Jaunā Vienotība krustcelēs

"Jaunā Vienotība" (JV) daudzus gadus ir vadošais politiskais spēks Latvijas politikā. Šobrīd tā Saeimā pārstāvēta ar iespaidīgiem 26 deputātu mandātiem, kas tai pēc 14. Saeimas vēlēšanām garantēja neapstrīdamu dominējošo lomu ar Ministru Prezidenta un vēlāk ar Valsts Prezidenta posteni. Dodoties uz Saeimas vēlēšanām šī gada rudenī daudzi ir pilnīgi norakstījuši partijas izredzes un arī pati JV izskatās apjukusi un sašķelta, bet vai tiešām izredzes ir tik bezcerīgas?

"Taisnība" šajā rakstā analizēs JV pieļautās kļūdas un nākotnes izredzes.

Sāksim ar kļūdām. JV pieļāva smagu stratēģisku kļūdu aizejot valdībā ar "Progresīvajiem". JV alkas pēc Valsts Prezidenta posteņa bija tik lielas, ka viņi izlēma no valdības izmest "Apvienoto sarakstu" un "Nacionālo apvienību", iemainot viņus pret jaunu valdību ar "Progresīvajiem" un ZZS. JV domāja, ka apēdīs "Progresīvos" un viņu elektorātu.

"Jaunā Vienotība" absolūti pārrēķinājās par to, kādi ir "Progresīvie" un kāda ir viņu stratēģija un neredzamā ietekme daudzās organizācijās un atsevišķos medijos.

"Progresīvie" sāka spēlēt savu spēli un, izmantojot administratīvo resursu, uz JV rēķina vairoja savu ietekmi. JV bija vairākas epizodes, kad tā varēja izmest "Progresīvos" no valdības, bet iekšējās sašķeltības dēļ to nedarīja, sevi diskreditēja, pazaudēja reitingus un sabiedrības acīs kļuva par apsmieklu.

"Progresīvo" ministri – Briškens, Lāce, Sprūds un Švinka – ar savu destruktīvo darbību gremedēja Siliņas valdības reitingu. Kamēr tas slīdēja lejup, "Progresīvie" meistarīgi strādāja ar savu dumjo, bet labi vadāmo elektorātu. Par visām negācijām bija jāatbild Siliņai un "Progresīvie" tikai sludināja savu "vērtību kārti". Tad, kad Siliņa attapās bija jau gandrīz par vēlu, jo JV sevi jau bija tik tālu diskreditējuši, ka pat 5% sasniegšana Saeimas vēlēšanās likās nereāla.

Bet kā ir tagad? Vai JV vēl ir kāda iespēja atgūties? Mūsuprāt jā, bet ar dažiem nosacījumiem. Lai arī JV to nevēlējās, ar Siliņas valdības krišanu šādas tādas izredzes vēl ir.

Šobrīd izskatās, ka Kulbergs un "Apvienotais saraksts" uzrādīs labus rezultātus vēlēšanās. Skaidrs, ka JV zaudēs daudz balsu, taču "Taisnības" vērtējumā AS vairāk paņems ZZS balsis (var teikt, ka viens elektorāts) un protesta elektorāta balsis, kuras būtu aizgājušas Hermaņa partijai un daļēji arī Šlesera partijai. Līdz vēlēšanām tautas dusmas pret JV būs mazinājušās un liela daļa esošā JV elektorāta var nonākt pie secinājuma, ka esošā valdība nav nemaz tik slikta un JV esošā salikumā ir pat tīri paciešams "ļaunums".

Lai JV kaut cik cienījami nostartētu vēlēšanās, partijai pie tautas ir jānāk ar kaut kādu stāstu un jaunām sejām. Un te nu sākas JV problēmas, jo JV ir akūts svaigu cilvēku trūkums. Sabiedrība ir nogurusi no vecajām sejām un grib redzēt jaunus cilvēkus, kuriem līdzi nenāk visa garā nejēdzību un skandālu vēsture. Nedaudz pārsteidz JV nespēja uz vēlēšanām atnākt ar kaut cik pieņemamiem jauniem kandidātiem.

Beāte Jonīte, lai arī nav apveltīta ar īpaši jaudīgām smadzenēm, vienai konkrētai un šaurai elektorāta daļai ir pieņemama persona, bet ar to ir stipri par maz. Pozitīvi vērtējams, ka JV iekšienē tika aplauzti Baibas Bražes centieni kļūt par premjera kandidāti, jo tas būtu pilnībā sagrāvis partiju. B. Braži interesē tikai un vienīgi viņa pati un viņas prātam neaptveramās ambīcijas kļūt par Valsts Prezidenti. Kā arī nevar aizmirst, ka viņu vada citi cilvēki no citas valsts, kuriem attiecībā uz Bažes lomu un uzdevumiem ir pilnīgi cits skats nekā šķiet lielai daļai JV biedru. Evikai Siliņai noliekot Braži pie vietas un neļaujot Bražei pataisīt partiju par savu kājslauķi tomēr izdevās saglabāt ietekmi partijā.

Lielais jautājums ir par E. Siliņu. Viņas ambīcija joprojām ir būt politikā un ne tikai tur būt, bet arī aktīvi piedalīties tās veidošanā. Siliņa sevi (atšķirībā no Krišjāņa Kariņa) pilnībā nesadedzināja un demisionēja saglabājot kaut nelielu reputāciju... un politikā tas nav maz. Paskatīsimies vai Siliņa būs izdarījusi secinājumus un pie sevis pārdomājusi savas personiskās kļūdas. Paškritika ir jebkuras izaugsmes atslēga. Pirmkārt, Siliņai ir jānomaina PR cilvēki, kuri ir viņai apkārt. Iepriekšējais komunikācijas stils neatbilst esošajiem apstākļiem un ir jāmaina veids, kā tiek komunicēts ar sabiedrību un kā politiķe sevi pasniedz. Tas ir izdarāms, bet tur vajag gribu un izpratni.

Pirmsvēlēšanu laikā Siliņa sparingos ar Sprūdu, kuru viņa atlaida no darba. Abi kandidē no Vidzemes saraksta. Siliņai būs visas iespējas norādīt uz visa veida neizdarībām, kas Sprūda laikā notika aizsardzības resorā un sevi šajā sfērā pozicionēt. Cik zināms, Siliņa saglabā iespēju jau nākamajā valdībā ieņemt aizsardzības vai ārlietu ministres posteni. Līdz ar, to mūs gaida saspringtas un aizraujošas priekšvēlēšanu diskusijas.

Nedaudz izbrīnīja tas, ka JV pulkvedi Raivi Melni nepierunāja kandidēt vēlēšanās, jo viņš neapšaubāmi ir redzamākais un spēcīgākais Kulberga valdības ministrs. Melnis ļoti aktīvi strādā ar Ukrainu un atšķirībā no Sprūda nemelo un vienkārši atstāj labu iespaidu. Ņemot vērā, ka JV nav jaunu seju, ko piedāvā sabiedrībai, Melnis viņiem būtu kā lielais laimests, ko parādīt tautai. Iespējams JV vēl ir kādi citi plāni attiecībā uz Melni, ko mēs nezinām, bet JV viņu būtu jāizmanto, jo tas ir cilvēks, ko var nekautrējoties rādīt tautai un caur ko var sev taisīt reklāmu.

Arvils Ašeradens. Maigi izsakoties pelēkāku kandidātu grūti iedomāties. No iekšējās stratēģijas viedokļa ir apmēram skaidri apsvērumi, kāpēc tieši Ašeradens tika izvēlēts kā premjera kandidāts. JV bija paredzējuši E. Siliņu likt par premjera kandidāti, bet viņas demisija pilnīgi sajauca kārtis. Bražes kandidatūra tika iekšēji bloķēta un JV, saprotot, ka šajā brīdī necīnīsies par premjera krēslu (visticamāk arī nākamo valdību sastādīs Kulbergs), izvēlējās tādu, kas neizraisa iekšējo šķelšanos un ir kaut cik pieņemams uzticamajiem JV vēlētājiem. Jaunus balsotājus JV nedabūs, bet ar Ašeradenu cer nosargāt lojālākos. No tāda viedokļa Ašeradena kandidatūra šķiet saprotama.

Galu galā, "Jaunajai Vienotībai" pašiem ar sevi jātiek skaidrībā. Pārāk daudz intrigu un pārāk daudz grupējumu, kas šķeļ partiju. Ilgtermiņā tas sagraus partiju.

Būtībā ir pēdējais brīdis pašiem saprast kurā virzienā partija vēlas iet. Flirtēšana ar kreisajām idejām un pavilkšanās uz "Progresīvo" tēmām beigsies slikti (sekas jau ir redzamas). Partijai jāspēj fokusēties uz idejām, kuras nav šauru burbuļu tēmas, jo ar to tā vairāk zaudē nekā iegūst. Jāspēj formulēt savu viedokli sabiedrībai svarīgās tēmās, jo nemitīgā laipošana vairs nenes rezultātu.

Evikai Siliņai & co ir jāpārdomā Edmunda Jurēvica loma partijā. Arta Kampara audzēknis ir slikts polittehnologs un vājš līderis. Ar to, ka atsevišķi partijas sponsori viņu atbalsta, ir par maz. JV ir ar steigu jāspēj rekrutēt jaunus spēkus savā partijā. Zinot, kāda ir JV ietekme daudzās ministrijās un valsts organizācijās, tad viņi ir bijuši ļoti nolaidīgi un pavirši jaunu seju vervēšanā.

Sagaidām, ka JV parādīs niknāku attieksmi pret partiju "Progresīvie", jo abām daļēji pārklājas elektorāts. Ņemot vērā "Progresīvo" pēdējos gados sastrādāto, būtu tikai loģiski, ja JV vilktu ārā kompromātu kalnus par "Progresīvo" shēmām un zagšanām. Priekšvēlēšanu cīņa ir kā boksa mačs – jāsit spēcīgi un precīzi. Pretinieks ir jānosūta nokdaunā.

Grūti noticēt, ka JV tā vienkārši padosies bez cīņas. Mūs visticamāk gaida interesantas lietas...