Baltijas aizsardzības valnis. Fikcija?

Kāda ir situācija Latvijas militārajā drošībā 2026. gada sākumā? Ko par to zina vai var uzzināt ierindas pilsonis, kas ikdienā nav zemessardzē, NBS, Aizsardzības ministrijā vai kādā citā militārajiem jautājumiem pietuvinātā struktūrā?

Pamēģināsim sev atklāt kopainu, kas atrodama jebkuram pieejamos informācijas resursos.

Atveram AM mājas lapu un pašā sākumā redzam saiti uz informāciju par Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likumu, zem kura ir skaidrojošs raksts par šo tēmu ar atbildēm uz jautājumiem. Tas iesākas šādi: “Mēs esam gatavi aizsargāt Latviju no pirmā centimetra. Austrumu robežas nostiprināšana ir galvenais uzdevums Krievijas atturēšanai, kā arī jebkādu agresoru vai to paramilitāro veidojumu apturēšanai un iznīcināšanai”.

Domājot, ka esam apveltīti ar racionālu domāšanu, mēģināsim sev izskaidrot šo ieceri.

Tātad, papildus AM informācija liecina, ka runa ir par 30m platas joslas gar robežu atsavināšanu, kur gatavojas pastiprināti izvietot pretmobilitātes šķēršļus. Faktiski šos 30m pārvēršot par nāves zonu. Kopumā aizsardzības joslas dziļums ir plānots ap 30km. No tā secināms, ka aiz šiem 30m tālākajos 30km atradīsies netiešās uguns atbalsta līdzekļi – artilērijas sistēmas, trieciendronu operatoru pozīcijas un citi kaujas manevra elementi, munīcijas papildināšanas punkti, pirmās palīdzības punkti, šķēršļu rezerves novietnes.

Dažas vēsturiskas atkāpes

• Francijā gar visu Francijas-Vācijas robežu izbūvētā Mažino nocietinājumu līnija savulaik nepaglāba to no vācu iebrukuma atturēšanas 2. pasaules karā. Vācu karaspēks izmantoja apiešanas manevru un iegāja Francijas teritorijā tur, kur līnijas efektivitāte bija vismazākā. Tur iebrukumu gaidīja vismazāk. Līnijas garums bija 750km un dziļums 20-25km.

• Somijas uzbūvētā tā dēvētā Mannerheima līnija pasargāja somus vien dažus mēnešus. Sarkanā armija attīstīja ugunsjaudu un sagrāva līnijas aizsardzības būves. Līnijas garums 132km un dziļums – vairāki desmiti kilometru.

• PSRS. Staļina un daļēji izbūvētās Molotova līnijas elementi spēja darboties tikai epizodiski. Kā līnija tā nekādu aizturēšanas efektu nedeva. Garums līdz 1800km un virkne nocietināto rajonu.

• Hitlera Atlantijas valnis neizturēja pat vienu dienu, līdz tika caursists. Caur izsisto caurumu teritorijā ienāca pretinieka karaspēks.

• Četras vācu aizsardzības līnijas Itālijā, kam bija jānodrošina sabiedroto atturēšana no izsēšanās un ieiešanas Eiropā 2. pasaules kara laikā, laikam jaunāko laiku vēsturē kopumā turējās visilgāk – no 1943. gada novembra līdz 1945. ada aprīlim. Tiesa, līnijas šķērsoja visu Apenīnu pussalu un kalnainu apvidu, kas ģeogrāfiski ir visai plaša teritorija.

• Eben-Emael forts Beļģijā 2. pasaules kara sākumā kļuva vēsturiski slavens nevis ar tā spēju īstenot aizsardzību, bet ar revolucionāro Vērmahta metodi, kādā tas tapa ieņemts, turklāt ļoti ātri.

• Lielais Ķīnas mūris gadsimtu gaitā tika pārvarēts vairākkārt. Turklāt tā pārvarēšanai izmantoja stratēģiskus manevrus, nodevību vai politiska sabrukuma sekas.

• Aizsardzības līnija starp Izraēlas teritoriju un Gazas josla – tehnoloģiski spēcīgi izbūvēta barjera, kam bija ar augstu pārliecību jāattur paramilitāru formējumu bez kaujas tehnikas iebrukums. Tomēr 2023. gada 7. oktobrī šī līnija tika pārrauta 119 vietās un teroristi veica Izraēlai ļoti nepatīkamu iebrukumu tās teritorijā. Drošības joslas, kas atdala arābu apdzīvotās teritorijas ir joprojām reāli eksistējošas aizsardzības būves.

• Lielāka darboties spējīgā aizsardzības būve ir nocietinājumu sistēma, kas izvērsta demilitarizētajā zonā starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. Arī šo līniju ziemeļkorejieši septiņdesmitajos gados ir mēģinājuši pārvarēt četras reizes, rokot zem tās tuneļus. Tuneļu kapacitāte, ja tos savlaicīgi neatklātu, būtu nodrošinājusi divīzijas lieluma karaspēka iekļūšanu Dienvidkorejā stundas laikā. Tiek lēsts, ka šo līniju pašlaik sargā ap 300 000 Dienvidkorejas un 700 000-900 000 Ziemeļkorejas karavīru.

Secinājums ir acīmredzams – jebkādas aizsardzības būves spēja īstenot savas funkcijas ir atkarīga no:

• spēku spējām, kas to aizsargā un spēku spējām, kas to cenšas pārvarēt;

• no nestandarta domāšanas un plānošanas veida, ko pielieto viena vai otra puse. Parasti jau puse, kas aizstāvās, pārāk paļaujas uz savu ieguldījumu ilgāku noturību, nekā tā reāli spēj nodrošināt;

• blakus faktori, kas var ietekmēt gan aizstāvju, gan uzbrucēju spējas.

Interesanti, ka publiski plānotā Baltijas aizsardzības līnija tiek raksturota kā progresīvāka, nekā, piemēram jau pieminētā Mažino līnija. Savam laikam un kaujasspējām Mažino līnija bija pietiekami efektīva un progresīva posmos, kur to būvēja saskaņā ar reālo draudu novērtējumu.

Aizsardzības līnijas tiek būvētas saskaņā ar reālo kara rakstura izvērtējumu, bet to reālo efektu nosaka dažnedažādi apstākļi. Arī Latvijas Republika 20. gadsimta 30. gadu beigās plānoja aizsardzības līnijas izveidi pie austrumu robežas, izmantojot dabas un reljefa efektus un reāli apzinātās kaujasspējas. Beigu beigās darbi tika tikai ieplānoti un okupācija tika īstenota jau ar citām metodēm.

Skats no pretinieka puses

Krievijas militārā izlūkošana izmantos visus pieejamos resursus, lai iegūtu informāciju par aizsardzības līnijas detaļām, elementu atrašanās vietām un tehnoloģisko nodrošinājumu. Risks pastāv tieši būvniecības procesā, kur iesaistīta celtniecības tehnika un pietiekami liels skaits cilvēku, starp kuriem var atrasties arī Krievijas aģentūra. Tāpat Krievijas rīcībā ir tehniskās izlūkošanas līdzekļi.

Kādus lēmumus potenciālais agresors var pieņemt, lai atvieglotu savu iedomāto misiju. Pirmkārt, izvērst agresiju vēl pirms ieplānotās aizsardzības pozīcijas tiek izveidotas. Tā kā visiem ir zināms, ka aizsardzības līnijas projekta pabeigšana Latvijas teritorijā paredzēta līdz 2028. gadam, tad gluži loģiski, ka pašreizējais laika periods ir visriskantākais Baltijas valstīm un vislabvēlīgākais, ja reāla agresija tiek plānota. Te savu lomu spēlē arī ASV administrācijas politikas raksturs. Par laimi, pašlaik esošās izlūkošanas pazīmes neliecina, ka Ukrainā iestrēgusī Krievija gatavotos paralēlām darbībām arī Baltijas reģionā.

Ir skaidrs, ka tāds iebrukums ar kaujas tehnikas kolonām, kā tas notika Ukrainā, Baltijas valstīs jau šodien nav iespējams. Kaut kur nāksies apstāties un atbrīvot ceļus no šķēršļiem. Ja aizsardzības līnija stājas pilnīgā efektā, tad Krievijas uzdevums ir atrast vieglāko veidu, kā panākt agresijas rezultātu, šo šķērsli apejot.

Kādas iespējas to izdarīt? Viens no veidiem ir koncentrēt spēkus un līdzekļus kādā konkrētā pārrāvuma virzienā vienā no Baltijas valstu robežas posmiem, un panākt efektu ar lielu ugunsjaudu un dzīvā spēka masu.

Cits, efektīvs veids ir gaisa triecienu izmantošana kritiskās infrastruktūras graušanai jau aizsardzības līnijas aizmugurē, tādējādi radot efektu uz aizsardzības līnijas aizstāvēšanas spējām. Reāls piemērs ir situācija Ukrainā, kur, neskatoties uz efektīvajām metodēm cīņai ar dronu un raķešu uzbrukumiem, to kopējā masa ir panākusi efektu. Lielas pilsētas, tai skaitā arī galvaspilsēta, bargas ziemas apstākļos ir palikušas bez elektroapgādes un siltuma. Jāatzīmē, ka tas ietekmē arī ražošanas un aizsardzības nodrošināšanas infrastruktūras jaudas.

Abas šīs metodes pašlaik tiek izmantotas Ukrainā. Ukraiņu aizsardzības līnijas, pastiprinātas ar mīnu laukiem, artilērijas uguns atbalstu un dronu masveidīgu pielietošanu padara teritorijas okupēšanu par ļoti lēnu procesu, taču process notiek. Krievijas bruņoto spēku vadība meklē vājās vietas aizsardzības līnijā un veic spēku koncentrēšanas virzienu maiņu. To pašu dara arī teritorijas aizstāvji. Kritiskās infrastruktūras graušanas process gan pierāda savu efektivitāti. Uzsākot mērķtiecīgu enerģētikas infrastruktūras sagraušanu un pielāgojot to laikapstākļiem efekts panākts salīdzinoši ātri.

Vai Baltijas aizsardzības līnija spēs sasniegt tādu efektu, lai tiktu neitralizēti visi gaisa mērķi, kas lidos tai pāri? Apšaubāmi. Ukraiņi, neskatoties uz milzu pieredzi un pieejamajām tehnoloģijām to nespēj. Pat ja katrs desmitais trieciendrons vai spārnotā raķete pārvarēs pretgaisa aizsardzību, to trāpījumi kritiskās infrastruktūras objektiem salīdzinoši īsā laikā novedīs Baltijas valstu funkcionētspējas nodrošināšanas infrastruktūru līdz kolapsam. Kā mēs visi zinām, Baltijas pretgaisa aizsardzība ir bēdīgā stāvoklī.

Atgādināsim atkal labi zināmo vēsturisko 2. pasaules kara piemēru. Britu un amerikāņu bumbvedēju aviācija, neskatoties uz efektīvo Vācijas pretgaisa aizsardzību un tās radītajiem lielajiem zaudējumiem, veica Vācijas kritiski svarīgās infrastruktūras bombardēšanu, kas galarezultātā noveda pie degvielas nodrošinājuma krīzes Vācijas bruņotajiem spēkiem. Ardēnu operācijas izgāšanās iemesls bija tieši degvielas nodrošinājuma neesamība. Turklāt gaisa bombardēšanas efekts kara gaitā pieauga pavadīšanas iznīcinātāju attīstības rezultātā, kā arī ASV industrijas spējā ražot smagos bumbvedējus lielos apjomos.

Līdz ar to secinājums ir tāds, ka reālu efektu uz Krievijas iespējamiem plāniem veikt agresiju var atturēt apziņa par tāda pat efekta saņemšanu pretī. Tas nozīmē spēju iznīcināt Krievijas kritiski svarīgo infrastruktūru tās teritorijā, ko pašlaik cenšas īstenot Ukrainas Bruņotie spēki.

Neskatoties uz plašo ģeogrāfisko teritoriju, izvēloties satriekšanai sevišķi nozīmīgus infrastruktūras mezglus var panākt pat ļoti graujošu efektu. Tātad, viena aizsardzības līnija bez ofensīvas spējas no militāras aizsardzības viedokļa ir teju nekas.

Cits aizsardzības līnijas veidošanas faktors ir nauda. Visam projektam gatavojas izlietot 303 miljonus EUR. 2024.-2025. gadā jau izlietoti 65 miljoni EUR. Tas attiecas, kā var noprast, tikai uz fiziskiem šķēršļiem, ceļiem un būvēm. Tehnoloģijām jau būs citi līdzekļi. Valsts aizsardzības pasākumu nodrošināšanai austrumu pierobežā plānots atsavināt kopumā līdz pat 2000 ha zemes, no kuriem puse šobrīd pieder privātiem zemju īpašniekiem un lauksaimniekiem. Te jau sākas Latvijas situācijai sevišķi “slidena taciņa”, un redzēsim, kā to izdosies pārvarēt pie budžeta sadales esošajiem līdzekļiem.

Ilustrācijai daži piemēri no iepriekšējo gadu pieredzes. Šādas “pierobežas kaislības” valdīja Latvijas medijos ap 2003.-2004. gadu:

Bijušais Saeimas deputāts, parlamenta Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Arnolds Laksa, kā arī viņa sieva Inga pēc Austrumu robežbūves projekta apstādināšanas Einara Repšes (Jaunais laiks) valdības laikā pierobežā privatizējuši lielas zemes platības.

Savukārt J. Simsons informēja, ka A. Laksa nav vienīgais sabiedrībā pazīstamais cilvēks, kuram pierobežā ir lieli īpašumi, kas daļēji valstij tagad būs jāatpērk. Pierobežā zeme piederot arī Valērijam Karginam, Pēterim Šmidrem un ietekmīgam viņa biznesa partnerim Jurim Mazarēvičam, kā arī pazīstamās būvfirmas LEC līdzīpašniekam Jānim Kolam u.c. Spriežot pēc Ministru kabineta dokumentiem, atšķirībā no A. Laksas neviens no iepriekšminētajiem bagātniekiem zemi nav iegādājies privatizācijas ceļā.

Šobrīd nav zināms, kad un kā valsts no A. Laksas atpirks robežbūvei nepieciešamās zemes, taču to varētu nākties darīt jau pavisam drīz. Ministru prezidenta Einara Repšes valdība 2003. gada 1. aprīlī bija nolēmusi iesaldēt robežbūvi. Tagad projekts tiek atsākts, Neatkarīgo informē Iekšlietu ministrijas pārstāve Laura Karnīte. Iniciators robežbūves iesaldēšanai pirms diviem gadiem bija iekšlietu ministrs Māris Gulbis, lai taupītu naudu. Tagad ir zaudēts laiks un nav saredzami arī reāli materiālie guvumi. Turklāt 280 tūkstoši latu, ko M. Gulbis it kā ieguva, slēdzot ar uzņēmējiem jaunus līgumus, tagad izkūpēs uz benzīna cenu un inflācijas rēķina. Tas pats būšot arī ar ietaupītajiem miljoniem Krāslavas robežsardzes skolā, secina L. Karnīte.

Tādējādi divu gadu laikā, kopš apturēti austrumu robežas līgumi, aptuveni vienai trešdaļai īpašumu mainījušies saimnieki. “Mums nebija ne mazāko aizdomu, ka kāds varēs to privatizēt,” tā Dienai teica bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis. Viņš atcerējās, ka līgumi par pierobežas ceļu būvi kādreizējā ministra Mareka Segliņa laikā slēgti, nenoskaidrojot, kam zeme pieder. S. Grasis to kategoriski noliedza, paskaidrojot, ka tādā gadījumā pašvaldības nebūtu izsniegušas būvatļaujas. S. Graša kolēģis Andis Siliņš Dienai kā piemēru parādīja kāda pierobežas ceļa posma izbūves dokumentus, kuros būvniecības darbiem savos īpašumos bija piekrituši 34 zemesgabalu īpašnieki. Aģentūra vēl turpina sarunas, lai caur privātīpašnieku zemesgabaliem varētu izbūvēt pierobežas ceļus.

Ņemot vērā vidējās tirgus cenas, par zemes iegādi pierobežas ceļu būvei varētu tikt tērēti 70,5 tūkstoši latu. Aizsardzības ministrs Einars Repše (JL), kura valdības laikā A. Laksu pāris iegādājās zemi pierobežā, Dienai teica, ka Neatkarīgā Rīta Avīze mēģina panākt iespaidu, ka "robežbūves līgumi tika apturēti, lai Laksa varētu privatizēt šos zemes gabalus, kas ir klāji meli". Par absurdu viņš nosauca faktu, ka valsts gatavojusies būvēt infrastruktūru un nebija nodrošinājusi sev nepieciešamās teritorijas: lai gan bija jau noslēgti līgumi par ļoti dārgām cenām ar būvētājiem, vēl daudzos gadījumos nebija skaidrs, vai privātīpašnieki ļaus būvēt ceļus. E. Repše arī nevarēja pateikt, kura valdība uz kāda iesnieguma pamata ir ļāvusi robežai nepieciešamās zemes privatizēt.

2014.gadā uzvirmoja jaunas kaislības. Atgādināsim, ka jau bija sākusies agresija pret Ukrainu:

Latvijas-Krievijas robežas joslas uzmērīšana un robežas joslā ietilpstošo nekustamo īpašumu daļu atsavināšana notiek jau kopš 2012. gada. Šos darbus bija paredzēts veikt vēlākais līdz 2014. gada beigām. Tiesības uzmērīt Latvijas-Krievijas robežas joslu un atsavināt tās izveidei nepieciešamos īpašumus, uzvarot NVA izsludinātajā konkursā, sākotnēji ieguva uzņēmums SIA “MikroKods”. Līgums ar NVA pēc vairākām konkurentu sūdzībām tika noslēgts, tā summa – 827 tūkst. eiro. Diemžēl kompānijai ar darbiem pārāk raiti nevedās un NVA divus mēnešus pirms līguma termiņa beigām informēja “MikroKods”, ka līgums pagarināts atkārtoti netiks. Četru gadu laikā šis uzņēmums izpildīja saistības tikai par 53%, informē I. Rekšņa. Lai pabeigtu “MikroKods” nepadarītos darbus, NVA pērnā gada nogalē izsludināja vēl divas iepirkuma procedūras. 2016. gada janvārī noslēgts līgums ar SIA “Vestabalt” par nekustamo īpašumu novērtēšanu un ar SIA “Baltex Group” par zemes ierīcības projektu izstrādi.

2025.gadā jau atkal indikācijas:

Likvidētā laikraksta “Ludzas Zeme” galvenā redaktore Laima Linuža TV24 diskusijā “Preses klubs” uzsvēra, ka būtu absolūti godīgi, ja šīs zemes nopirktu par dubultu cenu, augstāku par tirgus cenu.

Sagaidāms, ka sāksies lielais valsts budžeta izsmelšanas process, bet kāds būs rezultāts?