Sprūda atvadu sveicieni Latvijas sabiedrībai

Bijušais Latvijas Republikas aizsardzības ministrs A. Sprūds saistībā ar naktī no 6. uz 7. maiju notikušo drona incidentu Rēzeknē un atstādināšanu no ministra amata sniedza daudzas intervijas un pauda daudz melīgus viedokļus. Viena no garākajām intervijām publicēta interneta medijā “Delfi”, kuru tad arī mēģināsim iztirzāt no valsts iedzīvotāja viedokļa.

Pirmkārt jau izcēlās Sprūda kunga acīmredzamā aizvainotība par ministra amata zaudēšanu. Neskatoties uz vien deviņiem Saeimas mandātiem, Sprūda kungam un Progresīvajiem (P) politiskās ambīcijas ir plašas. Tas par kaut ko liecina.

Intervijas sākumā Sprūds pauda viedokli, ka Progresīvo un premjeres redzējums uz notikumiem, kas saistāmi ar valsts iedzīvotāju militārās drošības nodrošināšanu, atšķiras. Turpināt darbu šādā formātā un šādā valdībā nav iespējams. Esot vajadzīga rīcībspējīga valdība un, tuvojoties vēlēšanām, novērojama “buksēšana”. Krīzes risināšana tiek politizēta un beidzot ir jāliek punkts. Premjerei neesot “kalibra”, lai vadītu šo valdību - agrāk Progresīvie šo valdību atbalstīja tikai kompromisa pēc. Nu skaidrs. Ne jau tāpēc, lai ieņemtu kādus ministra amatus un darbotos ap budžeta līdzekļiem... ne tāpēc. Izklausījās pēc dziļi aizvainota bērna lirikas, kas kaut ko saplēsis, bet vainu cenšas novelt uz citiem. Tāds mums bija tas aizsardzības ministrs… uzvedība kā izlaistam bērnam.

Tālāk par notikumiem Rēzeknē. Nelāgs incidents, par laimi neviens iedzīvotājs necieta, taču situācija bija ļoti tuvu tam, ka varēja ciest neviens vien, un tad jau tas nebūtu tikai nelāgs incidents. Iespējams, tas būtu kriminālprocess par Sprūda nolaidību.

Jautāts, vai Progresīvajiem esot valdībā ir bijušas kļūdas, A. Sprūds atzīst, ka jā, jo kam gan neesot kļūdu, kas strādājot. Te gan jāsaka, ka uz kļūdām varēja paskatīties jau pirms pusotra gada, kad notika pirmais fiksētais dronu incidents. Bija kļūdas. Pagāja pusotrs gads un atkal ir kļūdas, lai gan Minhauzens strādā melnu muti. Pēc Sprūda “loģikas” sanāk, ka mums tas vienkārši jāpieņem – arī nākotnē būs kļūdas. Vai Latvijai ir vajadzīgi tie, kuri nemitīgi kļūdās, operējot ar simtiem miljoniem budžeta līdzekļu?

Saprotams, ka aizsardzības ministra amats apstākļos, kad valsts aizsardzības resors ir kā caurstaigājams pagalms, nav diez ko pateicīgs, taču šajā amatā esot pašlaik var kontrolēt līdz šim nebijuši līdzekļu apmēru. Tādēļ arī pastāv vilinājums šim amatam pieķerties, taču pastāv riski.

Intervijas turpinājumā A. Sprūdam jautāja, kāda no viņa puses varētu izskatīties politiskā atbildība, ja incidents netiktu “politizēts”. Uz to bijušais ministrs atbildēja, ka vispirms būtu izlabojis kļūdas, kuru dēļ uz dronu incidentu nebija adekvātas reakcijas, un pēc tam būtu iespējams runāt par demisiju. Te gan rodas jautājums un bažas, vai šis cilvēks vispār būtu spējīgs šīs kļūdas izlabot. Divreiz jau “laboja” un rezultāts katram pašam redzams. Vai vērts gaidīt un riskēt, ka neizlabos arī nākamajā reizē, bet šoreiz būs arī cilvēku līķi?

Zināms, ka Sprūds svētdienas pievakarē sasauce pēkšņu preses konferenci, kurā paziņoja par atkāpšanos, tā it kā apsteidzot lēmumu viņu atlaist. Tā sakot, pats aiziet ar lepni paceltu galvu... Paša aiziešanu Sprūds intervijā skaidro stāstot, ka runa nav par kāda lēmuma apsteigšanu – viņš esot sajutis, ka tiekot mēģināts diskreditēt NBS. Tā nu sanāk, ka bijušais ministrs sitienu uzņēmis uz sevi.

Ko šajā situācijā nozīmē diskreditēt NBS? 

Ja NBS nav savos uzdevumu augstumos, tad paši sevi arī diskreditē. Mēs kā labticīgi iedzīvotāji regulāri saņemam apliecinājumus, ka NBS ir gatavi Latvijas teritorijas aizsardzībai no pirmā centimetra, turklāt gatavi to darīt jebkurā laikā. Tātad, iedomājamies, kā NBS aizsargātu sevi un Latviju no paša pirmā centimetra, ja notiktu mērķtiecīgs 20-30 trieciendronu uzlidojums Latvijas teritorijai. Nerunāsim nemaz par 200-400 droniem. Skaidrs, ja trieciens būtu patiešām plānots, kaut kādas pazīmes par to liecinātu iepriekš, bet, vai NBS mēneša-divu laikā būtu gatavs atvairīt dronu uzbrukumu, ja pat pusotra gada laikā nevar apturēt nevienu iemaldījušos dronu? Mēs visi zinām, kāda ir atbilde. Muldēšana par NBS diskreditāciju ir pilnīgi nevietā, un neviens to pat nedara.

Jautāts, vai dronu incidents licis sabiedrībai satraukties, A. Sprūds atzīst, ka jā, taču savu vērtējumu par sabiedrības uzticību savam darbam AM nekomentē, jo nezina, kā to izvērtēt...

Intervijas gaitā gluži loģiski rodas jautājums par Sprūdam iemīļoto tematu – “dronu lielvalsts” jājamzirdziņu. Sprūds bez mazākās šaubu ēnas turpina apgalvot, ka Latvija ir dronu lielvalsts. Ko šis jēdziens politologam nozīmē, skaidrs ir tikai viņam pašam. Kā arguments minēts tas, ka neesot pietiekami attīstītai pretdronu spējai, Latvijā plaši attīstītās citas bezapkalpju sistēmu spējas, tostarp trieciena un izlūkošanas spējas. Kā īstenībā ir ar izlūkošanas un trieciendroniem sabiedrībai nemaz nav skaidrs, jo informācijas par to nav. Visticamāk tie ir meli. Ja mēs runājam par “lielvalsti”, tad BPL ar izlūkošanas funkciju jau šobrīd bija jānodrošina monitorings Latvijas austrumu pierobežā. Bažu gadījumā 24/7 režīmā. Pareizi aprīkoti droni palielinātu spēju atklāt svešu dronu esamību Latvijas gaisa telpā.

Faktiski reāllaikā, kad Ukraina Krievijas teritorijas virzienā palaiž tāldarbības trieciendronus, to iespējams redzēt pat atklātajos avotos Telegram kanālos. To redz visi, kurus tas interesē. Sprūds neredz, bet pļūtī par “dronu lielvalsti”.

Naktī uz 17. maiju no Ukrainas teritorijas palaisto dronu lidojuma virzieni, kas publicēti Telegram kanālā neilgu laiku pēc to palaišanas

Kaut vai šāds informācijas avots dotu preventīvu signālu, ka iespējama dronu ielidošana arī Latvijas teritorijā. Loģiski būtu mobilizēt visus resursus, lai operatīvi reaģētu. Nezin kādēļ atkal rodas sajūta, ka bijušais ministra kungs vēlamo uzdevis par esošo. Diezgan uzjautrinoši skan arī A. Sprūda atziņa, ka Ukraina dronu tehnolģiju attīstībā ir soli priekšā. Vai tikai soli?

Par argumentiem dronu lielvalsts statusam A. Sprūds min testēšanas poligona esamību, kas ir NATO nozīmes objekts un viss NATO to vien gaida, kad tik varēs tikt klāt mūsu poligonam. Poligons ir laba lieta, taču karadarbība nenotiek poligonos – tā notiek reālos apstākļos, bet šādā kara realitātē NBS nespēj notriekt nevienu dronu.

Protams, Sprūds piemin arī mūsu dronu industriju. Te gan nezināmo ir ļoti daudz, bet zināmo – ļoti maz. Ierindas sabiedrības loceklim jātic Sprūda apgalvojumam par daudzajiem (vismaz trīs) dronu potenciālajiem ražotājiem Latvijā, kam no aizsardzības budžeta novirzīti 100 miljoni EUR.

Viens no flagmaņiem it kā esot dronu ražotājs “Origin Robotics”, kas piegādās un jau piegādā pašu ražotos pretdronus Blaze. Pašlaik esot piegādāti tikai 50 pretdroni. Kur tie īsti izvērsti un kāpēc pie Rēzeknes kā valstiski svarīga objekta neviens no tiem nenoreaģēja? Bijušā ministra atbilde uz šādiem jautājumiem ir, ka “pašlaik droni tiek integrēti”. Kur? Šeit atkal parādās lielie Sprūda MELI, jo uz Latvijas austrumu robežas šobrīd nemaz nav operacionāli ieviestu dronu, un ir 2026. gads. Par to vien viņš bija jāatlaiž. Sprūds sola, ka līdz gada beigām būšot jau 500 šādu dronu. Te kāda interesanta nianse – bijušais ministrs intervijā piemin, ka tiks iepirkti arī SIA “Eraser” ražotie droni un Ukrainas-ASV-Polijas kopražojuma pretdronu sistēmas MEROPS elementi. MEROPS ir izstrādāti ASV un nav saprotams, kādēļ “dronu lielvalstij” jāiegādājas konkurentu produkcija. Nu bet labi, acīmredzot tas “drošs paliek bailīgs” principa pēc. Vai arī mums nemaz nav konkurētspējīgu pretdronu, ja jau tie jāpērk citur?

Taujāts, vai visi šie iepirkumi ir racionāli un pamatoti, bijušais ministra kungs atbild ar skaidru jā un vienlaikus atzīst, ka NBS nespēj tikt galā ar iepirkumu rezultātā pieaugošajām spējām. Disbalanss, bet likumsakarīgs. Lai nodrošinātu personāla pietiekamību kaut vai vienas reālas pretgaisa aizsardzības vienības izveidei būtiski nodrošināt arī personāla labklājības apstākļus un pievilcīgu atalgojumu. Faktiski šīs lietas sabalansēt ir NBS vadības un AM uzdevums. Skaidrs, ka ārpusrindas zemessargi pretgaisa aizsardzības sistēmas funkcionēšanu nenodrošinās, bet var palīdzēt tai funkcionēt. Ukrainas piemērs rāda, ka tā saucamajās pretdronu uguns grupās iesaistījās brīvprātīgie, kuri pa dienu strādā savos civilajos darbos, bet naktīs devās dežūrās, lai sargātu valsts debesis no dronu uzlidojumiem. Tagad gan šī sistēma ir attīstījusies.

Tālākajās atziņās Sprūds stāstīja, ka “visa armija nevar stāvēt uz robežas un gaidīt dronu”, jo tie ir tikai viens no apdraudējuma veidiem. Taisnība, taču droni mūsdienu konvencionālajā karadarbībā kļuvuši par vienu no būtiskākajiem, ja ne pat galveno apdraudējumu. Vai tad tas ir kāds noslēpums, ka Krievijas armijas dzīvā spēka un tehnikas zaudējumi lielā mērā saistīti ar dronu pielietošanu? Arī Krievijas naftas pārstrādes industrijas satriekšana ir teju 100% dronu darbs. Tas pats attiecas arī uz lielajiem postījumiem Ukrainas teritorijas dziļumā. Jā, par droniem daudz bīstamākas ir ballistiskās un spārnotās raķetes, taču par pretdarbības spējām šiem ieročiem NBS pagaidām var tikai sapņot. Būšot gan Eiropas ražotās IRIS sistēmas... bet kad?

Rodas vienkāršs jautājums par to, kādi NBS uzdevumi pašlaik ir tik svarīgi, lai nevarētu galveno uzmanību atvēlēt reāla apdraudējuma neitralizēšanai un citus uzdevumus pildīt atkarībā no iespējām?

Sprūds šajā jautājumā ir visai lakonisks. Sabiedrībai esot jāpieņem zināmi riski, bet daudz kas jau ir nopirkts un pretdronu “siena” jāuzlabo.

Runājot par īpaša algoritma esamību gadījumā, ja drons apdraud paaugstinātas bīstamības objektu (piemēram, degvielas glabātuve), Sprūds pārliecinoši atbildēja, ka algoritms esot. Droni esot jānotriec, bet ir nianses! Panākts, ka drona konstatācijas gadījumā gaisā paceļ NATO gaisa telpas patrulēšanas iznīcinātājus, kuru uzdevums ir atklāt un, iespējams, dronu arī notriekt. NATO valstu apbruņojumā esošie iznīcinātāji izmanto divu veidu gaiss-gaiss klases raķetes – ar radara novadi un ar termālā izstarojuma uztvērēju. Pirmā tipa raķetes paredzētas tāldarbībai radarā teicami saskatāma mērķa notriekšanai, bet otrā tipa – tādu tuvāku mērķu satriekšanai, kas izstaro pietiekamu siltumu, lai pātveršanu nodrošinātu. Ar nelielu benzīna dzinēju aprīkotie trieciendroni neizstaro pārtveršanas nodrošināšanai pārliecinošu siltuma daudzumu, turklāt raķetes ir dārgas un netrāpīšanas gadījumā trāpījums būs pa zemi. Būs arī sekas.

Ukrainas pieredze rāda, ka mēģinājumi notriekt dronus ar borta lielgabaliem ir iespējami, taču saistīti ar risku drona eksplozijas rezultātā zaudēt lidmašīnu. Ukraiņi šādā veidā zaudējuši vismaz divas lidmašīnas. No tā izriet, ka NATO iznīcinātāju funkcija aprobežojas tikai ar drona atklāšanu un datu nodošanu virszemes pretgaisa aizsardzībai.

Jau pēc A. Sprūda karjeras noslēguma intervijas NBS publicēja informāciju, ka dronu medībās bija iesaistīti NATO iznīcinātāji un ka otra drona klātbūtne tika konstatēta tikai ar iznīcinātāja sensoriem. Virszemes radari to nekonstatēja.

Šeit atkal rodas jautājumi par darbības algoritmu. Sprūds atzina, ka laikā, kad gaisā darbojas iznīcinātāji, jebkāda darbība pret droniem ar pretdroniem vai zenītraķetēm no zemes ir aizliegta. Pamatoti. Pieņemsim, ka iznīcinātājs konstatē drona atrašanās vietu, nodod datus un pamet rajonu, ļaujot darboties notriekšanas līdzekļiem. Vai tas jau nebūs par vēlu? Mēs nezinām tieši, tikai izdaram pieņēmumus, jo tāpat kā bijušajam ministram, arī mums rūp valsts drošība. Šeit runa ir par algoritmu...

Sprūds īpaši izcēla pieaugošās radaru detekcijas spējas gaisa telpā. Aizvadītajos pāris gados it kā esot būtiski uzlabota elektromagnētiskā spektra radaru spēja austrumu pierobežā. Papildus tam, esot arī akustiskie radari, kuru efekts parādās spējā saklausīt samērā skaļo dronu iekšdedzes dzinēju dūkoņu un konstatēt objektu. Rēzeknes incidentā elektromagnētiskā spektra radari tehnisku iemeslu dēļ nav devuši skaidru ainu par dronu kustību. Par akustisko radaru darbību ne A. Sprūds, ne NBS komentārus nav snieguši.

Jautājums, šie radari darbojas vai nedarbojas?

Vai atkal ir integrācijas procesā? Tehniski šiem radariem trokšņa avotu debesīs vajadzētu konstatēt naktī – citu lidojošu objektu esamība pierobežas gaisa telpā nav iespējama, jo naktīs izsludināta lidojumiem aizliegta zona. Var pieļaut, ka iznīcinātāju klātbūtne nomāca drona motora trokšņa atklāšanas iespējas. Varbūt akustiskā sistēma ir tāds pats butaforisks stāsts kā “dronu lielvalsts”?

Intervijas noslēgumā jautāts, vai pēc pirmā inicidenta viss tika izdarīts, lai šis, jau trešais konstatētais incidents nenotiktu, Sprūds atzina, ka rezultāts neesot apmierinošs, bet darījuši esam visu. Vai NBS darbs ir apmierinošs – viss esot labi, bet vajadzētu ātrāku transformāciju. Kāda transformācija te ir domāta, tas plašākai publikai nav zināms.

Informācija par NBS spējām to galvenajam klientam – Latvijas sabiedrībai, ir visai ierobežota. Turklāt ne tā iemesla dēļ, ka jāsargā jebkas par NBS spējām, bet tā iemesla, ka svarīgi ir daudz ko noslēpt, lai nebūtu jāattaisnojas par neizdarību un stratēģiskām kļūdām plānošanā. 

Tā nav tikai A. Sprūda, bet jau kopš neatkarības atgūšanas caur aizsardzības veidošanu staigājušo politiķu tieša atbildība. Andris Sprūds diemžēl ir normāls politisko tehnoloģiju vides produkts, kurā darījumi ar budžeta līdzekļiem pastāvīgi ir neskaidrību apvīti un tieši skaidrojumi sabiedrībai netiek uzskatīti par iespējamību.

Varbūt arī pati sabiedrība vainīga, ka nepieprasa vai nav iemācīta prasīt atbildību no ar narcisismu apveltītiem politiskajiem darboņiem. Atliek tikai viens – gaidām jaunus incidentus, kuru varbūtību nenoliedza arī pats Sprūds.