Kas ir eiropeiska partija?

Partija “Progresīvie” zaudējuši savu vietu koalīcijā un valdībā, un visticamāk tur vairs neatgriezīsies arī pēc gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Vienlaikus savu sapni jaunie komunisti vēl nav izsapņojuši – jau vairākas nedēļas pilsētās, līdzās Šlesera uzpūstajiem plakātiem, manāmi ne mazāk uzpūsti Šuvajeva portretus, ko pavada frāze, ko grūti ignorēt. Tā ir ne mazāk populistiska kā citu partiju paustie vēstījumi.

“Progresīvo” kampaņas sauklis ir “galvenā eiropeiskā izvēle – Progresīvie” un saņemot jaunākos partiju reitingus tiek uzsvērts, ka viņi ir arī “populārākā eiropeiskā izvēle”. Ņemot vērā partijas neatlaidīgo vēlmi saviem vēlētājiem atgādināt, cik atšķirīgi un unikāli viņi ir, jājautā – tieši ar ko? Vai pārējās politiskās partijas Latvijā nav eiropeiskas? Un kādas tad ir šīs “Progresīvo” eiropeiskās vērtības, kas tik ļoti atšķiras no, piemēram, “Jaunās Vienotības”?

“Taisnība” jau iepriekš ir rakstījusi par “Progresīvo” pozicionēšanos pret partiju “Latvija pirmajā vietā”, kas atgādina senu “Nacionālās apvienības” un “Saskaņas” saspēli.

Izmantotais sauklis par eiropeiskām izvēlēm un vērtībām, ko radīt visticamāk nācās veselam bariņam “Progresīvie” atbalstītu reklāmistu, ir bez seguma. Gluži tāpat kā vairākas citas partijas, “Progresīvie” iestājas par cilvēktiesībām, vienlīdzību, demokrātiju, tiesiskumu, vārda un cilvēka brīvībām un tā tālāk, taču savās kampaņās šīs visas pašsaprotamās lietas iepako jaunos apzīmējumos, tā cenšoties radīt iespaidu, ka darīs ko citādāku un vēl nebijušu.

Uzskaitītās vērtības ir prioritātes jebkurai demokrātiskai valstij un, lai gan partiju lokā viedokļi par šo vērtību mērogu atšķiras, vēl pagaidām Latvija nav nonākusi tik zemā punktā, lai varētu apgalvot, ka mūsu brīvības ir apdraudētas. Mūs drīzāk apdraud kaimiņš uz austrumiem, taču tur “Progresīvie” darījuši visu, lai šim kaimiņam darbu atvieglotu, tādēļ partijas runas par drošību un aizsardzību neiztur nekādu kritiku.

Līdz ar to jājautā, vai tad šādas eiropeiskas vērtības nav lielākajā daļā Eiropas bloka valstu? Vai Eiropas Savienības valstis jau pašos pamatos nav apņēmušās iestāties par tiesiskumu, brīvību, vienlīdzību un cilvēktiesībām? Iespējams, šādi saukļi būtu piemēroti laikā pirms Latvija kļuva par ES dalībvalsti. Šodien, 2026. gadā, būtu jāspēj izdomāt ko mūsdienu izaicinājumiem atbilstošāku, jo, kā jau minēts augstāk, šobrīd nav indikāciju, ka pastāvētu draudi Latvijas-Eiropas vērtībām... Ja nu vienīgi tie migranti, kuru invāziju “Progresīvie” atbalsta.

Kādēļ vajadzīga šāda sava elektorāta musināšana? Jo tā ir ierasta “Progresīvo” un citu Krievijas atbalstītu partiju stratēģija – viņu uzdevums ir publiskajā telpā sevi nostādīt pret visiem citiem politiskajiem spēkiem. Partijas atbalstītājiem tiek radīts iespaids, ka tā ir vienīgā, kas cīnās par viņu vērtībām un vajadzībām. Ne mazāk svarīgi ir sabiedrībai iestāstīt, ka kamēr citas partijas ir “sliktās”, atbalsta korupciju un ir pret cilvēktiesībām, ir tādi “Progresīvie”, kuru reputācija ir nevainojama un kuri nav iepinušies nevienā skandālā. Tā gan gluži nebūs taisnība, jo neizdarīto darbu, aizdomīgo iepirkumu un atklātās sabotāžas saraksts nav nemaz tik īss partijai, kura no varas kausa barojusies vien dažus gadus.

Lai to saprastu arī kāds, kurš Saeimas vēlēšanās joprojām plāno balsot par “Progresīvajiem”, piedāvājam nelielu ieskatu partijas darbos. Pārbaudīsim, cik tie ir “eiropeiski”.

Aizsardzība un drošība

Partija apgalvo, ka “mēs stiprināsim savas militārās spējas un uzņemsimies vadošo lomu vienotas Baltijas jūras drošības sistēmas veidošanā”. Droni un citi incidenti pierāda, ka partijas interesēs nav attīstīt valsts militārās spējas un veicināt tās drošību. Aizsardzības ministra amatā vairākus gadus bija tāds A. Sprūds, kura vadībā nenotika praktiski nekāda militāro spēju attīstība – sabiedrībai tika melots par to, kādas ir reālās Latvijas iespējas aizsargāties no draudiem. Arī sliedes uz Krieviju nojauktas netika, jo tieši “Progresīvie” bija viena no partijām, kas cīnījās par to, lai mūsu savienojums ar austrumiem pārrauts netiktu.

Kultūra

“Progresīvie” apgalvo, ka “kultūra ir valsts drošības pamats, kas stiprina kritisko domāšanu un rada nākotnes mantojumu”, taču kultūras nozare joprojām ir viena no vismazāk apmaksātajām jomām valstī. Jaunajiem talantiem nav resursu radīt paliekošu mantojumu un attīstīt prasmes, dzīvojot Latvijā. Joma ir nesakārtota un netiek kontrolēta, bet finansējumu no fondiem saņem tikai tie, kas ir gana iztapīgi “Progresīvajiem” un ar viņiem saistītiem ietekmīgiem cilvēkiem. Kultūrā nav bijis arī skaidra signāla par agresora valodas iznīdēšanu, un viens no spilgtākajiem piemēriem ir Čehova teātra visatļautība, taču redzot kā “Progresīvie” cīnās par krievu valodas saglabāšanu sabiedriskajos medijos, vairāk jautājumu nav.

Valsts pārvalde

Partija ir “apņēmusies izveidot pārredzamu, atbildīgu un no korupcijas brīvu valdību”, taču patiesībā ir viena no problēmas saknēm. “Progresīvie”, iespējams, korupciju neprot īstenot tik labi kā citas, mazliet vairāk pieredzējušās partijas, taču ir ne mazāk ieinteresēti tās attīstībā. Arī caurspīdīgums ir tikai vārdi – partijai raksturīgi runāt par virspusējiem jautājumiem, kas interesē tās vēlētāju un vienlaikus neiet pārāk dziļi, tā pieradinot savus atbalstītājus nedomāt par tādām lietām kā valsts parāds, airBaltic un Rail Baltica vai aizsardzības spējas. Tās nav svarīgas, jo galvenais ir gājieni, karogi un konvencijas, kas situāciju ne pasliktina, ne uzlabo.

Secināms, ka partija pati netic tam, ko sludina – publiski paustais ir vārdi, aiz kuriem nav reālu darbu, un šeit nederēs arguments, ka kaut kas mainīsies pēc rudenī gaidāmajām vēlēšanām. Kā zināms, “Progresīvie” izpelnījās iespēju būt valdībā un sabija tur labi ilgu laiku, lai būtu varējuši sevi pierādīt nevienā vien jomā. Tā vietā partija sabotēja valstiski būtiskus jautājumus un cīnījās par tādām vērtībām, kas neatbilst demokrātiskai, eiropeiskai valstij.

Līdzās partijas neticībai saviem vārdiem, novērojams arī ieradums, ko “Progresīvie” izmantojuši ne reizi vien, un tā ir spēlēšana uz tās vēlētāju emocijām. Līdzīgi kā kaismīgi dzīvnieku aizstāvji, partija izmanto savu vēlētāju un ar to manipulē ar skaļiem saukļiem un uzpūstām problēmām. Tas konkrētajam cilvēkam (visbiežāk gados jaunam) liek iedegties par partijas idejām un saturu, un tam pieslieties, jo cilvēks beidzot jūtas saprasts un pieņemts. Partija ir radījusi ilūziju, ka tai šī vēlētāja intereses un tiesības rūp un ka partija par tām cīnīsies. Kā redzams, brīdī, kad nokļūst pie varas, arī “Progresīvie” nosliecas par savu privāto interešu aizstāvību, taču nevar noliegt, ka sociālajos tīklos turpina mobilizēt savus vēlētājus, stāstot cik slikts ir Šlesers, kādi citi politiķi ir konservatīvi u.tml.

Ņemot vērā, ka “Progresīvo” vēlētāji reti kad padziļināti interesējas par notikumiem valstī, kā arī par Saeimas balsojumiem un pašvaldību sēdēm un to saturu, tieši sociālo tīklu saturs ir tas, ar kuru vēlētāju nopērk, liekot domāt, ka tāda ir patiesā partijas darbība. Vērts atcerēties, ka partiju īstie darbi un viedokļi ne vienmēr atspoguļojas TikTokā.

Partijas pārstāvji apzināti un daži varbūt par arī neapzināti dara to, kas nāk par labu Krievijas režīmam. Jau minētās sliedes un mazākumtautību (patiesībā krievu) valodu aizstāvība ir tikai daži no instrumentiem. Daudz lielākas problēmas ir radījusi bezdarbība aizsardzības jomā un novājināts sabiedriskais medijs, kas zaudē tās auditorijas uzticību. Vāji mediji, vāja valsts aizsardzība un sabiedrība, kas neuzticas tās valdībai, Saeimai un plašsaziņas līdzekļiem, ir viegli ietekmējama un ievainojama. “Progresīvie” gan esot pašvaldības varas krēslos, gan sēžot valdībā, ir darījuši visu, lai šāda sabiedrība veidotos pie mums Latvijā.

Nav gaidāms, ka lielākie partijas aizstāvji noticēs, ka “Progresīvie” nerīkojas valsts interešu vārdā, taču “Progresīvo” līdzšinējā rīcība, balsojumi un partijas flagmaņi, kā arī virspusējie saukļi un sabiedrības kūdīšana citam pret citu apliecina, ka partija ir daļa no Krievijas informācijas operācijas. Labi izstrādātas un praksē pārbaudītas. Jau šobrīd varam novērot, cik polarizēta ir sabiedrība un pie tā nav vainojams tikai Šlesers vai NA, jo savu artavu devuši arī jaunie, “liberālie” krievu pakalpiņi un Saskaņas atraugas.