Zaļmaldināšanas piesegšana. Plastmasas atkritumi
Dabiski un prognozējami
Zaļais kurss apvienojumā ar nekompetenci ir visai efektīgs "Molotova kokteilis", ar ko nogremdēt Eiropas ekonomiku. "Zaļie" maksājumi no valsts budžeta turpināsies gadiem. Ja Eiropas nespēja gadiem ilgi pietiekami atbalstīt Ukrainu radījusi ieilgušu sankciju telpu ap agresorvalsti Krieviju un tās energoresursiem, tad pašu ierosinātā pāreja uz ļoti dārgiem alternatīviem enerģijas avotiem ir cena, kas jāmaksā ne tikai politiķiem, bet arī visai sabiedrībai.
Tāda bija un joprojām ir izvēle, kas sevī ietver dažādus "zaļos maksājumus", dārgas un ilgas procedūras, kvotas, limitus un emisiju maksājumus, kā arī desmitiem citu palīgrīku. Tas Eiropas enerģiju padara par pašu dārgāko pasaulē, bet bloka ekonomiku – par visstraujāk sarūkošo lielo ekonomiku. Atpalikusi ekonomika, kas nespēj kāpināt militārās ražošanas jaudu, kad tas ir visvairāk vajadzīgs, ir Krievijas interesēs.
Būtisku paātrinājumu dod lēmumi, kas nav ne kompetenti, ne tālredzīgi. Ir zināmi desmitiem naftas un gāze avotu, ko varētu izmantot Eiropai nepieciešamās enerģijas importam, tomēr viss koncentrēts tikai uz Persijas līča piekrastes valstīm. Ir pieļauta fatāla stratēģiska kļūda.
Kopš kara sākuma Persijas līča reģionā, Eiropas Savienība (ES) par fosilā kurināmā importu ir pārmaksājusi papildu 90 miljardus eiro (!!!), paziņojusi Eiropas Komisijas (EK) prezidente Urzula fon der Leiena. Strasbūrā uzrunājot Eiropas Parlamentu (EP), viņa uzsvēra, ka notikumi reģionā devuši smagu triecienu Eiropas ekonomikai, tā vēlreiz izgaismojot ES bīstamo atkarību no energoresursu importa.[1] Nezināmu iemeslu dēļ EK priekšsēdētāja nevēlējās tikpat skaļi paziņot, ka problēma ir ne tikai importā, bet arī katastrofālā nekompetencē, lemjot no kurām valstīm importēt. Tādā gadījumā no darba būtu jāatlaiž gan pati Leiena, gan visi zaļā kursa ieviesēji.
Nosauksim vainīgos.
EK vadības līmenī sava lietderība būtu nopietni jāpārdomā Hannai Virkunenai (izpildvietniece, kura atbild par tehnoloģisko suverenitāti, drošību un demokrātiju), Stefānam Sēžurnē (izpildvietnieks, kurš atbild par labklājību un rūpniecības stratēģiju). Savukārt posteņi ar steigu brīvprātīgi jāatstāj Kajai Kallasai (Augstā pārstāve un fon Leiena vietniece ārlietās un drošības politikā), Danam Jergensenam (enerģētika un mājokļi), Marošam Šefčovičam (tirdzniecība un ekonomiskā drošība; iestāžu attiecības un pārredzamība) un, protams, Vopkem Hūkstram (klimats, neto nulles emisijas un tīra izaugsme). Tas jāizdara pirms viņu darbošanās nav visiem eiropiešiem kļuvusi par pārāk dārgu.
Tāpat savas dekoratīvās un reprezentatīvās funkcijas nepildīt varētu vēl vesela virkne posteņu, jo viņi tā arī nav sapratuši savu darbības lauku. Piemēram, Hadža Labiba (līdztiesība, gatavība un krīžu pārvarēšana) tālāk par sava sarežģītā amata nosaukuma pirmo vārdu tālāk tā arī tikusi nav un krīzes atpazīt nespēj.
Briseles galmā ir vajadzīgas būtiskas pārmaiņas un tās nevajadzētu atlikt līdz brīdim, kad sabiedrība būs spiesta aktīvāk iesaistītes. Ja tā notiktu, smalkie Briseles augstceltņu ofisi vienā brīdi varētu pārtapt par Bastīlijas kamerām. Tā stunda nenovēršami tuvojas, jo Eiropas politiku ļoti apņēmīgi ved pretī katastrofai.
Brīnišķīgā liekulība
Eiropas īpašā zaļināšana notiek ne bez sekām. Raksturīga nozare ir plastmasas atkritumu savākšana un pārstrāde, kas ir tikai neliela daļa no atkritumu masas, ko ikdienā saražo gan mājsaimniecības, gan pakalpojumu sfēra un rūpniecība. Atkritumu apsaimniekošana ir kļuvusi ļoti dārga un birokrātiska, un daudzviet Eiropā tā ir pamats dažādiem konfliktiem. Nemitīgi tiek atražota politika, ka labāk ir maksāt dārgāk un tas raksturīgi ne tikai individuālā un mājsaimniecību līmenī, bet arī apkaimju kopienās, novados un provincēs. Arī ES dalībvalstis nav izņēmums.
Eiropā šo jomu visai stingri regulē un nav pārsteigums, ka blakus saukļiem par aprites ekonomiku, emisijām un desmitiem citu aicinājumu, jebkas, kas ir grūti apsaimniekojams un pārvaldāms, tiek eksportēts. Problēmu eksports kā Eiropas dzīvesveids nav nekas jauns – tas palīdz sevi pasaulē pozicionēt kā īpašo zaļā dzīvesstila "veiksmes stāstu".
Saskaņā ar Eurostat datiem, ES uz valstīm, kas nav ES dalībvalstis 2022. gadā eksportēja 32,1 miljonu tonnu atkritumu.[2] Novērojams neliels kritums salīdzinājumā ar 33,0 miljoniem tonnu atkritumu eksporta uz šīm valstīm 2021. gadā, bet līmenis maz mainās arī turpmākos gadus. Aizvadītie četri gadi bija dinamiski, jo tika nolemts ar 2026. gada vidu pārtrauks plastmasas atkritumu sūtīšanu uz valstīm, kas nav OECD. Lai arī šie noteikumi EP apstiprinājumu gaida vairāk nekā gadu, uzņēmumi atkritumus pārvietoja uz ne-OECD zemēm, tā radot ilūziju, ka Eiropa kļūst zaļāka. Nav tā kā nedaudz liekulīgi?
Jau gadiem ilgi Turcija ir galvenā ES atkritumu galamērķa valsts un uz turieni gadā nosūta aptuveni 12,4 miljoni tonnu atkritumu, kas veido 39 % kopējā atkritumu eksporta apjoma. Jaunais regulējums par OECD valstīm nozīmē, ka uz Turciju eksportēto atkritumu daudzums pamatīgi pieaugs.[3]
Vispārēja atkritumu eksporta kārtība paredz specializētu uzņēmumu saimniecisko darbību, kur valstij ir sava uzraudzības loma. Statistika vienmēr ir tāda, kā ziņo uzņēmumi, bet NVO ļoti bieži konstatē atkāpes un nozīmīgas datu neatbilstības, kas visbiežāk norāda uz daudzo profesionālo nozaru asociāciju selektīvu pieeju darbam ar datiem, un to nav grūti pamanīt.[4]
Lielākās plastmasas atkritumu plūsmas
ES gadā eksportē aptuveni 1,3 līdz 1,5 miljardi kilogramu (1,3 līdz 1,5 miljoni tonnu) plastmasas atkritumu gadā, un ap 50 % ir uz valstīm, kas nav OECD dalībvalstis.[5] Jaunākie ziņojumi no tādām grupām kā Bāzeles Rīcības tīkls (BAN) un The Guardian liecina, ka augstās vietējās enerģijas izmaksas Eiropā ir izraisījušas plastmasas pārstrādes operāciju sarukumu un ievērojamu atkritumu piegāžu uz ārzemēm pieaugumu.[6]
Vācija ir lielākā eksportētāja reģionā (un vēsturiski viena no lielākajām pasaulē), kas katru gadu uz ārzemēm nosūta aptuveni 810 000 tonnu plastmasas atkritumu. Otrajā vietā ir Nīderlande, kas funkcionē kā nozīmīgs Eiropas loģistikas un tirdzniecības centrs, padarot to par gan milzīgu reģionālo atkritumu importētāju, gan vadošo eksportētāju uz valstīm, kas nav OECD. Starp citiem Eiropas lielākajiem plastmasas atkritumu eksportētājiem gan ES, gan ārpus ir Francija, Beļģija un Itālija.
Kopš Ķīna ir noteikusi atkritumu importa aizliegumu, ES plastmasas atkritumu galamērķi ir ievērojami mainījušies. Galvenie saņēmēji tagad koncentrēti Vidusjūras reģionā un Dienvidaustrumāzijā. Tā šogad uz Turciju tiks izvestas ievērojami vairāk nekā 503-510 000 tonnas (2025. gada summārais daudzums). Apjomi, ko eksportē uz Malaiziju laika posmā no 2024. gada līdz 2025. gadam samazinājās (ap 276 000 gadā), taču tie tāpat pārsniedz Indonēziju (215 000) un Vjetnamu (137 000).
Kopējo statistiku deformē augstvērtīgas plastmasas atkritumi un no jauna ražotā produkcija. Eiropas uzņēmumi eksportē tīrus, labi sašķirotus, augstas kvalitātes plastmasas lūžņus (piemēram, sašķirotas PET pudeles vai ražošanas atgriezumi) un tos uzskata par vērtīgu otrreizējo izejvielu. Turcijas pārstrādes rūpnīcas ir tās, kas galvenokārt iepērk šos atkritumus no Eiropas uzņēmumiem kā "pārstrādājamās izejvielas", lai ražotu jaunas plastmasas granulas un preces eksportam atpakaļ uz ES. Eiropas uzņēmumi šādu izejvielu iepirkumiem ik gadus tērē vairākus miljardus eiro.
Tikai nauda, tā neož
Eiropas otrreizējo plastmasas materiālu (tostarp atkritumu, atgriezumu un lūžņu ar HS kodu 3915) vidējā tirgus cena ir aptuveni 308 eiro par tonnu, tomēr šis vidējais aprēķins raksturo tikai kādu gadījuma proporciju starp augstas kvalitātes plastmasu atkritumiem un nešķirotiem jauktas kvalitātes atkritumiem. Tīri, homogēni rūpniecības atkritumi (piemēram, caurspīdīgs LDPE vai šķirota cieta plastmasa) ir vērtīgs otrreizējs izejmateriāls un šādu atkritumu cena, atkarībā no polimēra tīrības un ķīpas izmēriem, ir no 350 līdz 410 eiro par tonnu. Materiāls ES iekšējā tirgū ir ļoti pieprasīts.[7]
Lielākā daļa plastmasas atkritumu, ko eksportē ārpus ES, sastāv no ļoti piesārņotas, jauktas vai slikti šķirotas pēcpatēriņa plastmasas. Eksports maksā naudu un par tonnu jāpiemaksā 40-60 eiro (ārpus OECD valstīm jau 120-180 eiro un jāapmaksā šo kravu transports). Cenas no saimnieciskas dzīves skatupunkta ir interesantas, jo Eiropā atkritumu glabāšana poligonos vai sadedzināšana vidēji maksā no 60 līdz 95 eiro par tonnu. Lai arī ieguvums no vienas tonnas ir salīdzinoši neliels, izdevīgāk ir plastmasas atkritumus eksportēt. Nešaubīgi. ka "tīras Eiropas" zaļā kursa demagoģijas izpratnē tas viss izskatās ļoti labi.
Augstāk apskatītais attiecināms ne tikai uz plastmasas atkritumiem, kas veido 3,5 % kopējās atkritumu eksporta plūsmas. Atkritumu eksporta valstu ģeogrāfijā ir daudz valstu – iepriekš minētajai Turcijai seko Indija, Apvienotā Karaliste, Šveice, Norvēģija, Ēģipte, Pakistāna un Indonēzija.
Tradicionālā liekulība
EP apņemšanās aizliegt plastmasas atkritumu eksportu uz valstīm ārpus OECD valstu grupas ir skaļa: "ES beidzot uzņemsies atbildību par plastmasas atkritumiem, aizliedzot to eksportu uz valstīm, kas nav OECD dalībvalstis," sacīja Pernille Veisa, EP deputāte no centriski labējās ETP grupas, kas ir atbildīga par šo priekšlikumu. "Mēs atkal pastāvam uz savu vīziju, ka atkritumi ir resurss, ja tos pareizi apsaimnieko, un tie nekādā gadījumā nedrīkst kaitēt videi vai cilvēku veselībai." Grūti iebilst, ja vien tie nebūtu tikai skaļi aicinājumi.
Realitāte izrādās daudz skarbāka – eksperti lēš, ka tikai 10 % Eiropas plastmasas atkritumu kuģu kravu, ko nosūta uz Turciju, patiešām pārstrādā. Skaitliski tas pierādāms vismaz attiecībā uz plastmasu atkritumiem.[8] Turcijai gluži vienkārši nekad nav bijis plastmasu pārstrādes rūpnieciskās jaudas, kas spētu pārstrādāt vairāk nekā minētos 10 %. Pārējā plastmasas atkritumu daļa nav nonākusi arī Turcijas atkritumu poligonos un atliek vien minēt, vai šāds eksports no Eiropas vispār ir bijis un kur tad ir nonākuši šie atkritumu kalni? Lai arī šī miljonu tonnu masīva destilācija, sublimācija un teleportācija joprojām nevienam nav saprotama, Eiropa apņēmusies arī turpmāk uz OECD valsti Turciju pilnīgi likumīgi sūtīt savus atkritumu kalnus. Eiropai nav nekādu problēmu ar atkritumiem un pārstrādes radītajām emisijām.
Nav jau tā, ka nezina un nesaprot
Plastmasu atkritumu pārstrādi atsevišķi vērtēja EK, kas ir sagatavojusi savu novērtējumu[9], kurā pausts ne mazums bažu par ES atkritumu pārstrādi Turcijā. Tiesa, ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēti iemesli aizvien pieaugošajai atkritumu plūsmai uz ārzemēm un sistēmas absurdumam. Radīts modelis, kas spēj sevi attaisnot tikai, ja no tā patstāvīgi izņem (eksportē ārpus ES) vairāk nekā 30 miljonus tonnu atkritumu. Par šāda zaļā kursa ētisko pusi ir lieki runāt, jo tas viss ietilpst "videi draudzīgā apsaimniekošanā".
Pieaugošās birokrātijas un sabiedrības noraidošās attieksmes dēļ, ES turpinās plastmasas pārstādes jaudu slēgšana. Daudzas organizācijas, kas pārstāv Eiropas plastmasas un pārstrādes nozari, mudinājušas ES sniegt efektīvāku atbalstu jomas sakārtošanai un ir pret nesaprātīgo tās politizēšanu. Saskaņā ar Plastics Recyclers Europe (PRE) datiem, uzņēmumi, kuru kopējā pārstrādes jauda gadā bija ap 1,1 miljonu tonnu, laikā no 2023. līdz 2026. gada otrajam ceturksnim bija spiesti pārtraukt savu darbību. Organizācijas vairākkārt griezušās EP un EK, kā arī sūtījušas vēstules, informējot par Eiropas strupceļu. Ir izstrādāti seši stratēģiskie ieteikumi un kā jauna, kopīga nozares vēstule tie iesniegti EK prezidentei. Organizācijas norāda, ka ES Aprites ekonomikas aktam (CEA) jādara labāki apstākļi pārstrādāto materiālu pārdošanai, konkurētspējīgām ražošanas izmaksām un investīcijām.[10]
Vēstulē izcelti arī cēloņi – nesamērīgi augstās enerģijas cenšas, importa spiediens, juridiskā nenoteiktība un noteikumu sadrumstalotība. Vēl lielāku spriedzi rada pārmērīgs administratīvais slogs, kas saistīts ar atļaujām, dokumentāciju un plaši izplatīto zaļmaldināšanu. Ļoti izšķirošs ir jautājums par enerģijas, īpaši elektrības cenām, kas Eiropā ir vidēji trīs reizes augstākas nekā ASV vai Ķīnā, tā jebkuru ražošanu un pārstrādi Eiropā padarot par nekonkurētspējīgu.
Comments