Karā visi līdzekļi labi. Visi, izņemot miera laika diplomātiju

Nedaudz attīsim filmu. Esam nokļuvuši līdz 1000. dienai, kopš Krievija Ukrainā uzsāka pilna mēroga iebrukumu, un visu šo 1000 dienu garumā (un pāris mēnešus pirms!) esam dzirdējuši vienu un to pašu – ir jārunā ar Putinu, ir jāsēžas pie galda, ir jāpielieto diplomātijas instrumenti, lai nepieļautu kara ekskalāciju. Vai patiesi? Šķiet, miera laika diplomātija – konfliktu un nesaskaņu risināšana mierīgā ceļā, ir zaudējusi šajā karā vēl pirms tas sākās, jo neviena no rietumu metodēm nav bijusi gana trāpīga, lai Kremļa valdnieku kā ierobežotu. Viņam patiesi ir vienaldzīgs rietumu pasaules viedoklis un ir vienalga ko par viņa krieviem dotajām pavēlēm saka Šolcs, Makrons, Baidens vai Meloni. Kā būs ar Trampu, redzēsim, bet ar muguras smadzenēm jūtam, ka ne jau Donalds šajās attiecībās ieņem dominanto lomu.

Prognozes liecina, ka Krievijas un NATO karš nākotnē ir neizbēgams, tādēļ interesanti klausīties, kā rietumu līderi stāsta par eskalācijas risku – agrāk vai vēlāk eskalācija būs un par iemeslu tam nebūs lielāka atbalsta sniegšana Ukrainai. Drīzāk tā nesniegšana, jo dos Krievijai laiku sagatavoties nākamajam bruņotajam konfliktam, un, līdz ar to, eskalācijas risks ir slikts arguments nerīkoties un turpināt sabiedrību censties pārliecināt ar “mums ļoti rūp”, “mēs ļoti nosodām”, “mēs sauksim Putinu pie atbildības”. Rietumiem ir bail, bet kāda vēl gan eskalācija iespējama? Kas vēl sliktāks var notikt, ja jau šobrīd visur, kur skatāmies, redzam kā turpina ciest Ukrainas tauta? Vai Krievijas rīcība Ukrainā nav gana liela eskalācija?

Protams! Nestrādā ne sarunas, ne sankcijas, un Krievijas ierobežošana drīzāk ir vārdi, nevis rīcība. Kā redzam, viss turpina notikt. Gribi apiet sankcijas? Izmanto tranzītvalsti. Eksports zeļ un plaukst! Kā “Taisnība” ir iepriekš vēstījusi, liela loma šajā ir arī mūsu Latvijai, taču ārlietu dienests pārāk aizņemts sankcionējot kaut kādas lakstīgalas, nevis ķeroties pie reālām, bieži izceltām problēmām (piemēram, Latvijas pieaugošais eksports uz Kazahstānu). Tāpat, trūkst vienotas politikas pret Ķīnu, Irānu un Ziemeļkoreju. Labi, Irānu un Ziemeļkoreju visticamāk neviens iegrožot nevarētu pat ļoti cenšoties, taču Ķīna ir liels spēlētājs, ar kuru turpina rēķināties visā plašajā pasaulē – resursi ir bagātība, un Ķīnai to netrūkst, tomēr reizē labi apzināmies, ka Krievija un Ķīna ir spēcīgas sabiedrotās, kas kopā var panākt gana daudz. Patiesību sakot, sākt kā īpaši un stingri vērsties pret Ķīnu sabiedrotie nemaz nevar atļauties. Atliek vien atkal braukt un runāt ar Sji, lai viņš savukārt parunā ar Putinu un lūdz viņam mazliet piebremzēt sava karaspēka darbību Ukrainā, bet sarunu vietā vajadzētu sankcijas un nopietnu attieksmi pret valstīm, kas uz visiem 100 atbalsta Krievijas karadarbību.

Retoriski. Vai kāds Otrā pasaules kara laikā mēģināja sarunāties ar Hitleru? Arī nacistiskajai Vācijai bija sabiedrotās – Itālija un Japāna, tās veidoja ass valstis un plānoja, kā ap tām riņķos visas pārējās Eiropas valstis. Izklausās pat mazliet pazīstami, ja pieņemam, ka spējam ticēt teicienam par vēsturi, kas atkārtojas, tomēr tikai mūsu pašu vai, precīzāk, valstu līderu ziņā ir lemt, vai vēsturei būs jāatkārtojas. Kā zināms, nekas labs pēc Otrā pasaules kara pāri nepalika, ja vien nerunājam par mūsdienu Vāciju, kas joprojām izvairās nosliekšanās par labu stingriem viedokļiem un lēmumiem.

Vēl no Otrā pasaules kara mēs mantojām tādu stāvokli, ko dēvē par auksto karu. Kurš gan zina, kad tas oficiāli beidzās? Saka, ka 1991. gadā, jo sabruka PSRS un izzuda arī jēdziens, bet ja padomājam vēl brīdi ilgāk, vai tas maz jelkad beidzās? Šķiet, slidena rietumu un Krievijas sadarbība ir bijusi gadiem ilgi – sākotnēji padomijas, vēlāk Krievijas formā un pat laikā, kad cilvēki uz brīdi ticēja Krievijas spējai kļūt par demokrātisku valsti, kas, protams, bija meli. Krievija nekad nav atteikusies no vēlmes valdīt pār bijušajām PSRS valstīm un nekad nav atmetusi domu pasauli sadalīt tā, kā uzskata par pareizu, tādēļ ir interesanti redzēt, kā līdz pat 2014. gadam izvēlējāmies Krievijas veidoto politiku neuztvert nopietni, mēģināt ar lāci draudzēties un kā tikai pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā sapratām, ka laiks nodrošināties pret Krievijas agresiju arī mums gan Eiropā, gan Latvijā un visā plašajā NATO.

Iespējams, ir pēdējais brīdis pāriet uz kara laika diplomātiju. Ukraina savu pieeju diplomātijai mainīja līdz ar 2022. gada februāri, un jau vairāk kā 2 gadus ir darbojusies pēc kara laika diplomātijas vadlīnijām, taču vai tikpat uzcītigi ir tās sabiedrotie? Šķiet, teikumi nav mainījušies. Arī rietumu pasaulei būtu jāķeras klāt rīcībai, nevis runām. Tam būtu jābūt ātrai Ukrainas apbruņošanai un fiziski, ne tikai tekstuāli jūtamam atbalstam, kā arī patiešām efektīvām sankcijām, kas ierobežotu Krievijas kara mašīnas spējas. Pašlaik tā nav, un tādēļ Krievija ik dienu ir spējīga iznīcināt ukraiņus, viņu zemi un viņu cīņassparu.

Pašsaprotami, ka pēc ASV prezidenta vēlēšanām arvien biežāk dzirdam runas par pamieru, par kara iesaldēšanu, bet vai tiešām kādam šķiet, ka šis būs labākais variants un ka šis atrisinās problēmu? Diez vai tas spēj atrisināt problēmu vārdā Krievija, taču politikas veidotāji joprojām ir apņēmušies runāt vien. Vai runāsim arī tad, kad Krievija sāks pārbaudīt fiziskās NATO robežas? Labojums, Krievija to jau dara, bet mēs tikmēr turpinām runāt, prasīt paskaidrojumus un izsaukt pie sevis dažādus pārstāvjus, ne rīkoties.