Tirgus nenoteiktības blaknes
- Taisnība Raksta
- Nov 13
- 5 min read
Pasaule nekļūst drošāka un satricinājumi seko viens otram, un vismaz īstermiņā nākotnē nav paredzams kāds mierīgāks periods. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka šādus laikus daudzi izmanto sava labuma gūšanai, lai gan ne vienmēr veiksmīgi, un tā veicina savstarpējo neuzticību tirgos. Pozitīvā nozīmē to var saukt par dažādu vērtību pārvērtēšanas laiku, jo ir veicamas nozīmīgas korekcijas. Indikācijas nav viennozīmīgas un vairums no tām liek būt piesardzīgiem.
Zelta vērtības izaugsme
Šī gada 2. septembrī, zelta cena pieauga par vairāk nekā 1%, sasniedzot vēsturiski maksimālo vērtību izteiksmi – vairāk nekā 3500 USD par unci.[1] Nozīmīgākā ietekme uz šo straujo pieaugumu ir vājiem darbavietu pieauguma datiem ASV. Tas izraisīja nepieredzētu administrācijas reakciju – ASV prezidents, apgalvojot, ka datu vākšanas metodes nebija uzticamas, atlaida Darba statistikas biroja vadītāju. Tomēr turpmākos mēnešos iegūtā statistika liecina, ka šie dati ir patiesi un tendences – noturīgas. Minētajam ir visai tieša ietekme uz ASV monetāro politiku un Federālās atklātā tirgus komitejas lēmumiem par pamatlikmi.
Šai politikai ir būtiska ietekme uz tirgu. Nav šaubu, ka ģeopolitiskā nenoteiktība, ko pastāvīgā stresā uztur Trampa tarifu politikas mainīgums, atbalstīs zelta cenu pieaugumu. Prezidenta Donalda Trampa konflikts ar Federālo rezervju sistēmu vājina uzticību dolāram kā rezerves valūtai, padarot zeltu par pievilcīgāku monetāro aktīvu. Tas nav tikai vienreizējs solis zelta cena kāpumam, un Bank of America analītiķi, apgalvojot, ka datu vākšanas metodes nebija uzticamas, prognozē turpmāku pieaugumu. Zelta cena 2026. gada pirmajā pusē sasniegs 4000 USD par unci.[2]
Neatkarīgu novērtējumus sniedz arī Goldman Sachs Research, kas prognozē zelta cenas kāpumu par 6% 2026. gada laikā. Šīs izmaiņas nosaka arī dominējošās tendences – attīstīto valstu centrālās bankas turpinās uzkrāt zeltu vēl trīs gadus, bet jaunattīstības valstīs turpināsies centrālo banku zelta krājumu samazināšana, ar ko nepietiks, lai mazinātu ārējos parādus.[3] Parādi pieaugs tāpat kā pieaugs valsts kontrolētu uzņēmumu daļu pārdošana vai apgrūtināšana ar jaunām parādzīmju emisijām.
Tomēr zelts ir bijis un arī nākotnē būs tikai ilgtermiņa investīcija, kas nozīmē, ka īstermiņā var būt pat kapitāla zaudējumi. Salīdzinoši efektīgākas investīcijas ir dārgakmeņos, rotaslietās, augstvērtīgos mākslas darbos un autentiskās senlietās.
Kā legālo tirgu alternatīva paralēli vienmēr eksistējuši nelegālie tirgi, kas funkcionē laupītu mantu dēļ – to specifika ir noslēgtība, kā arī nozagto priekšmetu atšķirīgā novērtēšana, un zādzības nereti virza noteiktu izstrādājumu pasūtījumi.
Nespēja nosargāt savus dārgakmeņus
Katrai valstij ir savas noteiktās vērtības, kas ne vienmēr ir izsakāmas naudā. Neskatoties uz to, tendence visu monetizēt ir nepārprotama. Galvenokārt tas ir apdrošinātāju profesionālās darbības dēļ, turklāt sabiedrības dominējošā daļa jau sen vairs neizceļas ar zināšanām par vēsturi un kultūru. To visu aizvieto skaļi virsraksti, saukļi un ierastais soctīklu burbulis.
Dīvaini jau tas tā no malas šķiet – kā ir iespējams Luvrā mozagt vērstlietas, kā tās var būt tikai daļēji apdrošinātas un kā tas nākas, ka drošības sistēmas ar visiem uzraugiem ir vājās par līdzīgām vienkāršos supermārketos. Arī par sabiedrības uztveri pēc 18. oktobra nozieguma ir izdarāmi secinājumi – tas ir, pēc tam, kad reaģēja uz uz vārdu "Luvra" un iespējamo nozagto rotaslietu vērtību (ap 88 miljoniem). Policijas izmeklēšanas darbs kļuva plašāks tikai pēc tam. Neparasti Francijā, kur skolas programmā ir iekļautas minimālās ziņas par Francijas vēsturi un kur sava vieta ir arī imperatoram Napoleonam un viņa brāļadēlam Napoelonam III. Tās ir personas, kuru ģimenēm piederējušās (vēlāk valsts nacionalizētas) dārglietu kolekcijas tika nozagtas Luvrā.
Francijas Senāta finanšu komisijas locekle Natālija Gulē to nodēvēja par "ļoti sāpīgu" epizodi Francijai un teica, ka ir "grūti saprast, kā tas tik viegli notika".[4] Lai arī Kultūras ministrija uzstāj, ka visas drošības prasības un protokoli ir ievēroti, izmeklētāji konstatējuši, ka katrā trešajā telpā nav ierīkota videonovērošana un skaņas signalizācija funkcionē tikai epizodiski. Noziedznieki to zināja.
Luvras muzejam un tā apkārtnei nav pamata gaidīt kādus drošības uzlabojumus no pilsētas mērijas, kura ir pārņemta ar savdabīgiem pilsētvides projektiem, kuros nav vietas ārkārtas dienestu pieejamībai un drošībai, kas visdrīzāk vēl šogad valdībā noslēgsies ar mēra (Anna Idalgo) darba izvērtējumu. Luvras muzejs ir lūdzis Francijas valdības palīdzību muzeja novecojušo izstāžu zāļu restaurācijā un renovācijā, kā arī labākā aizsardzībā mākslas darbiem.
Dienu pēc Luvras muzeja laupīšanas kāds muzejs Langrā, valsts ziemeļaustrumos, ziņoja par 90 000 eiro vērtu 18. gadsimta zelta un sudraba monētu zādzību, bet pagājušajā nedēļā Lionā notika ielaušanās dārgmetālu pārstrādes rūpnīcā. Nozagtās preces drīz vien tika atgūtas un tika arestēti seši aizdomās turētie.
Iemesls satraukumam par valsts un pilsētas nespēju nosargāt savus dārgumus ir vēl divas zādzības šī gada septembrī – no Dabas vēstures muzeja Parīzē tika nozagts neapstrādāts zelts aptuveni 0,6-1,5 miljonu eiro vērtībā, bet no Nacionālā porcelāna muzeja Limožā tika nozagts augstvērtīgs ķīniešu porcelāns sešu miljonu eiro vērtībā.
Tikai divas nedēļas pēc skaļās dārglietu laupīšanas Parīzes Luvras muzejā zagļi ir uzbrukuši Francijas galvaspilsētai – ielaužoties Swarovski veikalā pilsētas stilīgajā Kreisā krasta rajonā. Tur tika nozagti pulksteņi un dārglietas aptuveni 200 000 eiro vērtībā. Ielaušanās notika piektdienas agrā rītā, bet netika atklāta, kamēr strādnieki ieradās atvērt veikalu un neatrada salauztas durvis un vitrīnas. Policija ir apstiprinājusi, ka veikalā nav bijušās ieslēgtas drošības kameras un tās rīcībā tieši liecību par šī nozieguma gaitu.
Zādzība Luvras muzejā ir ieguvusi milzīgu simbolismu valstī, kura vairāk nekā gadu ir iestrēgusi politiskajā stupceļā.
Sabiedriskās domas konsultāciju uzņēmuma "Verian" pārstāvis Stjuarts Čo laikrakstam "L'Opinion" sacīja, ka tā veicina "kaunu... tā veicina domu, ka tauta ir kļuvusi neaizsargāta un nespējīga aizsargāt savus dārgumus".
Lai arī zādzības Francijas muzejos ir kļuvušas gandrīz vai par iknedēļas notikumiem un vērtības atgūtas netiek, šajā gadā mērķtiecīgu (iespējams pasūtījuma) zādzību skaita būtisks palielinājums vērojams visā pasaulē. Tas seko gadiem ilgi izplatītajam vandālismam Eiropas muzejos – satrakojušas feministes un zaļās pārliecības pārņemti jaunieši mēģināja postīt ne vienu vien mākslas darbu. Tā bija sava veida atbalss Amerikā notikušajai vēsturisko pieminekļu postīšanai.[5] Šī parādība mazāk izteikta bija Kanādā, ar retām izpausmēm Eiropā un Āzijā, kur arī kustība "Black Lives Matter" bija mazāk populāra un netika pietiekoši asi uztverta kā cīņa par senču nonākšanu kolonizācijā un genocīda ietekmē.
Autentisku senlietu zādzības
Vairākus gadu desmitus senlietu zādzības bija mazāk izceltas ziņu lapās, jo šis nelegālais tirgus bija piesātināts ar senlietām no konfliktos ietvertiem reģioniem (Irāka, Afganistāna) un pierobežu konfliktu zonām (Peru-Bolīvija, Kolumbija-Ekvadora u.t.t.). Šogad interešu centrs ir novirzījies. Kairas rietumu pievārtē pēc 22 gadu ilgas būvēšanas un gaidīšanas tika atvērts Lielais Ēģiptes muzejs (Grand Egyptian Museum, GEM). Uz jauno muzeju no citiem Ēģiptes muzejiem un krātuvēm tika pārvietotas aptuveni 100 tūkstoši senlietu. Nav pārsteigums, ka melnajā tirgū nonāca atbirušās senlietas, jo tās tagad ir dienaskārtībā.
Tomēr daži laupīšanas gadījumi ir publiskoti. Starp tiem ir faraona Amenemopa, kurš valdīja Ēģiptes XXI dinastijas laikā (apmēram no 993. līdz 984. gadam p.m.ē.), rokassprādze.[6] Tā ir no zelta ar lazurīta – lapis lazuli lodīti. Izmeklēšanas laikā policija atklāja, ka rokassprādze ir nozagta, pārdota par aptuveni 3400 eiro un izkausēta. Sudraba tirgotājs Kairas centrā vispirms palīdzēja to pārdot zelta tirgotājam par 180 000 Ēģiptes mārciņu, kurš to pārdeva tālāk kādam zelta lietuves darbiniekam par 194 000 Ēģiptes mārciņu (aptuveni 3400 eiro). Pēc tam 3000 gadus senā aproce tika izkausēta. Par šo noziegumu policija aizturējusi muzeja darbinieku un trīs līdzzinātājus, viņi atzinušies aproces zādzībā un nelegālā pārdošanā. Tomēr tas ir tikai atsevišķs gadījums, jo senlietu izlaupīšanā un legalizācijā darbojas daudzas tīklveida struktūras.[7]
Pasaule ir nemierīga daudzās jomās, apdomīgums un piesardzība vērtību saglabāšanā noteikti nav attāla nepieciešamība. Arī pie mums, kur vērtīgu digitālo resursu neatgriezeniska zaudēšana Nacionālās Bibliotēkā gadījumā būtu jāuztver kā zināms brīdinājums. Varbūt tas būtu jāuztver kā aicinājums Kultūras ministrijai vismaz atkārtoti veikt pārbaudes un pārliecināties, ka mūsu pašu nacionālie dārgumi tiek atbilstoši glabāti drošībā. Arī tad, ja par tiem nav paredzēts mācīt skolu programmās.
[6]https://www.facebook.com/photo.php?fbid=1190029443158600&set=a.146644907497064&type=3&ref=embed_post
Comments