Valdības trīs mēneši. Vērtējums

Kulberga valdība nostrādājusi trīs mēnešus un varam jau dot pirmo vērtējumu par pašu premjeru un viņa komandu. Būsiet pārsteigti cik precīzas izrādījušās “Taisnības” prognozes brīdī, kad tika izveidota šī valdība.

Premjers A. Kulbergs sevi pieteica ļoti skaļi. Pēc iepriekšējās valdības neveiksmēm nogurdinātajai sabiedrībai sevi spēja pasniegt kā malku svaiga gaisa. Neapšaubāmi veiksmīgā komunikācijas stila dēļ ir iemantojis lielu popularitāti, kas atspoguļojas reitingos un būtībā pilnīgu viduvējību partiju (“Apvienotais saraksts”) ir pašrocīgi pacēlis līdz potenciālai uzvarai vēlēšanās. Visvairāk izcēlies jomā, kur no viņa to vismazāk gaidīja – ārpolitikā un Latvijas pārstāvībā ārvalstīs. Salīdzinot ar nevarīgo Braži, spēj būt interesants ārzemju medijiem un ir uzķēris šī laikmeta garu – runā skaidri, tieši un pārliecinoši. Vislielākās problēmas Kulbergam līdz šim sagādājuši jautājumi, kuros no viņa rezultātu gaidīja visvairāk – “Rail Baltic” un “airBaltic”.

Būdams opozīcijā, Kulbergs ar “Rail Baltic” tēmu sevi padarīja par atpazīstamu politiķi, bet esot premjera krēslā šajā ziņā nav izdarījis pilnīgi neko. Skaidrs, ka mantojums ir skarbs, bet sabiedrība noteikti gaidīja daudz vairāk kā muldēšanu, ka vajadzīgs pilnvērtīgs audits. Skaidrs arī tas, ka tā ir laika novilcināšana un nevēlēšanās aizskart daudzu sponsoru iegribas. Kulberga biroja vadītāja Mareka Gruškevica sieva Kitija ieņēma vadošu amatu “Rail Baltic” projektā un ir ļoti labi informēta par to, kas un kā noticis šajā projektā. No Kulberga puses tā bija tīrākā miglas pūšana sabiedrības acīs.

“airBaltic” stāsts ir līdzīgs – uzņēmums nav reformēts, nav kārtējā jaunā “biznesa plāna” un tiek imitēta darbība. Mēs visi zinām, kas ir īstie kreditori un kā interesēs tas viss notiek. Ar šo Kulbergs netiek galā.

Kulbergs skaļi pieteica tēmu par valsts naudas izšķērdēšanu NVO sektorā, bet nekādi reāli lēmumi vēl nav pieņemti. Caur SIF un ministrijām joprojām tiek izšķērdēta valsts nauda, un nekas nav apstājies. Kulbergam raksturīgi kļuvis skaļi nokliegties par problēmu un viss, un tālāka rīcība neseko. Kulbergam nedaudz negaidīti uzkrita virsū kiberuzbrukumu sāga, kas atklāja valsts institūciju pilnīgu negatavību un pat nolaidību šajā sfērā. Kulbergam vajadzēja pieprasīt ne tikai CSDD, bet arī vēl vairāku amatpersonu, kuras atbildīgas par kiberaizsardzību, demisiju. Tas nenotika.

Kopumā ir tā, kā jau bija gaidāms – daudz runu, daudz darbības imitāciju, bet reālu problēmu risinājumu no Kulberga puses nav. Ja tā salīdzina, tad Evika Siliņa atsevišķās tēmās bija pat mērķtiecīgāka uz rīcību nekā Kulbergs. Izskatās, ka viņš būs kā sešdesmito gadu rokzvaigzne – ātri uzlēca slavas virsotnē un tikpat ātri norietēja.

Kulbergam un  “Apvienotajam sarakstam” jāatceras, ka politika ir maratona distance.

Finanšu ministrs Kučinskis, kā jau bija gaidāms, neizcēlās ar ātrām un agresīvām kustībām. Gaidījām vairāk budžeta grozījumu ziņā, bet nekā. Par Kučinski skaļāks ir viņa padomnieks Vītols, bet arī tur it tikai bļaustīšanās bez reāla darba un rezultāta. Būsim godīgi, Kučinskis nevada Finanšu ministriju – viņš vienkārši līdz vēlēšanām ieņem šo posteni. Sen bija laiks iztīrīt FM augstāko ierēdniecību, kura apkalpo ļoti interesantu cilvēku finansiālās vajadzības, bet tam Kučinskim rociņas par īsām.

Ārlietu ministre Braže ir pilnīga katastrofa. Ar histērijām un intrigām noturēja ministres posteni, un tas ir arī viss. Braže vairāk nodarbojas ar intrigu pīšanu un savu interešu lobēšanu, nekā ar Latvijas valsts interešu pārstāvniecību. Latvijas dalība ANO Drošības padomē ir totāla izgāšanās (nav pat skaļas bļaustīšanās). Arī sankciju politika ir izgāzusies un kļuvusi par apsmieklu. Būtībā būtu jārevidē visa Latvijas ārpolitika, jo ir palaisti garām daudzi svarīgi ārpolitikas procesi, kuros Latvijai būtu bijis jāizmanto savas iespēja.

Visiem ir skaidrs, ka esošā pasaules drošības arhitektūra beidz eksistēt un veidojas jauni veidojumi un bloki. Braže to ignorē, bet zaudētāji esam mēs, Latvijas iedzīvotāji. Vienīgais par ko Braže rūpējās, ir savējo ielikšana dažādos ārlietu resora amatos, pārkāpjot jebkādas pieklājības un ētikas normas. Cilvēks, kam interesē tikai savs labums un nekas cits. Joprojām nav saprotams, kāpēc “Jaunā vienotība” šo intriganti patur savās rindās.

Satiksmes ministrs Kozlovskis Skaidrs, ka “JV” nevēlējās šo posteni, bet tāda bija cena par ārlietu ministra posteni. Kopumā neadekvāti augsta. Kozlovska vienīgais pienākums ir šajā amatā vienkārši nosēdēt līdz vēlēšanām. Nekādu pienākumu, nekādu uzdevumu – vienkārši sēdēt, un to viņš arī godam dara. Cik “veiksmīgi” Kozlovskis sēdēja iekšlietu ministra postenī, tik veiksmīgi to tagad dara satiksmes ministra.

Ja “JV” vēlas reformēties, tad Kozlovskis ar steigu jālaiž pensijā. Acīmredzami, ka cilvēkam vairs nav ne vēlmes, ne enerģijas kaut ko darīt. Būtībā “JV” sevi diskreditē, ļaujot šim cilvēciņam rēgoties publiskajā telpā.

Ekonomikas ministrs Valainis ir vēl viens neveiksminieks un pārpratums. Nevar noliegt, ka Valainis cenšas un mēģina būt aktīvs, bet nesanāk. Nav reālu darbu, ko parādīt. Līdzīgi kā Kulbergs, ir aktīvs sociālajos tīklos un mēģina ar mazajiem darbiņiem pamatot savas eksistences jēgu, bet attiecībā uz lieliem darbiem un projektiem viņam nav spēka un pelēkās vielas arī par maz.

Zem Ekonomikas ministrijas ir Latvijas investīciju un attīstības aģentūra, kas ir vērā ņemams aktīvs, uz kā būvēt savu politisko kapitālu, bet nekompetences un koruptīvo vēlmju dēļ viņam nekas nav sanācis. Tā saucamais “zaļais koridors” lielajiem biznesa projektiem ir tikai uz papīra. Valainim bija vairākas iespējas uz Latviju atvest patiešām ievērības cienīgus starptautiskus biznesus, bet tas netika paveikts. Ar savu tukšmuldēšanu ir visiem apnicis un vairs netiek uztverts nopietni.

Izglītības ministre Indriksone – kā jau bija sagaidāms, cilvēks nav savā vietā un attiecīgi mokās pats un moka citus. Ņemot vērā izglītības sistēmas milzīgās problēmas, amatā bija vajadzīgs pilnīgi cita kaluma cilvēks. Tika sagaidīts, ka Indriksone agresīvāk cīnīsies pret melno universitāšu biznesu saistībā ar viesstrādnieku biznesu, bet arī tur tā kusli un nespējīgi. NA premjera kandidātam pienācās būt skaļam un redzamam, bet ir tieši pretēji. Ļoti vāji.

Iekšlietu ministrs Dombrava ir visredzamākais NA pārstāvis, kurš būtībā kļuvis par partijas līderi. Sāka ļoti sparīgi un pat cerīgi, bet… iekrita viltīgo mentu un robežsargu izliktajās lamatās un tur pazuda. Pievērsās nelegālās migrācijas tēmai, kas ir apsveicami, bet pilnīgi sevi pazudēja iekšējās reformās, kuras ir tik kliedzoši vajadzīgas Valsts policijā un Robežsardzē. Izskatās, ka ir izpūtis gaisu un pazaudējis drosmi cīnīties pret Latvijas valsts piekto kolonnu – Valsts policiju.

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Tavars ir ļoti kluss un nevarīgs. Pat nedaudz negaidīti nespējīgs. Kad bija opozīcijā, tad bija pat redzamāks. Netiek galā ar neskaitāmajiem IT skandāliem, jo pašam nav redzējuma un saprašanas par to, ko darīt. Braukā par reģioniem, it kā tiekas ar pašvaldību vadītājiem, bet cilvēkam nav plāna un darbu, ko darīt. Vienkārši peld pa straumi.

Aizsardzības ministrs Melnis ir viens no retajiem, kuru šajā valdībā var vērtēt ar pozitīvu atzīmi. Aktīvi strādā un cīnās ar “Sprūda mantojumu”, kas ir neapskaužams. Melnis rekorda ātrumā cenšas NBS ieviest pretdronu spējas, kuras pats pieteica kā savu prioritāti. Problēma, ka NBS netiek līdzi Meļņa grafikam un tur viss arī pazūd. Nākas daudz laika tērēt, lai labotu Sprūda laikā sastrādāto, bet to nevar izdarīt dažu mēnešu laikā.

Melnim ir ļoti labas attiecības ar Ukrainas politisko un militāro vadību, kas vieš cerības, ka caur šo kanālu NBS vismaz ir pieejamas unikālas zināšanas un pieredze, ko iegūt. Jautājums vai NBS ir spējīgi tās paņemt? Dīvaini, ka “Jaunā Vienotība” īsti nemāk izmantot Meļņa potenciālu savā labā, jo Melnim atšķirībā no citiem “JV” ministriem sabiedrībā ir izteikti pozitīvs reitings.

Veselības ministrs abu Meri – ja salīdzina, uz citu ministru fona viņš pat vēl pozitīvi izceļas, kas ir nedaudz negaidīti. Kopumā ir bijis ļoti grūti reformēt nenormāli sarežģīto veselības nozari, kur ir tik daudz dažādu grupējumu un interešu. Abu Meri mēģina cīnīties ar ZZS politbiznesa interesēm reģionālajās slimnīcās. Iespējams, veiksmīgāk jāmāk parādīt savi labie darbi. Pamatīga problēma ir veselības nozares būvniecības projekti, kas daudz neatpaliek no “Rail Baltic” līmeņa neveiksmēm. Hosams it kā parāda degsmi kaut ko darīt, bet paliek iespaids, ka visas darbības ir haotiskas un iztrūkst sistēmiska pieeja darbam.

Kultūras ministrs Puntulis – no viņa tika gaidīts vairāk. Parlamentārais sekretārs Āboliņš ir pat skaļāks un redzamāks nekā ministrs. Sākums bija ļoti aktīvs, bet tad enerģija apsīka. Viņš netiek galā ar LSM problēmu – mūsu valstī ir sabiedriskais medijs, kas strādā pretēji sabiedrības interesēm, bet īsti neredzam, ka kāds to uzskatītu par problēmu. Tāpat, Kultūras ministrijā joprojām sēž vesela virkne valstij nelojālu personu, kuras atklāti kaitē valstij.

Puntulis ir pārāk pasīvs un nav redzams, ka viņš pa īstam gribētu cīnīties ar visu to mēslu čupu, kas valda kultūras sfērā. Zem KM ir vesels lērums “projektu” , kur aiztek nauda, kas tik ļoti būtu vajadzīga bada maizē esošajiem kultūras darbiniekiem. Ilgtermiņā NA Puntulis ir jāmaina pret Āboliņu, kurš ir daudz enerģiskāks un spējīgāks darboties.

Tieslietu ministrs Smiltēns mēģina no katras mazākās lietas vai darbiņa izspiest mega sasniegumu. Nav darbu, ko parādīt, lai arī tieslietu sfērā problēmu bez sava gala. Lielajām problēmām neskaras klāt, jo baidās un nezina kā un ar ko sākt. Joprojām kaislīgi cer piepildīt savas dzīves sapni un kļūt par ārlietu ministru. Tur noteikti iederētos labāk, jo nav paredzēts risināt lielas problēmas. Ego liels, bet tas ir arī viss.

Zemkopības ministrs Augulis klusi un mierīgi turpina apčubināt ZZS sponsoru vēlmes. Administrē lielas Eiropas naudas atbilstoši ZZS vēlmēm. Būtībā zem Zemkopības ministrijas “legālā” veidā tiek “apgūti” Eiropas miljoni, bet par to neviens neliekas ne zinis. Augulis veiksmīgi būs atsēdējis četrus mēnešus. Lielajiem zemniekiem viss kārtībā, bet mazie var turpināt knapināties.

Klimata un enerģētikas ministrs Vitenbergs pārstāv absolūti bezjēdzīgu ministriju. Ja mūsu valstī būtu reāla vēlme mazināt valsts aparātu un birokrātija, tad šī ministrija nepastāvētu. Vitenbergs “godam” atsēdējis savu laiku ar prognozējamu rezultātu – sūdi savārīti nav, bet izdarīts arī nekas nav. Priekš Latvijas valdības ministra tas ir diezgan daudz.

Labklājības ministrs Uzulnieks ir vēl viens cilvēks, kurš uz darbu iet, bet neviens nezina, ko viņš tur dara. Teorētiski tur būtu, ko darīt, jo NVO naudas apmēri, kas iziet caur Zemkopības ministriju ir iespaidīgi. Dažādas Labklājības ministrijas pakļautības/pārraudzības ministrijas šlenderē naudu neticamos apmēros, bet Uzulniekam par to nospļauties. Cilvēks, kuram neinteresē joma, kurā viņš ir ielikts par ministru dod attiecīgos rezultātus – nekas nenotiek, sistēma pati sevi vada. Graujoši…