Kad Tramps nolēma sagraut Rietumu aliansi?

Karš ar Krieviju ir ilgtermiņa cīņa, kā laikā apdullinoša un strauja ziņu cikla mainība aizsedz to, kas patiesībā notiek. Lai saprastu šo karu, ir jāsaprot, kā tas sākās.

Piedāvājam iepazīties ar amerikāņu rakstnieka un žurnālista Craig Unger rakstu “When Did Donald Trump Decide He Wanted to Destroy the Western Alliance?”.

Runa ir par Trampa politiku – par mēģinājumiem gāzt Venecuēlas prezidentu, par draudiem pārņemt Grenlandi, par Ukrainas atstāšanu bez atbalsta un nezin cik daudzām citām iniciatīvām, kas apdraud NATO, Rietumu sadarbību un maina pasaules kārtību. Jā, tieši pasaules kārtību.

Kopš Otrā pasaules kara beigām (1945. gads) ASV politiķi – gan republikāņi, gan demokrāti, veidojuši politiku, kas veicināja spēcīgu demokrātisku institūciju izveidi, spēcīgas tirgus ekonomiku un jaudīgu militāru aliansi Eiropā. Protams, ir bijušas arī neveiksmes un domstarpības – Kosova, Lībija, Afganistāna un citas, tomēr kopš izveides, Rietumu alianse ir kļuvusi par būtisku pasaules stūrakmeni un, īpaši attiecībā uz Eiropu, tā bijusi neticami veiksmīga.

Miljoniem amerikāņu NATO, Rietumu sadarbība un ārpolitikas iniciatīvas nav nekas vairāk kā abstrakti jēdzieni, taču šis bija retais gadījums, kad ASV īstenoja ārkārtīgi veiksmīgu politiku. Neatkarīgu no tā, vai runa ir par patēriņa precēm, ceļošanu vai militāriem sabiedrotajiem – eiropieši bija mūsu draugi.

Līdz šim.

Tramps grib pārņemt Grenlandi – autonomu teritoriju, kas ir daļa no Dānijas. Un tā kā Dānija ir NATO dalībvalsts, Tramps uzbrūkot – militāri vai citādi, faktiski iznīcinātu NATO un mēslainē izmestu veiksmīgāko ārpolitisko aliansi ASV vēsturē. Viņš piepildītu Vladimira Putina pārdrošākos sapņus. No ģeostratēģiskā viedokļa tas ir neprāts.

Tātad, ir jājautā – no kurienes, sasodīts, Trampam šāda ideja radās?

Atbildi es atklāju gandrīz pirms desmit gadiem, kad rakstīju grāmatu “House of Trump, House of Putin”. Es atklāju, ka Trampa šīs politikas (vai ļoti līdzīgs) formulējums radās jau 1987. gadā, gandrīz uzreiz pēc tam, kad viņš atgriezās no sava pirmā brauciena uz Maskavu.

Pirmie mājieni par to, ka notiek kas aizdomīgs, parādījās 1987. gada 24. jūlijā. Kādā ļoti negaidītā “Executive Intelligence Review” izdevumā tika publicēts raksts, kas norādīja, ka starp Kremli un Trampu notiek kas noslēpumains: “Ziņots, ka padomju varasiestādes daudz labvēlīgāk raugās uz iespējamu Donalda Trampa prezidenta kandidatūru – Ņujorkas uzņēmēju, kurš uzkrājis bagātību nekustamā īpašuma spekulācijās un kuram pieder kontrolpakete bēdīgi slavenajā ar organizēto noziedzību saistītajā “Resorts International”. Tramps jūlijā devās apmaksātā braucienā uz Padomju Savienību, lai apspriestu luksusa viesnīcu būvniecību Krievijā.”

Donalds Tramps kandidē uz prezidenta amatu? Tas skan absurdi. Toreiz viņš galvenokārt bija pazīstams kā bravūrīgs pleibojs, kurš bija sācis pelnīt milzu naudu ar nekustamo īpašumu. “Executive Intelligence Review” bija mazpazīstams izdevums, kas kalpoja kā vēlīna sazvērestību teorētiķa Lyndon LaRouche balss. Viņu “Washington Post” raksturoja kā “ekstrēmistu dīvaini”. Tāpēc ideja, ka Tramps varētu kandidēt uz prezidenta amatu, šķita neticama. Tomēr tika uzskatīts, ka izdevumam ir ciešas saites ar Kremli, un izrādījās, ka viņiem bija taisnība.

Pateicoties savam mentoram Rojam Konam – amerikāņu politikas tumšajam princim, Tramps bija iepazinies ar politisko stratēģi un lobistu Rodžeru Stonu, kurš bija darīts no tādas pat drēbes kā Kons. Stouna vadībā Tramps 1987. gada 1. septembrī ar pēkšņi un ar pilnu jaudu sāka popularizēt savu “jauniegūto” kompetenci ārpolitikā. Viņš samaksāja gandrīz 100 000 dolāru par reklāmām “Boston Globe”, “Washington Post” un “New York Times”, aicinot ASV pārtraukt aizstāvēt sabiedrotos, kuri Ameriku izmanto savās interesēs.

Trampa pirmos soļus ārpolitikā iezīmē reklāmas ar visrakstu “Amerikas ārējā aizsardzības politikā nav nekā tāda, ko nevarētu izārstēt neliels mugurkauls”. To nozīme bija atklāti prokrieviska – viņš aicināja izjaukt ASV pēckara alianses ar Eiropu un Japānu, un tas ir skaidrs priekštecis Trampa mūsdienu “America First” politikai. Reklāma vairāk koncentrējās uz ASV aliansi ar Japānu – tas ir jautājums, kas tolaik ļoti uztrauca VDK. Argumentācija bija tieši tāda pati kā mūsdienās.

Trampa reklāma, 1987. gads

Īpaši interesanti ir tas, ka Trampa reklāma parādījās tikai dažas nedēļas pēc viņa pirmā brauciena uz Krieviju, kura laikā VDK viņu bija sākuši piesaistīt kā izlūkošanas resursu. Tas Trampa un Krievijas attiecībās bija agrīns posms, taču viņš jau bija nodibinājis sakarus ar padomju emigrantu Semjonu Kislinu, kurš Trampa viesnīcai “Hyatt Grand Central” pārdeva simtiem televizoru. Tramps jau bija pusdienojis ar PSRS vēstnieku ANO (Jurijs Dubiņins) un viņa meitu Natāliju.

Trampa uzaicinājumu uz Padomju Savienību sagatavoja pēc ģenerāļa Ivana Gromokova – augsta līmeņa Pirmās galvenās pārvaldes VDK darbinieka, norādēm. Tā bija ierasta procedūra – VDK rezidentūras ASV pārsūtīja amerikāņiem ielūgumus apmeklēt Maskavu. Vairumā gadījumu braucienus organizēja “Intourist”, kas kalpoja kā VDK piesegs – ja no tā līdzekļiem apmaksāja pilnīgi visus ceļojuma izdevumus (kā tas bija Trampa gadījumā), tā bija skaidra norāde, ka aiz tā stāv VDK.

Pats neparastākais Trampa vizītes rezultāts bija tas, ka uzreiz pēc atgriešanās no Maskavas viņš sāka ārkārtīgi maz ticamu un, kā izrādās, īslaicīgu kampaņu 1988. gada Republikāņu partijas prezidenta priekšvēlēšanās. Lai sevi parādītu kā potenciālu kandidātu, viņš pēkšņi sāka reklamēt savu “jauno” ārpolitikas kompetenci, ko VDK viņam iedeva vasaras vizītes laikā.

Tomēr Tramps nezināja, ka septembra sākumā, pēc viņa atgriešanās Ņujorkā, Jurijs Švecs vēl atradās VDK birojā Maskavas nomalē un ka uz viņa galda nonāca šifrogrammas ziņojums, kas šodien šķiet daudz nozīmīgāks.

Ziņojums nāca no Pirmās galvenās pārvaldes dienesta A, kurā strādāja Jurijs. Toreiz to vadīja ģenerālmajors Ļevs Sockovs un to veidoja aptuveni 120 virsnieki, kuri koncentrējās uz 3 galvenajiem uzdevumiem – diskreditējoša materiāla radīšana par visiem ASV ārpolitikas aspektiem, konflikta veicināšana starp ASV un tās NATO sabiedrotajiem, kā arī Rietumu miera kustību atbalsts.

Jurijs Švecs

Jurijs Švecs, bijušais VDK majors, apgalvo, ka Trampu izmantoja kā izlūkošanas resursu, lai amerikāņu medijos popularizētu vadošos VDK vēstījumus. Šifrogramma netīšām atklāja VDK jaunākā resursa vārdu – tas, ka viņa vārds tika atklāts, nozīmēja, ka viņš netika uzskatīts par vērtīgu un par viņu interesējās tikai izlūkdienesti.

Ziņojuma mērķis nebija pievērst uzmanību jaunā resursa identitātei, teicis Švecs, bet gan metodēm, kas izrādījušās īpaši veiksmīgas. Šajā gadījumā viņi bija sajūsmā par veiksmīgi īstenotu aktīvo pasākumu operāciju, kā rezultātā reklāmas, pilnas ar VDK tēzēm, tika publicētas lielākajos ASV laikrakstos.

Jaunajam padomju resursam nebija drošības pielaides vai piekļuves slepeniem dokumentiem, taču, neskatoties uz to, VDK secināja, ka viņu var izmantot aktīvo pasākumu nodošanai ietekmīgiem cilvēkiem ASV, tāpēc tika sagatavoti dažādi īsi vēstījumi svarīgu politisku jautājumu apspriešanai.

Švecs stāstījis, ka “katrai valstij bija savs specifisks vēstījumu kopums, kas mainījās atkarībā no situācijas”. Viens bija ASV, cits ar niansēm Lielbritānijai, bet trešais Japānai un tā tālāk. Viena no VDK aktīvajām operācijām bija panākt, lai ASV atsakās no drošības garantijām Japānai.

Tramps tolaik rakstīja, ka pasaule smejas par ASV politiķiem, kamēr “mēs aizsargājam kuģus, kas mums nepieder, pārvadā naftu, kas mums nav vajadzīga un ir paredzēti sabiedrotajiem, kuri mums nepalīdz” (...) “ir pienācis laiks izbeigt mūsu milzīgos budžeta deficītus”.

Dienu pēc reklāmas parādīšanās, “New York Times” publicēja rakstu, kurā tika minēts, ka Tramps varētu iesaistīties 1988. gada republikāņu prezidenta priekšvēlēšanu cīņā. Kā izrādījās, viņš drīz izstājās no sacensības, taču VDK acīs jau bija paveicis ko neredzētu.

VDK Trampu izmantoja kā izlūkošanas resursu pasākumā, kura mērķis bija padomju propagandas izplatīšana lielākajos ASV medijos. Trampa reklāmā paustās nostājas bija un ir ārkārtējas, ja tās vērtē ASV ārpolitikas kontekstā. Viņš paņēma abu partiju kopīgi veidotos ASV ārpolitikas pamatus un izmeta tos pa logu.

Un tagad, gandrīz 40 gadus vēlāk, viņš ir pozīcijā, kas ļauj šīs idejas īstenot.