Mānīties nav labi – ASV un Ukrainas darījums par derīgajiem izrakteņiem
- Taisnība Raksta
- Feb 20
- 6 min read
Mēdz teikt – lai sasniegtu mērķi, visi ceļi ir labi, savukārt ceļš uz elli ir ar labiem nodomiem bruģēts. Ko gan tauta nerunā laikā, kad dzīve visur, kur skaties, sāk atgādināt elli! Vēlamies gan atgādināt – mānīties nevajag pat tad, ja nospraustais mērķis ir augsts.
Viens no māņiem un mēģinājumi pārdot tukšu gaisu ir tirgošanās ar Ukrainas derīgajiem izrakteņiem. Pagājušā gada rudenī Ukrainas prezidenta Zeļenska komanda ASV piedāvāja ASV iepazīties ar viņu “5 punktu uzvaras plānu”. Ir pagājis gana daudz laika un izteiksmes forma, kā arī komerciālā puse ir mainījusies, plāna būtība ir nemainīga – “ASV ieroči un militārā palīdzība apmaiņā pret Ukrainas derīgajiem izrakteņiem”.
Ir mainījušies ASV prezidenti un valsts aparāta skatījums uz valsts attīstību, prioritātēm un starptautisko lomu, un iespējām nostiprināt (vai atgūt) ASV kā pasaules līdera lomu. Pasaule ir nedroša un maz prognozējama – vienlaikus norisinās karadarbība vismaz 30 pasaules vietās un tas ietekmē pastāvošo starptautisko kārtību. Ja ar to nepietiek, Tramps ir uzsācis tirdzniecības karu, kurā arī nebūs neviena uzvarētāja. Tāds lūk ir konteksts, kurā vēlamies apskatīt Ukrainas piedāvājumu ASV.
Ukrainas prezidenta piedāvājums ir kā karsts pīrādziņš. Protams, visi ceļi ir labi, bet publiski pat augstās tribīnēs brīdina, ka amerikāņi nav vienīgie pretendenti uz Ukrainas dārgumiem. Arī Ziemeļkoreja un Irāna jau tūlīt, tūlīt būs klāt – tiesa, pēc tam, kad Krievija viņus būs uzsūkusi.1 Žurnālistiem tos vadošais ētikas kodekss paredz, ka ziņas un fakti IR jāpārbauda, bet straujā informācijas apritē un skarbā realitātē nav laika tam pievērst uzmanību.
Ir jāsaprot, ka Ziemeļkorejas rīcībā nav ne cilvēku resursu, ne specifisku zināšanu, kas ļautu uzsāktu augstvērtīgu derīgo izrakteņu ieguvi savā zemē. Krievija ir draudzīga un sniedz šo pakalpojumu, taču tas ir ļoti veselīgas diētas režīmā – pusfabrikāti ir jāpērk no Krievijas. Irānai ir gandrīz visi kārotie derīgie izrakteņi, bet to ieguve bremzējas, jo trūkst investīciju tehnoloģijās un aprīkojumā. Krievija un Ķīna tos piedāvā pirkt atsevišķu pirkumu pakešu veidā, kas neko nerisina, jo šādi kalnrūpniecības uzņēmumi nevar funkcionēt kā Lego klucīšu papildināmās Bārbijas mājiņas.
Ja mazāk klausītos zaļo Grētu un paskatītos uz pragmatisko statistiku, būtu jau pavisam labi. Statistika liecina, ka pasaulē netrūkst neviena derīgā izrakteņa, tie nav unikāli un savstarpēji neaizvietojami, kā arī nav zināms, kāda resursa vai viena kontinenta ietvaros apzināts deficīts (izņemot Antarktīdu, kur derīgo izrakteņu ieguve ir aizliegta un sevi pašu ierobežojošo Eiropu ar tās zaļo kursu). Izšķiroša ir resursa cena, kvalitāte un piegādes termiņi. Ukrainas piedāvājumā nav unikālu resursu, pārējais atkarīgs tikai un vienīgi no šo resursu cenas.
Nav šaubu, ka Ukrainā ir augstvērtīgi derīgie izrakteņi, kur blakus oglēm un dabas gāzei (mazāk naftai) ir pasaulē lielākās un viegli iegūstamās mangāna rūdu atradnes. Tām, starp citu, ir arī ļoti augsta kvalitāte. Par citiem Ukrainas derīgajiem izrakteņiem un to kvalitāti zināšanas gan ir vājas un nepietiekošas – pētniecība un atbilstošie aprēķini šeit veikti pirms 20-50 gadiem. Tie visi (bez izņēmuma) ir veikti pēc PSRS standartiem un iegūstāmas rūdas vērtētas atbilstoši patērētāja – Krievijas, rūpniecības tehniskajām prasībām. Šīs rūdas, to koncentrāti un pusfabrikāti ir derīgi tikai Krievijas pārstrādes uzņēmumiem (vai to analogiem Ukrainā). Pamata problēma ir tā, ka šādas iekārtas Ķīnā, Kanādā, vairākās Āfrikas valstīs un citviet neuzstāda un neizmanto jau gadus trīsdesmit. Krieviem gan šādu rūdu pašiem jau pietiek –ceļ jaunas (veco tehnoloģiju) rūpnīcas un neko papildus darīt nav nepieciešams. Ja interese būtu kādai citai valstij, tai nāktos ieguldīt miljonus, lai veiktu pētniecību vien. Būtu jārod atbilde uz dažādiem jautājumiem - vai tas vispār kaut kam ir derīgs un vai uz ekspluatācijas laiku te var pietiekoši nopelnīt, lai investīcijas atmaksātos. Ar litija un urāna rūdām nekāda investīciju atguve nebūs, bet titāns jau kļūst interesantāks, īpaši ilgtermiņā.
Ir vēl kāds „āķis”. Rūdas ieguve nav dabas aizsardzības pasākums – ne jau ārkārtīgi augstu vides aizsardzības prasību dēļ šīs rūdas netiek iegūtas Eiropas Savienības teritorijā. Arī tad, ja paveiksies un viss būs sekmīgi, un uzņēmums Ukrainā sāks strādāt, valsts vēlme iestāties Eiropas Savienībā nozīmēs uzņēmumu slēgšanu vai desmitiem miljonu papildu investīciju ik gadu vairāku gadu periodā, ko ir jāierēķina iespējamās peļņas plānos.
Tas liks atkārtoti pārskatīt tirgus un aprēķinos balstītas iegūstamās produkcijas cenas 5-20 gadu perspektīvā, kamēr aktuālie „tarifu” kari tikai uzņem apgriezienus un pagaidām šī izlūkošana ir ar sīkām kaujām un incidentiem. Prognozes un to kvalitāte izšķirs visu. Par spītim visam, tās ir risināms problēmas un nekas unikāls izrakteņu tirgū, jo rūdas ir tradicionāls biržas produkts.
Intvervijās Zeļenskis ir vairākkārtīgi uzsvēris, ka Kijeva nevis ierosina "atdot" resursus, bet piedāvā abpusēji izdevīgu partnerību, lai tos kopīgi attīstītu:
"Amerikāņi palīdzēja visvairāk, un tāpēc amerikāņiem vajadzētu nopelnīt visvairāk. Un viņiem vajadzētu būt šai prioritātei, un viņi arī to darīs. Es vēlētos par to runāt ar prezidentu Trampu."2
Risināmo jautājumu lokā ir vēl kāds, kas sevī slēpj mānīšanos. Atbilstoši Ukrainas konstitūcijai, visi derīgie izrakteņi pieder tautai. Tās vārdā derīgo izrakteņu ieguvi regulē vadība. Tas paredz divas galvenās sviras – zemes īpašumtiesības, kur atrodami šie derīgie izrakteņu, un otru – tiesības pētīt, novērtēt un iegūt šos izrakteņus (licence). Te arī atklājas nepateiktais. Visas potenciāli augstvērtīgo derīgo izrakteņu ieguves vietu zemes jau sen ir privātu īpašnieku rokās, un tas ir atbilstoši likumam. Visa zeme, un nav arī kādu atsevišķo valsts vai pašvaldību nodalīto nogabalu vai apgrūtinājumu. Tas pats attiecas uz derīgo izrakteņu ieguves tiesībām – visas ir privātu īpašnieku rokās un būs turpmākos 20-25 gadiem.3 “Telegram” to rakstīja Augstākās Radas Finanšu, nodokļu un muitas politikas komitejas priekšsēdētājs Danilo Hetmancevs ("Tautas kalps"): "Diskusija par ASV iesaistīšanu Ukrainas zemes dzīļu ieguvē ir atgriezusi vairāku svarīgu tēmu aktualitāti, kas ieinteresēto pušu pūliņu dēļ jau pirms kara bija izkritusi no dienaskārtības. Jā, lai piešķirtu zemes dzīļu izmantošanas atļauju, tāda ir nepieciešama. Taču nav noslēpums, ka pēdējo 30 gadu laikā visas ir tik ļoti interesantas atļaujas viņi tos saņēma praktiski bez maksas, tas ir, nav ko vai gandrīz neko piedāvāt partneriem”.4
Lielākā daļa naftas un gāzes lauku gan pieder, gan to faktiskais licenču turētājs ir bijušās premjeres (tagad deputātes) Timošenko dēla banka, kurā šie īpašumi ir ieķīlāti. Īpašnieki tās ir ieķīlājuši par summām, kuras tie nekad nespēs atdot, un bankai ir jāpacenšas, lai piesaistītu ārvalstu investorus, kas šos aktīvus gribētu iegādāties. Aizvadīto gadu laikā kara stāvoklī esošā valsts ir vairākkārt tos mēģinājusi atgūt, bet visās tiesvedībās zaudēja.
Ukrainas bijušā prezidenta Janukoviča laikā zemes un licences ieguva viņa radinieki un līdzgaitnieki, bet daudzsološie zemes gabali nonāca tā laika ekoloģijas ministra Mikola Zločevska un viņa meitu īpašumā (daļēji pārdalīti tie kalpo par katram piederošo uzņēmumu pamatkapitāla daļām, izņemot kapitālu personīgajam patēriņam). Izņēmums nav arī šobrīd ievēlēto deputātu radinieki un partneri, kā arī daudzu dažādu ministriju augstākie ierēdņi un visādi citādi izdarīgie darbinieki un viņu īpašumi. Vienīgā rūpnieciska mēroga litija rūdu ieguve ar atbilstošu speciālo atļauju pieder uzņēmumam "Ukrlitiivydobuvannya", kas pieder Kirovogradas uzņēmēja un bijušā parlamenta deputāta Oleksandra Tabalova jaunākajam dēlam Serhijam Tabalovam. Ģimenei pieder arī visa nākotnes ieguves lauku zeme. Uzņēmums ilgstoši tiesājās ar valsti – kamēr notika tiesvedība, tikmēr daļa no akcijām tika pārceltas uz šai ģimenei piederošo Austrālijas uzņēmumu. Ukraina kā valsts ir zaudējusi visās tiesas prāvās un neplāno tiesāties ar Austrālijas uzņēmumu.
Ja neskaita vērtīgās rūdu atradnes Azovas un Zaporižjes apkārtnē, kas pašlaik atrodas Krievijas kontrolē un kur Krievija anulējusi zemes īpašumu tiesības Ukrainas pilsoņiem (un dubultpilsoņiem) un uzņēmumiem, Ukrainai pasaules tirgū nav ko piedāvāt.
Nacionalizācija būtu postoša pastāvošajai valdībai, un to noteikti neatbalstītu Ukrainas miljonāri, jo negribētu, ka nacionalizācija skar arī citus saimnieciskās dzīves sektorus. No tā izriet, ka amerikāņu aicinājums pārdomāt vēlēšanu organizēšanu, ir visai pamatots. Esošajā situācijā nekādi darījumi par zemes dzīļu resursu ilgtermiņa izmantošanu nav iespējami.
Mānīties nav labi, patiešām nav labi, ja vien tas viss nav iecerēts kā taktisks māņu manevrs Krievijas okupantu apjukuma vairošanai.
Pielikums – augstvērtīgu derīgo izrakteņu izvietojuma kartes oriģināli ar parakstiem ukraiņu valodā
Grafīts – tandēms ar litiju
Ukrainas ģeoloģiskās uzbūves specifika - ar litija atradnēm cieši ir saistītas grafīta atradnes, Tas var būt ļoti perspektīvi, ja vien tiktu noteikts grafēna daudzums šajā rūdā, kas līdz šim nav darīts, izņemot Krievijas kādreizējos pētījumus.
Titāns
Titāns ir visperspektīvākais derīgais izraktenis – tā nākotnes cena ir prognozēta pietiekoši augsta, bet jāņem vērā, ka Ukrainā visos izpētītajos laukumos ir aptuveni 1% no šādas rūdas daudzumiem, kas līdz šim pasaulē ir novērtēti. Šis resurss nav unikāls un nav daudz uzņēmumu pasaulē, kas būtu ar mieru Ukrainā investēt pat miera laikos.
Četri lielākie uzņēmumi (4), zeme pieder privātiem uzņēmumiem. Tie ilgstoši tiesājās ar valsti un tieša zaudēja par atlikušo vērtību. Visus šos īpašumus no valsts 2024. gada oktobrī nopirka Azerbaidžānas uzņēmējs Nasiba Hasanovs (viņam LLC Tsemin Ukraine).5
Niķelis un kobalts
_____________________________
Comentarios