Eiropas ekonomiskā atpalicība
- Taisnība Raksta
- Apr 4
- 5 min read
Pasaule ir kļuvusi daudz nedrošāka un neparedzamāka. Karadarbība aizvien biežāk kļūst par konfliktu risināšanas veidu, pat neuzsākot garas diskusijas starptautiskās organizācijās. Tās sen ir zaudējušas savu ietekmi un nozīmi, un tas pats attiecināms uz dažādām starptautiskām tiesām un starptautiskiem spiediena instrumentiem – aizliegumiem, sankcijām, blokādēm, izslēgšanu no līdzdalības un tamlīdzīgi.
Militārās intervences nav vienīgās nelabvēlīgās ietekmes. Ir arī dažādi ekonomiskā protekcionisma pasākumi (tarifi un kvotas, sankcijas, barjeras, īpašie regulējumi un aizliegumi u.tml.), kuru summārais ietekmes efekts uz tautsaimniecību var būt līdzīgs militārai darbībai. Iztrūkst tikai fiziska cilvēku iznīcināšana. Pēc ietekmes nozīmīguma un sekām ilgtermiņā, ekonomiskās ietekmes var būt ar nozīmīgākām konsekvencēm.[1]
Noturība un konkurētspēja
Atslēgas vārds visos šajos gadījumos ir noturība. Neskarot politisko stabilitāti un populisma triumfu, ekonomiskā izaugsme eirozonā ir ļoti vāja un balstās uz aizvien pieaugošiem valdību parādiem un inflācijas ģenerētiem papildus resursiem. Tik zema izaugsme preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā fiziskā izteiksmē Eiropu sen nav piemeklējusi. Tas tieši atspoguļo nesamērīgi augstās enerģijas izmaksas un tirgus ierobežojumus, ko Eiropai noteikušas citas valstis vai tā pati ir izvēlējusies, pašizolējoties no daudziem lieliem tirgiem.
Eiropas izvēlētais zaļais kurss un attīstītā tirgus regulēšana, bezgalīgās sarunu procedūras un to laikā nepieņemtie lēmumi, kā arī inovāciju apcerēšana un pētīšana ir raksturīgākās iezīmes, uz ko pirms vairākiem gadiem savā ziņojumā EP un EK norādīja Mario Dragi.[2] Viņš izcēla Eiropas ekonomiskās atpalicības galvenos iemeslus un norādīja ne tikai uz tempiem, bet arī skaitļiem – vairumā nozaru tie ir 7-10 gadi. Ir pagājis pusotrs gads. Vai Eiropā kaut kas ir mainījies? EK priekšsēdētājas Urzula fon der Leienas organizētā konference secināja, ka ar Eiropas konkurētspēju nav labi, un daudzos sektoros profesors Dragi ir bijis pārāk pielaidīgs un saudzīgs savos secinājumos.
Visai iluzoras ir arī Eiropas Konkurētspējas Kompasa 33 pamatiniciatīvas un 14 likumdošanas iniciatīvas.[3] Tās jau uzsāktas kā zināmi atvieglojumi uzņēmējdarbības uzsākšanai vairākās jomās, bet notiek Briselei raksturīgā birokrātiskā manierē. Kompass paredz EK un dalībvalstīm atbalstīt sekojošas darbības: (1) radīt draudzīgu vidi jaunu uzņēmumu dibināšanai un paplašināšanai, izmantojot īpašu ES jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu stratēģiju, (2) palīdzēt lieliem uzņēmumiem ieviest jaunas tehnoloģijas, piemēram, mākslīgo intelektu (MI) un robotiku, pateicoties stratēģijai “Apply AI”, (3) atvieglot uzņēmumu darbību visā ES, vienkāršojot noteikumus un likumus, ar priekšlikumu 28. tiesiskajam režīmam, lai garantētu vienotu noteikumu kopumu visā ES, tostarp uzņēmuma formu “EU Inc.”, atvieglojot uzņēmējdarbības uzsākšanu un attīstību ES un investīciju piesaisti un (4) atbalstĪt jaunu tehnoloģiju izstrādi ar rīcības plāniem kvantu, progresīvu materiālu, biotehnoloģiju, robotikas un kosmosa tehnoloģiju jomā.
Uzskaitītajām iniciatīvām sekoja dažādas kustības birokrātijā, administrācijā un pārvaldība, kas tā arī neļāva “iesist nevienu jaunu naglu sienā” – līdzekļus sekmīgi apguva administrācija un uzņēmējiem palika izglītojošie un informatīvie pasākumi. Protams, arī tik brīnišķi jaukā pētniecība, arī par pētniecību un sabiedriskais viedoklis. Pat tad, ja pētniecībā tiešām tika kaut kas atklāts, tā pārvēršana par tirgus produktu nenotiek Eiropā un rezultātā pazemina Eiropas konkurētspēju. Salīdzinājumā ar pašu ražošanu produkta ieviešanu tirgū, pētniecības birokrātiskā uzraudzība ir nesalīdzināmi vienkāršāka un uzdevumu izpilde – drošāka.
Jaukais snauds
Daudzi gadu desmiti salīdzinoša miera un labklājības Eiropas valstis pārliecināja par laimes kontinenta esamību un iespējām konstruēt dažādas utopijas, kā arī meklēt un sekmīgi atrast desmitiem pašiedomātu problēmu, ko neatliekami ir jārisina. Panākumi ir nenoliedzami.
Snaudas maksa ir augsta – tā ir ekonomikas lejupslīde un konkurētspējas zudums, kā arī nepatīkama atklāsme, ka nedrošajā pasaulē sevis pasargāšanai ir jātērē nesalīdzināmi daudz vairāk resursu. Galvenokārt tās ir finanses, pat neskarot pārregulējumus un populisma pārņemto, faktiski vāji izglītoto sabiedrību, kas nav gatava pieņemt ģeopolitiskās reālijas. Saprotams, ka mošanās no snauda nevienam nav nekas patīkams, tāpēc labāk vairāk vajadzētu pētījumus, diskusijas, apspriešanas... ja nu tomēr drīkst arī nemosties?
Drošība un aizsardzība
Reālijas ir krasi atšķirīgas no tām, kam Eiropa bija gatava pirms diviem gadiem. Vairumu Eiropas valstu no snauda nemodināja Krievijas agresīvais iebrukums Ukrainā un turpmākā eskalācija. Bija vajadzīgi gadi, lai daudzas valstis patiešām saprastu, ka tas nav vienkāršs robežkonflikts un ir karš, nevis kaut kāda īslaicīga “speciālā operācija”. Politisko konstrukciju anatomisko īpatnību dēļ (“garais kakls”) vēl vairāk laika bija vajadzīgs, lai apzinātu reālos ieroču krājumus, to kvalitāti un iespējas ziedot Ukrainai.
“Karalis ir pliks” ir bijusi Eiropas visbiežākā diagnoze, par ko labāk pašmājās nerunāt, lai lieki nesatrauktu populistus.
Nav ne krājumu, ne arī ražošanas jaudu šo krājumu papildināšanai, un atliek tikai balstīties uz ļoti dārgiem ASV ražota bruņojuma iepirkumiem. Tas var būt zināms vidēja termiņa risinājums, jo šādos iepirkumos ir rinda, un primāri Eiropas valstīs ir nepieciešami finanšu līdzekļi. Absurdās situācijas ap Grenlandi, daudzie nezināmas izcelsmes dronu lidojumi virs Eiropas lidostām un militāriem objektiem un nespēja tos kontrolēt ir tikai daži vājuma piemēri.
Dabiski, ka Eiropas valstu starptautiskie partneri mums visiem velta kritiku, jo pamudinājumi un aicinājumi gadiem ilgi nesasniedza dzirdīgas ausis. Visasāk tas pēdējo gadu laikā ir bijis Ziemeļatlantijas līgumavalstīs (NATO). Lai arī attieksme pret vārdu izvēli retorikā var būt atšķirīga, fakti nav apstrīdami.
Tikko NATO publicēts pārskats par 2025. gadu. Tas ir salīdzinoši plašs 79 lappušu ziņojums, kas bagātīgi ilustrēts ar skaitlisku un kartogrāfisku informāciju.[4] Alianse, daļēji pateicoties Donalda Trampa spēcīgajam spiedienam, 2025. gadā aizsardzībai iztērēja 1,4 triljonus dolāru.[5] Pārskatā atzīts, ka beidzot visas 32 NATO dalībvalstis aizsardzībai ir atvēlējušas vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Sen (2014. gadā) izvirzītais minimālais mērķis beidzot ir sasniegts. Šos datus asi kritizēja ASV prezidents.[6] NATO vadītājs Marks Rite atzina ASV administrācijas vainu izdevumu palielināšanā.[7]
NATO pārskats norāda uz visai nepārliecinošu ainu. NATO dalībvalstīm būtu mazāk sāpīgi jāuztver Trampa kritika un vairāk jāpievēršas savu aizsardzības spēju stiprināšanai. Tā visstraujāk savas aizsardzības spējas stiprina tās NATO valstis, kurām ir robeža ar Krieviju, tās ir Polija (4,3%) un Lietuva (4%), un nedaudz atpaliek Latvija (3,7%), Igaunija (3,4%), Dānija (3,3%) un Norvēģija (3,2%).
Ievērojami lielāka ir to NATO valstu grupa, kura ievērojami pārsniedz emocionāli nozīmīgu un politiski sensitīvu divu procentu robežu – Somija (2,9%), Grieķija (2,8%), Nīderlande (2,6%), Zviedrija (2,5%), Vācija (2,4%) un Turcija (2,3%). Attiecībā uz šiem lielumiem piebilstams, ka ASV 2025. gadā tērēja 3,2% no IKP, kas ir mazāk nekā 2024. gadā (3,3%).
Neliela mērķlieluma pārsniegšana ir vairākās valstīs – Apvienotā Karaliste (2,3%), Rumānija (2,2%), Ziemeļmaķedonija (2,1%), Luksemburga (2,1%), Bulgārija (2,1%), Horvātija (2,1 %), Francija (2,1%), Slovākija (2,1%) un Melnkalne (2,1%).
Vairākās valstīs ir bijis kurss uz militāro budžetu samazinājumu. Visizteiktāktas noticis tādās valstīs kā Slovēnija, Itālija, Albānija, Beļģija, Kanāda, Portugāle un Spānija. Tās gan valsts aizsardzībai atvēlēja minimālos divus procents, bet izdevumus visai strauji samazināja. Pretēji rīkojās valdības Luksemburgā un Beļģijā, kuras militāro budžetu izdevumi visai būtiski palielinājās.
Visai nenoteikta ir Ungārijas (2,1%) un Čehijas (2%) aizsardzības izdevumu politika – visdrīzāk šajās valstīs ir sasniegts formālais minimālais izdevumu mērķis, taču, rūpīgāk aplūkojot absolūtos skaitļus, redzams, ka šīs valstis virzās atpakaļ. Čehija jau ir nonākusi sabiedroto, tostarp ASV, kritikas krustugunīs par plānoto izdevumu samazināšanu.[8]
Pašu zemē
Šī gada valsts budžets ar gandrīz 5% valsts aizsardzībai atvēlētiem līdzekļiem noteikti bija solis pareizajā virzienā, to nostiprināja tikko Saeimas pieņemtais likums par 5% no IKP turpmākos gadus.[9] Tomēr tie ir resursi, kas ir nepieciešami uzturēšanai un gadu desmitiem Bruņoto spēku attīstībā neieguldītais noteikti prasīs vēl lielākus finanšu ieguldījumus. Ar to pragmatiski ir jārēķinās, jo apdraudējumi tikai pieaug un nav mūsu rokās mainīt valsts kaimiņus.
Valstī ekonomikai stagnējot un inflācijai pieaugot, nebūs cita ceļa kā tikai mazināt uzblīdušo valsts pārvaldības aparātu un no dispersām, sabiedrības labjūtību veicinošām programmām tomēr koncentrēties uz galveno – valsts ekonomisko konkurētspēju pasaules tirgos un valsts aizsardzību.
Comments