Auksta duša NATO
- Taisnība Raksta
- Apr 2
- 7 min read
Izmaiņas ir neizbēgamas.
Eiropas līderu lielākās bailes – Donalda Trampa karš Irānā liks viņam pamest Ukrainu, un tad te rodas vieta daudziem pieņēmumiem un scenārijiem. Tostarp iespējai, ka ASV prezidents varētu atriebties Eiropas sabiedrotajiem par viņa lūgumu pēc palīdzības Tuvajos Austrumos noraidīšanu, galvenokārt pārtraucot atlikušo ASV palīdzību Kijevai.
Cenšoties izvairīties no pastāvīga transatlantisko attiecību pārtraukuma, Eiropas līderi cer, ka ar viņu ierobežotā atbalsta piedāvājumu pietiks, lai pārliecinātu Trampu turpināt iesaistīties konflikta noregulējumā ar Krieviju. Karš Irānā "nedrīkst novērst mūsu uzmanību no atbalsta, ko sniedzam Ukrainai"," pagājušās nedēļas ES samita beigās Briselē sacīja Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Ir viegli saprast, kāpēc ES līderi ir tik satraukti. Pēdējās dienās Tramps ir atkārtoti kritizējis viņus par to, ka tie nav darījuši vairāk, lai palīdzētu viņam atbloķēt Hormuza šaurumu – kuģošanas ceļu, pa kuru plūst aptuveni 20 procenti pasaules naftas un kuru Irāna faktiski ir slēgusi. Viņš ir arī skaidri saistījis ASV turpmāko iesaistīšanos NATO ar Tuvo Austrumu konfliktu. Devis ļoti konkrētus mājienus.
"NATO ir papīra tīģeris!" Tramps nedēļas nogalē nikni rakstīja. "Viņi sūdzas par augstajām naftas cenām, ko ir spiesti maksāt, bet nevēlas palīdzēt atvērt Hormuza šaurumu… Gļēvuļi," viņš secināja.[1]
"Mēs [to] atcerēsimies."
Vienlaikus, vēl vairāk padziļinot bažas par transatlantisko aliansi, Maskava piedāvāja Vašingtonai maiņas darījumu, saskaņā ar kuru Kremlis pārtrauks dalīties izlūkošanas informācijā ar Irānu, ja Vašingtona pārtrauks piegādāt Ukrainai izlūkošanas informāciju par Krieviju.[2] Lai arī Vašingtona šo priekšlikumu noraidīja, daudz svarīgāks ir pats notikums – Maskava piedāvā darījumu Vašingtonai, un te vairs tikai pussolis šķir tikai no Ribentropa-Molotova pakta, ja vien tāds jau nav noslēgts.
"Pašlaik starp Eiropu un ASV veidojas plaisa, par ko es, kā dedzīgs proamerikānisks un transatlantisks atbalstītājs, atkal izjūtu nožēlu," sacīja Somijas prezidents Aleksandrs Stubs. "Taču tā ir realitāte, ar kuru man jāsadzīvo. Un es, protams, cenšos darīt, ko varu".[3] Tiesa, viņam ir jāatzīst, ka Somijas apņemšanās tuvāko gadu laikā valsts aizsardzībai tērēt tikai nedaudz vairāk nekā pašreizējos 2,9% no IKP, būtiski ierobežo Helsinku dzirdamību Atlantijas okeāna otrā krastā.
Eiropiešu satraukums un bažas
Eiropas valdības ir noraizējušās, ka karš Irānā tērē raķetes un pretgaisa aizsardzības munīciju, kas būtu nepieciešamas Kijivai, lai aizsargātos karā pret Krieviju. "Redzot, kā Tramps Grenlades jautājuma dēļ spontāni pārtrauca izlūkošanas informācijas apmaiņu ar Ukrainu, vienmēr pastāv risks [ka Tramps varētu pārtraukt ASV atbalstu Ukrainai]". Bažas, protams, rada tas, ka Tuvie Austrumi novērš uzmanību no Ukrainas, Emirāti ar Patriot šauj [pretgaisa aizsardzības raķetēm] kā ar konfektēm, kamēr Ukrainai tās ir izmisīgi vajadzīgas. Tā nevar kļūt par "vai nu-vai nu" situāciju, kurā ASV ir pietiekami daudz vietas tikai vienam konfliktam un tās pamet Ukrainu.
Par šo situāciju Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis skaidri izteicās intervijā BBC. Viņš sacīja, ka saskata nepieņemamu kompromisa risku un, ka viņam ir "ļoti slikta priekšnojauta" par Tuvo Austrumu kara ietekmi uz Ukrainu. Viņš pauda nožēlu par to, ka, karam turpinoties, ASV vadītās miera sarunas starp Ukrainu un Krieviju tiek "pastāvīgi atliktas". Kremlis to sauc par "situācijas pauzi".[4] Tas gan ir visai izteikts kontrasts publiskiem paziņojumiem par nedēļas nogalē aizvadītām konstruktīvām sarunām ar Trampa sūtņiem Stīvu Vitkofu un Džaredu Kušneru un nebeidzas ar kādu konkrētu gaidīto rezultātu jeb atbildi uz jautājumu, kad varētu atsākties miera līguma sarunas ar Krieviju.[5]
Eiropas līderi – Francijas prezidents Emanuels Makrons, Lielbritānijas prezidents Kīrs Stārmers un NATO ģenerālsekretārs Marks Rite, pastiprina centienus, lai parādītu atbalstu ASV prezidenta mērķim atbrīvot Hormuza šaurumu. Ieņemot tagad jau pazīstamo lomu, Rite ir atklāti slavējis Trampa centienus. Bijušais Nīderlandes premjerministrs pagājušajā nedēļā nosauca ASV un Izraēlas īstenoto Irānas militāro spēju iznīcināšanu par "ļoti svarīgu",[6] saistot to ar "Eiropas drošību" laikā, kad daži ES līderi, piemēram, Spānijas premjerministrs Pedro Sančess, karu ir nodēvējoši par "nelikumīgu".[7] Makrons publiski ir piesardzīgs, bet aizkulisēs – aktīvs, piemēram, norādot ASV, ka Francija palīdzēs attīrīt šaurumu, kad apstākļi to atļaus. Vēl diplomātiskāka atbilde satur norādes uz gaidāmo ANO lēmumu un norādi, ka Parīze plāno "aptaujāt savus galvenos partnerus" par rezolūcijas iesniegšanu Drošības padomē par kuģošanas brīvības nodrošināšanu svarīgajā ūdensceļā.
Arī Stāmera pozīcija ir visai plastiska. Tikai pēc Irānas mēģinājuma trāpīt ar raķeti britu bāzei Diego Garsijā, Apvienotā Karaliste deva atļauju ASV gaisa spēkiem to pilnībā izmantot. Stārmers bija arī galvenais septiņu ES un sabiedroto valstu (Apvienotās Karalistes, Francijas, Vācijas, Itālijas, Nīderlandes, Kanādas un Japānas) parakstītā paziņojuma organizators.[8] Valstis pauda "gatavību sniegt ieguldījumu atbilstošos centienos nodrošināt drošu caurbraukšanu caur šaurumu". Tie gan ir tādi vārdiski solījumi un labas gribas izpausme, jo gan Makrons, gan Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs nepārprotami ir apgalvojuši, ka viņiem nav nekāda nodoma iesaistīties karā Irānā. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka visa šī ūdens kulšana, kam neseko neviena jēdzīga darbība Trampu kaitina un viņš savu sašutumu neslēpj. Problēma ir labi zināma – Izraēlas un ASV karš Irānā var ievilkties.
Venecuēla-2 vai Vjetnama-2
Bijušais Itālijas Gaisa spēku štāba priekšnieks, ģenerālis Leonardo Tricarico, norāda, ka pilnvērtīgs ASV sauszemes iebrukums Irānā ir maz ticams. Viņš brīdina, ka tādas operācijas rezultātā ASV varētu zaudēt daudzus karavīrus. Karavīru zārki atpakaļceļā uz Ameriku būtu smags politisks trieciens arī Donaldam Trampam.[9] Viņš uzskata, ka sauszemes iebrukums Irānā būtu ārkārtīgi riskants solis: "Ar iebrukumu amerikāņi iesaistītos vēl vienā "Vjetnamas karā", pat nesaprotot, ko īsti vēlas sasniegt. Kad viņi nolēma uzbrukt Irānai, Pentagons jau no paša sākuma norādīja, ka Amerikas vitālās intereses nav apdraudētas. Acīmredzot bija cerība uz "Venecuēla-2" scenāriju, taču tas neīstenojās", sacīja Tricarico.
Daudzas pazīmes norāda, ka līdzības te drīzāk būs ar "Vjetnama-2" scenāriju, ja vien amerikāņi nespēs šeit izveidot kādu plašu arābu valstu vai NATO valstu koalīciju, kuru armijas ļautu amerikāņiem pamest šo teritoriju ar godu. Dabiski, amerikāņu kompānijām atverot ceļu uz naftas un gāzes resursiem, kā tas noticis Irākas gadījumā.
Kuba būs nākamā
Donalds Tramps 26. martā Maiami apmeklēja ekonomikas forumu, ko organizēja Future Investment Initiative (organizācija, ko pārvalda Saūda Arābijas galvenais suverēnais bagātības fonds) un kur runāja par starptautiskajām attiecībām. Vispirms viņš uzslavēja ASV it kā uzvaras Irānā un Tuvajos Austrumos.
"Viņš nedomāja, ka viņam vajadzētu mani skūpstīt, viņš tā nedomāja. Viņš domāja, ka es būšu vēl viens neveiksmīgs Amerikas prezidents ar valsti, kas piedzīvo lejupslīdi. Bet tagad viņam ir jābūt jaukam pret mani. Pasakiet viņam, lai viņš ir jauks pret mani." Donalds Tramps to teica, atsaucoties uz Mohammadu bin Salmanu un karu Irānā. Tramps Bin Salmanu izspēja visai neparastā formā.[10]
"Pirmkārt, MAGA kustība vēlas uzvarēt," viņš teica. "Otrkārt, viņi vēlas, lai mūsu valsts tiktu aizsargāta. Un, treškārt, viņi vēlas, lai mēs aizsargātu noteiktus mūsu sabiedrotos. Piemēram, jūs, Saūda Arābiju. Vai varbūt Kataru, vai Apvienotos Arābu Emirātus." Pēc tam ASV prezidents piebilda, ka viņš ir izveidojis "lielisku armiju", kas "ik pa laikam ir jāizmanto". Un tad teica, ka "Kuba būs nākamā. Bet izliecieties, ka es to neteicu. Lūdzu, lūdzu, žurnālisti, lūdzu...".[11]
Atļaušanās tik tieši pazemot Saūdu Arābiju neviens līdz šim nav atļāvies, bet tā visiem klātesošajiem ir visai nepārprotama norāde – ASV mierīgā ceļā ir pārņēmusi kontroli pār šo valsti.
Savukārt konteksts liecina, ka Kubas operācija visdrīzāk būs pēdējais pārbaudījums NATO Eiropas partneriem, un te ASV lūgums pēc atbalsta būs nenoraidāmā formā. Tā organziācijai būs nosacīta X stunda.
Prezidenta Trampa reakcijas
ASV prezidents Donalds Tramps apsver iespēju atņemt NATO dalībvalstīm tiesības balsot lēmumu pieņemšanā, ja tās nav sasniegušas izdevumu mērķi – 5% no IKP, ziņo laikraksts "The Telegraph".[12]
Tramps šo iespēju izskata pēc tam, kad ASV sabiedrotie Eiropā atteicās nosūtīt kuģus Hormuza šauruma atbloķēšanai. "Mūsu neapmierinātība ar eiropiešiem bija ļoti īsta", norādījis Baltais nams. "Jebkurai valstij, kas neatvēlē 5%, nevajadzētu būt nekādas teikšanai attiecībā turpmākajiem lēmumiem par izdevumiem NATO" un "jūs nevarat dot balsstiesības par turpmākajiem izdevumiem tiem, kas neveic savu ieguldījumu," piebildis kāds avots ASV. "Mums ir skaidri jāpasaka, ka tas, ko ir izdarījušas Spānija un Lielbritānija, ir nepieņemami."
Ne pirmo reizi šogad vien, ASV netieši norāda, ka tiek apsvērta arī ASV kontingenta izvešana no Vācijas. Tramps ir apsvēris šo soli kopš atgriešanās prezidenta amatā 2025. gadā. Nav pamata domāt, ka ASV militārās bāzes no Vācijas netiks pārceltas uz Tuvajiem Austrumiem (visdrīzāk Saūda Arābiju).
Pašlaik visas NATO dalībvalstis aizsardzībai tērē vismaz 2% no IKP – ir sasniegts jau 2014. gadā izvirzītais mērķis. Tas ir noticis ārkārtīgi lēni un arī šobrīd ir ne mazums valstu, kuras šajos aizsardzības tēriņos ir ietvērušas dubulta lietojuma un galīgi neattiecināmas izmaksas. Tā Francija tradicionāli ietver izdevumus, kas saistīti ar drošības un pārvaldības izdevumiem savās aizjūras teritorijās (ko dara arī citas Eiropas NATO valstis), vēl citas ir iekļāvušas civilās aizsardzības un vides sakopšanas darbus un pasākumus. Būtībā vilto datus, kas ir saistīti ar izdevumiem aizsardzībai. Visi to zina.
NATO aizsardzības manevri
Neviena NATO dalībvalsts un visas kopā atklāti nestrīdas ar ASV prezidentu, jo visi ļoti labi saprot, ka arī skarbi teiktais ir patiesība un Trampam ir ļoti daudz iemeslu būt neapmierinātam. Tomēr, tas tā arī nav palīdzējis daudzām Eiropas NATO dalībvalstīm pievērsties aizsardzības jomai un pārliecinošāk rīkoties ne vienmēr stabilā iekšpolitiskā vidē.
Ir valstis, kur arī 2% robežas sasniegšana bija visai riskants pasākums, jo līdzekļi aizsardzībai vienmēr nozīmē samazināt valsts pārvaldības izdevumus un sociālas programmas, un vienīgā alternatīva ir palielināt valsts ārējo parādu.
Finanšu pārdalīšana no sociālās jomas garantēti nozīmē ievērojamas vēlētāju daļas zaudēšanu un visai trokšņojošu sabiedrisko vidi.
NATO ģenerālsekretārs Marks Rite paziņojis, ka aliansei būs jāizstrādā plāns 5% mērķa sasniegšanai samitā, kas 7. un 8. jūlijā notiks Ankarā. ASV puse nav vēl oficiāli izvirzījusi plānus apspriešanai alianses galvenajā mītnē Briselē, bet diskusijas ir bijušas par jaunā modeļa ieviešanu. ASV ir jārēķinās, ka lēmumu pieņemšanai aliansē ir nepieciešama vienprātība. Sagaidāms, ka daudzas NATO dalībvalstis bloķēs jebkādas izmaiņas un tas novedīs pie jaunas sadursmes ar Trampu, tādēļ ASV jau savlaicīgi mēģina eiropiešus radināt pie domas, ka finansējuma nosacījumu neizpildes gadījumā, tām tiks atņemtas balsošanas tiesības. Un tad tā būs jau pavisam cita spēle.
Pagaidu aizsardzības taktika
NATO samits paredzēts jūlijā. Tas ir laiks, kad enerģijas avotu pieejamības un cenu krīze vēl būs pietiekošai asa un inflācija visā Eirozonā būs pašā tās plaukumā. Šādos apstākļos Eiropas NATO valstīm, kas knapi sasniegušas 2%, uzņemties saistības par 5% ir pilnīgs kosmoss un pat ziņas vien, ka tās kaut ko tādu ir uzņēmušās, izsauks ne tikai nemierus. Būs dilemma.
Alternatīvais risinājums, ko neoficiāli izstrādā vairākas valstis, balstās uz 5% no IKP iekšējo kompozīciju, kura pieļauj 3,5% veidot no aizsardzības izdevumiem, bet 1,5% no izdevumiem, kas ir netieši saistīti ar valsts aizsardzību (atbalsta un dubultas nozīmes funkcijas). Ja izdotos šo proporcijas mainīt uz pretējo, tad atbalsta funkciju 3,5% būtu iespējams ietvert medicīnu, pētniecību, iluzorās inovācijas, sportu un pat atbalstu NVO. Labs plāniņš. Tikai viena problēma – amerikāņi nav tik naivi un neizbēgami arī eiropiešiem nāksies ieslēgt galvu un pašiem gādāt par savu drošību un aizsardzību.
Šajās dienās ASV administrācija nāca klajā ar jaunu ierosmi attiecībā uz eiropiešu kautrību stiprināt NATO – samitā ASV aicinās mainīt NATO pamatlīguma tekstu, kurā 5. panta garantijas netiks attiecinātas uz valstīm, kuras neveic pietiekošas investīcijas valsts aizsardzībā (tas ir nesāk pildīt 5% no IKP prasības, kuru izpildes termiņš tiek saīsināts līdz 2028.-2030. gadam). Tāda lūk mums izskatās nākotne – pavisam drīz mēs sapratīsim vai un kāds būs NATO.
Comments