Apdraudējums Baltijas valstīm. Ko saka igauņi?

Ziņu portāls “Delfi” 20. jūnijā publicēja igauņu mediju eksperta un rezerves karavīra Ilmāra Rāga informatīvo rakstu par šobrīd aktuālo Krievijas militārā apdraudējuma tēmu. Uzskatām, ka viņa redzējums ir ievērības cienīgs un aicinām pievērst uzmanību viņa vēstījumiem.

“Taisnības” komentāru lasi raksta beigās!

Ir divi pamata scenāriji, kur abos gadījumos Krievija NATO uzskata par galveno draudu, kā to norāda tās 2021. gada nacionālās drošības stratēģija. Tomēr vienā gadījumā ir iespējama "nepatīkama līdzāspastāvēšana", kā tā darbojās Aukstā kara laikā, savukārt otrajā scenārijā Krievija aktīvi izmantotu iespējas mainīt savu pozīciju arī ar spēku. Abos scenārijos Krievijai ir nepieciešams atjaunot savu armiju: vienā gadījumā atturēšanai, otrā – agresīvas ārpolitikas īstenošanai.

Diemžēl pēdējā gada laikā agresīvā scenārija iespējamība ir apspriesta arvien biežāk, jo no Krievijas ir nākuši vairāki brīdinājuma signāli, bet rietumi ir apzinājušies, ka mūsu reālie aizsardzības spēki ir diezgan ierobežoti. Šo scenāriju atbalsta pēdējā gada laikā rietumvalstīs publicētie draudu novērtējumi, kuros visos par iespējamu tiek uzskatīts NATO un Krievijas tiešs militārais konflikts. Pēdējie runātāji šajā rindā ir NATO ģenerālsekretārs Marks Rite un Vācijas Federālā izlūkdienesta (BND) vadītājs Bruno Kāls.

Viedokli, ka Krievijai turpmāku scenāriju īstenošanai nepieciešams atjaunot tās konvencionālās armijas kaujas spējas, mēs paudām “Taisnības” iepriekš aprakstītajos militārā apdraudējuma scenārijos. Mūsu un I. Rāga domas sakrīt.

Pēdējā gada laikā pakāpeniski parādījušās ziņas, kas liecina, ka Krievija vairs nesūta visu saražoto kara munīciju un tehniku uz Ukrainu, bet zināmā mērā ir sākusi stiprināt savu "rietumu fronti"."

Šāda informācija parādās arī publiskajā telpā. Tas sākās ar ziņām par militārās infrastruktūras atjaunošanu pie robežas ar Somiju, bet pēc tam sekoja Ukrainas prezidenta V. Zeļenska publiskie brīdinājumi par Krievijas gatavošanos naidīgām darbībām pret NATO kaimiņvalstīm, kā arī nesen nopludinātā informācija par munīcijas krājumu palielināšanu arsenālos Somijas un Baltijas valstu robežu tuvumā.

Tomēr pakāpsimies nelielu soli atpakaļ. Daudzi norādījuši, ka Krievija Ukrainā ir iztērējusi būtībā visus savus rezerves resursus. Neapšaubot šo apgalvojumu, tomēr jāatzīst, ka šāda rīcība ir pretrunā pat ar Krievijas bruņoto spēku kaujas noteikumiem. Agrāk vai vēlāk Krievijai šī pretruna būs jārisina. Tāpat kā Rietumi neuzticas Kremlim atkārtotu karu dēļ, arī Kremlis rēķinās ar iespēju, ka Rietumi var aktīvāk iejaukties. Krievi šajā gadījumā atceras Kosovu, Belgradas bombardēšanu un ir pārliecināti, ka visas krāsainās revolūcijas ir organizējuši Rietumu izlūkdienesti. Tagad, kad NATO valstis ir solījušas palielināt savus aizsardzības izdevumus, Krievija to nevar pilnībā ignorēt. Faktiski Šoigu jau 2023. gada sākumā izsludināja Krievijas militāro pozīciju stiprināšanu NATO robežām piesaistītajos reģionos. Rietumvalstu analītiķi šīm pārmaiņām ilgāku laiku nepievērsa uzmanību, jo būtiska reāla darbība tur nebija vērojama. Krievu "pokazuha" bija redzēta arī iepriekš.

Pēdējā gada laikā pakāpeniski parādījušās ziņas, kas liecina, ka Krievija vairs nesūta visu saražoto kara munīciju un tehniku uz Ukrainu, bet zināmā mērā ir sākusi stiprināt savu "rietumu fronti". Šī informācija vēl nenorāda, ka Krievija plāno uzbrukumu Rietumiem. Runa tomēr ir par lielāka resursa izveidošanu, kas der arī atturēšanai. Mums tas ir interesanti, jo šajā procesā Krievija demonstrē savu redzējumu par iespējamo kaujas lauku.

Agresīvā scenārija teorija

Pārbaudīsim agresīvā scenārija aspektus tuvāk. Kaut kā nejauši esmu atkārtoti sastapis krievu–padomju militārā teorētiķa Aleksandra Svečina (1878.–1938.) vārdu materiālos, kuros analizētas Krievijas darbības. Viņa grāmatā "Stratēģija" cita starpā aplūkoti risinājumi izejai no pozicionālā kara. Ja Krievijas–Ukrainas frontē kaujas līdzsvars ir nosacīts, Svečina teorija iesaka atvērt jaunu fronti vai uzbrukuma virzienu. Šī ideja tomēr jāsasaista ar Krievijas pašreizējo teoriju par uzvaru.

Krievijas varas retorikā paustā pārliecība balstās izpratnē, ka Ukrainas cilvēkresursu situācija neuzlabosies, bet laika gaitā vēl pasliktināsies, kamēr kara gravitācijas centrs ir rietumvalstu atbalsts. Tādējādi Krievijas uzvara ir balstīta divās galvenajās komponentēs – pirmkārt, Ukrainas cilvēkresursu galējā izsīkumā vai, otrkārt, spiedienā pret Rietumiem, lai panāktu to atteikšanos no Ukrainas. Tieši otrajā risinājumā varētu iederēties Svečina teorija.

Katrs nākamais notikums, kas traucētu ASV lēmumu pieņemšanas procesus vai piesaistītu ASV spēkus citur, nedaudz vairāk atvērtu Krievijai iespēju logu.

Pašreizējā gumijas stiepšana Krievijai devusi vairākus tai vēlamus signālus. Piemēram, Eiropas–NATO koalīcija ir izrādījusies salīdzinoši ierobežota (aptuveni 40 000–50 000 karavīru). Tādēļ varētu spekulēt, ka tuvākajā nākotnē arī jebkurā turpmākā Austrumeiropas karā netiktu piesaistīti lieli palīgspēki.

Tomēr paliek jautājums par ASV lomu. Katrs nākamais notikums, kas traucētu ASV lēmumu pieņemšanas procesus vai piesaistītu ASV spēkus citur, nedaudz vairāk atvērtu Krievijai iespēju logu. Agresīvs nodoms + iespēju logs + atjaunināta armija = agresīva ārpolitika. Šajā gadījumā gan var pieņemt, ka tad, ja Krievija pārāk vilcināsies, Rietumeiropa tomēr kļūs spēcīgāka. Tas norāda, ka Rietumeiropai visriskantākais laiks ir pirms tiem nosacītajiem četriem līdz pieciem gadiem, kad Eiropas bruņošanās būs sākusi nest reālus augļus.

Kāda tad būtu iespējamā Krievijas kaujas lauka teritorija?

Ikvienam Krievijas iespējamam militāram uzbrukumam Rietumu virzienā būtu vienlaikus jāspēj izpildīt gan politiskos, gan militāros mērķus. Vienkāršības labad šeit neaplūkosim hibrīdkara uzbrukumus, kas jau notiek.

Rietumu presē zināmu uzmanību jau ieguvusi Krievijas militārās klātbūtnes palielināšana pie Somijas robežas. Tiek runāts par 122. motorizētās divīzijas atjaunošanu un 44. armijas korpusa izveidi. Somijas aizsardzības spēki un NATO prognozē, ka Krievijas spēku lielums pie Somijas robežas nākamo piecu gadu laikā varētu trīskāršoties. Neskatoties uz to, arī šādi palielināti spēki nebūtu pietiekami veiksmīgam uzbrukumam Somijai. Tādēļ Krievijas spēku uzdevums pie Somijas robežas drīzāk saistīts ar Krievijas ziemeļrietumu robežu drošību saistībā ar NATO spēku pieslēgšanu iespējamā konflikta gadījumā.

Baltijas valstis savukārt veido vienu no atslēgas zonām visā Baltijas jūras kara zonā, jo, kontrolējot šo valstu piekrastes reģionu, ir iespējams izveidot ticamu atturēšanas mehānismu piegādes ceļiem, kas šķērso Baltijas jūru. Tas nozīmētu tiešus draudus gan Somijai, gan Zviedrijai. Tas ir, līdzvērtīgu ietekmi plašākā Baltijas jūras reģionā nesniegtu pat Somijas daļēja kontrole. Baltijas valstu un Kaļiņingradas apgabala piekrastes kontrole būtu nepieciešama arī iespējama turpmāka konflikta ar Poliju gadījumā.

Baltijas valstu kontekstā Krievijas galvenais uzbrukuma virziens būtu, visticamāk, Latvija vai Lietuva.

Baltijas jūras kara zonā neizbēgama Krievijas primārā problēma ir Kaļiņingradas aizsardzība. Otrs – jāatceras Otrā pasaules kara Šauļu operācijas piemērs, kas noveda pie Baltijas valstu dalīšanas uz pusēm. Tas toreiz noveda arī pie vāciešu lēmuma atkāpties no Igaunijas, lai nepaliktu ielenkumā (lai gan Kurzemē ielenkums tomēr radās). Tas nozīmē, ka Baltijas valstu kontekstā Krievijas galvenais uzbrukuma virziens būtu, visticamāk, Latvija vai Lietuva.

Šauļu operācija, kā rezultātā Sarkanajai armijai ar masīvu triecienu izdevās ielauzties Lietuvas vidienē, tika īstenota 1944. gada jūlijā. No turienes pavērās ceļš uz Jelgavu un tālāk līdz Rīgas jūras līcim. Tas ļāva Baltijas valstu teritorijā esošos vācu spēkus sašķelt. Operācijas panākumu atslēga bija veiksmīga uzbrukuma operācijas maskēšana, spēcīgs militārā spēka grupējums un veiksme kaujas laukā – Šauļu virzienā pārrautā vāciešu aizsardzības līnija, kas atbrīvoja ceļu uzbrukuma formējumiem.

Baltkrievijas stratēģiskās operācijas norises shēma

Tas var skaidrot, kāpēc Krievija galvenokārt veido militāro infrastruktūru un ceļus pie Latvijas un Lietuvas robežas Krievijā un Baltkrievijā. Tajā pašā laikā ir taisnība, ka paši ceļi ir nepieciešami gan kara, gan miera laikā. Tāpat šajā virzienā ir plānota četru motorizēto strēlnieku divīziju izvietošana.

Jamestown Foundation" pārstāvja Hliba Parfonova publicētajā analīzē apspriesta iespēja, ka Krievija rada nepieciešamos priekšnoteikumus, kas pieļautu operāciju Baltijas valstu visvājākajā vietā – sagrābt Daugavpili un Rēzekni, lai vēlāk pārvietotos pa A6 šoseju (tā dēvēto Daugavpils šoseju – red.) un tai paralēlo dzelzceļa koridoru, ļaujot izolēt Rīgu un galu galā pa Jelgavas un Šauļu koridoru sasniegt Liepājas un Palangas piekrasti. Uzbrukuma sākuma līnija būtu vienlaikus gan Baltkrievijā, gan Krievijā. Atšķirībā no plānotajām vienībām pie Somijas robežas pie Latvijas un Lietuvas ir paredzēts izvietot ievērojami lielākus spēkus.

Šāda analīze nav nekas jauns, bet pirmoreiz lasīju par to publiskā materiālā, jo Z kanālos (Krievijas propagandistu un kara atbalstītāju informācijas kanālos – red.) jau bija pamanīta militārās tehnikas slepena pārvietošana nevis uz Ukrainu, bet tieši pie Krievijas rietumu robežas.

Novērtējums: kā mums par to vajadzētu domāt?

Pašlaik runa ir tikai par ierobežotu tehnikas pārvietošanu un infrastruktūras izveidi. Pamatojoties uz šo informāciju, mēs nevaram automātiski secināt, ka tiek gatavots Krievijas iebrukums. Tāpat jāņem vērā laika faktors. Pat ja pastāv agresīvi nodomi, konvencionālajam uzbrukumam būtu nepieciešams sagatavošanās laiks – pēc Vācijas izlūkdienestu informācijas, kā minimums, no viena līdz pieciem gadiem.

Tāpat "zilonis istabā" ir Ukraina – pašlaik vēl ir grūti saskatīt, no kurienes Krievijai radīsies nepieciešamie papildu cilvēkresursi, jo lielākā daļa kaujas vienību joprojām ir Ukrainā. Iespējams, Krieviju nemaz neinteresē kontrole pār visu teritoriju. Svarīga ir tikai politiskās sistēmas kontrole ar noteiktu atslēgas objektu militāro kontroli.

Tomēr ir nepieciešams nopietni ņemt vērā Krievijas veiktos sagatavošanās darbus, jo krieviem ir griba, atbalstoša militārā teorija. Un viņiem ir piemērots laika ietvars. Krievijā pašā raizes vienīgi varētu sagādāt aizvien dziļākās pašu ekonomikas problēmas.

Taisnības komentārs

Igauņu analītiķa I. Rāga vērtējums ir vienisprātis ar “Taisnības” līdz šim sniegto vērtējumu par iespējamu agresiju pret Baltijas valstīm. Esam rakstījuši par tā dēvēto “iespēju logu”, kas esošajos apstākļos ir cieši saistīts ar pie varas esošās ASV administrācijas veidoto ārpolitiku. Piecus mēnešus, kopš amatā stājies D. Tramps, Kremlis ārpolitikā un jo sevišķi karadarbībā pret Ukrainu ir demonstrējis arvien pieaugošāku nekaunību. Esam liecinieki tam, kā ar domu “mēs tā darām, jo mēs tā varam” pret Ukrainas civiliedzīvotājiem tiek atklāti un atkārtoti izvērsts terors.

Ticams, ka apbruņojuma izvietošana un infrastruktūras izveide pie Baltijas valstu robežām tiek veidota, ņemot vērā gūto pieredzi karā ar Ukrainu. Tas, ko varam sagaidīt, ir nocietinātu kaujas un izlūkošanas dronu izvietošanas un vadības punktu izveide, pretdronu (fizisko, radioelektronisko) elementu izvietošana ātrai izvēršanai kara gadījumā, kā arī dažādu tipu (galvenokārt ballistisko) raķešu arsenāla palielināšanu līdz ļoti ievērojamam apjomam. Tāpat, sagaidāms “Iskander” raķešu kompleksu skaita ievērojams pieaugums Krievijas rietumu daļā.

Pieredze rāda, ka pat augsti attīstītās Izraēlas pretgaisa un pretraķešu aizsardzība sistēmas nespēja pasargāt no visām tām raķetēm, ko jūnijā palaida Irāna. Ņemot vērā, ka Baltijas valstīs šādu sistēmu pašlaik nav vispār, masīvs dronu un raķešu trieciens pāris dienu laikā sagrautu vitāli svarīgus infrastruktūras objektus. Tas būtu pamats mēģinājumiem piespiest kapitulēt jeb pakļauties Krievijas nosacījumiem – piemēram, izcelt prokremlisku valdību, atdot Liepājas ostu Krievijas flotei, Daugavpili pievienot Krievijai un citi ultimāti.

Šāda un līdzīga scenārija gadījumā ne mīnu lauki, ne prettanku grāvji un zobi uz robežas nekādu lomu nespēlētu. Vienīgais, kas atturētu Krieviju no šādas agresijas, būtu sapratne, ka pretī (pret Krievijas teritoriju) tiks veikts tieši tāds pats uzbrukums. Atbilde rodas pati sevis – ir jāattīsta un jāgatavo spējas veikt triecienus ar ballistiskajām raķetēm. Ukraiņi prettriecieniem pārsvarā pielieto dronus, taču redzams, ka lielākais efekts tiek panākts krievu uzbrukumos ar tieši šīm raķetēm – jā, to izmaksas ir dārgas, taču Kremlis ir panācis raķešu ražošanas jaudas palielinājum un tās uzkrāj. Ukrainas militārā industrija, kā var secināt no oficiālās informācijas, tikai pašlaik ir nokļuvusi līdz savas ballistiskās raķetes sērijveida ražošanas procesam. Brīdī, kad Ukrainas bruņotie spēki spēs mērķēt raķetes uz stratēģiski svarīgiem objektiem Krievijas teritorijas dziļumā, varēs sākt runāt par kara apturēšanu.

Svarīgs faktors, kas varētu piespiest Kremli atteikties no ambīcijām īstenot agresiju Baltijas valstu virzienā, ir Krievijas ekonomiskais stāvoklis.

"Delfi" 2025. g. 20. jūnija raksts "Ilmārs Rāgs: Krievija vairs nesūta visu savu bruņutehniku uz Ukrainu, daļa paliek otrpus mūsu robežai"