Memorandu pie memoranda neliksi...

Pie ilūzijas par valsts spējām netiksi.

Daudzi, kas ikdienā seko līdzi mūsu politiķu sociālo tīklu saturam, jau ir pamanījuši kādu kopīgu iezīmi - atskaitīšanās par it kā padarīto, par parakstīto un par to, kādi ievērojami vai mazāk ievērojami cilvēki sastapti. Nesenākais piemērs - Minhenes drošības konference, kur, šķiet, lielākais uzdevums ministru padomniekiem bija pareizi izvēlēties kadru un apgaismojumu. Dzīšanās pēc fotogrāfijām izskatījās komiski un nožēlojami.

Šoreiz gan vēlamies vairāk vērst lasītāju uzmanību uz papīru kalniem, ko ražo mūsu iestādes un uz to, kādās vien organizācijās Latvija nav iesaistījusies. Jau uzreiz varam pateikt, ka tam visam arī ir kāds kopīgs jautājums… Kāda no tā visa ir jēga? Jo īpaši skatoties uz to šodienas acīm, kad Krievijas karš Ukrainā ir pierādījis, ka ne papīri, ne organizācijas nebūs tās, kas situāciju risinās tālāk par nosodījumu vai juridiski nesaistošu vienošanos par rīcību konkrētajā gadījumā. Kā saka, solījumi ir labi līdz brīdim, kad tie ir jāizpilda un tad nu sākas problēmas…

Viens no populārākajiem objektiem, ar ko nofotogrāfēties brīdī, kad valstī atkal viesojas kādas citas valsts ministrs vai starptautiski ievērojama uzņēmuma pārstāvis, ir “memorands”. Tas ir papīrs, kas palīdz sabiedrībai pārdot ilūziju par to, ka kaut kas tiek darīts vai attīstīts, lai gan realitātē nekādus konkrētus pienākumus sadarbībai neuzliek. Neviens arī nav atbildīgs par to, lai pēc noteikta laika posma izdarītu secinājumus par to, vai viss atrunātais izdevās, vai tomēr nē. Vienkāršs deklaratīvs papīrs tualetes papīra vērtībā. Vēl kāds ne mazāk populārs papīrs ir “ceļa kartes”.

Memorands ir dokuments, kurā divas vai vairākas puses vienojas par savstarpējo izpratni, nodomiem vai sadarbību kādā noteiktā jomā. To bieži izmanto, lai noteiktu, kādi ir sadarbības mērķi un visbiežāk viena vai vairākas valstis slēdz ministriju vai citu institūciju līmenī.

Ceļa karte ir dokuments, kas soli pa solim (ar uzdevumiem) apraksta, kā tiks sasniegts kāds mērķis. Parasti tas ir kādā noteiktā laika posmā un balstās uz iepriekš parakstītu memorandu vai politisku vienošanos.

2026. gads ir tikai tā sākumā, un Aizsardzības ministrija jau ir pamanījusies parakstīt vairākas A4 lapas, it kā apliecinot turpmāku sadarbību un nodomus īstenot projektus. Mazliet iepaliek Ārlietu ministrija, bet, kā jau saka, gads vēl ir tikai sācies!

Memorands par Latvijas–Kanādas sadarbību militārās industrijas attīstībā parakstīts 19. janvārī un “paredz sadarbību militārā ekipējuma, infrastruktūras un pakalpojumu jomā, veidojot pamatu kopīgu projektu attīstībai nākotnē”.

Zviedrija un Latvija paraksta ceļa karti.2026. g. 16. janvāris

Memorands par Latvijas palīdzību Ukrainas AI ekosistēmas attīstībā parakstīts 3. februārī. Tas ir par “zināšanu apmaiņu par valodu tehnoloģijām un lieliem valodas modeļiem, kopīgu izstrādi un pieredzes apmaiņu attiecībā uz EuroHPC superdatoru izmantošanu un praktisku AI risinājumu izstrādi gan publiskajam, gan privātajam sektoram”.

Memorands, ko 5. februārī parakstīja SIA “Valsts aizsardzības korporācija” un Dynamit Nobel Defence GmbH (Vācija) par specializētas pretttanku mīnu un to komponentu ražotnes izveidi Latvijā.

Ceļa karte aizsardzības sadarbības stiprināšanai starp Latviju un Zviedriju, ko 16. janvārī parakstīja aizsardzības ministrs Sprūds un Zviedrijas aizsardzības ministrs.

Labi vien ir, ka neviens no šiem papīriem neliek ne vienai, ne otrai pusei uzņemties kādu atbildību, jo tad mūs sagaidītu atkal jauni “Rail Baltica” stila projekti ar grandiozām naudas izšķērdēšanas kampaņām. Ņemot vērā “Progresīvo” mērķtiecīgo vēlmi šajā valstī sagandēt visu, kam viņi pieskaras, tad labāk, lai viss paliek tikai “memorandu” līmenī.

Piemēram, Kanādas un Latvijas “saprašanās memorands” liek jautāt, vai un kā to mūsu valsts domā reāli izpildīt, ņemot vērā attālumu starp Kanādu un Latviju? Ņemot vērā, ka ir daudzi reģionālie (Eiropas) militāro tehnoloģiju ražotāji, kuri ir galvastiesu pārāki par Kanādas militārās industrijas ražotājiem, šī “vienošanās” it tukša skaņa. Noslēgtais “memorands” it kā paredz sadarbību militārā ekipējuma, infrastruktūras un pakalpojumu jomā.

Kā radās šis “memorands”? Atbrauc Kanādas CCC pārstāvis vizītē uz Latviju un tad kā jau Sprūdam (vai Siliņai) ierasts, vajag kaut ko parakstīt. Ņemot vērā, ka Kanāda ir NATO daudznacionālās brigādes vadošā valsts, mūsu vadoņu galvās dzimst ideja, ka ir pieklājīgi publicēt papīru, ka mums būs “sadarbība starp abu valstu militārajām industrijām”. Visi, kuri seko līdzi militārajai industrijai zina, ka nekāda nopietna sadarbība starp abām valstīm nebūs. Kanāda iepērk ieročus ASV un citviet, un tās militāro tehnoloģiju attīstība, protams, norit kā jau jebkurā NATO valstī, kas sapratusi, ka kādreiz arī pašiem kas jāizdara, ne tikai jāgaida, kad to viņu vietā darīs ASV. Kanāda iegulda naudu militārās infrastruktūras būvniecībā un tas ir labi, jo tā tiek sildīta Latvijas jau tā švakā ekonomika. Protams, labi nopelna mūsu būvnieki, kuri ir piezīdušies politiskajām partijām un pēc tam nomaksā “otkatus” par pasūtījumiem.

Ņemot vērā, ka mums karš klauvē pie durvīm, tad Latvijai būtu jāfokusējas uz lielāku Kanādas kontingenta un miltāro spēku dabūšanu uz Latviju. Kā tad tie Kanādas karavīri taisās karot pret Krieviju bez dronu spējām, pretdronu iekārtām, pretgaisa aizsardzības iekārtām, elektroniskās karadarbības iekārtām u.c.? Latvijai nav vajadzīgi “saprašanās memorandi par sadarbību infrastruktūras jomā”, bet reālas kaujas spējas. Kara iznākumi izšķirs nevis angāri un kazarmas, bet tā armijai, kurai būs tādas tiešām būs.

Arī Latvijas un Zviedrijas papīrs (ceļa karte) savā būtībā vēlreiz atkārto to, kas abu valstu sadarbībā jau notiek, turklāt ir ne viens vien formāts, kurā Latvija un Zviedrija sadarbojas… Nu, tas pats NATO, kas nosaka konkrētas pozīcijas kas katrai valstij ir jādara kaujas grupas sastāvā, kas atrodas Latvijā vai, piemēram NB8 formāts, bet Sprūds nevar noturēties un vajag vēl vienu papīra lapu smērēt, lai aizsardzības ministram publiski nevarētu pārmest absolūtu nolaidību pret aizsardzības nozari, bruņoto spēku spējām un gatavību krīzes situācijām. Ilūzijas pārdod ne sliktāk kā sekss!

Evika Siliņa piedalās "Rheinmetall" memoranda parakstīšanā. 2025. g. 25. septembris

Nedaudz atskatoties pagātnē, 2025. gadā Latvija noslēdza memorandu par “Rheinmetall” ražotni Latvijā. Un atkal, “nodomu” nav māksla parakstīt, bet tas neuzliek reālus pienākumus tos izpildīt. Protams, rūpnīca varbūt pēc daudziem gadiem būs, bet ne tāpēc, ka šāds papīrs parakstīts. To noteiks racionāli biznesa principi. Ņemot vērā, kādā tempā Latvijā tiek īstenoti ārvalstu investīciju projekti, nav sagaidāms, ka tas tik drīz notiks.

Vēl kāds piemērs - memorands par Latvijas un Ukrainas sadarbību militārās industrijas jomā. Vai tas nozīmē, ka līdz 2025. gadam Latvija un Ukraina nesadarbojās? Latvijas industrija no Ukrainas pieredzes nemācījās? Diez vai, taču nebija par ko tikšanās laikā runāt un nevarēja parādīt jau īstenotus sadarbības projektus (jo tādu nav), tāpēc vajadzēja iedot kādu iemeslu, lai vispār abu valstu pārstāvji satiktos. Parakstām memorandu un rādām publikai. Jēga?

Patiesībā, skatoties uz šo memorandu birumu, neviļus atmiņā ataust arī vairākas koalīcijas, kurās Latvija iesaistījās pēc tam, kad pati savu visvareno “Dronu koalīciju” izveidoja. Interesanti, kā tur iet? Cik dzirdēts, tad Ukrainā neviens tādu “Dronu koalīciju” nepiemin. Iespējams tādēļ, ka dalība, līdzīgi kā citur, ir uz papīra un realitātē nevaram neko vairāk kā “parakstu” iedot. Sprūdam gan tas netraucē vienkārši bezkaunīgi stāstīt, ka Latvija esot dronu lielvalsts. Šo jau varētu saukt par “Minhauzena sindromu”.

Ārlietu ministrijas funkcijas ir nedaudz citādākas, nu, vismaz publiskajā telpā. Ja ne memorandi cits pēc cita un ceļa kartes, tad vismaz aktīva Latvijas dalība dažādās organizācijās un apņemšanās. Balsojumi, rezolūcijas, saskaņoti viedokļi un iniciatīvas - tāda ir ikdiena. Latvija ir ANO, NATO, ES, EDSO un citur, pilns saraksts redzams zemāk rakstā. Kāds ir sausais atlikums un cik Latvijai izmaksā visas šīs dalības? Nenoliedzami, arī mazām valstīm ir jābūt dzirdamām un redzamām, taču, vai kāds izvērtē pie kura galda Latvijai ir jāsēž un kura nav?

Kopš šī gada janvāra Latvija pirmo reizi tās vēsturē ir ANO Drošības padomes nepatstāvīgais loceklis un ir nopelnījusi tiesības balsot par starptautiskiem lēmumiem. Prioritāte ir, piemēram, “aizstāvēt noteikumos balstītu starptautisko kārtību saskaņā ar ANO Statūtiem, īpašu uzmanību pievēršot taisnīgam un ilgstošam mieram Ukrainā”. Padomē pie viena galda sēž arī patstāvīgās dalībnieces - ASV, Apvienotā Karaliste, Ķīna, Francija un, protams, Krievija.

Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) Pasaules Veselības organizācija (PVO/WHO) UNESCO

Starptautiskā Darba organizācija (SDO/ILO) Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO)

Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija (ICAO) Starptautiskā Jūrniecības organizācija (IMO)

Starptautiskā Telekomunikāciju savienība (ITU) Pasaules Meteoroloģijas organizācija (WMO)

Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA) Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO)

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF/IMF) Pasaules Banka Starptautiskā Finanšu korporācija (IFC)

Starptautiskā Attīstības asociācija (IDA) Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD)

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB/EBRD) Eiropas Investīciju banka (EIB)

Eiropas Kosmosa aģentūra (ESA) Baltijas Asambleja Baltijas Ministru padome

Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbības formāts (NB8) Baltijas jūras valstu padome (CBSS)

Trīs jūru iniciatīva Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO/WTO) Pasaules Muitas organizācija (WCO)

Starptautiskais Transporta forums (ITF) Starptautiskā atjaunojamās enerģijas aģentūra (IRENA)

Enerģētikas harta

Ja par dažām no populārākajām vismaz ikdienā dzirdam, tad vairākas no šīm organizācijām ir tādas, par ko jāmeklē vairāk, lai saprastu Latvijas funkciju tur, bet, nenoliedzami, ir kāds cilvēks vai vairāki, kam uzdots Latviju šajās organizācijās pārstāvēt. Un ir pavisam iespējams, ka šie cilvēki, līdzīgi kā Ēlertes dēls Krišs Ēlerts gluži vienkārši aizpilda vietu (labi apmaksātu), lai tur būtu kāds pārstāvis un Latvijas Ārlietu ministrija vai kāda cita institūcija, jo ministriju mums netrūkst, varētu atķeksēt, ka mums šīs nozares ļoti rūp.

Brīdī, kad ASV prezidenta krēslā atgriezās Donalds Tramps, ASV pārskatīja tās dalību vairākās organizācijās, izvērtējot, kur valsts iedzīvotāju naudu tērēt un kur netērēt, atbilstoši valsts politikas virzienam. Rezultātā šī gada 7. janvārī Tramps parakstīja memorandu, kas paredz ASV izstāšanos no 66 starptautiskām organizācijām, konvencijām un līgumiem, jo tie ir “pretrunā valsts interesēm”. Tās ir vismaz 35 starptautiskas organizācijas un 31 ar ANO saistīta struktūra vai līgums.

Ja Latvijā kaut viens valsts pārstāvis izlemtu par mūsu valsts dalības izvērtējumu visās šajā organizācijās, iespējams, redzētu ko līdzīgu kā brīdī, kad Latvija lēma izstāties no Otavas konvencijas - izrādījās, ka ne viens vien politiķis pat nesaprot, par ko ir šīs papīrs un kādi ir tā nosacījumi. Bieži vien mums pat ir neizdevīgi tur atrasties un “apņemties” lietas, kas ir pretējas mūsu valsts interesēm. Kā redzams šobrīd, nekas slikts nav noticis Latvijai izstājoties no Otavas konvencijas, taču haoss, ko radīja viens vienīgs lēmums, bija gana liels, lai pasvīstu tie, kas ar visām rokām un kājām iestājas par to, ka Latvija paraksta visus iespējamos papīrus un ir visās iespējamajās organizācijās, kur vien var būt.

Kā mēs zinām, Latvijas politiķi visiem spēkiem bremzēja izstāšanos no Otavas konvencijas un tikai pateicoties kaimiņu reakcijai, lēmums tika pieņemts. Viela pārdomām?

Īpaši jāatzīmē Eiropas un jo īpaši Eiropas Savienības uzskats, ka mūsdienās līgumiem, memorandiem un starptautiskajai kārtībai ir kāda vērtība Krievijas acīs. Šim uzskatam seko arī Latvija. Jau vairāk kā četrus gadus Krievija klaji demonstrē, ka nekas no agrāk solītā nav spēkā brīdī, kad tā lemj pārkāpt kādas citas valsts robežu tās imperiālistisko interešu vadīta. Kamēr pasaule iet uz priekšu un ir jādomā par jaunu veidu kā turpināt veidot politiku, Eiropa izliekas nedzirdam ne ASV, ne Krieviju, un katra tās likumsakarīgā rīcība, ir kā skarbs modinātājs Eiropai, kas dzīvo tādā ilūzijā par pasaules drošību, kāda vairs nepastāv. Varbūt spēlē akmens, šķēres, papīrīts papīrs var uzvarēt akmeni, taču tā ir un paliek tikai spēle - nāk krievu droni un uzsper Eiropas ideoloģiju un “noteikumos balstīto kārtību” gaisā.

Vienlaikus gan jāatzīst, ka papīrs ir krietni lētāks nekā rīcība, konkrēti un ātri ieguldījumi aizsardzībā un reālistiskas ārpolitikas veidošana… bet Latvija turpina parakstīt “memorandus”.