Šlesera un "Progresīvo" saspēle

Divi ļaunumi, bet kurš mazāks?

Pirmsvēlēšanu laiks aktualizē dažādas iedomātas un mazāk iedomātas rīvēšanās. Kā sociālajos tīklos, tā arī dažādos tukšu sarunu raidījumos asprātībā sacenšas opozīcijas un koalīcijas partiju pārstāvji. Tikko kā nāk vēlēšanas, par vienu no redzamākajām verbālajām cīņām kļūst partija “Progresīvie” pret Ainaru Šleseru un partiju “Latvija Pirmajā Vietā”. Tautai popkorns un šovs, “Ir” žurnālistam Aivaram Ozoliņam – pasūtījums tēlaini aprakstīt “Waterfront” un Šleseru, bet partijām popularitāte un it kā šķietama nostāšanās dažādās frontēs. Ārēji naids izskatās īsts un neviltots. Vai tā patiešām ir?

Kā jau labi pieredzējušiem komunistiem piestāv, arī “Progresīvie” ne reizi vien vilkuši dažādas sarkanās līnijas vai vismaz ir solījuši tādas vilkt. Pirms un pēc 2022. gada vēlēšanām partija runāja par politiku bez slēptas ārējās ietekmes un izteikti kritizēja ZZS. Aizgāja pat tik tālu, ka viena no “sarkanajām līnijām” bija sadarbība ar ZZS, kamēr partijai pakausī joprojām elpo Lembergs. Gāja laiks, radās iespēja iekārtoties vairākos ministru krēslos un arī bažas par hūtes neformālu klātesamību izzuda tāpat kā vairāki ZZS neglaimojoši ieraksti sociālajos tīklos. Tieši tik vienkārši bija nodzēst šīs līnijas. Zūd tvīts, zūd viedoklis, un partijas kvēlākie vēlētāji pat neaizdomājas... Samaksa par Rinkēviča ielikšanu Valsts Prezidenta amatā dzēsa “sarkano līniju”!

Šī gada aprīlī “Progresīvie” paziņoja, ka tās sarkanā līnija “ir sadarbība ar LPV” un ka viņi ir vienīgie, kas “skaidri lēmuši nekādā gadījumā nesadarboties ar Šleseru.”. Atbildi, protams, Šlesers parādā nepalika, paziņojot, ka “Progresīvie” no viņa ir “noraustījušies” un ka viņi ir tieši atbildīgi par nomelnošanas kampaņu pret Šleseru.

Vai nešķiet, ka kaut ko līdzīgu esam dzirdējuši arī agrāk?

Vairākus gadus atpakaļ, kad “Progresīvo” elektorāts vēl nebija pilngadīgs, kasījās partijas “Nacionālā apvienība” un “Saskaņa”. Tās, līdzīgi kā mūsu jaunie “liberāļi” un vecie krievu zābaku laizītāji, sprauda robežas un atteicās sadarboties, bet patiesībā tautai spēlēja teātri, kurā lomas iedalīja Krievijas specdienesti.

“Nacionālā apvienība” vairākus vēlēšanu gadus no vietas (t.i., 2011, 2014 un 2018) atsaucās uz Krievijas ietekmi un valodas un pilsonības jautājumiem. Partija sludināja, ka “nekad neveidos koalīciju ar Saskaņu”. Uz to, protams, reaģēja partijas vadonis Nils Ušakovs, kurš kritizēja “Saskaņas” izolēšanu, to dēvējot par “sanitāru koridoru” – partija ar labiem vēlēšanu rezultātiem (uzvarēja 2018. g. Saeimas vēlēšanās) netika ņemta koalīcijā un nevarēja piedalīties valdības veidošanā. “Saskaņai” pārmeta tuvību ar Krieviju un prokremliskus vēlētājus, kamēr “Nacionālā apvienība” izpelnījās nosodījumu par sabiedrības šķelšanu. Galvenie abu partiju vadmotīvi bija krievu un latviešu valodas sadursme, Latvijas ārpolitikas virziens, nacionālā drošība, Krimas jautājums, latviska Latvija, “Nacionālās apvienības” tā dēvētā rusofobija un citi iedomu tēli.

Varētu domāt, ka šajā scenārijā “Saskaņa” palika zaudētāja lomā, taču patiesībā šī rīcība bija izdevīga abām pusēm. Tas ļāva mobilizēt vēlētājus vēlēt par konkrētajām partijām un savstarpēji apmainīties ar laipnībām, jo reti kas mūsu sabiedrību tā izkustina kā kāds iedomāts ienaidnieks un pareģojumi par to, cik slikti klāsies, ja šis ienaidnieks tiks pie varas. “Nacionālā apvienība” sevi apzināti pozicionēja kā vienīgos, kas pret šo “ienaidnieku” var cīnīties un tieši tāpat rīkojās “Saskaņa” – nekas tā nevienoja elektorātu kā draudi, ka krieviem Latvijā grūti klāsies, ja nacionāļiem tiks dota iespēja. Nacionālā identitāte, kā jau tas ierasts, bija ļoti aktuāls temats pirms vēlēšanām. Arī tagad tas ir aktuāls – ne velti no visiem iespējamiem datumiem “Nacionālā apvienība” izvēlējusies tieši 9. maiju, lai rīkotu braucienu ar Latvijas karogiem un kārtējo reizi, ar Abreni uz krūtīm, atgādinātu, kādi viņi ir patrioti.

Vērtīgi atgādināt, ka nacionālās identitātes jautājumi abās frontēs aktualizējās pirms vēlēšanām un noklusa pēc tām. Arī mūsdienās pēc vēlēšanām viss atgriežas savās vietās un darbs turpinās līdz pat nākamajām, kad atkal jārauj augšā savi novārtā atstātie vēlētāji.

Salīdzinot ar priekšgājējiem, LPV un “Progresīvo” sadursme tādi bērnu šļupsti vien ir, taču novēlam attīstīties arvien spilgtākiem salīdzinājumiem, jo, kā zināms, Šuvajevu par Ļeņinu var saukt visi pēc kārtas, bet Šleseram pārmest tuvas attiecības ar krieviem ir jau vecas ziņas.

Patiesība ir nedaudz citādāka, bet tā, protams, atkal var raisīt jaunu sašutuma vilni cilvēkos, kuri naivi tic “Progresīvo” šķīstībai un neizmērojamam Šlesera ļaunumam. Patiesībā abi šie spēlētāji ir sabiedrotie, jo, līdzīgi kā “Saskaņa” un “Nacionālā apvienība”, izspēlē labi izstrādātu programmu, no kuras paši tad arī ir lielākie ieguvēji.

Vēlētāju polarizācija nodrošina vairāk balsu un vairāk vietu Saeimā. Šī metode ir raksturīga Krievijas dienestiem, jo ar saukļiem, dažādiem maznozīmīgiem protestiem vai tēmām radikalizēts vēlētājs nebūs tas, kurš vēlēšanu dienā prātos, vai urnā nemest tukšu aploksni – viņš noslieksies par labu vienam vai otram spēkam.

“Progresīvie” aizgūtnēm stāsta, cik ļoti ir pret Šleseru un ka pasaulē ir tādi vienīgie. Viņi apgalvo, ka ir pret korupciju un Krievijas ietekmi, taču patiesībā šīs partijas darbi tādās valstij svarīgās iestādēs kā Kultūras ministrija, Aizsardzības ministrija un Satiksmes ministrija, parāda, ka tā nu nav. “Latvija Pirmajā Vietā” un “Progresīvie” abas pilda Krievijas dienestu uzdevumus, atšķirīgas ir vien viņu taktikas. Aizsardzība ir nožēlojamā stāvoklī, spējas netiek attīstītas un Sprūds atbalsta naudas zagšanu. Satiksmes jomā – Krievija apiet sankcijas, izmantojot Latvijas infrastruktūru, dzelzceļa sliedes turpina savienot mūs ar Krieviju, bet tādi projekti kā airBaltic un Rail Baltica ir valstij neizdevīgi un valsti velk uz bankrotu. Kultūrā tiek novilcināts jautājums par krievu valodu Latvijas medijos, LSM kontrolē krievi, bet naudu apgūst caur dažādiem “integrācijas projektiem”. Padomājiet vai Šlesers esot šajos amatos rīkotos citādāk? Nē, viņa darbība būtu tieši tāda pati. Intereses sakrīt.

Šlesers tikmēr rūpējas par to, lai caur dažādiem biznesa projektiem tiktu legalizēta netīrā krievu nauda un krievu oligarhi būtu pienācīgi apkalpoti. Viņš ir pastarpināti saistīts arī ar dažādiem labi pelnošiem uzņēmējiem, jo – kur Šlesers, tur nauda. Polemikā viņš izmanto “biznesa kārti” un nekavējas atgādināt, ka tieši viņš uz Latviju savulaik atvedis vairākus lielus uzņēmumus vai attīstījis kādu vietējo nozari. “Rimi”, “Ryanair”,“Latvijas dzelzceļš”, tirdzniecības centri, osta un citi ir viņa “veiksmes stāsts”. Žēl, ka slavinot sevi Šlesers aizmirst pieminēt, ka visi šie projekti saistīti ar Krievijas naudu, nelikumībām un korupcijas shēmām. Neviens viņa projekts nav attīstījies godīgā ceļā, un vienīgie ieguvēji ir Šlesers un viņa saimnieki Maskavā.

Ar šādu mākslīgi radītu domstarpību/konflikta palīdzību sabiedrības uzmanība tiek novērsta no reālām valsts līmeņa problēmām, jo diskusija atgriežas pie ļoti triviāliem jautājumiem, nevis ir par to, kādi ir šo partiju reālie paveiktie darbi vai piedāvājumi. Ne sabiedrība, ne mediji (precīzāk – neviens) neuzdod jautājumus par aizsardzību (pretdronu spējas, sliedes uz Krieviju u.tml.) un par krievu valodu medijos. Cilvēki neraizējas par potenciālu valsts bankrotu (Rail Baltica, airBaltic un kas aiz tiem stāv), bet koncetrējas uz dažādu personību vizuālo izskatu un virspusējiem pārmetumiem – kurš lielāks komunists, kurš tuvāks Krievijas elitei.

“Progresīvie”, protams, ir jaunie komunisti, taču diezgan šķebinoši, ka to saka Šlesers, kurš komunistu un čekistu pēctečiem bučo rokas un visādas citas vietas, un ir gatavs sadarboties ar Krieviju. Tāpat ir šķebinoši redzēt, ka “Progresīvie” sevi dēvē par “eiropeisku un kreisi liberālu” spēku (ko tas nozīmē?), bet ikdienā īsteno Krievijai labvēlīgu politiku. Tas ir tas “eiropeiskums”?

Redzam labi iestudētu teātra izrādi, kurā skatītājiem ar mediju un sociālo tīklu starpniecību liek izvēlēties vienu vai otru variantu. Manipulatīvi, bet efektīvi!

Šādu taktiku krievi izvērš arī ASV un citviet Eiropā, jo šis ir pateicīgākais veids, kā likt sabiedrībai uzskatīt, ka tā stāv kādā “pareizajā” pusē, lai arī patiesībā tādas pareizās puses nemaz nav. Kā instrumentus izmanto arī NVO un medijus, kas konfliktus pastiprina un šo mākslīgo vēsti izplata kā dienas ziņas, labi apzinoties, ka tās ir tikai divu vai vairāku partiju stratēģijas sava elektorāta mobilizēšanai.

“Taisnība” aicina sabiedrību pievērst uzmanību nevis vārdiem, bet partiju darbiem un cilvēkiem. Ir tik daudz resursu, ar kā palīdzību var pārliecināties, ko šie cilvēki darīja pirms politiskās karjeras, kādi ir viņu draugi un kāda ir profesionālā pieredze. Kā saka, internets neko neaizmirst un var viegli uzzināt arī to, kā šie cilvēki mainījuši uzskatus, kā tikuši pie turības un kādi ir personību raksturojošie aspekti. Apzinieties, ka ar jums manipulē un politiskās partijas pirms vēlēšanām stāsta to, ko gribat dzirdēt un liek izdarīt nepareizās “izvēles”.