"Progresīvie" un "Latvija pirmajā vietā". Kremļa ietekme

Saskaņā ar pēdējiem partiju reitingiem, situācija pirms rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām ir draudīga – reitingu augšgalā atrodas trīs prokremliskās partijas “Latvija pirmajā vietā”, “Suverēnā vara/Jaunlatvieši” un “Progresīvie”, un tām ir labas izredzes vēlēšanās.

Kā tas iespējams? Kāpēc sabiedrība ir gatava balsot par atklāti prokremliskām partijām? Tāpēc, ka visas šīs partijas ir radikālas un spēj savu auditoriju arvien vairāk radikalizēt sociālajos tīklos. Tas veicina to popularitāti. Skaidrojam, kā strādā smalkie psiholoģiskie mehānismi, ko šīs politiskās partijas izmanto, lai radikalizētu sabiedrību un vairotu savu popularitāti.

Būtiska loma abu radikālo spārnu (labējie un kreisie) popularitātē ir sociālajiem tīkliem, kas veido tā saucamo “pakava teoriju” – divas it kā nesamierināmas nometnes patiesībā izmanto vienas un tās pašas teorijas un prakses, lai iznīcinātu mēreno politisko centru un iegrūstu sabiedrību haosā. Rezultātā ieguvēji ir abi radikālie spārni, kas viens otram piespēlē.

Viens no spēcīgākajiem veidiem, kā lielās tehnoloģiju platformas ietekmē “pakava teorijā” aprakstītās tendences, ir tā sauktā algoritmiskā radikalizācija. Parasti sociālo tīklu uzturētāju mērķis nav radikalizēt sabiedrību – viņu galvenais uzdevums ir panākt, lai lietotāji pēc iespējas ilgāk patērētu saturu, klikšķinātu un ar to dalītos. Aiz lietotnēm esošās sistēmas analizē, kas visefektīvāk piesaista cilvēka uzmanību un piedāvā arvien vairāk līdzīga satura.

Laika gaitā tas var pakāpeniski virzīt uz arvien spēcīgākiem un emocionāliem vēstījumiem. Cilvēks, kurš skatās video par tradicionālo politiku, jau drīz vien var saņemt ieteikumus ar daudz asākiem komentāriem, kas viņu savukārt noved pie vēl radikālākiem argumentiem, sazvērestības teorijām vai satura, kas oponentu attēlo kā bīstamu vai mazāk cilvēcīgu. Tas var notikt gan kreisajā, gan labējā politiskajā vidē, jo algoritmam nerūp, uz kuru pusi cilvēks virzās – svarīgākais ir tas, ka viņš šo saturu patērē un maksimāli ilgu laiku skatās ekrānā.

Kā tas izpaužas praksē?

Cilvēki, kuri daudz laika pavada noteiktās platformās, biežāk ziņo par radikālāku uzskatu veidošanos konkrētos jautājumos. Gan kreisajā, gan labējā politiskajā spektrā šis process var pārvērst parastu neapmierinātību dziļā neuzticībā un dažkārt pat atklātā atbalstā daudz agresīvākām pozīcijām. Tas ir efekts, kas tieši pastiprina pakava teorijā aprakstīto parādību. Ja algoritmi dod priekšroku sašutumam un spēcīgām emocijām, tie vairāk izceļ balsis, kas ir abos politiskā spektra galos. Mērens un niansēts saturs parasti saņem mazāk uzmanības, tāpēc to izplata mazāk. Ilgākā laika periodā tas var radīt iespaidu, ka galēji kreisie un galēji labējie ir daudz skaļāki un ietekmīgāki, nekā patiesībā. Salīdzinājumā ar viņiem politiskais centrs var šķist klusāks un mazāk pamanāms.

Savstarpējas radikalizācijas cikls

Vienlaikus algoritmiskā radikalizācija abās pusēs pastiprina kopīgo sašutumu un aizvainojumu. Saskaroties ar ekstrēmu pretējās nometnes saturu cilvēki var gūt apstiprinājumu savām bažām un virzīties uz pašu izvēlētā politiskā spārna galējībām. Tas pats mehānisms, kas pastiprina vienas puses radikālās balsis, pastiprina arī otras puses reakcijas. Veidojas cikls, kur abas galējības kļūst arvien redzamākas un pārliecinātākas, ka oponents ir galvenais drauds.

Latvijā tas ļoti spilgti novērojams starp tādām partijām kā “Progresīvie” un “Latvija pirmajā vietā”. Tās viena pret otru izvērš ārkārtīgi radikālu un naidīgu polemiku, mākslīgi radot divas nometnes. Tas šķeļ sabiedrību un noslāpē politiskā centra, kas vērsts uz niansētu un mērenu viedokli, balsi. Abas no pusēm vēlas, lai nepastāv uz kompromisu vērsts viedoklis un viss balstās principā “vai nu mēs, vai viņi”.

Neskatoties uz partiju centieniem, šī ietekme nav absolūta. Daudzi, kuri izmanto sociālos tīklus, neradikalizējas. Ļoti izšķiroša loma ir personīgajiem uzskatiem, draugu lokam, ģimenei un dzīvei ārpus interneta, tomēr sociālo tīklu sistēmas veidotas tā, lai maksimāli palielinātu iesaisti. Daļa pētnieku un komentētāju uzskata, ka pakava teorijā aprakstītās tendences mūsdienās ir daudz pamanāmākas nekā agrāk. Rīki, kas savieno miljardiem cilvēku, vienlaikus var paātrināt virzību uz politiskā spektra galējībām.

Algoritmu radikalizācijas ietekme

Lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem ir nozīmīga loma pakavu teorijā aprakstīto procesu izplatībā. Tādas platformas kā YouTube, X, TikTok un citas atsevišķiem cilvēkiem devuši iespēju sasniegt tādu auditoriju, kādu agrāk nebija iespējams – mūsdienās viens straumētājs vai podkāsta vadītājs var uzrunāt miljoniem cilvēku. Gan galēji kreisajiem, gan galēji labējiem viedokļu līderiem tas palīdzējis ātri savākt lielu auditoriju.

Platformu algoritmi bieži vien veicina satura, kas izraisa spēcīgas emocijas, redzamību. Dusmas, bailes un sašutums cilvēka uzmanību notur ilgāk un mudina dalīties ar redzēto, tāpēc politiskā spektra galējību radītie ieraksti nereti gūst lielāku auditoriju.

Sociālo tīklu satura rediģēšana un cenzūra ir jautājums, par ko abas politiskās galējības pauž neapmierinātību. Daļa kreisi noskaņoto uzskata, ka labējās puses kaitīgais saturs netiek gana ierobežots, kamēr daļa labēji noskaņoto apgalvo, ka tehnoloģiju uzņēmumi konservatīvos viedokļus cenzē par labu kreisajiem. Sūdzībām sekojušas pārmaiņas – jauni noteikumi un juridiski strīdi par vārda brīvību. Rezultātā gan vieni, gan otri lielo tehnoloģiju uzņēmumus uzskata par vēl vienu ietekmīgu institūciju, kurai nevar pilnībā uzticēties.

Ir mainījies arī tas, ka izplatās atsevišķa retorika. Agrāk propagandai vajadzēja laikrakstus, radio vai valsts kontrolētus medijus, bet tagad viens ieraksts par globālistiem, cionistiem vai citām grupām dažu stundu laikā var sasniegt milzu auditoriju. Izplatības ātrums apgrūtina faktu pārbaudi un kvalitatīvu diskusiju iespējamību. Tāpat sociālo tīklu platformas ir kļuvušas par politiskās mobilizācijas un ziedojumu piesaistes instrumentiem un radikālām balsīm piešķir tādu ietekmi, kādas tām agrāk nemaz nebija.

Kas ietekmīgāks – Big Tech vai valdības?

Šī ietekme ir saistīta arī ar debatēm par ierobežotu valdības spēju kontrolēt notikumus. Privāti uzņēmumi kontrolē ievērojamu daļu publiskās diskusijas telpas, taču tiem sabiedrības priekšā nav tiešas demokrātiskas atbildības. Brīdī, kad valdības platformām liek uzraudzīt saturu vai platformas izstrādā to lietošanas noteikumus, rodas jautājums, kam patiesībā pieder vara.

Gan galēji kreisie, gan galēji labējie ir atbalstījuši stingrāku valsts iejaukšanos Big Tech darbībā, taču tikai tad, ja tas atbilst viņu interesēm. Vienlaikus viņi uzņēmumus kritizē par pārmērīgu ietekmi. Mērenā pozīcija, kas iestājas par skaidriem nosacījumiem, caurskatāmību un reālu konkurenci bez pārmērīgas valsts kontroles, bieži saņem mazāku uzmanību.

Polarizācijas pētījumi

Pētījumos par politisko polarizāciju konstatēta saikne starp intensīvu sociālo mediju lietošanu un pieaugošu emocionālu nepatiku pret pretējās politiskās nometnes pārstāvjiem. Cilvēkiem, kuri daudz laika pavada šajā informācijas vidē, raksturīgi daudz negatīvāk uztvert savus oponentus. Tas nenozīmē, ka ikvienam, kas lieto sociālos, ir risks radikalizēties, tomēr pētījumi liecina, ka šie rīki var veicināt politiskā spektra galējību attālināšanos no centra.

Lielākā daļa cilvēki politiku iztēlojas kā taisnu līniju – vienā galā atrodas galēji kreisie, otrā galēji labājie, bet mērenie ir pa vidu, tomēr daži uzskata, ka līnija patiesībā izliecas pakava formā. Abi gali viens otram tuvojas, tādēļ galējības var būt savstarpēji līdzīgākas. Pakava metāla loks sākas plaši, bet gali gandrīz vai saskaras un tas nozīmē, ka galēji kreisie un galēji labējie var izmantot līdzīgu taktiku, vienoties nepatikā pret mērenajiem un dažkārt par runāt līdzīgā veidā, lai gan viņu galvenie mērķi joprojām atšķiras.

Ideja pirmo reizi parādījās 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā Vācijā. “Black Front” grupējums izmantoja pakava tēlu, lai raksturotu situāciju, kurā atrodas komunisti, agrīnie nacisti un mērenie. Vēlāk tendence kļuva daudz skaidrāka, jo Vācija un Padomju Savienība 1939. gadā parakstīja Molotva-Rībentropa paktu. Šīs sistēmas, ko uzskatīja par galēji pretējām, sadarbojās teju divus gadus un sadalīja Poliju un Baltiju, kā arī izmantoja daudzus līdzīgus kontroles instrumentus. Abām bija policejiskas valsts elementi un plašas propagandas sistēmas. Sadarbība nebija ilga, taču parādīja, ka arī politiskās galējības var dažkārt rast kopīgu valodu.

Kā tas izpaužas mūsdienās?

Tas pats pakava formas izliekums ir novērojams arī mūsdienās, īpaši starp ietekmīgiem interneta komentētājiem un satura veidotājiem, kuri sasniedz miljoniem cilvēku. Nereti šie influenceri paši kļūst par piemēriem, kas minēti šīs teorijas kontekstā.

Kendisa Ouensa  (labējais spārns) un Ana Kaspariana (kreisas spārns) 2026. gada pavasarī apsēdās pie kopīga sarunu galda, lai apspriestu Izraēlu, Gazu un, viņuprāt, abu konfliktā iesaistīto pušu liekulību. Sarunas fragmenti ātri izplatījās internetā. Ouensa paziņoja, ka noteiktos jautājumos viņas un Kasparianas viedokļi sakrīt. Daudzi skatītāji dalījās ar video un rakstīja, ka “pakava teorija ir pierādījusies”. Saruna patiešām notika, un abas puses atrada kopīgu nostāju par minēto jautājumu.

Šādās diskusijās bieži tiek minēts arī Takers Karlsons. Pēc tam, kad ASV 2026. gada sākumā iesaistījās triecienos Irānai, viņš nostājās pret Trampu. Kara retoriku viņš nodēvēja par “pretīgu” un norādīja, ka nožēlo savu Trampam sniegto atbalstu, kā arī apsūdzēja Izraēlu prezidenta pamudināšanā šādi rīkoties. Viņa raidījums sasniedza ļoti plašu auditoriju. Arī kreisi noskaņotie komentētāji bija iepriekš pauduši līdzīgus uzskatus par Izraēlas ietekmi uz ASV veidoto politiku. Abu politisko galējību paustās kritikas mērķi dažos jautājumos sāka pārklāties.

Kritika

Ne visi uzskata, ka “pakava teorijas” naratīvs strādā. Kritiķi apgalvo, ka tas pārlieku vienkāršo reālās politisko kustību atšķirības un to bieži izmanto, lai diskreditētu abas puses, vienlaikus no kritikas sargājot centru.

Daļa kreisi noskaņoto uzskata, ka teorija ir virspusēja pieeja, kas nepamatoti pielīdzina divas ļoti atšķirīgas kustības, kamēr citi norāda, ka teorija ignorē to, ka labējie un kreisie joprojām tiecas uz atšķirīgiem mērķiem un iestājas par atšķirīgām vērtībām. Tas ir iemesls, kādēļ pakava teorija kā politiskās analīzes instruments joprojām tiem vērtēts pretrunīgi. Vieni to uzskata par noderīgu modeli līdzību skaidrošanai, bet citi vērtē kā pārāk vienkāršotu un pat maldinošu politiskās realitātes attēlojumu.

Informācijas burbuļu (echo chamber) efekts

Cieši saistīts ar algoritmisko radikalizāciju ir tā sauktais “informācijas burbuļu” efekts. Tās ir tiešsaistes vides, kur cilvēki galvenokārt sastop informāciju un viedokļus, kas jau atbilst viņu uzskatiem. Laika gaitā šis “burbulis” kļūst arvien šaurāks, jo sistēmas turpina rādīt līdzīgu saturu un arvien mazāk piedāvā pretējus viedokļus.

Informācijas burbuļi jeb atbalss kameras veidojas vairākos veidos. Algoritmi personalizē ziņu plūsmas, balstoties uz cilvēka reakciju – klikšķiem, skatīto saturu vai to, kas atzīmēts ar “patīk”. Cilvēki jau savā būtībā mēdz sekot un mijiedarboties ar tiem, kuriem ir līdzīgi uzskati, un tas šo modeli pastiprina vēl vairāk. Spēcīgās atbalss kamerās pretēji viedokļi parādās reti, un, kad tie parādās, tie bieži tiek pasniegti tā, lai tos būtu viegli noraidīt vai kritizēt.

Ietekme uz cilvēkiem un politiku

Šo procesu ietekme uz indivīdu un politisko vidi ir būtiska. Cilvēki savos burbuļos bieži kļūst pārliecinātāki gan par saviem uzskatiem, gan to, ka pretējā puse kļūdās vai ir bīstama. Tas var veicināt polarizāciju, jo pastāvīgs “pareizās” domāšanas apstiprinājums liedz otru pusi uztvert kā saprātīgu vai cilvēcīgu. Tas arī atvieglo dehumanizējošas valodas izplatību.

Informācijas burbuļi cilvēkus padara radikālākus un savukārt tas viņiem liek vēl vairāk savam domāšanas veidam atbilstošu saturu. Rezultātā informācijas burbulis, kurā cilvēks uzturas, kļūst vēl spēcīgāks.

Saikne ar pakava teoriju

Pakava teorijas kontekstā tas palīdz izskaidrot, kāpēc politiskā spektra gali dažkārt var šķist tuvāki viens otram, pat ja mērķi saglabājas atšķirīgi. Gan galēji kreisie, gan galēji labējie var izveidot spēcīgus informācijas “burbuļus”, kur noteikti naratīvi par elitēm, slēptu varu vai pretējās puses draudiem tiek atkārtoti un pastiprināti. Šī vide var radīt iespaidu, ka abu galējību retorika kļūst līdzīgāka pēc toņa un intensitātes.

Polarizācijas rādītāji

Lai saprastu šo tendenču mērogu, pētnieki izmanto skaitliskus rādītājus, ko sauc par polarizācijas metriķiem. Šie rīki ļauj sekot pārmaiņām un palīdz izskaidrot, kāpēc uzmanību joprojām piesaista pakava teorijai līdzīgas pārklāšanās.

Viens no skaidrākajiem rādītājiem ir afektīvā polarizācija. Aptaujās cilvēkiem skalā no 0 līdz 100 lūdz novērtēt, kāds ir viņu viedoklis pret otru lielāko politisko partiju. To sauc par “emociju termometru” (feeling thermometer). Atšķirība starp to, cik pozitīvi cilvēks vērtē savu pozīciju un cik negatīvi otru pusi, nepārtraukti pieaug. Ilgtermiņā aptauju dati rāda, ka pretējās partijas vidējais vērtējums ir samazinājies no aptuveni 40 punktiem iepriekšējās desmitgadēs līdz apmēram 31 punktam 2016. gadā un līdz aptuveni 26 punktiem jaunākajā pētījumā. Tas nozīmē, ka otru lielāko partiju tipisks amerikānis šobrīd vērtē diezgan negatīvi. Kritums ietekmējis abas puses.

Cita rādītāju grupa analizē ideoloģiskās pozīcijas. Pētnieki izmanto grupēšanas metodes un balstās uz atbildēm par nodokļiem, imigrāciju un citiem jautājumiem. Šīs metodes atklāj, ka kopš astoņdesmito gadu beigām abas galvenās vēlētāju grupas ir attālinājušās viena no otras. Visstraujāk tās attālinājās laika posmā no 2008. līdz 2020. gadam. Vienlaikus grupas iekšienē cilvēku uzskati kļuvuši līdzīgāki un ir samazinājies to cilvēku skaits, kas sevi uzskata par mēreniem. Arī partijas laika gaidā skaidrāk sadalījušās liberāļos un konservatīvajos.

Vēl ir tādi rādītāji, kas fiksē, kur cilvēki dzīvo un kā viņi uzvedas. Pētījumi par apgabaliem un dzīvesvietām liecina, ka demokrāti un republikāņi ģeogrāfiski ir vairāk nošķirti nekā tas bija 2008. gadā. Eksperimenti pierāda, ka cilvēki pret pretējās partijas atbalstītājiem bieži izturas sliktāk nekā pret savējiem, pat ja tas ietekmē finansiālus lēmumus. Starptautiski pētījumi sniedz ekspertu vērtējumus par to, cik lielā mērā politika sašķeļ ikdienas dzīvi. Pēc šiem rādītājiem ASV salīdzinājumā ar citām demokrātijām tiek vērtētas kā ļoti polarizētas.

Skaitļi neapgalvo, ka visas galējo balsis ir identiskas, tomēr parāda, ka nepatika pret oponentiem ir būtiski pieaugusi un ka cilvēki arvien biežāk izvēlas būt pretējās nometnēs. Emocionālajai plaisai paplašinoties daži galējo pozīciju pārstāvji var izklausīties līdzīgi savās dusmās pret centriski orientētām partijām vai kopīgiem pretiniekiem.

Kāpēc šī ideja atgriežas atkal un atkal

Pakava teorija neapgalvo, ka galēji kreisie un galēji labējie ir viens un tas pats. Viena puse parasti iestājas par radikālu vienlīdzību un esošo struktūru nojaukšanu, kamēr otra cenšas aizsargāt tradīcijas, nāciju vai hierarhiju. Kopīga ir izteikta “mēs pret viņiem” retorika, ātra mēreno politiķu noraidīšana, pretinieka dehumanizācija un gatavība izmantot valsts varu, ja tā kalpo ideoloģijas noteiktajiem mērķiem.

Sociālo tīklu platformas un to algoritmi ir ievērojami palielinājuši galēju viedokļu izplatību, vienlaikus ražojot jaunus pārmetumus esošajai varai un abām galējībām dodot vairāk instrumentu savu mērķu sasniegšanai. Algoritmi un informācijas burbuļi šo procesu paātrina, atalgojot saturu, kas apstiprina esošos uzskatus, un ierobežojot piekļuvi atšķirīgiem viedokļiem. Plaisa ir kļuvusi lielāka un tāda saglabājas.

Pakava metafora ir vienkārša, un atbilst tam, ko varam novērot reāllaikā. Tas, vai tā izskaidro visu vai tikai daļu no stāsta, ir atkarīgs no tā, cik rūpīgi tiek analizēti konkrētie izteikumi un dati. Atkal un atkal redzams pakava izliekums. Svarīgākais ir saprast, kur un kāpēc tas notiek.

Diemžēl redzam, ka Kremļa polittehnologi Latvijā ļoti labi šiem mērķiem izmanto divas savas politikās partijas – “Progresīvos” un “Latvija pirmajā vietā”. Abu partiju politiķi un atbalstītāji mākslīgi rada konflikta situācijas un mēģina šajā konfliktā ievilkt visu sabiedrību. Tas ir izdevīgi Kremlim un Latvijas valsts ienaidniekiem. Aicinām sabiedrību būt modriem un neuzķerties uz abu partiju izliktajiem āķiem. Nepatērējiet šo politisko partiju politiķu veidoto saturu, jo tas jūs ievelk arvien dziļākā purvā un padara par upuriem un marionetēm.

Avots: @PaintingRodin, X