Ceļš uz NATO 3.0 (Hegseta runa)
- Taisnība Raksta
- Jul 4
- 8 min read
18. jūnijā, Briselē norisinājās NATO valstu aizsardzības ministru tikšanās, kas ir sava veida sagatavošanās dalībvalstu sanāksmei 7.-8. jūlijā. Viedokļu apmaiņa galvenokārt bija par alianses atturēšanas un aizsardzības spēju stiprināšanas jautājumiem un sanāksmē uzstājās arī jaunais mūsu valsts aizsardzības ministrs Raivis Melnis.
"Drošības situācija mūsu reģionā prasa skaidru un izlēmīgu rīcību. NATO kolektīvā aizsardzība balstās ne tikai uz politisku vienotību, bet arī uz reālām militārajām spējām, kaujas gatavību un sabiedroto klātbūtni. Latvijai ir būtiski turpināt stiprināt NATO austrumu flangu, palielināt investīcijas aizsardzībā un nodrošināt ilgtermiņa atbalstu Ukrainai, jo Ukrainas spēja aizstāvēties tieši ietekmē visas eiroatlantiskās telpas drošību," uzvēra aizsardzības ministrs R. Melnis.[1]
Ņemot vērā pieaugošos drošības izaicinājumus, NATO sabiedrotajiem jāiegulda vairāk, lai nodrošinātu alianses jaunās aizsardzības prasības, sasniegtu noteiktos spēju mērķus un stiprinātu NATO atturēšanas un aizsardzības spējas.
Kara ministra Pīta Hegseta uzruna
ASV kara ministrs teica nozīmīgu runu, un dalībvalstīm būs vajadzīgs zināms laiks, lai izvērtētu partnervalsts teikto, kā arī veiktu atbilstošus pārplānošanas darbus nākotnē. Runas teksts ir publicēts pilnībā[2], un ir lietderīgi ievērojamu šīs runas daļu citēt, jo tā satur izpratni, skaidrojumus un arī pamatojumu nepieciešamajām pārmaiņām.
"Kā jau teicu savā pirmajā NATO aizsardzības ministru sanāksmē pagājušā gada februārī, un, kā Trampa administrācija ir atkārtoti uzsvērusi pēdējā pusotra gada laikā, mūsu sabiedrotajiem ir jāuzņemas iniciatīva. Prezidents Tramps šajā jautājumā ir bijis ļoti tiešs jau daudzus gadus, divu administrāciju laikā, un pārāk ilgi NATO ir bijusi papīra tīģeris un vienvirziena iela.
Tieši tādēļ ir svarīgas aizsardzības izdevumu saistības. NATO atkal jāpārveido par īstu militāru aliansi, kas koncentrējas uz stingru varu un reālu atturēšanu – NATO 3.0, kas veidota pēc NATO 1.0 parauga, kur mūsu sabiedrotie faktiski uzņemas Eiropas konvencionālās aizsardzības vadību. Tieši tādai NATO vienmēr bija jābūt un uz to tās veidotāji, piemēram, prezidents Eizenhauers, vienmēr cerēja. Eiropai nebija jākļūst par teritoriju, kas ir atkarīga no ASV. To nevēlējās Vinstons Čērčils, Šarls de Golls vai Konrāds Adenauers. Nē, Eiropai bija jābūt militārai varai, kas sadarbojas ar spēcīgu Ameriku.
Tā ir NATO 1.0 būtība, kā teicis pats Dvaits Eizenhauers – ja 10 gadu laikā visi amerikāņu karaspēki, kas Eiropā izvietoti nacionālās aizsardzības nolūkos, netiks atgriezti ASV, tad šis process būs cietis neveiksmi. Eizenhauers toreiz bija sabiedroto spēku virspavēlnieks, vēl ne mūsu valsts 34. prezidents, taču viņš un viņa sabiedroto kolēģi, visi joprojām dzīvojot Otrā pasaules kara ēnā, saprata, ka NATO spēks nav meklējams komitejās, sakāksmēs vai mazos, uz grezniem galdiem izvietotos karogos. Tas meklējams karotājos, un Eiropas aizsardzībā tas atrodams NATO sabiedrotajos. Tāda bija NATO 1.0 – stingra karadarbības organizācija un cilvēki, kas koncentrējas uz Eiropas aizsardzību, taču šī apņemšanās zuda Aukstā kara beigās.
[ASV] Vairs nekoncentrējās uz Eiropas aizsardzību. NATO 2.0 virzījās uz operācijām ārpus teritorijas un darbībām, kurām vispār nebija nekāda sakara ar karu. Tanku, iznīcinātāju un pretgaisa aizsardzības vietā uzmanība tika pievērsta dzimumu līdztiesībai, klimata pārmaiņām un taupībai aizsardzībss nozarē. Eiropas robežas tika plaši atvērtas, labklājības valstis paplašinājās un aizsardzības budžeti kritās līdz ar Eiropas ticību sev un savai civilizācijai. NATO apmaldījās.NATO 2.0 bija uzmanības novēršanas, deindustrializācijas un demilitarizācijas laikmets. Tas bija bezmaksas braucienu laikmets, un tie ir zaudēti gadi, pie kuriem mēs vairs neatgriezīsimies.
Un tāpēc mēs Kara ministrijā esam bijuši tik skaidri un atklāti par NATO militārās lomas un rakstura atjaunošanu, un tāpēc mēs esam atjaunojuši ASV karaspēka līmeni Eiropā tādā līmenī, kāds tas bija pirms 2022. gada, pagājušajā gadā pārvietojot brigādes kaujas komandu un šogad to samazinot vēl par 5000 karavīriem. Tieši tāpēc mēs tik konsekventi sadarbojamies ar sabiedrotajiem un tieši tāpēc esam attīstījuši savu aizsardzības rūpniecisko bāzi un mudinājuši īstenot NATO 3.0 – atgriezt aliansi pie tās militārās alianses saknēm un nodrošināt, ka tai Eiropā ir spēks, kas nepieciešams, lai ilgstoši atturētu agresiju un, ja nepieciešams, izpildītu V pantu.
Daži no mūsu sabiedrotajiem ir sapratuši šo vēstījumu un ir iesaistījušies – jūs zināt, kas jūs esat, un mēs to ļoti novērtējam. Pagājušajā gadā prezidenta Trampa vadībā NATO noteica jaunu globālu standartu sabiedroto aizsardzības izdevumiem – 5% no IKP aizsardzībai. Tas ir vēsturisks un pārveidojošs notikums, un daži sabiedrotie jau ir ceļā uz šī vērienīgā mērķa sasniegšanu. Dažos gadījumos viņi pat apsteidz grafiku. Un, kā jūs redzējāt pēdējo sešu mēnešu laikā, prezidents Tramps ir apņēmies panākt, ka ASV 2026. gadā aizsardzības izdevumiem atvēl vairāk nekā 1 triljonu dolāru, bet 2027. gadā – 1,5 triljonus dolāru. Mēs vadīsim un pārsniegsim savus NATO izdevumu standartus, un esmu Kapitolija kalnā, lai pārliecinātos, ka mēs to darām. Tas nav jādara, kā es saku, bet gan jādara, kā mēs darām.
Daži sabiedrotie nopietni sāk domāt par to, kā viņi tērē līdzekļus savai aizsardzībai. Maijā Kara ministrija paziņoja sabiedrotajiem, ka mēs samazinām savu ieguldījumu NATO spēku modelī. Mēs arī paskaidrojām, kā sabiedrotie var un kā viņiem vajadzētu kompensēt šīs izmaiņas. Ģenerālis Grinkevičs ziņo, ka daži sabiedrotie attiecīgi pastiprinājuši savu rīcību, un tas ir labs sākums. Vienlaikus, pagājušajā mēnesī neliela spēcīgu sabiedroto grupa pulcējās Bergenā, lai apspriestu mērķtiecīgus sabiedroto aizsardzības izdevumus uz spējām, kas nepieciešamas Eiropas aizsardzībai.
Atkal ir redzams arī nopietnāks progress Ukrainas jautājumā – izmantojot prezidenta Trampa PURL iniciatīvu, sabiedrotie uzņēmušies vadību Ukrainas aizsardzības finansēšanā. Ukraiņi tur savas pozīcijas pat ilgstošu Krievijas uzbrukumu apstākļos. Mēs teicām, ka to var izdarīt, ka mūsu sabiedrotie varētu vadīt šo atbalstu un ka tas būtu saskaņā ar Ukrainas aizsardzību. Tas notiek, un tas ir prezidenta Trampa pieejas apstiprinājums. Tā ir pieeja, kas liks pamatus mieram.
Tomēr, neskatoties uz visiem šiem agrīnajiem soļiem pareizajā virzienā, ir bijušas arī reālas neveiksmes, kuras nevaram ignorēt. Lai gan mums ir skaidrs priekšstats, pārāk daudzas sabiedroto galvaspilsētu joprojām kaut ko ir palaidušas garām. Pārāk daudzi sabiedrotie joprojām neatzīst vēsturisko nepieciešamību pārveidot un radīt spēcīgu militāro aliansi, ko prezidents Tramps ir skaidri norādījis gan viņiem, gan pašai NATO.
Prezidents Tramps pamatoti runāja par brīdi, kad mēs lūdzām sabiedroto palīdzību, un pārāk daudzi to neizdarīja. ASV ir aizstāvējušas Eiropu paaudzēm ilgi, un viss, ko prezidents teica, bija tas, ka mūsu lidmašīnām būs jāpaceļas no bāzēm Eiropā vai mūsu kuģiem jāiziet no tās ostām, lai uzbruktu mērķiem Tuvajos Austrumos – Irānas mērķiem, kas apdraud Eiropas intereses vēl tiešāk nekā mūs. Pārāk daudzi mūsu sabiedrotie teica nē vai mēģināja mūs noslīcināt sarežģītās juridiskās debatēs, vai publiski kritizēja mūs par to, ka darām to, ko viņi paši nav gatavi vai nespēj izdarīt. Tas bija apkaunojoši.
Šie sabiedrotie pakļāva riskam Amerikas dēlus un meitas, mūsu dēlus un meitas (...) Dažos gadījumos mums bija jāpārvieto spējas no vienas valsts uz otru, nevis no NATO sabiedrotajām valstīm. Tam nav attaisnojuma, nemaz nerunājot par to, ka dažas valstis vēl nav parādījušas ticamu ceļu Hāgas saistību izpildei. Pārāk daudz runāšanas. Dažas no NATO lielākajām ekonomikām, dažas no bagātākajām valstīm ir mūsu sabiedrotie, kas ar prieku runā par noteikumos balstītu starptautisko kārtību un vidējo lielvaru apvienošanos. Šķiet, viņi joprojām domā, ka ir pienācis bezjēdzīgas izmantošanas laikmets.
Eizenhauers un Tramps tam nepiekrīt. Tas nav tas, ko prezidents vai Amerika sagaida no šīs alianses. Tas nav tas, ko sagaidītu jebkurš saprātīgs cilvēks, un tas vairs nederēs. Tāpēc mēs divkāršojam savus centienus padarīt NATO par to, kādai tai vienmēr bija jābūt – līdzsvarotu aliansi ar Eiropu, kas vada savu aizsardzības jomu. Tas ir NATO 3.0. Lai tas kļūtu par realitāti, es paziņoju par sešu mēnešu ilgu Kara departamenta pārskatu, kurā tiks izvērtēta ASV spēku izvietošana un bāzēšanās Eiropā. Tas varētu prasīt arī mazāk kā sešus mēnešus. Sauksim to par NATO 3.0 pārskatu. Šis pārskats tiks veikts, izmantojot ASV militārā spēka un Eiropas pavēlniecības sniegto informāciju, tas ietvers konsultācijas ar ASV Kongresu un mūsu sabiedrotajiem, bet nešaubieties par to. Šis būs īsts pārskats. Tas tiks izstrādāts, lai nodrošinātu, ka NATO ātri un neatgriezeniski virzās uz to, a Eiropa uzņemas galveno vadību pār Eiropas aizsardzību un nodrošina, ka mūsu spēki ir gatavi ASV globālajām vajadzībām, un ka mūsu piekļuve bāzēm un pārlidojumiem ir skaidri norobežoti un ir garantija, ka jebkura valsts rīkotos tāpat.
Mūsu ikgadējās NATO iemaksas turpmāk būs atkarīgas no citu valstu aizsardzības izdevumu mērķu sasniegšanas. Ja citi sabiedrotie steidzami nepalielinās tēriņus, mūsu iemaksas samazināsies. NATO būs divvirzienu iela. Tas ir tikai veselais saprāts. Amerika nevar rūpēties par Eiropas aizsardzību vai maksāt par to vairāk nekā mūsu sabiedrotie. Un šis pārskats domās ārpus kastes. Mūsu valsts aizsardzības stratēģija skaidri nosaka, ka mēs stimulēsim un ļausim saviem sabiedrotajiem uzņemties atbildību un pildīt savu pienākumu, tāpēc mēs cieši uzraudzīsim sabiedrotos, kuri, kad tas ir visvairāk nepieciešams, to nedara un kuri saka "nē", "varbūt" vai "pagaidīt un redzēt". Dažas valstis cietīs neveiksmi, bet citas lieliski noturēsies.
Pārskata mērķis ir uzlabot ASV spēku izvietojumu un balstīt un stiprināt NATO 3.0. Tai ir jābūt konstruktīvai, kādi vienmēr esam bijuši. Šeit nav nekādu stratēģisku pārsteigumu. Tādu nav bijis. Kopš manām pirmajām 2025. gada februāra piezīmēm esmu bijis atklāts pret jums visiem. Prezidents Tramps vienmēr ir rīkojies tāpat.
Mūsu virziens ir un ir bijis skaidrs. Tā ir pareizā rīcība no Amerikas tautas puses. Tā ir pareizā rīcība no šīs alianses puses. Eiropa var, un tai ir jāuzņemas galvenā atbildība par savu konvencionālo aizsardzību, kā tā solīja Hāgas samitā, un šajā procesā jānodrošina Eiropas aizsardzība nākamajām paaudzēm. Mēs zinām, ka mūsu sabiedrotie to var izdarīt, un ir pienācis laiks. Paldies."
NATO 3.0 ir jākļūst par Eiropas vadītu aizsardzības aliansi
ASV Kara ministrija šai sēdei bija sagatavojusi savu analītisku skatījumu par ASV un NATO mijiedarbību, kuru prezentēja kā NATO 3.0.[3] Kara ministrija plāno pārskatīt savu pozicionējumu un ietekmi Eiropā, lai noteiktu, kā ASV atbalsta NATO, kā partneri atbalsta NATO un vai notiekošais uz vietas atspoguļo to, kādai, pēc prezidenta Donalda Dž. Trampa un kara ministra Pīta Hegsetas domām, aliansei vajadzētu būt. Pārskatīšana ilgs līdz sešiem mēnešiem un ņems vērā gan ASV, gan Eiropas militāro pavēlniecību viedoklis.
Kopš Trampa stāšanās amatā 2025. gadā Hegsets un prezidents ir nelokāmi pauduši savas cerības uz NATO: ka alianse pati ieguldīs līdzekļus aizsardzības finansējuma izlietojumā un ka Eiropa uzņemsies vadību savas aizsardzības uzturēšanā.[4] ASV prezidenta vadībā ir mudinājušas NATO partnerus atvēlēt aizsardzībai 5% no iekšzemes kopprodukta. Hegsets sacīja, ka daudzas valstis jau ir pievienojušās šim aicinājumam, kā arī citiem centieniem, kas nepieciešami NATO alianses stiprināšanai, piemēram, aizsardzības rūpnieciskās bāzes atjaunošanai.[5]
NATO 3.0 ir aizsardzības alianses iemiesojums pēc aukstā kara, koncentrējoties uz reālām militārām spējām, kas ir gatavas novērst draudus Eiropas kontinentā, un ko vada eiropieši, nevis ASV. Pārskatīšana nodrošinās, ka ASV tiek uzskatītas par partneri Eiropas aizsardzībā, nevis par Eiropas aizsardzības līderi, un ka Eiropas NATO partneri pastiprina savu aizsardzību. "Mēs rūpīgi uzraudzīsim sabiedrotos, kuri to nedara un kuri saka "nē", "varbūt" vai "pagaidīsim un redzēsim", kad tas ir vissvarīgākais," viņš teica.[6]
Sakritības
Iespējams, tās patiešām ir sakritības, bet šī NATO sēde notika dienu pēc skumju dienas mūsu zemē – pirms 86 gadiem 17. jūnijā pēc Padomju Savienības (PSRS) izteiktā ultimāta valsts robežu šķērsoja Sarkanās armijas karaspēka vienības un tanki, aizsākot gadu desmitiem ilgo Latvijas okupāciju.
1940. gada 17. jūnijā plkst. 5.00 no rīta PSRS karaspēks (aptuveni 90 000 karavīru) pārgāja Latvijas robežu. Jau tās pašas dienas pusdienlaikā (pēc 7 stundām) padomju tanki sasniedza Rīgu un ieņēma stratēģiski svarīgos punktus, tostarp pastu, telegrāfu un radiofonu. Liepājā, kur jau kopš 1939. gada saskaņā ar "bāzu līgumu" atradās padomju garnizons, vietējās Sarkanās armijas vienības uzsāka pilsētas pilnīgu blokādi un ostas, lidlauka un pastu pārņemšanu rīta stundās un priekšpusdienā. Tieši tādu pašu iekšējo blokādi sekmīgi izvērsa Padomju armijas garnizona vienības. 17. jūnijā rīta pusē karaspēks pameta savas bāzes un izvērsa kontroli pār pilsētu. Karavīri un bruņutehnika nekavējoties ieņēma Ventspils ostu, pastu, telegrāfu, dzelzceļa mezglus un administratīvās ēkas.
Tikai vēlu vakarā (plkst. 22.15) izskanēja valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa radioruna, kurā izskanēja vēsturiskā, vēlāk pretrunīgi vērtētā frāze: "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās". Valsts vīra necienīgi, gļēvi un tā faktiski bija jau notikušas okupācijas piesegšana, par ko Latvijas pilsoņi dabūja maksāt turpmāko pusgadsimtu.
Atjaunotā Latvijā šī ir Latvijas Republikas okupācijas diena, kas ir oficiāla valsts noteikta atceres un piemiņas diena. Šogad publiska telpā par šo piemiņas dienu izcēla ļoti pieticīgi, bija tikai īsas atgādnes. Mēs nepamatoti vienkāršojam reālijas un neadekvāti koncentrējamies uz terciārām iespējamām problēmām, dažādām sociālām negācijām un utopijām nākotnes skatījumos, piemirstot vajadzības stiprināt savas valsts drošību un aizsardzību. Varbūt vēlreiz der pārlasīt Kara ministra Pīta Hegseta uzrunu un tajā skaidri norādīto attiecībā uz visu Eiropu, kurai mēs esam piederīgi.
Comments