādēm – Lauku atbalstu dienestu. Caur šo iestādi iet tādas šeptes un sarunāšanas, ka Jūrmalas un Rīgas dome kopā ņemtas atpaliek. Ja mūsu valstī būtu reāla korupcijas apkarošana, šīs iestādes vadība sen jau sedētu tur, kur saule neiespīd. Krauze ir ļoti pieredzējis politiķis un spējīgs sarunāt visu ar visiem, tāpēc ieredzēts daudzos politiskajos spēkos.

Rezumē. Lai arī par katru nākamo valdību mēs dzirdam „šī ir visu laiku vājākā valdība”, tad uz šo pilnīgi noteikti var attiecināt šos vārdus. Tādu nekompetences, mazspējas, tukšgvelšanas koncentrātu sen nav nācies redzēt. Izskatās, ka Siliņas valdība ir tikai tāds starpposms uz kādu citu jaunu veidojumu. Trakākais, ka šai valdībai nav reālu, normālu mērķu un kaut kādas ambīcijas izdarīt vismaz vienu labu darbu/reformu. Viss, kam viņi pieskaras, uzreiz pārvēršas skandālā un neveiksmē. Vēl viena amizanta pazīme lielākajai daļai šīs valdības ministru. Gandrīz visi viņi ir pārņemti ar saviem personīgajiem PR speciālistiem un domā, ka daudzās bildes Facebook un X glābs viņu reitingu. Neizglābs... ja ministrs ir nekompetents un pieņem stulbus lēmumus, tad nekāds PR neglābs. Neatstāj sajūta, ka šīs valdības krišana nav aiz kalniem.