Vai Trešais pasaules karš ir klāt?

Informatīvajā telpā aizvien biežāk parādās informācija, ka Trešais pasaules karš (pēc līdzības ar Pirmo un Otro) ir neizbēgams un ka tas sāksies.... Nu šeit ir vairāki varianti – jau nākamajā gadā, tad pēc tik un tik mēnešiem vai 2028. gadā (tas gandrīz droši).

Tomēr ir pārāk daudz nezināmo, lai tēlotu orākulus un tik pārliecinoši prognozētu civilizācijas katastrofas. Nu mēģināsim paspekulēt…

Pamēģināsim iztēloties, kā varētu izskatīties Trešais pasaules karš mūsdienu variantā un kā sadalītos karojošās puses. Absolūti skaidrs, ka viens no kara līderiem (iespējams, ka jau uzskatāms par uzsācēju) būs Krievija. Kādas iespējamas alianses? Pašlaik sevi kā Krievijas sabiedrotos ir apzīmējuši Irāna un Ziemeļkoreja, kaut gan šos kā lēmumus nevar uzskatīt par suverēniem, jo abas valstis ir ciešā atkarībā no Ķīnas.

Ķīnas ietekme uz daudzām pasaules valstīm aizvadītajos 30 gados ir izplatījusies pandēmiskos apmēros (kā rietumi to nogulēja?). Pakistāna, Afganistāna, Centrālāzijas, Āfrikas, Latīņamerikas valstis ir vieta, kur Ķīna mērķtiecīgi panākusi ekonomisko, kā arī politisko ietekmi. Bez tam Ķīna ir sasniegusi tehnoloģiskās attīstības līmeni, kas ļauj konkurēt ar vēl pavisam nesen dominējušo Rietumvalstu līmeni. Pieeja derīgajiem izrakteņiem un tehnoloģijām nepārtraukti veicina Ķīnas vēlmi kļūt par Pasaules kārtības noteicēju, aizstāt ASV dominanci tās tradicionālajos dominances reģionos. Ķīnas ambīcijas pieaugušas tiktāl, ka rodas vēlme dibināt dominanci visā Eirāzijā, tai skaitā arī tās Eiropas daļā.

Te satiekas Ķīnas un Krievijas intereses, kuras Ķīna prasmīgi izmanto savās interesēs. Bez Ķīnas tehnoloģiskā un finansiālā atbalsta Krievija, iespējams, jau būtu bijusi spiesta pārtraukt karu Ukrainā.

Kā jau mēs zinām, tad Ķīnas oficiālā nostāja ir ka Krievijai nedrīkst ļaut zaudēt. Un ir skaidri un gaiši saprotams, kāpēc:

• Krievija ir iemantojusi bīstama drauda tēlu Rietumeiropas acīs, tādējādi to var izmantot kā draudēšanas elementu attiecībā pret Rietumeiropu;

• Krievijai ir plašas iestrādnes un ietekme Eiropas politiskajās aprindās, kas ļauj šūpot Eiropas politisko vienotību;

• Krievija ir sankciju varā un tai nav īpašas izvēles savu resursu eksporta virzieniem, līdz ar to tā pilnībā atkarīga no Ķīnas kā tirdzniecības partnera;

• Krievijai ir demogrāfijas problēmas atšķirībā no pašas Ķīnas un reģioniem, kuros Ķīna iedibinājusi ietekmi. Līdz ar to Ķīnas iespējās ir arī nodrošināt Krievijas militāro kapacitāti ar dzīvo spēku. To jau redzam pašlaik – Krievija vervē algotņus Āfrikā, Nepālā, Centrālāzijā. Pastāv tieša militāra sadarbība ar Ziemeļkoreju. Mazticams, ka Krievija to varētu darīt, ja Ķīnai būtu pretenzijas.

  
  

Līdz ar to alianses jautājumā varam secināt, ka galvenais “diriģents”, kura rīcībā ir teju globāla ietekme, ir Ķīna. Faktiski var uzskatīt, ka Ķīna kontrolēs iespējamā Pasaules kara alianšu veidošanos. Krievijas spēju mazināšana noteikti ir Ķīnas interesēs, tas var novest pie pilnīgas Krievijas teritorijas kontroles no Ķīnas puses bez tiešas iesaistes iespējamā karadarbībā.

Nav noslēpums, ka Ķīna gatavojas iespējamai globālai karadarbībai būvējot pazemes infrastruktūru, patvertnes. Aktīvas karadarbības starp Krieviju un Eiropas valstīm rezultātā abas puses tiks novājinātas, turklāt Krievija no tā cietis visvairāk. Te nu Ķīnai atliks izmantot momentu un rau, ķīnieši jau fiziski būs pie Eiropas robežām ar tehnoloģiski attīstītiem svaigiem bruņotajiem spēkiem. Būs iespēja izvietot militāro infrastruktūru, jo Krievija atteikt nebūs spējīga.

Neskatoties uz to, ka pagaidām tikai prognozē Trešo pasaules karu, principiāli tas jau notiek kopš 1991. gada. Skaitās, ka PSRS Auksto karu zaudēja, un tas diemžēl tikai daļēji atbilst patiesībai.

Raugoties šodienas acīm, PSRS sabrukums bija toreizējās Krievijas elites, kas dēvējās par komunistiem, atbalstīts pasākums, ar mērķi pārņemt resursu kontroli privātās rokās. Visās bijušās PSRS republikās pie varas, sajaukumā ar drošības dienestu personālu, nonāca to pašu komunistisko elišu nomenklatūra. Kopš sabrukuma faktiski sākās Krievijas centieni ietekmi atjaunot ne vairs PSRS veidolā, bet hibrīdā versijā. Toreizējā Krievijas prezidenta ekskomunista-alkoholiķa Jeļcina vadībā process notika bija visai haotisks, bet tad vara tika nodota drošības dienestu elitei ar Putinu priekšgalā.

Kontroles pār PSRS telpu atjaunošana sākās jau ar KGB pielietotajām metodēm. Aizsākās centieni kontroles atjaunošanai arī Rietumeiropā, kā rezultātā pat tāda ietekmīga valsts kā Vācija nonāca kremļa ietekmes zonā. Kā redzam Ungārijas un Slovākijas gadījumā, tad vajadzīgs tikai viens politiķis, lai kontrolētu veselas valsts politiku. Faktiski nākas atzīt, ka cīņa (var saukt arī par karu) par hibrīdā PSRS un Varšavas pakta atjaunošanu sākās jau 21. gadsimta sākumā. Nevar teikt, ka kremlis šajā karā neguva uzvaras. Čečenijas pakļaušana, Gruzijas atgriešana ietekmes sfērā, cīņa par Armēniju, Baltkrievija un galu galā Ukraina. Centrālāzijas reģionā ar rezultātiem ir pieticīgāk, jo cīņai ar Ķīnu – pretinieku kurš darbojas ar līdzīgām metodēm, Krievijai nav resursa. Iespējams, tieši tādēļ arī izlemts kļūt par paklausīgu “vasali”, kuru “senjors” nodrošinās ar resursu tālākai cīņai. Piemēram cīņai par Ukrainu.

Karš ar Ukrainu šo Krievijas uzsākto ekspansiju pārvērta jaunā aktīvā fāzē, un jau kopš 2023. gada iezīmēja Trešā pasaules kara aktīvās fāzes sākumu. Ap to laiku sāka veidoties pretstāvošā alianse, kas netiešā veidā, atbalstot Ukrainu, iesaistījās karā pret Krieviju.

Informācija medijos lēš, ka Trešais pasaules karš vēl var tikai sākties, neņemot vērā, ka de facto tas realitātē jau notiek. Līdz ar to var secināt, ka runa varētu būt par Trešā pasaules kara pāriešanu jaunā fāzē, kurā aktīvā karadarbībā tiks ierautas arī tās valstis, kuras pašlaik “karo” pasīvi.

Diemžēl, bet jāsecina, ka šādam scenārijam visvairāk pakļautas valstis, kas tieši robežojas ar Krieviju, jo īpaši Baltijas valstis ar visai vājo militārās pretstāvēšanas spēju un ierobežoto teritoriju.

Gandrīz četrus gadus ilgstošais karš Ukrainā ir radījis pastiprinātu uzmanību karadarbības metožu pārskatīšanai. 2022. gadā kremlis,  pielietojot Otrā pasaules kara taktiku, uzsāka iebrukumu Ukrainā. Tas galu galā rezultējās ar vairākus gadus iepriekš gatavoto līgumdienesta bruņoto spēku formējumu sakāvi.

Tas netika uzskatīts par iemeslu, lai pārtrauktu karadarbību un atkāptos. Impēriskās ambīcijas nav tik vienkārši atmest un ir diezgan iespaidīgs speciālo dienestu resurss, kas gadu desmitiem praktizējies hibrīdkaru vešanā. Tādēļ tika veiktas izmaiņas militārās operācijas īstenošanā – to pamatā bija izdedzinātās zemes princips, terors ar militāriem līdzekļiem un lēna teritorijas okupēšana, neskatoties uz dzīvā spēka neadekvātiem zaudējumiem. Turpinājumā nāca jauns karadarbības veids – dronu karš, kas pielietošanas taktikā šobrīd sasniedzis tādu līmeni, ka kaujaslaukā ienākušai tehnikai un dzīvajam spēkam tiek garantēta teju simtprocentīga iznīcināšana.

Pasaules mediju uzmanību aizvadītajā nedēļā piesaistīja amerikāņu analītiķes Daras Masikotas intervija visnotaļ ietekmīgajam žurnālam “Foreign Policy”. Par viņas vērtējumiem rakstīja pat Latvijas medijos. Ko tad viņa tādu pateica, ka tas sašūpināja informatīvo vidi? Būtībā neko jaunu un ārkārtēju. Viņa intervijā norāda, ka Krievija ir kļuvusi bīstama, jo mācās no gūtās pieredzes. Krievija kaujaslaukā ir izdarījusi secinājumus un ir izveidojusi integrētu sistēmu, kas šo pieredzi pielieto, lai veidotu jauna tipa ieroču ražošanas industriālo bāzi, apmācītu personālu, integrētu ekonomiku jaunu tehnoloģiju apbruņojuma radīšanā. Būtībā Krievija veido militāro potenciālu, lai nākamās kara fāzes uzsāktu ar jaunām tehnoloģijām un taktiku.

Jā, tādas tendences ir konstatētas, bet vai tas ir kas jauns? Faktiski jau karos iesaistītās puses vienmēr izdara secinājumus no iegūtās pieredzes, ja vien nezaudē karu jau tā sākumā. Tādus pat secinājumus ir izdarījuši arī ukraiņi un Rietumvalstu valdības (cerams). Tiesa Rietumvalstīs ir demokrātiska politiskā iekārta, vēlēšanas, pieradums pie sociālās labklājības – faktori, kas autoritārā režīmā lēmumu pieņemšanu neietekmē.

Par militārajā industrijā integrēto ekonomiku atceramies arī PSRS laikus – gandrīz katrai rūpnīcai bija plāns kara gadījumā sākt ražot militāra rakstura produkciju. Arī noliktavas bija pilnas ar militārās rūpniecības produkciju, līdz ar to būtībās tas nav nekas jauns, vienkārši atsākta jau pazīstamā prakse.

Jautājums pašlaik ir par to, kādu militāro spēju stāvokli Krievija uzskatīs par pietiekamu, lai uzsāktu militāras darbības arī pret citām Eiropas valstīm.

Kā varam secināt no pieejamās informācijas, pašlaik notiekošajā dronu/raķešu karā vēl iztrūkst mākslīgā intelekta vadītu dronu pielietošanas masīva, pie kura ieviešanas intensīvi strādā pasaules apbruņojuma industrija. Labās ziņas ir, ka rietumu kompānijas izstrādē par dažiem gadiem apsteidz Ķīnu, taču sacensība ir realitāte. Arī rietumos ar mākslīgā intelekta vadīta apbruņojuma plašu pielietojumu kaujaslaukā lielīties nevar. Pirmā vieta, kur redzēsim tā pielietošanas rezultātus, būs Ukrainas kaujaslauki. Kāds ir Krievijas progress mākslīgā intelekta vadīta apbruņojuma radīšanā secināt informācijas trūkuma dēļ ir sarežģīti, taču centieni kaut ko radīt, saprotams ka ir.

Cits jautājums ir raķešu precīzās munīcijas ražošanas jaudu palielināšanas iespējas un izmaksu būtiska samazināšana, lai nodrošinātu pretinieka infrastruktūras graušanu. Ukraina un partneri, cik var spriest no informācijas atklātajos avotos, ir panākuši ievērojamu progresu, kura rezultātus jau redzam kaujaslaukā. Arī Krievija, mobilizējot industrijas iespējas un paļaujoties uz Ķīnas atbalstu spēj nodrošināt raķetes triecieniem pa Ukrainas infrastruktūru.

Līdz ar to nonākam pie indikatoriem, kas liecinās par Krievijas gatavību uzsākt aktīvu karadarbību pret citām Eiropas valstīm:

• Krievija spēj saražot un uzkrāt raķešu un dronu arsenālu tādā apmērā, lai nodrošinātu ikdienas triecienus pa Ukrainu un vienlaicīgi īstenotu līdzvērtīgas intensitātes triecienus pa kādu citu pierobežas valsti;

• Krievija nodrošinās ar efektīvu pretgaisa aizsardzību, kas spēj nodrošināt augstu pretinieka gaisa mērķu iznīcināšanu. Piemērs ir lāzerieroči, kurus demonstrēja Ķīna, un kas izmēģināšanai esot nodoti arī Krievijas rīcībā;

• Krievijas spēja nodrošināt aizsardzību pret militārajiem kosmosa līdzekļiem. Ķīna vairākkārt ir demonstrējusi spējas pretdarboties kosmosa aparātiem, tādēļ nevar izslēgt, ka Krievija var saņemt Ķīnas atbalstu pretsatelītu aizsardzībā;

• Krievijas rīcībā nonāk mākslīgā intelekta vadīts apbruņojums.

Šie nosacītie indikatori noteikti nedarbosies gadījumā, ja Krievija izvēlēsies veikt “tie neesam mēs” tipa provokatīvus uzbrukumus ar droniem pa kādu pierobežas valsts teritoriju vai konkrētu mērķi, kura darbības atjaunošanai būs nepieciešams darbietilpīgs process un apjomīgi līdzekļi. Diemžēl, bet daži droni to spētu izdarīt.

Kā varētu izskatīties aktīvās karadarbības sākums pret Baltijas valstīm? Visticamāk, Krievija veiks masīvus gaisa triecienus pa kritisko infrastruktūru un militārajiem mērķiem Baltijas valstu teritorijas dziļumā. Salīdzinot ar Ukrainu, tam nepieciešams mazāks resurss, jo mērķu ir mazāk. Rezultātā tiek paralizēta dzīvošanas nodrošinājuma funkcijas, kas rada spriedzi sabiedrībā. Tas savukārt var rezultēties speidienā uz varas iestādēm un kapitulāciju bez tiešas karadarbības ar visu no tā izrietošo.

Nav jābūt īpašam analītiķim, lai saprastu, ka aizsargāties pret šādu taktiku var tikai ar līdzvērtīgām pretgaisa aizsardzības spējām un tālā gaisa trieciena spējām.

Kā redzam, dronu lidojumi virs stratēģiski nozīmīgiem objektiem Eiropas valstīs varēja notikt teju netraucēti, neskatoties uz to, ka jau gadiem tirgū tiek piedāvātas pretdronu sistēmas. Saprotams, ka tās ir arī bruņoto spēku un drošības spēku rīcībā, taču lidojumus virs objektiem nekas neaizkavēja. Secinājums tikai viens – Eiropa šodien nav gatava atsist tāda veida gaisa uzbrukumu, kādus Ukraina piedzīvo nu jau ik dienu. Ja Eiropas valstis nav gatavas to darīt, tad droši vien ir lieki jautāt vai Baltijas valstis to var. Tas ir situācijā, kad de facto Eiropa partnerībā ar Ukrainu atrodas karā ar Krieviju un tās partneriem. Vai tas ir jau Trešais pasaules karš un vai mēs esam tam gatavi – spriediet paši...