Trampa nacionālās drošības stratēģija

ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija 4. decembrī publicēja nacionālās drošības stratēģiju, kurā īpaši izcelta kritika Eiropas kontinentālās daļas civilizācijai un pārmetumi par vājuma izrādīšanu vairākos politiskos jautājumos. Stratēģijā pat tiek uzsvērts, ka daļa Eirāzijas kontinenta saskaras ar "civilizācijas izdzēšanas iespējamību" un rada šaubas par spēju saglabāt uzticamību amerikāņiem kā partneriem ilgtermiņā. Asai kritikai ir pakļauta Eiropas migrācijas un vārda brīvības politika.  

Neskatoties uz Eiropas kritiku, stratēģijā tiek apgalvots, ka ASV aktīvi strādā pie centieniem izbeigt karu Ukrainā. Tas stratēģijā tiek pieskaitītas pie amerikāņu vitāli svarīgajām interesēm. Ukraina taču atrodas Eiropā. Paralēli tam tiek norādīts, ka ASV vēlas uzlabot attiecības ar Maskavu un kara izbeigšana esot viena no amerikāņu interesēm, lai "atjaunotu stratēģisko stabilitāti ar Krieviju". 

Dokumentā teikts, ka eiropieši saskaras ar iekšzemes ekonomikas izaicinājumiem un eksistenciālu krīzi, tomēr ekonomikas stagnāciju "aizēno reālas un stingrākas civilizācijas izdzēšanās perspektīvas". Trampa stratēģijā tiek uzsvērts, ka Eiropu vājina tās imigrācijas politika, dzimstības samazināšanās, "vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana", kā arī "nacionālās identitātes un pašapziņas zaudēšana".

Ja pašreizējās tendences turpināsies, pēc 20 gadiem vai mazāk kontinents vairs nebūs atpazīstams. Līdz ar to nebūs skaidrs, vai atsevišķām Eiropas valstīm būs pietiekami spēcīga ekonomika un armijas, lai tās paliktu uzticamas sabiedrotās. Tramps šo dokumentu raksturojis kā "ceļvedi", lai nodrošinātu, ka Amerika joprojām ir "varenākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē". 

Tāds ir īss mums, eiropiešiem, svarīgāko Trampa stratēģijas daļu atreferējums. Mēģināsim izvērtēt, kādēļ radusies šāda, preteiropeiska stratēģija.

ASV kopš 1991.gada izveidojās zināms orientācijas vakuums – bija pazudis galvenais Aukstā kara pretinieks, kura pretī stāvēšanai tika pakārtota visa ASV politika pēc Otrā pasaules kara. Cīņa ar teroristiem epizodiski atjaunoja labi pazīstamo saķeršanos ar ārēju ienaidnieku, taču kopumā ārēja ienaidnieka pazaudēšanas rezultātā elite zaudēja orientierus, valstī izveidojās identitātes konflikts. Mediji sāka meklēt iekšējos ienaidniekus, bet elites – veidus, kā palielināt savu bagātību. Šai laikā ASV vēl vairāk zaudēja spēju nodrošināt globālo virsvadību.

Prezidenta Buša administrācijas laikā ASV sastapās ar “maigās varas” īstenošanas deficītu. Stratēģijā tas skaidrots ar to, ka ASV nav pieticis resurss tā īstenošanai. ASV mēģināja radīt jaunu militāru apdraudējumu Ķīnas izskatā, taču tas nepārāk labi izdevās. Tai pat laikā visi priekšnosacījumi, lai sāktu auksto karu pret Ķīnas dominanci, ir izpildījušies. Runa šeit tieši par tehnoloģisko dominanci un ne par militārajiem draudiem. Taču, kā redzam, nav īstas vēlmes cīnīties ar Trampa administrācijai tik tuvo autoritāro režīmu.

ASV Trampa vadībā, tēlaini izsakoties, faktiski atsakās paust nožēlu tiem sabiedrotajiem, kas tagad izrādās maldināti, paļaujoties uz 20. gadsimta otrās puses ASV īstenoto ārpolitiku. Spilgts piemērs ir ASV atkāpšanās no Vjetnamas un iziešana no Afganistānas. Tur cilvēki uzticējās ASV spēkam, bet rezultātā tika faktiski nodoti.

Arī Ukrainas gadījumā, pēc Budapeštas memoranda noslēgšanas, bija pārliecība, ka ASV arī pildīs uzņemtās garanta funkcijas, taču rezultāts, kā redzam, ir gana bēdīgs.

Šīs ASV administrācijas laikā pat netiek pausta politiska nožēla par atkāpšanos no globāla mēroga drošības garantijām partneriem. Tas attiecināms arī uz ASV dalību NATO.

Tramps nāca pie varas pateicoties tā dēvējamo “apdalīto” balsojumam, kas viņa pausto uztvēra kā centienus nodrošināt sabiedrības slāņu ietekmes izlīdzināšanas piedāvājumu. Make America Great Again sauklis radīja ilūziju, ka tas attiecas uz visiem ASV iedzīvotājiem, bet rezultāta sanācis tieši pretēji – Trampa pietuvinātie saņem tiešu politisko lēmumu atbalstu, lai kļūtu vēl turīgāki, savukārt vidusslāņa un mazturīgo “sapnis” pakāpties sociālajā hierarhijā izrādījās vien ziepju burbulis.

Tipiski piemēri pieaugošajai autokrātijai ir Trampa komunikācija ar masu mediju pārstāvjiem, uz kuru sev neērtajiem jautājumiem Tramps spēj atbildēt rupji un ciniski. Respektīvi, mīļie vēlētāji – mani ievēlējāt, tālāk es darbošos kā man vajag. Tramps domājot arī par ASV Republikāņu partijas nosaukuma maiņu. Nekas no beidzamā pusgadsimta Republikāņu politikas pašlaik ASV politikā vairs netiek īstenots.

Par galveno ASV prietinieku jaunajā nacionālās drošības doktrīnā ir nodēvēta Eiropa, lai gan tieši tas nav pateikts. Eiropai pārmet, ka tās vienotība un ekonomika sairst. Visā pasaulē viss ir labi, slikti tikai Eiropā. Atteikšanās no stratēģiskās partnerības ar Eiropu skaidrota, uzveļot vainu par tās izbeigšanu pašai Eiropai. Pasakot to citiem vārdiem  – ASV raugās uz Eiropu kā uz svarīgu politisku un ekonomisku konkurentu. Eiropa ir milzu tirgus – 500 000 000 parsvarā turīgi iedzīvotāji.

Pašlaik retoriski demonstrēt, ka Eiropā viss ir slikti, faktiski nozīmē norādīt, ka tā ASV ir ļoti nepieciešama.

Eiropā no vienas puses to ļoti labi saprot, taču no otras puses joprojām cenšas nepieņemt veidojošos jauno realitāti – Eiropa bez ASV. Eiropa ir autokrātijas pretinieks un liberālisma ideju atbalstītāja, savukārt Trampa administrācija aktīvi cenšas izveidot autoritāru varas režīmu, tādējādi ir tikai likumsakarīgi, ka Eiropa ar tās politiku ir akmens Trampa ceļā.

Stratēģijā tiek pieminēta Monro doktrīna, kas tika izsludināta 1823.gadā, pie varas esot toreizējam ASV prezidentam Džeimsam Monro. Tai nebija juridiska spēka, bet tas bija vēstījums ASV Kongresam kā ieteikums politikas vadlīnijām. Monro Doktrīnas būtība ir politiski pretnostatīt Eiropas politisko sistēmu tai laikā Rietumu puslodes veidojošajai politiskajai iekārtai. Vēsturiski 1823. gadā Eiropā pēc Napoleona kariem izveidojās Krievijas impērijas, Austrijas un Prūsijas monarhiju alianse, kurai atteicās pievienoties Anglija. Alianse iestājās par monarhiju politiskās iekārtas saglabāšanu, revolūciju nepieļaušanu Eiropā. Savukārt Spānijā tai laika periodā arī notika revolūcija, ar līdzīgiem mērķiem kā Francijā. Izveidotā alianse palīdzēja Spānijas monarhijai apspiest revolūciju, pēc kā aicināja Spāniju apkarot neatkarību kustības Spānijas kolonijās Rietumu puslodē.

ASV, ar britu klusu kūdīšanu, iestājās pret Eiropas monarhiju kontroles atjaunošanu Ameriku kolonijās, tādējādi paužot savas politiskās ambīcijas ietekmēt politiku abos Amerikas kontinentos. Politiski tas tika apzīmēts kā republikānisma un brīvību pretnostatījums Eiropas autoritārismam un monarhismam. Šobrīd tas izskatās pretēji – Eiropas demokrātijas un liberālisma idejas tiek uzskatītas par draudu Trampa administrācijas virzītajai politikai.

Eiropai ir problēmas. Birokrātijas slogs, identitātes krīze. Gadu simtiem Eiropā ir notikuši nemitīgi kari, kas grāvuši gan tās ekonomiku, gan iznīcinājuši cilvēkresursus. Eiropas Savienības izveidošana faktiski ir panākusi situāciju, kad savstarpējo karu iespējamība ir novesta līdz minimumam. Daudzas valstis joprojām nav apmierinātas ar savām nacionālajām robežām, kādas tās veidojušās pēc kārtējiem kariem. Tādēļ Eiropas savienības modelis, kas paredz robežu pārejamību un brīvā preču un pakalpojumu plūsma, arī kopējā valūta kalpo kā alternatīva stingri noteiktajām robežām un muitas ierobežojumiem. 

Pašlaik Eiropa tiek biedēta ar to,ka tās civilizācija sabruks nekontrolētās imigrācijas dēļ. ASV Trampa vadībā šo problēmu īpaši aktualizē. Migrācijas problēmai Rietumos ir senas saknes. Viss sākas ar kolonijām. Postimpēriskā politika paredz metropoļu atbildību attiecībā pret bijušajām kolonijām. Pēc neatkarības iegūšanas kolonijas vēl ilgi saglabā psiholoģisko un infrastruktūras atkarību no metropoles. Saglabājas koloniju iedzīvotāju vēlme nokļūt impērijas metropolēs. Sākotnēji metropoles pieņem bagātos koloniju imigrantus. Piemēram, turīgie dodas uz Londonu, kur attiecīgi cenas visam pieaug vairākkārtēji. Pēc turīgajiem migrantiem uz metropolēm dodas nabadzīgie tā iemesla dēļ, ka metropoļu pamatiedzīvotāji vairs nevēlas strādāt atsevišķos ekonomikas sektoros. Savukārt darba devēji līdztautiešiem negrib maksāt pierasīto algu apmērus un nodrošināt pienācīgas sociālās paketes. Tas paver plašus vārtus migrācijai, tai skaitā arī nelegālajai.

Nelikvidējot iemeslus, migrāciju izskaust faktiski nav iespējams. Mūsdienu risinājums problēmai būtu ekonomikas sektoru robotizācija un mākslīgā intelekta pakalpojumu ieviešana. Tas attiecināms arī uz gatavošanos aizsardzībai, kur kaujas panākumus nodrošinās tā puse, kurai būs mākslīgā intelekta vadītas robotizētas sistēmas. To acīmredzami pierāda karš Ukrainā. ASV ar migrāciju ir tieši tādas pat problēmas kā Eiropā. Trampa izvērstā cīņa pret migrāciju, kas dod viņam iemeslu pārmest Eiropai cīņas neesamību, ir tikai populisma izpausme, jo migrācijas iemesli ir tie paši, kas Eiropā, un migrantu darbarokas ASV ir vitāli nepieciešamas.  

Šobrīd situācija Eiropā ir tāda, ka tās līderi tīri psiholoģiski vēl nespēj pilnībā mobilizēties pēc tā, kad Trampa ASV strauji uzsāka pret Eiropu vērstu politiku.

Tai pat laikā ASV Trampa administrēšanas periodā nebūt negrasās atteikties no Eiropas tirgiem. Tramps grib pārņemt Eiropas energonesēju tirgu netikai ar nepietiekamajiem ASV resursiem, bet izmantot šim nolūkam arī Krievijas resursus. Sankcijas pret Rosneft un Lukoil, kā jau rakstījām, tiek izsludinātas ne tik daudz Krievijas atturēšanai, bet lai pārņemtu tās energonesēju eksporta infrastruktūru Eiropā. Tas attiecas uz Lukoil ārvalstu aktīviem, Serbijas kompāniju NIS un Ukrainas naftas-gāzes transportēšanas sistēma. Rezultātā Trampa politikai jānoved pie tā, lai Eiropas energoapgādi nodrošinātu ar Trampa klanu cieši saistītas struktūras. Tās pat nebūtu ASV kā valsts struktūras, bet jau privāts elements, kurš iegūts izmantojot politisko varu un valsts ietekmi esot pie varas.      

ASV sevi ir nostādījušas kā Eiropas lielāko globālo konkurentu, lielākais militārais drauds – Krievija. Ķīna, kas ir atsevišķa civilizācija, mēģina izmantot šīs pretrunas savās interesēs.

Krievijas atbilde par zaudējumu Aukstajā karā bija organizētas korupcijas eksportēšana uz Rietumiem. Korupcijas eksports atrada pretimnākošus politiķus arī Rietumvalstīs. Kā redzam, tad arī ASV autoritārisma idejas, kas balstītas uz korupciju, tika pieņemtas un pašlaik esošā administrācija tās pat mēģina ieviest dzīvē. Izrādījās, ka ienaidnieks vairs nav kaut kur aiz okeāna vai “dzelzs priekškara”, bet atrodas tepat kaimiņos.

Putins savas karjeras sākumā bija “Rietumu draugs”, kas cītīgi mēģināja legalizēt Krievijas eliti un kapitālu Rietumos, bet cieta neveiksmi. Putins mēģināja demonstrēt, ka nekādas vērtības neeksistē, bet ir tikai intereses. Intereses var sakrist, bet viss pārējais ir tikai liekulība. 2007. gada Putina Minhenes runas būtība bija, ka, ja jūs negribat pieņemt mūsu kapitālu, tad saņemiet mūsu tankus. 2014. gadā Ukrainā šis process sākās. Zīmīgi, ka Krievijas Ārlietu ministrija ļoti atzinīgi izteicās par Trampa nacionālās drošības stratēģiju.