Strupceļš: kā likumīgi izbeigt karu Ukrainā?

Neskatoties uz to, vai tā būtu kapitulācija, pamiers vai miera līgums, jebkurš konflikts vai karš noslēdzas ar juridisku dokumentu sastādīšanu un apstiprināšanu. Miera vai pamiera noslēgšanas nosacījums kādai no karojošām pusēm atdot citas valsts teritorijas no starptautiskās likumdošanas viedokļa nav juridiski leģitīms.

ANO statūtu 2. punkta 4. daļa aizliedz spēka pielietošanu, lai iegūtu jaunas teritorijas. 1970. gada Deklarācija par starptautisko tiesību principiem paredz, ka neviena teritorija nevar tikt iegūta ar draudu vai spēka palīdzību. 1975. gada Helsinku noslēguma akts deklarē robežu neaizskaramību Eiropā. No tā izriet, ka starptautiskā likumdošana skaidri un gaiši pasaka – teritoriju iegūšana ar spēka palīdzību nav leģitīma.

Pastāv divi svarīgi aspekti – viens ir pamiers, ko noslēdz karojošās puses un kā laikā turpinās sarunas, otrs – miera līgums, kas jau paredz teritoriju sadali. Ja miera līgums tiek uzspiests, draudot ar turpmāku spēka pielietošanu, līgumam no starptautisko tiesību viedokļa zūd juridiskā vara. 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 52. pants nosaka, ka līgums, kas tiek noslēgts un uzspiests draudu iespaidā, nav atzīstams par spēkā esošu.

Pat tad, ja Ukraina parakstītu vienošanos/līgumu par teritoriju atdošanu apmaiņā pret karadarbības izbeigšanu, starptautiski tas netiktu atzīts. Turklāt, Ukraina saglabātu starptautiski atzītas tiesības lauzt šo līgumu un okupētās teritorijas atgūt ar spēka palīdzību.

Īsumā, neviens līgums, ko Ukraina šobrīd parakstītu, nebūtu juridiski saistošs. Kāpēc neviens par to līdz šim nav īpaši aizdomājies?

Tas, ko vēlas kremlis, ir legalizēt agresijas rezultātā iegūto teritoriju statusu. Starptautiskajā likumdošanā agresija ir smags noziegums. Tas atspoguļots ANO dibināšanas statūtos 1945. gadā, kuros noteikts aizliegums pielietot spēku pret valstu teritoriālo neaizskaramību un neatkarību. 1945. gada Nirnbergas tribunāla statūtos noteikts, ka agresīva kara plānošana, gatavošanās tam un kara izraisīšana ir noziegums pret mieru. 1946. gada Nirnbergas tribunāla spriedumā agresija nodēvēta par smagāko starptautisko noziegumu. Nirnbergas tribunāla dokumentos paredzēta agresijas izraisītāju personīga atbildība, nevis agresorvalsts kolektīvā atbildība.

ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijā Nr. 3314 (1974.gads) ir definēts agresijas jēdziens. Būtībā visas Krievijas darbības pēc 2014. gada atbilst rezolūcijā formulētajam agresijas jēdzienam.

Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu (1988. gads) 5. pantā agresija nodēvēta par vienu no četriem smagākajiem starptautiskajiem noziegumiem. 2018. gadā spēkā stājās Kampalas grozījumi, kas ļauj Starptautiskajai krimināltiesai izskatīt tādas lietas, kas ir saistītas ar valstisku agresiju. Respektīvi, starptautiskajā likumdošanā ir precedenti, kad agresijas izraisītāji ir sodīti. Tiesa, tas vienmēr bijis saistīts ar kariem, lai, tā sakot, tiktu klāt agresijas izraisītājam. Atceramies 3. reiha vadības tiesāšanu Nirnbergas procesā, Sadama Huseina afēru ar mēģinājumiem Irākai pievienot Kuveitu un tam sekojošo ANO atbildes reakciju.

Ukrainas gadījumā šobrīd tiek gatavots nākamais precedents. Vienīgā atšķirība ir tā, ka starptautiskā sabiedrība neredz iespēju, kā īstenot iedarbīgus pasākumus agresora apturēšanai un potenciālai saukšanai pie atbildības. Tā vietā, lai to darītu, īsteno darbības, kas aktīvo karadarbību varētu apturēt, taču neprognozējamā starptautiskā drošības situācija tik un tā saglabāsies.

Situācija vienlaikus ir sarežģīta un gaužām vienkārša – kremlis apzinās, ka sauszemes karš par Ukrainas teritorijām ir nonācis strupceļā. Teritorijas okupācija notiek tik lēnu un ar tādiem zaudējumiem, ka pieaug iekšējas destabilizācijas riski. Galvenokārt draud haoss tautsaimniecībā. Līdz ar to, tiek izspēlēts miera sarunu "uzvedums" – tā beidzamā aina ir piedāvājums mainīties ar teritorijām. Ukrainas partneri un atbalstītāji ir gatavi šo iniciatīvu atbalstīt, taču piedāvā militārās drošības garantijas (piemēram, bruņoto spēku klātbūtne Ukrainā) kā pretsvaru teritoriju zaudēšanai. Pašsaprotami, ka kremlim tas nav pieņemams, jo rezultātā sabruktu visa agresijas atbalsta ideoloģija.

ASV administrācija Trampa vadībā kārtējo reizi demonstrē nespēju pretdarboties kremļa rafinētajai politikai attiecībā pret Ukraini un arī Krievijas agresiju kā tādu. Trampa pasaules redzējums ir visai īpatnējs un ar to ir viegli manipulēt – politiķim trūkst gan zināšanu, gan intereses par pasaules norisēm. Turklāt, viņa padomdevēji vai nu netiek ņemti vērā, vai mēģina pielāgoties Trampa gaumei. Tiesa, ir jāatzīst, ka kopš tikšanās ar Putinu Aļaskā, Republikāņu partijā redzamas darbības ar ko palīdzību cenšas administrācijas ārpolitiku virzīt loģiskākā gultnē. Kaut vai tas, ka pēdējā brīdī panāca, ka Trampa un Putina divpusējā tikšanās nenotiek. Jā, Putinam bija sarkanais paklājs, bet bija arī stratēģiskā bumbvedēja demonstratīvs pārlidojums brīdī, kad Putins izkāpa no lidmašīnas.

Atsevišķi atklātībā nonākuši informācijas fragmenti liecina, ka Tramps ir apsēsts ar domu par Nobela miera prēmiju. Tā ir motivators viņa lempīgajai starpniecībai miera īstenošanas procesā. Sarunā ar Norvēģijas finanšu ministru Tramps pat esot draudējis ar jauniem tarifiem, ja netiks iekļauts prēmijas pretendentu sarakstā. Trampa apmātība ar Nobela prēmiju nu jau izskatās gaužām neadekvāta.

Secināms, ka kremlis karu izbeigt pagaidām netaisās un nedomā atzīt Ukrainu par juridiski patstāvīgu subjektu. Eiropas valstis (atgādinām, ka rit 4. pilna mēroga kara gads) sākušas apzināties tieša militāra atbalsta nepieciešamību Ukrainai, savukārt ASV administrācija joprojām cer sakompilēt ko līdzīgu kara apturēšanai. Procesā iztrūkst dziļākas domas par iespējamajām sekām un reālajām iespējām.

Viss turpinās.