Tramps atkal priekšā
- Taisnība Raksta
- Feb 18
- 6 min read
Briseles konstantais apmulsums un acīmredzamā demence aizvien vairāk atgādina vistu kārpīšanos kūtiņā, bet ne jau tādu, kas sprostos turētas, kā saprotams zaļajā kursā un dzīvnieku aizsardzības pareizos izcēlumos. Tāda pati kasīšanās un klaigāšana vērojama ārpolitikā, kur īpaši populāra ir kladzināšana par ļauno Ķīnu un tās īpašo viltību. Droši vien sava taisnība jau ir, jo Ķīnas “maigā vara” šīs lielvalsts arsenālā ir tradicionāls ietekmes veicināšanas rīks. Ar to ir jārēķinās, bet nav pareizi pakļauties kādai hipnotiskai pašiedvesmas ietekmei un neatskārst reālijas, kurās Eiropai Ķīna ir daudz vairāk vajadzīga, nekā Ķīnai Eiropa.
Trampa Irānas dilemma
Problēma ir Irānas kodolprogramma, par kuru nevienam nekas daudz nav zināms. Irānas izstāšanās no vairākiem starptautiskiem atomuzraudzības un kontroles līgumiem, kā arī atsacīšanās no ārvalstu inspekcijām (tās atļauj pat Ziemeļkoreja) un aktīva urāna bagātināšana, kas pārsniedz civilo kodolreaktoru vajadzības, liek daudziem satraukties un ne bez pamata. Neviens nevēlas, lai Irānas rīcībā nonāk kodolieroči. Formāli Irānas amatpersonas ir piekritušas sarunām ar ASV, bet ne līdz galam vienojušās ar Starptautisko Atomenerģijas komisiju.
Irānas un Izraēlas attiecības ir daudz sarežģītākas, taču tās ir gadu desmitiem milzušas pretrunas un ienaids, kopš tika gāzts Irānas šahs. Izraēlai ir būtiska ietekme uz ASV ārpolitiku, daudz niansētākām attiecībām Tuvo Austrumu reģionā un visā islāma valstu pasaulē, un Izraēla savas iespējas noteikti izmantos. Valstij ir sava taisnība, jo Hamās grupējums un citi teroristisku organizāciju atzari reģiona valstīs spēj aktīvi darboties tikai pateicoties Irānas bagātīgajam “naudā un graudā” atbalstam. Visai spekulatīvi – tieši Izraēla ir valsts, kas Trampu virza uz Nobela Miera prēmiju, un tā ir ļoti vilinoša ēsma. Spēle visiem zināma, arī mūsu zemes amatpersonas piedalās.
Mazāk zināmas ir citas Irānas lomas. Piemēram, tā ir ne tikai nozīmīgs Krievijas tirdzniecības partneris un plašs sankcionēto preču piegādātājs, bet arī viena no reģiona nozīmīgākajām lielvarām. Ar tās viedokli rēķinās ļoti daudzas valstis. Krietni mazāk Irāna pamanīta kā viena no OPEC dibinātājvalstīm 1960. gadā (ar Irāku, Saūda Arābiju, Kuveitu un Venecuēlu). Legalizētajā naftas kartelī nav ne Krievija, ne ASV un citas naftas lielvalstis. ASV tā ir sena sāpe un šķērslis ASV kompāniju ietekmei pasaules tirgū un cenās.
Plašāk zināma nav arī Irānas un Ķīnas mijiedarbība. Neskatoties uz galdiem ilgām sankcijām, kā mērķis ir Irānu izolēt globālajā tirgū un kropļot tās ekonomiku, lai neļautu attīstīties tās kodolprogrammu. Irānas ārējās tirdzniecības apgrozījums 2024. gadā sasniedza 125 miljardus dolāru, tostarp 32 miljardus ar Ķīnu. Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) dati parāda, ka Irānai tajā pat gadā bija arī 28 miljardu dolāru tirdzniecības apgrozījums ar AAE, bet ar Turciju – 17 miljardi dolāru. Irānas tirdzniecības bilance ir bijusi pozitīva un pieaugusi 2025. gada laikā, kad palielinājās arī ārējās tirdzniecības apjoms.
Ir vēl arī vairāki citi aspekti, tomēr augstāk izklāstītais ir pietiekoši nozīmīgi, lai Tramps nonāktu dilemmas priekšā par turpmāko rīcību. Formālu iemeslu iejaukties ir gana daudz (piemēram, valdības iestāžu izrēķināšanās ar protestētājiem), tomēr militārā darbība, uz ko visai intensīvi virza Izraēla, būs apgrūtinoša. Irānas gatavība iespējamam iebrukuma ir nesalīdzināmi pieaugusi – piemēram, efektīgi iztīrot valsti no ārzemju aģentūru darbiniekiem un aģentiem. Militāra sadursme reģionā izraisīs domino efektu, un šie procesi nebūs pozītivi ne ASV, ne Izraēlai.
Gājiens ar zirdziņu
Trampam bieži pārmet spontanitāti un apgalvo, ka ir ierobežotas iespējas prognozēt viņa rīcību, taču patiesībā daudzos gadījumos tā nemaz nav. Politika ir skaidra arī tad, ja ziņojumi sociālajos tīklos un atbildes preses konferencēs ir šis spontānums.
ASV ir visai kontroversiālas attiecības ar Krieviju, ko līdz šim veidojušas māņu kustības un šaha figūru pārvirzīšana ar kopēju, sen zināmu vēstījumu – Krievijas un Ukrainas karš (Baltā nama leksikā “pierobežas konflikts”) nav Amerikas karš. Tikai NATO Eiropas valstu spiediena dēļ ASV ir piekritusi pārdot ierobežotu daudzumu militāro preču, dažus pakalpojumus un sniegt maksas informācijas pakalpojumus. Vienlaikus tiek uzturēta nepabeigta spēle par iespējamu ekonomiskās sadarbības attīstību Krievijā, ko daži sauktu par dikvosību, bet citi – par aprēķina politiku.
Paklusēt vajadzētu gandrīz visām Rietumeiropas valstīm, kas aktīvi tirgojas ar Krieviju un saglabā atkarību no tās fosilā kurināmā, metāla šķirtnēm un ķīmiskās rūpniecības lieltonnāžas piegādēm.
Līdzīga ir ASV politika attiecībā uz Argentīnu un vairākām Centrālamerikas valstīm, bet pēdējā pusgadā – arī uz Grieķiju. Tas ir sava veida gājiens ar zirdziņu un tomēr, vairāk izskatās pēc sadarbības vēlmju uzsildīšanas pat paaugstinātu tarifu apstākļos. Pagaidām visai sekmīgi.
Trampa tarifi
Sekmes lielā mērā nosaka Trampa realizētās politikas apsteidzošais raksturs. Ir gaužām naivi uzskatīt, ka pielaistās atsevišķās kļūdas tarifu noteikšanā ir spontāna ASV administrācijas rīcība. Tas tā nav, un nevajag par zemu novērtēt ASV spējas veikt aprēķinus, kā arī izstrādāt to īstenošanas plānu. Par visai detalizētu politiku uzskatāma arī tarifu ieviešanas kārtība un diskusijas (ar katru valsti atsevišķi) par preču un pakalpojumu grupām. Maz emociju, aprēķins un izplānoti vairāki soļi uz priekšu.
Kanāda pagaidām ir atstāta relatīvā mierā, jo ASV rūpniecības uzņēmumiem dots laiks, lai tie mazinātu vajadzību pēc komponentēm no Kanādas un tās tirdzniecības ķēdēm, taču tas nenozīmē, ka atelpas brīdis būs patstāvīgs. Jo īpaši ņemot vērā, ka Kanāda janvārī pēkšņi atvēra savu konsulātu Nukā, Grenlandē.
Sarežģītākā situācijā ir Apvienotā Karaliste, kas visus spēkus ieguldīja, lai mazinātu ASV tarifu ietekmi uz rūpniecību. Bija panākumi un īpaši izņēmumi, taču piemirsās ņemt vērā izejvielu piegādātāju struktūru, kas dramatiski mainījās ASV tarifu dēļ.
Trampa tarifu plāns panāca savu – Amerikas tirgus kļuva par iekārojamu valstu cīņā par iespēju pārdot Amerikai tās vai citas preču un pakalpojumu grupas.
Britu tirgus zaudēja pat britu sadraudzības valstu vidē, kas tradicionāli bijušas karalistes izejvielu piegādātājas, un nereti tas notika uz īpaši izdevīgiem noteikumiem. Stārmera valdību faktiski “atslēdza” divu nedēļu laikā, turklāt “kurvīti” britu tēraudam un auto tirgum iedeva arī Eiropas Savienība (ES). Tas viss summējas un briti skaita dienas, cik Stārmeram vēl palikušas šādas valdības vadībā.[1]
ES nekompetence un nespēja analizēt un vērtēt vairākus soļus uz priekšu izteikti bija redzama tirdzniecības noslēgšanā ar indiju. Līgums, ar ko šķietami pavēra durvis uz starptautisko tirdzniecību, slēgšanas brīdī Indijai bija izdevīgs tieši ASV augsto tarifu dēļ... bet tad Eiropa iekļāva līgumā nosacījumus par emisijām un līdzdalību kvotu tirdzniecības mehānismā. Kā “Taisnība” jau rakstīja, tie ir lieli un tieši izdevumi, kuru mazināšanai ražotājiem būtu vajadzīgi neiedomājami līdzekļi. Šādu līdzekļu Indijai nav, neatkarīgi no toņkārtas, kādā ES izsaka savas prasības. Seko pilnīgs izmisums, bet tad Tramps būtiski samazina tarifus un vairākas preču grupas atbrīvo no muitas tarifiem. Te arī beidzas stāsts par Eiropas zaļo sapni.
Spēle Ķīnā
Audzinošs manevrs Taivānai, kas atteicās uz ASV pārvietot līdz 40% valsts mikroshēmu industrijas. Pat ja tehniski visas ekosistēmas pārvietošana robežojas ar neiespējamību, attieksme un publiskais skaidrojums ASV administrācijai nav pieņemams. Biedriem vajadzīga politinformācija saprātīgu lēmumu pieņemšanai.
Prezidents Tramps dodas uz Pekinu, un Air Force I var pat nenosēsties, lai daudzām Ķīnas kaimiņvalstīm mācība jau būtu dota, turklāt ar paliekošu ietekmi. Tramps Ķīnai sniedz izcilu pakalpojumu, bet kas tiek sagaidīts pretī?
Par to nav daudz zināms. Nesenā Trampa un Sji sarunā Tramps viņu mudināja atrauties no Teherānas.[2] ASV prezidents paziņoja, ka viņam bijusi “lieliska” telefonsaruna ar savu Ķīnas kolēģi, kā laikā viņi abi apsprieda daudzas lietas, sākot no tirdzniecības līdz karam Ukrainā, Ķīnai, Taivānai un plāniem apmeklēt Pekinu. Galvenā sarunu darba kārtības tēma gan bija situācija Irānā, jo Vašingtona turpina mudināt uz Teherānas izolāciju – Tramps pagājušajā mēnesī paziņoja, ka ASV piemēros 25% tarifu jebkurai valstij, kas ar Irānu turpina veikt darījumus. Ķīna ir Irānas lielākais partneris, taču papildus tarifi valstij piemēroti netiek, jo atbilde būs pārāk sāpīga ASV.
Pamata jautājums ir un paliek ASV naftas piegādes Ķīnai, lai gan sarunas faktiski būs par Venecuēlas naftu. Ķīna ir viens no vadošajiem tās naftas pircējiem, tomēr iepirktais daudzums ir neliels. Tas ne tik daudz ir jautājums par cenu, cik par perspektīvu. Ja par Venecuēlas naftas iepirkumiem ilgtermiņā tiks panākta principiāla vienošanās, Panamas kanāla caurlaides spēju ierobežotības dēļ, ASV būs jābūvē naftas vadi no Venecuēlas caur Kolumbiju līdz Klusā okeāna piekrastei. Tas nozīmē desmitiem miljardiem investīciju un tās ir apspriežamas pirmo personu lokā – tā teikt, Venecuēlas operācijas otrā fāze tiek gatavota un nav šaubu, ka var tikt rasti sadarbības veidi. Nekas personisks, tikai bizness.
Ķīnas austrumnieciskā gudrība
Ķīna telefonsarunas laikā ASV skaidri norādīja, ka negrasās atteikties no ilgtermiņa plāniem par atkalapvienošanos ar Taivānu – tā bija reakcija uz Trampa administrācijas decembra paziņojumu par vērienīgu ieroču paketi pašpārvaldes salai. Tās vērtība ir vairāk nekā 10 miljardi dolāru un ietver vidējās darbības rādiusa raķetes, haubices un dronus. Ķīna to neuzskata par draudzīgu soli.
Pats nozīmīgākais tomēr ir vārdi, ka “Taivānai nekad netiks ļauts atdalīties no Ķīnas”, kas pausti Ķīnas valdība paziņojumā un ka “ASV apdomīgi jārisina ieroču pārdošanas Taivānai jautājums”.
Nenoteiksmes nākotne
ASV un Ķīnas prezidenti Pekinā plāno tikties aprīļa sākumā. Būs daudz mājienos un netiešos vārdos teiktais, kam būtu uzmanīgi jāseko visā tik ļoti trauslajā starpvalstu attiecību pasaulē.
ES mēģinājums noslēgt ar Ķīnu kādu plašāku tirdzniecības līgumu izgāzās kā veca sēta, un arī šaurāku, atsevišķu jomu līgumi nepārvar to sagatavošanas tehnisko diskusiju barjeru. Tas nenotiek tādēļ, ka Ķīnai būtu kādas nesamērīgas prasības. Brisele, lai kompensētu savas neveiksmes, lēmusi apņēmīgi rīkoties – Eiropas Komisija martā atklās jaunus drošības pasākumus attiecībā uz piekļuvi publiskajam finansējumam.[3] Uzskata, ka tas būs “slepenais ierocis” pret Ķīnu un ka Brisele pēta pasākumus, kas, salīdzinājumā ar ārvalstu konkurentiem, dotu priekšroku Eiropas uzņēmumiem.
ES represijas ir daļa no plašākiem centieniem Eiropā mazināt Ķīnas ietekmi. Komisāra Stefana Sežurnē likumprojekts, piemēram, vērsts uz Ķīnas investīciju ierobežošanu un ārvalstu uzņēmumu piespiešanu sadarboties ar vietējiem uzņēmumiem. Mērķis ir atdzīvināt ES rūpniecības nozares.[4] Finanšu ministrs Rolands Leskūrs žurnālistiem sacīja, ka “jums ir jāspēj ņemt vērā fakts, ka vismaz dažās stratēģiskās nozarēs detaļas vai produkti tiek ražoti Eiropā”. ES nevarot būt pēdējais mazulis, kas “skraida apkārt, kamēr visi viesistabā dara ko citu”. Pagaidām tas nekalpo par daudzsološu risinājumu un akcents uz bērna prātu neizskan pārāk pacilājoši.
Jāsecina, ka atkal prezidents Tramps ir vairākus soļus priekšā.
Comments