Putins ceļā uz miera (pamiera) sarunām

Tuvojas 2025. gada janvāris, kad amatā stāsies jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps. Kremlis ar šo notikumu saista cerības par sarunu sākšanu par militārā konflikta noregulēšanu Ukrainā uz Krievijai izdevīgiem nosacījumiem. Visvairāk par šo tēmu ir izteicies jaunais ASV viceprezidents Džeimss Deivids Venss, kuru nevar uzskatīt par Ukrainas (vai vismaz prezidenta V.Zelenska) draugu. Tie pēc būtības ir visai radikāli plāni, kas paredz arī 800 km bufera zonu, kur tiek ievesti NATO karavīri miera uzturēšanai. Grūti pieņemt, ka Vladimirs Putins tādam priekšlikumam varētu piekrist. Jebkurā gadījumā arī Dž.D. Vensa un citu jaunievēlētā ASV prezidenta D. Trampa pietuvināto cilvēku izteikumos skaidri izskan, ka runa ir par militārā konflikta pagaidu noregulējumu, tas ir iesaldēšanu, nevis galīgu izbeigšanu. Krievija izvirzīt kaut kādas pretenzijas par Ukrainas armijas lielumu un politiskās attīstības vektoru – virzība uz NATO, neitralitāte vai vēl kas - varētu tikai gadījumā, ja Krievijas armija patiešām būtu ieņēmusi Kijevu, jo tie ir kapitulācijas nevis pamiera noteikumi. Ukrainas tauta tam nekad nepiekritīs. Tāpat iespējams variants, ka kara darbības pārtraukšana tiek pasludināta uz miera sarunu laiku (konflikts tiek iesaldēts pa reālā laika frontes līniju). Cik ilgi ies sarunas zina tikai debesis, bet pēc 4 gadiem ASV jau izvēlēs nākamo prezidentu, bet Krievijā situācija sankciju apstākļos kļūst aizvien politiski un ekonomiski smagāka. Vladimirs Putins arī jaunāks un veselāks nepaliek…Varas maiņa ir Krievijas pārskatāmas nākotnes notikums, bet kā tur viss izvērtīsies atkal zina tikai debesis.

Krievija šī gada 21.novembrī izdarīja triecienu ar vidējā rādiusa ballistisko raķeti, ko Vladimirs Putins nosauca “Орешник”, pa Ukrainas teritoriju. Tiek pieņemts, ka raķete tika palaista no poligona “Капустин Яр”,lidojums ap 800 km, kā mazajām raķetēm. Simboliska ir mērķa izvēle - rūpnīca “Державне підприємство «Виробниче об'єднання Південний машинобудівний завод ім. О. М. Макарова” (PSRS laikā saukts “Южмаш”), pilsētā Днепр (PSRS nosaukums Dņepropetrovska), kas no PSRS laika bija ballistisko rakešu masveida ražotājs (R-12, R-14). Ar šo žestu Vladimirs Putins it kā pateica, ka Krievija nepieļaus Ukrainas kodolieroču tradīciju atdzimšanu, jo vispār Ukrainai ir gan iespēja iegūt bagātināto urānu (atomelektrostacijas), gan šo ieroču ražošanas tehnoloģijas, speciālisti un tradīcijas. No kara sākuma rūpnīca ir bijusi pakļauta nepārtrauktām apšaudēm un bombardēšanām, tagad ārvalstu medijos tika publicēti attēli no kosmosa, kas rāda, ka nekādi lieli papildus postījumi rūpnīcai nav nodarīti – cehi kā stāvējuši, tā stāv. Militārie eksperti pašlaik pēc atlūzām trieciena vietā nosaka, kas tas par ieroci. Provizoriskie secinājumi, ka tā ir modernizēta PSRS sērijas РСД-10 “Пионер”, kā РС-26 «Рубеж» modifikācija. Apgalvojums, ka jauno hiperskaņas raķeti nevar pārtvert, ir tikai vārdi, jo izmēģinājumu nav bijis.

Par paredzēto uzbrukumu iepriekš bija informēta ASV, kas evakuēja savu vēstniecību no Kijevas. Tā kā tā bija psiholoģiskās iebiedēšanas un šantāžas akcija. Ballistiskā raķete ir ļoti dārga (miljoni), jo tā ir paredzēta kodolgalviņu nešanai postījumu nodarīšanai lielās platībās, bet tas nav precīzais ierocis. Krievijas Z militāristu draudi ar šīm raķetēm iznīcināt tiltus par Dņepru ir smieklīgi, lai pamēģina trāpīt. Ballistisko raķešu izmantošana ar parasto sprāgstvielu ir ļoti dārga, bet maz efektīva. Jā, liela sprādziena jauda, bet visnotaļ salīdzināma ar sprādzienu jaudu, ja mazs, lēts drons trāpa pa ieroču arsenālu vai naftas bāzi.

Lai gan izmēģināt ballistiskās raķetes visbīstamāk var izrādīties pašai Krievijai, jo septembrī izmēģinājumu laikā šahtā uzsprāga starpkontinentālā ballistiskā raķete РС-28 "Сармат". Bedre vien palika. Labi, ka bez kodolieročiem uz borta.

Krievijai militārā konflikta noregulējums, kaut vai pagaidu, ir vitāli nepieciešams, jo stāvoklis ekonomikā dramatiski pasliktinās. Strauji aug inflācija, turklāt tas attiecās nevis uz luksuss precēm, bet pārtiku, sviests, kartupeļi, sīpoli, olas, utt. pāris mēnešu laikā cena ir dubultojušies (vai pat vairāk). Krievijas Centrālā banka oktobrī paaugstināja bankas procentu pamatlikmi (The key rate) līdz 21%. Aptuvenās inflācijas aplēsēs parasti tiek pieņemt, ka inflācijas radītājs valstī ir bankas pamatlikme +2%. Respektīvi, reālais inflācijas līmenis Krievijā ir vismaz ap 23-24%. Notiek Vladimiram Putinam vispietuvinātāko cilvēku, kā Sergejs Čemezovs valsts korporācijas “Ростех” vadītājs (visa Krievijas ieroču ražošanas nozare), uzbrukumi Krievijas bankas vadītājai Elvīrai Nabiuļinai. Lai gan vispār E.Nabiuļina rāda monetārās ekvilibristikas brīnumus. Visticamāk, lai nodrošinātu kara vajadzības, Krievija ir ievērojami palielinājusi naudas emisiju, vienkārši runājot, drukā nesegtu naudu. Tāpēc Krievijas banka ir uzcēlusi bankas likmi, lai ierobežotu patēriņu. Tas viss kopā rada ekonomikai ļoti bīstamu parādību – deflāciju - ekonomikas stagnācija pie augstas inflācijas.

Līdzīga ekonomiskā parādība bija PSRS pēdējos gados, kad dramatiski nokrita naftas cena, līdz ar to ienākumi no eksporta. Algu visi saņēma laikā (rubļi bija nodrukāti), bet veikali bija tukši. Produktu deficīts. Pagaidām Krievijas tirgus ekonomika, kas ir daudz elastīgāka par PSRS plāna ekonomiku, spēj nodrošināt patēriņā preču klāstu, bet parastais pilsonis, kas saņem algu vai pensiju šīs iztikas preces spēj nopirkt. Tur slēpjas viens no prezidenta Vladimira Putina noturīgās popularitātes iemesliem. Liela daļa Krievijas sabiedrības atceras pagājušā gadsimta 90tos gadus, kad veikali bija pilni, bet cilvēkiem nebija naudas, lai preces iegādātos. 1995.gadā algu parādi budžeta iestādēs strādājošajiem (skolotāji, ārsti, policisti, ugunsdzēsēji) bija par 4 mēnešiem, bet pensionāri nebija saņēmuši pensijas par 6 mēnešiem. Cilvēkiem nebija naudas par ko maizi nopirkt ne tikai sev, bet kas daudz svarīgāk saviem bērniem. Respektīvi, kamēr karā sūtīs tikai tos, kas iet par naudu – “kontraktniekus”, kamēr algas un pensijas tiek izmaksātas laikā, bet veikalā ir pārtika pietiekamā daudzumā un pieejamās cenās, cilvēki Krievijā ielās neies un pret varu neprotestēs. Bieži sociālajos medijos parādās paziņojumi, ka Maskavā un Pēterburgā ļaudīm klājas lieliski, naudas kā spaļu, pērk jaunas mašīnas (ķīniešu) un nekustāmos īpašumus, bet tas pierāda tikai vienu, ka karam/armijai paredzētā budžeta nauda tiek veiksmīgi izzagta - savienoto trauku princips.

Stāvoklis Krievijas ekonomikā ir ļoti sarežģīts. Ilgi tādu spriedzi Krievijas tautsaimniecībai izturēt būs ļoti grūti. Līdz zināmām līmenim tas ir iespējams, piemēram, Irāna zem sankcijām gadu desmitus dzīvo, bet spējusi ar ieročiem apgādāt gan Hamas, gan Hezbollah, gan savu kodolieroču programmu gandrīz līdz sekmīgam finālam novest, tāpat Ziemeļkoreja vai Kuba, bet tas viss notiek uz iedzīvotāju labklājības rēķina. Te gan jānorāda, ka krieviem ir cita mentalitāte …Tomēr sankcijas jebkurā gadījumā ļoti būtiski ietekmē tautsaimniecības attīstības iespējas.

Pirms paredzamajās miera sarunām Kremlis paceļ likmes, tāpēc arī ballistiskās virsskaņas raķetes pielietošana, tāpēc izmisīgi masīvs spiediens pa visu frontes līniju.

Krievija pēc iebrukuma Ukrainā anektēja Doņeckas, Luganskas, Zaporožjes un Hersonas apgabalus, bet joprojām tos nav okupējusi. Respektīvi, juridiski ir šīs teritorijas pievienojusi Krievijai, bet fiziski joprojām pilnībā nekontrolē. Turklāt Kremlis izdarīs visu iespējamo, lai atgūtu savu Kurskas apgabala teritoriju, ko pašlaik joprojām kontrolē Ukrainas armija. Izdarot okupēto (un pat neokupēto teritoriju) aneksiju - ierakstot konstitūcijā kā savas teritorijas, Krievija ir sev nogriezusi visus atkāpšanās ceļus un manevra iespējas. Jebkura piekāpšanās attiecībā uz šīm teritorijām tiks uztverta kā prezidenta Vladimira Putina publiska kara zaudējuma atzīšana. Tāpat Ukraina nekad nepiekritīs atteikties no savām teritorijām. Līdz ar to nav pamata miera līguma noslēgšanai starp Ukrainu un Krieviju, puses var vienoties tikai par konflikta iesaldēšanu pa saskarsmes līniju. Līdz sarunu sākumam Kremlis centīsies okupēt teritorijas, kuras ir jau anektējis, atgūt Kurskas zemi, bet pašās Miera sarunās piedabūt ASV un ES atcelt sankcijas, lai varētu stabilizēt Krievijas ekonomiku un sagatavoties nākamajam kara etapam. Agresijai virzienā uz Odesu, Nikolajevu līdz Piedņesrai. Lai gan varbūt atkal ies uz Kijevu…

Eiropas un pat pasaules mierīgas dzīves dēļ Krievijai ir jāpaliek zem sankcijām, NATO un citiem Rietumu sabiedrotajiem jāpalīdz Ukrainai modernizēt armiju, bet ukraiņiem pašiem ir jāsakārto sava valsts pārvalde un jātiek galā ar korupciju visos varas līmeņos. Visticamāk beigsies tikai kara pirmais raunds. Līdz finālam vēl ir tālu.