Ar karu nebiedē, par karu brīdina
- Taisnība Raksta
- May 21
- 4 min read
Labāk slikts miers nekā labs karš – ar šādiem vārdiem 2024. gada novembrī izcēlās A. Šlesers, savukārt viņa partijas biedrs un EP deputāts Krištopāns citēts sakām, ka “viena lieta, kas būtu jāizbeidz Latvijā, ir cilvēku biedēšana ar karu”. Cits indivīds – Jānis Jenzis, ieteicis beigt cilvēkus ar karu biedēt un savu viedokli pamatojis stāstot, ka tā esot politiska, apzināta cilvēku baidīšana. Vai šiem personāžiem rūp tas, ar ko cilvēkus biedē vai tomēr viņu pamata motīvs ir, lai cilvēki krīzei nebūtu gatavi? Ne reizi vien ir aprakstīts, kādiem saimniekiem Vilis vai Ainārs kalpo, taču viņi nebūt nav šī stāsta varoņi – viņi ir vien piemērs tam, cik veikli var izmantot austrumu naratīvu un radīt priekšstatu par nez kādām rūpēm, lai cilvēki naktīs mierīgāk gulētu un varbūt par šiem ākstiem arī nobalsotu.
Patiesību sakot, cilvēkiem vienmēr ir jābūt bijis gataviem karam vai kādām citām ģeopolitiska rakstura svārstībām. Vai tiešām kāds, kurš gana daudz interesējies par vēsturi, domātu, ka karš 21. gadsimtā ir kas neiespējams? Jā, mēdza uzskatīt, ka pateicoties vairākām starptautiskām organizācijām kara iespējamība mūsdienās ir maza, bet karš vienmēr ir bijis klātesošs. Tiesa, tas lielākoties atradies daudzu jo daudzu kilometru attālumā, nevis tepat Ukrainā. Karoja gan aukstā kara laikā, gan deviņdesmitajos, bet neviens par tādiem maza mēroga kariem ne ausi neklapēja. Notikumu attīstība Irākā vai Afganistānā bija “cits stāsts”, bet 2014. gadā, kad Krievija veica nelegālu Krimas aneksiju, liel daļa demokrātiskās pasaules gluži vienkārši pievēra acis. Šobrīd pasaulē ir vairāk nekā 100 konfliktu1, un tas ne vienmēr liecina par to, ka kāds ir vairāk vai mazāk mežonis (salīdzinājumā ar mums, rietumiem). Kamēr ir teritorijas par ko cīnīties, ir konflikti kuros mirt un kamēr vien būs valstis, kam savu asiņu izliešana tāds nieks vien ir, kari turpināsies. Jautājums ir, kāda sabiedrība būs labāka – tāda, kas būs gatava vai tāda, kas līdzīgi kā daži valstsvīri, piekops strausa politiku?
Apgalvojumi, ka ar karu cilvēkus biedēt ir slikti, ir izdevīgi Krievijai, jo vājina sabiedrības modrību pret notiekošo un ne tikai. Cilvēki notic, ka nekas tāds nav iespējams un zaudē uzmanību pret patiesi svarīgo – valsts aizsardzību, savukārt Krievija to izmanto, lai dažādos veidos kādu konkrētu valsti ietekmētu. Nevajag jau daudz, lai pārbaudītu, kāda ir valsts gatavība krīzēm, un tas sākas ar 1 cilvēku. Piemēram, izplatot nepatiesu informāciju un caur 1 cilvēka reakciju radot veselu ķēdi, kas savukārt noved pie haosa. Troksni sacelt ir viegli un, ja cilvēki nav guvuši nepieciešamās zināšanas, viņi uz to pavilksies. Tāpat, ir izdevīgi, ja cilvēki kļūst vienaldzīgi pret to, kas notiek valsts pierobežā, jo tas ļauj veiklāk veikt dažādas ietekmējošas darbības uz sauszemes un gaisā. Vienaldzīgs cilvēks ir pat izdevīgāks un bīstamāks kā tāds, kurš viegli satraucas, un, ja cilvēkiem stāstīs, ka viņus nepamatoti biedē, viņi nepagūs atbilstoši noreaģēt uz draudiem, kas tuvojas, kā arī neizjutīs vajadzību apgūt prasmes, kas pasargās viņus un tuviniekus.
Bez šaubām, karš Ukrainā ir mums pavisam tuvu, un ir pašsaprotami, ka Krievijas agresija atgādina gan savulaik pašu piedzīvoto, gan to, ka tas var atkārtoties, ja nebūsim gana vērīgi un neatbalstīsim Ukrainu tās cīņā par brīvību. Ukrainas piemērs apliecina – ir krietni labāk, ja civiliedzīvotāji ir gatavi un apzinās riskus, ne dzīvo domājot, ka karš viņus nesasniegs. Piemēram, CIVIC iniciatīva Ukrainas pilsētas Pirjatinas iedzīvotājiem palīdzējusi atpazīt mīnu veidus un sniegusi zināšanas par to, kā rīkoties, ja piemeklējusi panikas lēkme. Tāpat, viņi ir informēti par to, kas jādara dzirdot trauksmes sirēnas vai saņemot informāciju par iespējamiem kodoldraudiem.2 Šādas prasmes nebūt nav paslaukāmas zem tepiķa, jo veicina cilvēku izpratni un sniedz daudz lielāku iespēju izdzīvot militāra konflikta laikā.
2014. gadā Ukraina vēl nebija gatava atvairīt Krievijas uzbrukumu un nevarēja pienācīgi pretoties notikumiem Krimā un Donbasā. Galu galā, vai tad ļaudis nedomāja, ka Krievija Ukrainai palīdzēs, nevis uzbruks? Krievija pietiekami ilgi bija veidojusi uzbrukumam labvēlīgu augsni – nostiprinājusi savas pozīcijas un īstajā brīdī izmantoja Ukrainā pastāvošo nestabilitāti. Salīdzinot ar 2022. gadu, Ukraina nebija uzkrājusi nepieciešamās militārās spējas un tās sabiedrība nebija gana informēta par to, kā pretoties Krievijas uzbrukumam. Ukraina mācījās pēc 2014. gada notikumiem, un tieši sabiedrības gatavība bija viens no elementiem, kādēļ Krievijai neizdevās īstenot tās mērķus. Viņi zināja, ka “īstais” karš vēl tikai sekos un viņi nekļūdījās savās prognozēs. Diemžēl, izskatās, ka Eiropa mācīties sākusi tikai tagad.
Ir svarīgi, kā un vai iedzīvotāji izvēlas savu valsti aizstāvēt, kā arī tas, kāda ir viņu psiholoģiskā noturība. Vēlme cīnīties (civili vai militāri) nevar būt īslaicīga, un tas prasa gan drosmi, gan spēju izdarīt secinājumus kaut vai par to, kā atpazīt ienaidnieku un viņa sniegto nepatieso informāciju. Sabiedrības gatavībai un noturībai ir slāņi, un tas prasa darbu, lai tos visus apgūtu, bet pietiktu kaut ar dažiem no tiem, lai panāktu to, ka cilvēki nešaubās par valsti, tās spējām vai to, ka kara gadījumā viņiem būs plāns A, B un C.
Valsts ir atbildīga par to, lai cilvēki būtu karam gatavi. Arī valsts iedzīvotājiem ir jāizjūt kaut kripatiņa mīlestības pret savu valsti un ir jāgrib zināt, mācīties un nodrošināties. Ir jādomā par ne tikai par militārām spējām, bet arī par civilo aizsardzību, kas būtiska, lai veicinātu sabiedrībā pārliecību par rīcību krīzes situācijā. “Taisnība” jau iepriekš ir rakstīja par Latvijas iedzīvotāju (jo īpaši jauniešu) gatavību par savu valsti censties un krist. Viena no niansēm ir pietiekami droša sabiedrība, kas zina, kā rīkoties un kur vērsties, ja tas nepieciešams. Līdz ar to, valstij ir jāiegulda laiks un līdzekļi, lai ne tikai apstaigātu pašvaldībās esošās, iespējamās bumbu patvertņu teritorijas. Dienu no dienas ir jāinformē sabiedrība par to, kas ir jādara un kas nav, lai mazinātu iespēju, ka X stundā valsts iedzīvotājus pārņem haoss. Te nepietiek ar reklāmām par somām vai stāstu par to, kā atpazīt ugunsdzēsēju – iedzīvotājiem ir jābūt gataviem reaģēt, izdzīvot un pretoties pret agresora karaspēku, un valstsvīriem ir jābūt interesei un gribai to darīt. Ir jāatzīst, ka līdz šim pret civiliedzīvotāju gatavību esam bijuši nolaidīgi un ar steigu šīs kļūdas ir jālabo, jo prognozes ir mainīgas un nekad nav zināms, kad un kādu soli izvēlēsies spert mums kaimiņos mītošais agresors.
________________
Comments