Ārpolitikas debates - reps, bet veca dziesma jaunās skaņās
- Taisnība Raksta
- Jan 31
- 6 min read
Likumpaklausīgi Ārlietu ministrija ir izstrādājusi ikgadējo ziņojumu - galveno ārpolitikas plānošanas dokumentu, ziņojums par padarīto un definēti galvenie uzdevumi šim Zaļās čūskas gadam. Pirms pāris nedēļām to visu uzklausīja valdība, atzina par labu un šodien Saeimā ar visu tiešraidi,1 filmēšanu un fotosesijām, pieaicinot ārvalstu diplomātus par klausītājiem, notika debates. Lai arī parasti diskusija vienmēr ir plašāka par valsts politiku, šodien tas viss notika saīsinātā formātā ar uzrunām, draudzīgu pleca sajūtas apstiprināšanu (partijas un koalīcijas apliecināšanai), ārlietu ministres dziesmota runa un daži atsevišķie skatījumi ar atgādinājumiem saviem kolēģiem deputātiem, par citādi nepateikto sāpi.
Saeimas režisore un diriģente visu vadīja kā pēc priekšā noliktā laika grafika un kā tas vienmēr jauniestudējumos, nekādu lieku runu vai pašdarbības. Un laikā visam ir jābeidzas.
Ja premjere nelabojamā pozitīvismā izcēla drosmīgos un tālredzīgu lēmumu pieņēmējus, kas padarījuši Latviju drošāku un labklājīgu, tad pārējo varēja jau vairs neklausīties. Krītošā ekonomikā labklājību jau gūst tikai padomju nomenklatūra un ierēdniecība, bet kabeļu pārrāvumi un ārvalstu droni civilā lidostā gan nenorāda uz drošības testu sekmīgu pārvarēšanu. Labāk nebūtu lieki pieminējusi katastrofālo „RailBaltic”, ar ko valdības vadītājai noteikti nebūtu jālepojas, bet var taču vēl aizņemties, kamēr kāds aizdod ārējos tirgos.
Sekoja ārlietu ministres priekšnesums.2 Pamata uzstādījums zināms - Latvijas ārpolitika 2025. gadā būs orientēta uz ciešāku sadarbību ar sabiedrotajiem, kā arī aktīvu līdzdalību globālajos procesos, lai stiprinātu valsts drošību, veicinātu ekonomisko izaugsmi un aizsargātu Latvijas valstspiederīgo intereses. Pat akcenti nemainās, sākas ar garu atkāpi vēsturē, kas noteikti ir lietderīgai tai deputātu daļai, kam neizdevās vairāk par deviņām klasēm pabeigt. Izvērsums seko trīs galvenajās tēmās.
Valsts drošības stiprināšana. Puse no runas par Ukrainu, un tad NATO, kas ir ikdienas darbs, tikai runa vēsta, ka Ukrainā nekas nemainīsies, jo nav pat pusmājiena par atbalstu Ukrainai pēc kara, vai vismaz iezīmētu tūroperatoru amatpersonu ceļojumiem, jo pārējo jau dara visi citi ārpus diplomātiskām misijām.
Nemākulīgi, bet tomēr piemin katastrofālo izgāšanos ar ASV par augstajām tehnoloģijām, tas ir to nepieejamību Latvijai. Sankcijas jau gluži tās nav kā pret Krieviju, bet no skābeklīša atslēgti gan paliksim blakus zemēm ar metastabilām valdībām un nepārvaramiem drošības riskiem. Būtu vajadzīgs papildus brīfings premjerei, jo tā arī nebija sapratusi drošības jēdzienu un kā to vērtē ASV valdība. Nesaprot biedri, gluži tas pats kā nesaprata savulaik Reizniece un tās valdības vadītājs, ko nozīmē Moneyval.3 Un saka vēl, ka vēsture neatkārtojas. Atkārto to gan cilvēki, un tiem ir savi vārdi un uzvārdi.
Sludināja par ministrijas ambīciju iegūt augstu krēslu ANO Drošības padomē. Ierēdnieciski un karjeriski, jo kādi mājienu kas no tā krēsla būtu jādara tā arī neseko. Krēsls tas galvenais. Ārlietu ministrijas apmātība par nonākšanu ANO Drošības padomē izskatās smieklīga un nožēlojama reizē. Tās dēļ ir gatavi gulties apakšā pilnīgi jebkuram – kā vecas prostitūtas. Vai tas būtu atbalsts HAMAS pārvaldītajai Palestīnai, vai atbalsts dažādiem autoritatīvajiem režīmiem balsojumos ANO – mērķis attaisno līdzekļus. Kāds ir mērķis tur nonākot un ko tad Latvija tur darīs? Klusums – vienkārši sēdēt un būt sapuvušā organizācijā, kas ir kļuvusi par nevarības iemiesojumu.
Ekonomiskās izaugsmes un labklājības veicināšana tie izcelta kā otra prioritāte ārlietu resoram šajā gadā. Lozungi un saukļi te izbāl, salīdzinājumā ar gatavošanos varai - 2028. gada otrajā pusē būs Latvijas prezidentūrai ES Padomē. Korekti, viss atbilstoši laika grafikam. Notikums liels, un štābiņš jātaisa ne sliktāks par vakcinēšanās izgāšanos. Tad vismaz ar muzičku un multenēm, kaķu spēlēm un paslēpēm. Bet kur tad ekonomiskā izaugsme, solītā labklājība? Vispār par to atbild citas ministrijas, un tur tie ministri nav pareizajā partijā. Lai paši atbild, bet ārlietu kantoris te tikai ir tūroperators vizīšu organizēšanā.
Trešā ārlietu resora prioritāte, kam pievēršama īpaša likumdevēja uzmanība, ir lielāka diasporas iesaiste ārpolitikas veidošanā. Esot pat plāns un cik daudz labu lietu var darīt. Vai tomēr tas nav SIF aktivitātes iekļaujams, jo identitātes uzturēšana noteikti nav tradicionāla nelielas valsts ārpolitikas daļa diplomātiskā kontekstā.
Starp citiem nelieliem pieturas punktiem par visai iluzoro starptautisko kara nozieguma tiešu pieminējumu, situācija Moldovā un Gruzijā bez mājieniem, ko tad ārlietu ministrija tur plāno darīt, savai nodevai bija jābūt Ķīnas kritikai, izpaliekot kaut kas nosodošs Krievijai, Baltkrievijai vai Ziemeļkorejai un Irāna, arī Sīrija un Izraēla ir pazudušas no mūsu ārlietu dienesta kartes (bija gan viens teikums sākumā ar 27 vārdiem par daļu no šīm valstīm). Aizmirsās, vai tomēr nepiepildītās gaidas no izcili bālās un nestabilās uzvedībā Eiropas ārlietu komisāres. Toties kleita vienmēr koša un vai tad ar to nepietiek? Līdz ar to izpalika kaut kādas norādes uz kopējo ES ārpolitiku, lielajām starptautiskajām programmām un kādu mijiedarbības mehānismu ar jauno ASV administrāciju. Jeb nepamanīja, ka ASV ir jauna administrācija/politika un eiropiešiem nekas vairs nebūs pa brīvu un tāpat vien – tradīciju un smukuma pēc. Diaspora te domāta ministrijas izpratnē kā citu valstu politikas labāki skaidrotāji un tulki? Arī Krievijā? Dziesma vecā, toties repā, un kāds prieks par Anša citēšanu no augstās tribīnes. Runa visus pārliecināja, ka sliktāk nebūs un tādas savas ārpolitikas jau mums nemaz nav, viss mierīgi un, ja runu ar drukātiem burtiem uzrakstītu sadalot īsākos teikumos, to pat Ramona nolasītu.
Lielos vilcienos tas arī viss no tā nekā, jo nekā jau arī nebija. Jāturpina vien dzīvot. Ja reiz tikpat snaudošā režīmā ir Saeimas atbildīgā komisija Pandas Uģa vadonībā, tad jau pilnīgi pietiek ar dažiem bambusa kātiem, lai zaļā kursa rezervācijā uz vietas palikušie liekas kustības nemēģinātu. Klimata pārmaiņas sola bambusa audzes jau tuvējā nākotnē.
Pēc scenārija uz skatuves gaidīta opozīcija un tai jāpārliecina klausītāji par dziļo inteliģenci katrā nacionālā pīļu dīķi. Deputāts Edvards Smiltēns pārspēj pats sevi citējot gan Fukujamu, gan Čērčilu, piesauca Hitleru un Putinu un tin savu sakāmo ap ekspansijas politiku kā tādu. Pat netieši netiek saukta vārdā Krievija, arī citas zemes ar tādu pašu, lai arī mazāk pamanāmu politiku. Bet tad runātājam vajadzētu cita veida dokumentus lasīt un kārtīgāk iepazīties,4 un tad tā vairs nav tukša pļāpāšana. Bet ja reiz loma tāda ierādīta.
Pārsteidzoši optimistiska ir noslēdzošā Aizsardzības ministra runa, kur teatrāli pārliecinoši tika stāstīts, ka esam kļuvuši “par drošības donoru un miera nesēju pasaulē”. Nopietni? Vai tas kaut kas no zinātniskās fantastikas? Citādi tā leksika tik ļoti līdzīga Kremļa diktatora vārdu salikumam, ka nevar nojaust īsti, par kuru zemi te tiek stāstīts. Sprūds – miera balodis!
Ministrs arī uzsvēra, ka Latvija ir apņēmusies kļūt par dronu tehnoloģiju lielvalsti. Par to liecinot gan Latvijas ražotāju līdz šim paveiktais, bet arī valstī izveidotais bezpilota lidaparātu testu un mācību poligons un: "Drīzumā mēs atklāsim Dronu izcilības centru, lai stiprinātu šīs spējas gan gaisā, gan uz sauszemes, gan jūrā. Mēs esam kļuvuši daudz spēcīgāki un esam iekustinājuši Eiropas dronu ekosistēmu, bet mums ir jāturpina šis fokuss, šī līderība." Te neviens stabules pūtējs vairs neko nespēs ataicināt mājās. Tādu pīlīšu pūšana no Saeimas tribīnes nemaz nav tik bieža, pat tad, kad runātāji jūtas pilnīgā Aizspogulijā.5 Ar pašmāju dronu ražošanu Salavecis (Sprūds) varbūt ir sasolījis kādreiz sasniegt dižražošanā pus procentu no Eiropā saražotā dronu daudzuma. Bet arī tad gandrīz visas detaļas nāks no Ķīnas, bet arī tad, tikai ar nemilitāras veiktspējas procesoriem, pateicoties ASV augsto tehnoloģiju liegumam visās Baltijas valstīs. Turpinoties tikpat veiksmīgai ziepju burbuļu pūšanai Aizsardzības ministrijā un nekompetencei Ārlietu ministrijā, papīra pūķi te varētu būt patiesa inovācija jaunās iedomu koalīcijās un mūros. Vienīgā alternatīva te paliks iegādāties augstās tehnoloģijas produktus no kritizētās Ķīnas, citādi nekas sarežģītāks par procesoru veļas mašīnas darbināšanai pie mums nenonāks. Sprūds atstāja iespaidu kā tikko izmucis no Tvaika ielas dispansera – tā vietā, lai runātu par kopējiem plāniem kā stiprināt Latvijas drošību ar sabiedrotajiem, nepārtraukti murgoja par Latviju kā dronu un militārās industrijas lielvalsti, kas visai pasaulai rāda priekšzīmi. Ar šo cilvēku nav labi – aizsardzības ministrs nedrīkst dzīvot iedomu pasaulē, te ar steigu kaut kas ir jādara!
Kā apjukusi Alise tad uz skatuves nāk Antoņina Ņenaševa un jūtas kā kukurūzas laukā ar mačeti rokās - uzmācās taču visi un visos iespējamos veidos, un tā Kremļa kaulainā roka skaidri saskatāma opozīcijas kabatās. Retorika parastā un te vēl kādu nosacītu sasaisti ar ārpolitiku var saskatīt, bet tā personiskā trauma par dabas dotām sievietes spējām dzemdēt un šausmas to darīt vairākkārtīgi, te nepārprotami lika jebkuram saprast, ka risināt to var tikai ārlietu resors. Un tas jādara šogad.
Nenoturējās tad deputāts Andris Kulbergs, kurš pinās kabeļos un vados tā arī nepasakot, kas tad būtu jādara Ārlietu ministrijai. Piemirsās tikai paša vadītās īpašās komisijas darba lielie caurumi, kur “pareizie gali” bija drošībā citās “RailBaltic” afēras konsultantu un ārpakalpojumu sniedzējzemēs, kur ārlietu resoram vienmēr ir bijuši taisni nagi un kasīšanās nesanāks. Varbūt arī nebija jāaiztiek, lai sēžu zālē nebojātu gaisu.
Noslēgums gan dramatisks "Galvenais - beigsim rieties! Mums ir tik sarežģīti ārējie apstākļi... Ejam uz priekšu, strādājam!" teica Braže.6
Nesanāca. Rindā stājās vēl gandrīz trešdaļa deputātu, katrs ar savu sāpi un saprašanu, vismaz tiešraidē vēlētāji varēja redzēt kā cenšas. Tomēr nebija tautasdziesmu, ne solo dziedājumu, par vadoņu runu citējumu, būs jau arī citas Saeimas sēdes. Citādi kā parasti - senas dziesmas jaunās skaņās un citu aktieru izpildījumā. Scenārijs un režija tāda.
Comentários